Ideja par nacionālu universitāti Latvijas Universitāte (LU) dibināta 1919. gada 28. septembrī, taču tās pirmsākumi meklējami vēl agrāk – 19. gadsimta otrajā pusē, kad latviešu sabiedriskās dzīves un kultūras darbinieki aicināja latviešus tiekties pēc zināšanām un kvalitatīvas izglītības. Izšķiroša nozīme nacionālas augstskolas idejas īstenošanā bija Latviešu skolotāju un izglītības darbinieku kongresam, kas notika 1917. gadā no 7. līdz 13. jūnijam Igaunijā, Tērbatā. Kongresā izveidoja Augstskolas komiteju, kas publiskoja rezolūciju “Par latviešu augstskolu”, uzsverot, ka jaunajā universitātē nepieciešama dabaszinātņu, humanitāro un tehnisko zinātņu vienotība. Komitejas vadītājs bija filozofs Pauls Dāle, bet sastāvā līdzdarbojās E. Felsbergs, J. Osis, P. Nomals, E. Laube, Ā. Butuls, K. Kasparsons, kā arī daudzi citi izcilākie inteliģences pārstāvji. Vairāki no viņiem vēlāk kļuva par pirmajiem LU mācībspēkiem. LU dibināšana Pēc Pirmā pasaules kara beigām pasaulē bruka impērijas un tika dibinātas jaunas nacionālas, patstāvīgas valstis, to vidū arī Latvija. Latvijas neatkarību proklamēja 1918. gada 18. novembrī. Lai neatkarīga valsts nostiprinātos un pastāvētu, zemē jābūt akadēmiski izglītotiem pilsoņiem. Tādēļ tieši valsts dzimšanas laikā īpaši aktualizējas ideja par nacionālo augstskolu. Plašas augstāko zinātņu mācības iestādes veidošanu starptautiski sarežģītos un saimnieciski nestabilos apstākļos, kādi bija Latvijā 20. gadsimta sākumā, daudzi uzskatīja par neiespējamu, tomēr tas tika paveikts. 1919. gada 28. septembrī bijušā Rīgas Politehniskā institūta ēkā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, svinīgi atklāja Latvijas Augstskolu. Pēc Satversmes izstrādāšanas tai deva nosaukumu Latvijas Universitāte. Jaunā augstākā mācību iestāde kļuva par vienu no būtiskākajiem latviešu tautas brīvības un neatkarības manifestiem. Tā bija vienīgā iespēja pasaulē iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Universitāte dzima un veidojās līdz ar Latvijas valsti, bet vēlāk tā pilnveidoja Latviju pašu. LU attīstība Turpmākos gadus LU vēsturē raksturoja intensīva attīstība. No 1919. līdz 1940. gadam LU bija Latvijā lielākais augstākās izglītības, zinātnes un kultūras centrs, kurā veidojās un attīstījās inteliģence. Latvijas valsts augstu vērtēja izglītību, atbalstot to gan morāli, gan finansiāli. Piemēram, no kopējā valsts budžeta izdevumiem 1937./ 1938. mācību gadā izglītībai bija paredzēti 14,7%, kamēr pārējā Eiropā 12,1%. LU veicināja zinātniskās pētniecības darbu, zinātnes izplatīšanu tautā un sagatavoja Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību. Ar laiku, izaugot jaunajai mācībspēku un zinātnieku paaudzei, LU iekļāvās starptautiskās zinātnes apritē. 1939. gadā Latvijā bija teju 14 tūkstoši iedzīvotāju ar pabeigtu augstāko izglītību, 59 % no tiem bija LU absolventi. Otrais pasaules karš Otrais pasaules karš un ar to saistītie politiskie satricinājumi Latvijai deva smagu triecienu LU, pārtraucot tās iesākto attīstību. Abi okupācijas režīmi pārveidoja Universitātes darbību, pielāgojot to saviem politiskajiem mērķiem. Apturēja fakultāšu darbību, apcietināja un atlaida pasniedzējus, no augstskolas izslēdza studentus. Pēc kara beigām Universitātes dzīvi ideoloģizēja – Padomju okupācijas režīms sāka tās pārveidošanu pēc sava augstskolu modeļa. Par spīti tam LU mūžs nebeidzās. 1919. gada 28. septembrī dzimusī LU turpināja pastāvēt - tā nekad nav bijusi likvidēta vai oficiāli slēgta. LU Atmodas laikā un pēc tā Atmodas laikā studentu un Universitātes mācībspēku pretošanās komunistiskajai ideoloģijai kļuva par Latvijas nacionālās atdzimšanas kustības sastāvdaļu. 1991. gada 18. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome apstiprināja LU Satversmi, atjaunojot arī LU simboliku un atribūtiku – karogu, ģerboni, himnu, rektora amata ķēdi un rektora, prorektoru un dekānu amata tērpus –, tādējādi atgriežoties pie tradīcijām, pie savas valodas, vēstures un kultūras. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas radikāli mainījās akadēmiskās izglītības ieguves iespējas. LU kā akadēmiska institūcija savā darbībā turpināja apvienot gan zinātniski pētniecisko, gan studiju darbu. Tās galvenā misija bija un paliek cilvēces augstāko garīgo vērtību attīstīšana un tālāknodošana, ievērojot nacionālo valodu, kultūru un savas valsts attīstības īpatnības un prasības.
Latvijas Universitātei (LU), uzsākot savu darbību 1919. gadā, piederēja vien divas no bijušā Rīgas Politehniskā institūta pārņemtās ēkas  nami Raiņa bulvārī 19 un Kronvalda bulvārī 4. Strauji augošais studentu skaits radīja nepieciešamību pēc jaunām telpām un turpmākajos darbības gados LU saimniecisko darbību pakāpeniski paplašināja. Ar valdības un sabiedrības atbalstu Universitāte savā īpašumā ieguva ēkas, no kurām daudzas bija un joprojām ir arhitektūras pieminekļi. LU galvenās ēkas vēsture LU galvenā ēka ir vecākā augstskolu ēka Latvijā. Tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kuras tēls daudzu apziņā nenoliedzami ir kļuvis par Latvijas Universitātes galvenā ēka Raiņa bulvārī 19simbolu jēdzienam augstākā izglītība. Ēkas tapšanas vēsture cieši saistīta ar Rīgas Politehnikumu (1862-1915). Tā bija pirmā politehniskā augstākā mācību iestāde Krievijas impērijā un paredzēja plaša profila speciālistu sagatavošanu. Pēc arhitekta Gustava Hilbiga (1822-1887) veidotā projekta 1866. gadā uzsāka speciāli augstskolas vajadzībām paredzētas ēkas celtniecību Raiņa (tolaik – Troņmantnieka) bulvārī 19. Ēkas pirmā korpusa būvniecību pabeidza 1869. gadā. Mācību iestādei attīstoties, ēku pakāpeniski paplašināja – trīs kārtās līdzīgās arhitektūras formās uzcēla papildu korpusus, tādējādi aptuveni 40 gadu laikā tapa vienots ēku ansamblis ar plašu iekšpagalmu kvartālā starp četrām ielām – Raiņa bulvāri, Merķeļa ielu, Inženieru ielu un Arhitektu ielu. Monumentālās augstskolas ēkas vecāko daļu ar neoromānikas, renesanses un bizantiešu arhitektūras stilu iezīmēm veidoja pēc sava laika mācību iestāžu būvniecības tradīcijām. Centrālajā daļā izvietots vestibils, centrālās kāpnes un svinību zāle - Mazā aula. Savdabīgu vertikālu akcentu bez paaugstinātas vertikālās daļas centrālajam rizalītam piešķir observatorijas tornis. Universitātes centrālās kāpnes – pandusus, ar kuriem saistīti nostāsti un leģendas , rotā divi četržuburu čuguna lukturi. Ēka harmoniski iekļaujas Rīgas centrālajā apbūvē un pilsētvidē, pateicoties precīzajiem būvnoteikumiem, kas 19. gadsimtā regulēja jaunu ēku celtniecību. Ēkas fasāde Ēkas fasādes izbūvei izmantoti gan no Anglijas ievesti, gan Pērnavas apriņķī ražoti dzeltenīgi ķieģeļi un rotāšanai paredzētas glazētu violetu plātnītes. Universitātes nama centrā redzami dekoratīvi čuguna atlējumi, kas attēlo bijušo Baltijas guberņu – Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas – ģerboņus. No Baltijas guberņu ģerboņiem centrā atrodas Vidzemes ģerbonis, virs kura aplūkojams Rīgas Politehnikuma dibināšanas gadaskaitlis – 1862. Nedaudz zemāk redzams Sāmsalas ģerbonis ar uzrakstu vācu valodā Das Wort Gottes bleibt ewig (Dieva vārds pastāv mūžīgi). Virs ģerboņiem izvietoti ciļņi ar simboliski attēlotām deviņām tehniskajām zinātņu nozarēm – fizika, ķīmija, mehānika, tridzniecība, inženierzinātne, arhitektūra, lauksaimniecība, mērniecība, un navigācija –, kādas bija apgūstamas Rīgas Politehnikumā. Šie ciļņi ir veidoti pēc Rīgas Politehnikuma profesora Džona Klarka (1830-1905) zīmētajām skicēm. Jumta balustrādes un stūra tornīšu detaļas atlietas no čuguna. Universitātes ēkas centrālās fasādes augšdaļas vidū sākotnēji atradās Rīgas pilsētas ģerbonis. To 1938. gadā pārvietoja uz Merķeļa ielas korpusa fasādi, lai dotu vietu Latvijas Republikas ģerbonim.
Viens no greznākajiem interjeriem kopumā askētiski veidotajā ēkā ir svinību zāle – Mazā aula. Šī ir nozīmīga vieta Universitātes vēsturē, jo tieši Mazajā aulā 1919. gada 28. septembrī notika svinīgais Universitātes atklāšanas akts. Mazā aula tapa jau pirmā ēkas korpusa celtniecības laikā un tās interjera autors ir arhitekts G. Hilbigs. Apgaismojumu zālē nodrošina grezna lustra un trīs lieli logi – tie oriģinālā bija rotāti ar vitrāžām, kuras līdz mūsdienām nav saglabājušās. Renesanses stilā veidotās telpas interjera izveidē liela nozīme ir figurālo ciļņu izmantošanai. Dubultos pusloka un smailloka arku ietvaros izvietoti 28 dekoratīvi ciļņi, kas simboliskā veidā atklāj senās pilsētas Romas mītiskos tēlus un ar tiem saistīto leģendu par dvīņu brāļiem Romulu un Remu. Koncentrēti simboliskā un mākslinieciskā veidā ir attēlots stāsts par Romas izveidošanu un tās attīstību, norādot uz tolaik saskatītām paralēlēm ar Rīgu, kura 19. gadsimtā piedzīvoja uzplaukumu. Ciļņos redzamās cilvēku, putnu un dzīvnieku figūras bieži tēlotas, to ķermeņiem veidojoties no stilizēta lapu un ziedu vijuma. Sienas dzegas apakšējā mala visā garumā ir dekorēta ar stilizētu akanta lapu rotājumu. 1928. gadā arhitekts Eižens Laube (1880-1967) papildināja Mazās aulas interjeru ar divpakāpju tribīni. Būtiski, ka E. Laube priekšmetu dizainu parasti veidoja tā, lai tie atbilstu ēkas kopējam raksturam un būtu unikāli, bez tiražēšanas iespējām. Pēc tribīnes izveides esot pastāvējis nerakstīts likums – svinīgo pasākumu laikā no tribīnes augšējās daļas klausītājus drīkstēja uzrunāt tikai valsts prezidents un LU rektors, no zemākās daļas varēja runāt ikviens. Virs tribīnes atradās Latvijas Republikas ģerbonis, kurš padomju gados tika nozāģēts un iznīcināts. Par godu LU 75 gadu jubilejai ģerbonis tika izgatavots no jauna. Mazajā aulā ir 120 sēdvietas.
Lielo aulu atklāja un iesvētīja 1935. gada 28. septembrī. LU, pakāpeniski attīstoties, aktuāls kļuva jautājums par jaunu telpu nepieciešamību. Lai lietderīgi izmantotu esošo ēku kompleksu, pieņēma lēmumu tajā veikt ar veco arhitektūras stilu saskanīgas pārbūves. 1929. gadā uzsāka nozīmīgu galvenās ēkas pārbūvi, tās iekšējā pagalmā pēc arhitekta Ernesta Štālberga projekta izbūvējot studentu garderobi, studentu ēdnīcu un citas palīgtelpas pagrabstāvā. Divus gadus vēlāk apstiprināja jaunu projektu, kurā plānoja virs garderobes izbūvēt jaunu svinību zāli – Lielo aulu. Lielā aula ir raksturīgs 20. gadsimta 30. gadu arhitektūras piemineklis, kas ar stilizētu klasiskās arhitektūras elementu palīdzību atklāj funkcionālisma formu vienkāršību. Lielās aulas būvei izvēlētie ārējās apdares materiāli tika pielāgoti savulaik jau G. Hilbiga izvēlētajiem, parādot E. Štālberga rūpīgo attieksmi pret ēkas celtniecības pirmatnējo ieceri. Iekštelpa veidota simetriski, gar malām novietojot kolonnas un balkonu. Redzami vairāki antīkās arhitektūras formu paraugi – kapiteļi un dažādi ornamentālie motīvi. Telpu rotā ciļņi, kuros simboliski atveidotas 11 tolaik pastāvošās LU fakultātes – Arhitektūras, Filoloģijas un filozofijas, Inženierzinātņu, Ķīmijas, Lauksaimniecības, Matemātikas un dabaszinātņu, Mehānikas, Medicīnas, Veterinārmedicīnas, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu un Teoloģijas. 12. cilnī bija attēlots visas fakultātes simbolizējošs ozols ar 11 zariem. Pēc Otrā pasaules kara, notiekot varas maiņām, Lielā aula kā nozīmīga svinību vieta vairākkārt piedzīvoja dekoratīvo rotājumu maiņas – apsīdā greznojušies gan J. Staļina, gan V. Ļeņina un P. Stučkas atveidi, kurus 90. gadu sākumā uz kādu laiku nomainīja LU ģerbonis. Šobrīd apsīdas centrā lasāma LU devīze latīņu valodā Scientiae et Patriae (Zinātnei un Tēvijai). Lielā aula kopš tās atklāšanas ir nozīmīga svinību vieta ne tikai Universitātei, bet arī Latvijai kopumā.