Latviešu literatūra un reliģija II

Projekta vadītāja Ieva Kalniņa

Reliģija kā viena no nozīmīgākajām pasaules uzskatu sistēmām caurauž visas kultūras parādības (arī literatūru), dodot iespēju tās analizēt kā reliģijas epifenomenus.

18.gadsimta beigu un 19.gadsimta latviešu literatūra piedzīvo ļoti intensīvu attīstību paralēli politiskajam, sociālkritiskajam un teoloģiskajam diskursam, visu šo ideju komplekss ienāk tās tekstos un veido latviešu literatūras kanonu tās izveides fāzē. Vēlākie teksti variē, recipē un papildina izstrādātos motīvus tēlus, sižetus, idejas, tēlus. Projekta uzdevums ir rekonstruēt saikni starp literārajiem tekstiem un reliģiskajām idejām un toposiem laikmetīgajā teoloģijā, reliģijas zinātnē un filozofijā. Latviešu literatūra reliģijas diskursā ir unikālā situācijā: tās formēšanās periods sakrīt ar nacionālpolitisko ideju formēšanos, kurā aktīvi iesaistījās gan latviešu rakstnieki, gan mācītāji, turklāt vairāki latviešu rakstnieki 19.gadsimtā un 20.gadsimtā bija mācītāji (J. Neikens, Apsīšu Jēkabs, A. Niedra u.c.).

Pētījumi latviešu literatūras un reliģijas diskursā ir veikti 20.- 30.gados Latvijas Republikā un pēc Otrā pasaules kara trimdā, mūsdienu uzdevums ir turpināt šo pētniecības tradīciju. Tāda var veidoties vienīgi literatūrzinātnes, teoloģijas, reliģiju vēstures un filozofijas metožu krustpunktā, kā arī pārrautās tradīcijas atjaunošanā iesaistot jaunu zinātnieku paaudzi.

Projekta mērķis ir vēsturiska un sistemātiska latviešu literatūras pētniecība reliģijas diskursā. Par pētījumu rezultātiem projekta dalībnieki ziņo gadskārtējā konferencē „Latviešu literatūra un reliģija”, kuru interešu lokā ir reliģijas un literatūras mijiedarbes jautājumi. Projekta mērķis ir dot iespēju uzstāties, diskutēt un publicēties jaunajiem zinātniekiem (vēl studējošiem gan maģistra, gan doktorantūras programmās).

2008.gadā pētījumu un starptautiskās konferences „Latviešu literateratūra un reliģija III” centrā bija piētisms, herhūtisms un teoloģiskais racionālisms 18./19.gadsimta mijā un to tālākajā recepcijā, šos jautājumus skatīja profesore Māra Grudule un viņas interešu turpinātājs jaunais FMZF lektors un doktorants Pauls Daija. Par jaunatrastiem Brāļu draudžu rokrakstiem Rakstniecības muzejā ziņoja I. Miezīte. Hernhūtisms Latvijā piesaista arī tā dzimtenes Čehijas izcilu latviešu valodas un literatūras zinātnieku Pavelu Štollu, šoreiz viņu interesēja Jana Husa personības recepcija latviešu literatūrā. Brāļu draudzes vēsturi 20.gadsimta 20.- 30.gados pētīja G. Ceipe. Hernūtisma ideju recepciju J. Poruka darbos skatīja D. Lūse un V. Vecgrāvis. Šajā gadā veidojās sadarbība ar Kauņas Vītauta Dižā Universitāti – A. Mikolaitīte salīdzināja reliģisko dimensiju J. Rubeņa un J.Sasnauska darbos, bet I. Stepukoniene kristīgo motīvu klātbūni jaunākajā lietuviešu un latviešu dzejā. Asoc.prof. O. Lāms savukārt skatīja kristietības un antīkās mitoloģijas tēlus Bazīlija Plīnija darbā „Slavas dziema Rīgai”. Līga Ulberte latviešu kultūras vēsturē pirmo reizi mēģināja sistemātiski skatīt latviešu teātra attiecības ar reliģiju, bet I. Vilkārse referēja par Ē. Eševalda kameroperu „Augļu koks ir Jāzeps”. Kā katru gadu neparastāka tēma ir V. Špunes redzeslokā – šoreiz „Seja latviešu literatūrā un teololoģijā”. Par 20.gadsimta otrās puses latviešu literatūras un reliģijas attiecībām referēja I. Kalniņa, D. Zirnīte, S. Godiņa, O. Senkāne (RA), H. Podniece, I.Barovskis, R. Kārkliņa. Baltu valodniece Lidija Leikuma pētīja J. Akeleviča darbu ‘’Eysa mociba”, bet provokatīvu jautājumu uzdeva A. Pūtelis - Latviešu Bībele – „Niedrīšu Vidvuds”.

Projekta ietvaros M. Grudule strādāja Stokholmas Karaliskajā Bibliotēkā, pētot 17.gadsimta zviedru reformētās baznīcas dziesmu grāmatas.

2008. gadā iznāca pirmais LU Rakstu sējums „Latviešu literatūra un reliģija”.