Kopš 1953. gada, kā liecina čekas krimināllietas, zināmi trīsdesmit personu sekmīgas bēgšanas no Latvijas gadījumi, vismaz trīs no šiem bēgļiem vēlāk atgriezās Latvijā. No šiem veiksmīgas bēgšanas gadījumiem astoņas personas attiecās uz Niču bēgšanu 1953. gada ziemā un tralera RB-49 bēgšanu 1957. gada vasarā. Pēc tam bēgšana notikusi galvenokārt individuāli vai nelielās grupās. Trīs bēgšanas gadījumi no Liepājas zvejnieku kolhoza (toreizējā terminoloģijā – arteļa) bija vienīgie zināmie sekmīgie zvejnieku traleru bēgšanas gadījumi no Latvijas. 1965. gadā no zvejas kuģa aizbēga Valdis Svarāns un Jānis Tēbergs. Neveiksmīgi bija divdesmit personu dažāda veida bēgšanas mēģinājumi uz Zviedriju, par ko ierosinātas krimināllietas.

Bēgšana no PSRS skaitījās viens no lielākajiem un smagāk sodāmajiem pretvalstiskajiem noziegumiem. PSRS Centrālā izpildu komiteja 1934. gada 8. jūnija lēmumā papildināja pretvalstiskā nozieguma jēdzienu. Saskaņā ar šo lēmumu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksu papildināja ar 58.1a – 58.1g pantiem, kuri kļuva par politisko represiju pamatu.[1] KPSFR 58.1a pants paredzēja, ka bēgšana no PSRS ir spiegošanai un valsts noslēpuma izpaušanai pielīdzināms noziegums, un tas ir sodāms ar nāvi.[2]

Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados iedzīvotāju gatavība riskēt ar izkļūšanu no PSRS bija lielāka nekā vēlāk, kad totalitāri un autoritāri birokrātiskā režīma spaidi kļuva vaļīgāki. Būtisku lomu divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados spēlēja arī tas, ka daudzi vēl atcerējās savus tuvākos un tālākos radus ārzemēs, nesenā pagātnē bija Kurzemes zvejnieku masveida bēgšanas pieredze uz Zviedriju. Apskatā Dr. hist. Jānis Ķeruss atspoguļo apstākļus, kādos zvejnieki kļuva par Valsts drošības ministrijas, vēlāk VDK slepenaiem ārštata darbieniekiem: uz katra zvejas kuģa bija jābūt vienam stukačam - čekas sūdzētājam. Dokumenti sniedz ieskatu par avotiem, kas bijuši represīvu iestāžu rīcības pamatā, cik selektīvi izmantoti avoti notiesāšanai.  Piemēram, apsūdzība, kas celta pret 1957. gada bēgšanas organizētāju pamatojās uz  radinieka teikto par viņa pausto vēlmi bēgt uz Zviedriju 1945. gadā, kaut kad daudzi Kurzemes piekrastē to apsvēra.

Bēgšanas zvejas traļos apsprieda visaugstākajā okupētās Latvijas līmenī - VDM ministra vietnieks Fotījs Pešehonovs ziņoja par to LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, to apsprieda LKP CK biroja sēdē, vienā no kurām  VDM vadītājs Alfons Noviks šausminājās, ka par spīti tam, ka Liepājas ostā ir tik daudz struktūru, kas veic pretizlūkošanu, tomēr līdz 1952. gada vasarai nav bijis zināms fakts par zvejnieku un robežsargu brāļošanos. LKP CK birojā sēdē, kas notika pēc Niču un Kaira bēgšanas sacīts, ka saskaņā ar 1952. gada 24. jūnija LKP CK lēmumu pavisam no amatiem noņemti 150 cilvēki, no tiem zvejas artelī „Boļševiks” – trīsdesmit, kolhozu vadībā – deviņi, Liepājas motorizētajā zvejniecības stacijā  – septiņi. Izteica rājienus arī augsti stāvošiem padomju elites funkcionāriem kā Viļa Lāča brālēns, agrākajam PSRS izlūkdienestu aģentam Latvijas Republikā, LPSR zivju rūpiecības ministra vietiekam Elmārs Briedis, bijušajam 4. Saeimas deputātam, LPSR Zvejnieku kolhozu savienības valdes priekšsēdētājam Fricim Briedim, savukārt pēc vairāku reižu nakts pratināšanas čekā kolhoza priekšsēdētājs Andrejs Lanka mira ar infarktu, savukārt zvejas traļu komandas locekļi tika apsūdzēti par "dzimtenes novedību", Kriminālkodeksa 58.12 pantā minēto neziņošanu, lai būtu vieglāk notiesāt inkriminēja pat arī par tādas “pretpadomju literatūras” kā kalendārs Latviešu gada grāmata 1944. gadam, žurnāls namamātēm Mana māja (Nr. 3, 1942) un pirms Otrā pasaules kara Latvijā iznākušā bērnu žurnāls Cīrulītis glabāšanu. Ģimenes locekļiem piespriesti 10 un 25 gadi cietumā, kur krimināllietu apsūdzības slēdzienā redzams, viņu notiesāšanas pamats bijusi neziņošana, turklāt visiem ģimenes locekļiem inkriminēta raidījuma Amerikas Balss klausīšanās, arī atbildība noteikta vēl arī par to, ka mājās atrastas “buržuāziskās Latvijas” un vācu laikā iznākušās grāmatas. Papildus dažus radus notiesāja par dienēšanu leģionā, kopā piespriežot divdesmit piecus gadus cietumā.

Bēgļu māti notiesāja uz 25 gadiem cietumā par to, ka viņa saviem bērniem Latvijā bija sagatavoja ēdienu.
Apskatā atspoguļots, kuri zvejnieki, saskaņā ar LKP CK biroja materiāliem, šajās lietās bija esošie un bijušie čekas aģenti, arī apstākļi kā pēc tam, kad PSRS vēstniecības Zviedrijā latviešu “kultūras atašeja”, VDK štata darbinieka Leonīdam Rimjanim bija izdevies panākt viena bēgļa brīvprātīgu, demonstratīvu atgriešanos, viņam - bijušajam VDK ārštata aģentam - kriminālsodu 1958. gadā VDK priekšsēdētājs J. Vēvers atceļ pavisam.    Apskats Ķeruss, Jānis. Ķeruss, Jānis. "Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza “Boļševiks” (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija.", VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti 1. sējums. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. [elektroniskā versija] Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, 2016 ir pieejams šeit *.pdf datnes veidā. Plašāka informācija Dr. hist. Jānis Ķeruss janis.keruss@lu.lv,  +37129652260