Autors: Dr.habil.chem., prof. Māris Kļaviņš
Kūdra ir irdens, vai vāji konsolidēts kaustobiolīts: organogēni nogulumi, kas satur ne vairāk par 50% minerālvielu (no sausās vielas svara) un ir uzkrājušies, paaugstinātā mitruma un skābekļa nepietiekamības apstākļos nepilnīgi sadaloties atmirušajai augu biomasai. Kūdras sausā viela lielākoties sastāv no daļēji sadalījušos augu atliekām, augu audu sadalīšanas produktiem, šūnu struktūru zaudējušas, tumšas amorfas vielas: humusa, kā arī minerālvielām. Mitruma saturs dabiski mitrajā kūdrā parasti svārstās 85-95% robežās un ir atkarīgs no kūdras sadalīšanās pakāpes un tipa (Тюремнов 1976).
Kūdras veidošanās galvenokārt norisinās purvos. Purvs ir pārmērīgi slapja vieta kur augsnes cilmiezi sedz kūdras kārta, kuras biezums dabīgi nenosusinātajā stāvoklī ir lielāks par 30 cm. Purvu rašanās un veidošanās norisinās dažādi, tomēr saskatāmi divi pamatvirzieni: brīvu ūdeņu aizaugšana un sauszemes pārpurvošanās. Pirmajā gadījumā, attīstoties ūdens augiem un uzkrājoties to atliekām, ūdens daudzums baseinā pakāpeniski samazinās, savukārt otrajā gadījumā, pieņemoties augiem, kas saista ūdeni un rada velēnu, ūdens daudzums uz sauszemes pieaug (Nomals 1936). Izšķir trīs galvenos kūdru tipus: zemo (zāļu), augsto (sūnu), kā arī pārejas tipa kūdru. Kūdras iedalīšana tipos balstās uz kūdras rašanās apstākļiem.
Zāļu kūdra veidojas zemā purva apstākļos. Tādi purvi parasti veidojas reljefa pazeminājumos, aizaugušo ūdenstilpju vietās, upju palienēs, kā arī vietās kur pastāv augsts gruntsūdens līmenis. Zemie purvi barojas ar minerālvielām bagātajiem gruntsūdeņiem, kā arī ar virszemes noteces ūdeņiem, kas tāpat ir bagāti ar minerālvielām. Šādi apstākļi ir piemēroti dažādiem lakstaugiem, piemēram, grīšļiem, niedrēm, kosām, kā arī zaļajām sūnām (hipniem). Ar minerālvielām bagātie ūdeņi nosaka to, ka zemajās kūdrās ir visaugstākais minerālvielu saturs (Brakšs 1961).
Sūnu kūdras veidojas augstā purva apstākļos. Šāds purvu tips ir raksturīgs vietām ar ūdens maz caurlaidīgu ģeoloģisko pamatni, tāpat augstie purvi var veidoties zemā, un/vai pārejas purva attīstības gaitā, pieņemoties biezumā kūdras slānim. Augsto purvu barošanās notiek ar nokrišņu ūdeņiem, kuriem nepiemīt augsts minerālvielu saturs, līdz ar to būtiski atšķiras arī augstā purva veģetācija. To veido augi, kas spēj pastāvēt ar minerālvielām nabadzīgajos biotopos: sfagnu sūnas, spilves, šeihcerijas, kā arī purvu bērzi un purvu priedes. Nozīmīgākā loma augsta purva attīstībā piemīt baltajām sūnām - sfagniem, kas savas īpatnējās uzbūves dēļ spēj aizturēt nokrišņu ūdens daudzumu, kas 25-35 kārtīgi pārsniedz to masu (Brakšs 1961).
Pārejas purvus raksturo jaukts barošanās tips un jaukta veģetācija (Brakšs 1961, Šīre 2010)
Latvijā intensīva purvu veidošanās ir norisinājusies pēdējos 8000 gados. Purvu kopplatība sasniedz 10,4 % no valsts teritorijas. Kopējie detāli izpētītie un novērtētie kūdras krājumi valstī sasniedz 860 miljonus tonnu. Vidējā kūdras ieguve pēdējā desmitgadē sastāda 825 tūkstošus tonnu gadā (Šīre 2010). Kūdra noteikti ir atzīstama par vienu no nozīmīgākajiem Latvijas dabas resursiem
Mūsdienās par galvenajām kūdras pielietojuma jomām ir atzīstamas enerģētika, lauksaimniecība, kā arī siltumizolācijas materiālu ražošana. Tomēr pastāv arī citas kūdras izmantošanas iespējas. Kūdras termiskās un ķīmiskās apstrādes rezultātā, no tās ir iegūstams plašs ķīmisko vielu klāsts, piemēram humusvielas, spirti, aktivētās ogles, vaski, furfurols, daudzveidīgas bioloģiski aktīvās vielas (Šīre 2010). Kūdra un tās pārstrādes produkti pasaulē tiek izmantoti arī tādās jomās kā vides tehnoloģijas, medicīna, pārtikas rūpniecība, krāsvielu un parfimērijas ražošana, kā arī citās tautsaimniecības nozarēs.
Avoti:1. Brakšs N. (1961). Purvi un kūdra. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ķīmijas institūts. 92 lpp.
2. Nomals P. (1936). Latvijas purvi. Latvijas zeme, daba, tauta: Rīga, Valters un Rapa, 259-320 lpp.
3. Šīre J. (2010). Composition and properties of humic acids in raised bog peat. Thesis for doctor’s degree in environmental science: Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 138 lpp.
4. Тюремнов С.Н. (1976). Торфяные месторождения. Издание третье переработанное и дополненное. Москва: Недра, 488 с.
Akadēmiskais centrs