Baltu filoloģijas studijas starp hokeju un tautasdejām

Daudziem ir pārsteigums, uzzinot, ka baltu filoloģijas students, tagad jau topošais absolvents, Andris Siksnis ir hokejists, Latvijas čempions, kurš Latvijas čempiona titulu kopā ar savu hokeja komandu “Mogo” izcīnīja šajā pavasarī. Savukārt viņa kursabiedrene Arta Krūze jau teju 20 gadus savu dzīvi saista ar tautasdejām, un viņas stāsts par studiju izvēli ir piemērs tam, ka dzīvē ir jābūt sava ceļa gājējam. Abi ir ne tikai kursabiedri, bet jau kādu laiku pāris arī dzīvē. Tikko jaunieši ir aizstāvējuši savus bakalaura darbus, saņemot visaugstāko vērtējumu. Mūsu saruna notiek nedēļu pirms darbu aizstāvēšanas.

Stāsta ARTA

Kā nokļuvi šajā fakultātē? Cik zinām, tas nebija taisns ceļš..

"Vidusskolā mācījos ķīmijas un bioloģijas novirziena klasē, kas gatavoja medicīnas studijām. Sākumā iestājos Rīgas Stradiņa universitātē mediķos, jo mani vecāki un vecvecāki ir ārsti. Tajā gadā stājos arī Latvijas Universitātē Baltu filoloģijas studiju programmā, bet pēdējā brīdī tomēr aizgāju studēt medicīnu... vecāku dēļ, jo jutu, ka viņi no manis to gaida. Pusgadu studēju ar labām sekmēm, bet sapratu, ka neesmu ieinteresēta tajā un neesmu gatava 6 gadus un visu turpmāko dzīvi darīt to, kas man nepatīk. Janvārī izņēmu dokumentus. Sākumā vecākiem to neteicu, tikai pēc tam nostādīju viņus fakta priekšā. Vecākiem, protams, tas nepatika. Pusgadu strādāju bērnudārzā par auklīti. Septembrī otro reizi stājos baltu filologos un nu jau pa īstam! Vecāki tagad ir pieņēmuši manu lēmumu, varbūt ne pilnībā, bet ir."

Kāpēc tieši baltu filoloģija?

"Baltu filoloģiju izvēlējos tāpēc, ka gribēju saistīt savu dzīvi ar latviešu valodu, un tā bija vienīgā programma, kas atbilda manām vēlmēm. Nevaru pateikt, kā es pie tā nonācu. Mācoties Tukuma 2. pamatskolā, man ļoti patika latviešu valoda un literatūra, man bija fantastiska skolotāja Vineta Rozenberga, varbūt tāpēc."

Kā vērtē tagad pati savu izvēli?

"Es esmu ļoti priecīga par savu izvēli. Stājoties es nedomāju, ko es darīšu, kad es pabeigšu šo fakultāti. Es vienkārši gribēju studēt to, kas man patīk. Un mācoties, es esmu atradusi, ko es gribu darīt un kur es gribu būt. Esmu sapratusi, ka gribu savu turpmāko izaugsmi veidot akadēmiskā virzienā."

Pirms trim gadiem Tu nāci uz baltu filologiem studēt valodniecību, bet šobrīd beidz studijas folkloristikas modulī, strādā LU Literatūras, folkloras, mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē un Tavs vārds jau ir publicēts pie sastādītājiem pērn iznākušā “Latviešu tautasdziesmu” 11. sējumā. Kā tas izveidojās?

"Pirmajā studiju gadā kursā Latviešu folklora mani ieinteresēja lekcijas par mūsdienu folkloru. Tā es izdomāju, ka folklora varētu būt interesanta nozare. Savukārt otrajā gadā uz vienu lekciju bija uzaicināta Latviešu folkloras krātuves pētniece Baiba Krogzeme-Mosgorda. Viņa piedāvāja iespēju studentiem iesaistīties topošā tautasdziesmu krājuma veidošanā – kārtot tautasdziesmas. Tā es tur nokļuvu. Līdz tam man nepatika tautasdziesmas, izjutu pat ļoti lielu pretestību, bet, kad es sāku ar tām darboties, mani tās patiesi ieinteresēja. Par to esmu lielu pateicību parādā Baibai. [Latviešu folkloras krātuves vadošai pētniecei Baibai Krogzemei-Morgordai – J.S.]. Par tautasdziesmām uzrakstīju semestra darbu, tagad arī bakalaura darbu “Kāzu mielasts tautasdziesmās un tautas ieražās”. Darbu rakstīju pie profesores Janīnas Kursītes. Esmu ļoti iedzīvojusies tautasdziesmās, esmu sapratusi, ka tajā ir tik daudz kā atrodama un vēl izpētāma.

Martā ieguvu pastāvīgu darbu Latviešu folkloras krātuvē kā projekta vadītāja asistente, tagad darbojos ar citiem materiāliem, bet paralēli tam drīzumā tiks sākts darbs pie nākamā tautasdziesmu sējuma. Man patīk tas, kur es esmu un ko daru."

Tu nepastāstīji par savu aizraušanos ar dejošanu..

"Jā, šī jau ir 19. vai pat 20. sezona, kad dejoju. Rīgā jau trešo gadu es dejoju tautas deju ansamblī “Dardedze”. Sāku tur dejot, kad uzsāku baltu filoloģijas studijas. Tā ir ļoti liela un svarīga manas dzīves daļa, bez kuras es nevaru sevi iedomāties. Dejošana attīsta ne tika fizisko sagatavotību, bet iemāca arī ļoti daudzas citas dzīvē noderīgas lietas. Punktualitāte ir viena no tām. Ir jāprot gan organizēt sevi, gan veidot sakārtotu apkārtējo vidi, lai būtu labs dejotājs. Rīgas ansambļos ir ļoti liela konkurence, kas nozīmē, ka mēģinājumus nevar kavēt, ir jāatdot sevi visu, lai tiktu dejot. Pirmajā gadā, kad sāku Rīgā dejot, es dejoju ļoti maz, šobrīd es dejoju gandrīz visu. Bet pie tā ir ļoti daudz jāstrādā. Un tie tērpi... Man ir vienmēr svētki, kad es uzvelku tautastērpu. Kā kurzemniece es vislabāk jūtos Kurzemes tautastērpā, tas, manuprāt, ir viskrāšņākais.

Ja tā padomā, varbūt dejošanai ir arī kāda neapzināta saistība, kāpēc es nonācu pie folkloristikas baltu filoloģijas studijās."

Stāsta ANDRIS

Andri, kā Tu nokļuvi filologos?

"Es spēlēju hokeju ārzemēs. Biju Austrijā, nākamajā sezonā Somijā aiz polārā loka. Somijā man bija diezgan daudz brīva laika. Ārā bija drūms laiks. Tajā brīdī man radās pārdomas, ka ir vajadzīga augstākā izglītība. Sākumā, līdzīgi kā Arta, es gribēju saistīt dzīvi ar bioloģijas nozari. Manā gadījumā tā būtu bijusi fizioterapija, jo es esmu saistīts ar sportu, vidusskolā arī bioloģijas eksāmenu kārtoju. Atbraucu atpakaļ mājās no Somijas, aizgāju vēl trenera kursos, bet sapratu, ka mani tomēr bioloģija, anatomija, fizioloģija tik ļoti nesaista. Man māte ieteica studēt baltu filoloģiju vai antropoloģiju. Sākotnēji iesniedzu dokumentus abās programmās. Es pat nezinu īsti, kāpēc es izlēmu studēt tieši baltu filoloģiju. Tas noteikti saistīts ar valodu. Skolā man labi padevās latviešu valoda. Man tēvs strādā profesijā, kas saistīta ar labu latviešu valodas lietojumu. [Andra tēvs, arī vārdā Andris Siksnis, ir “Latvenergo” komunikācijas direktors, savulaik vadījis arī “Latvijas Radio” Ziņu dienestu – J.S.]  

Man tiešām nebija skaidrs, kas notiks baltu filoloģijas studijās. Man bija pilnīgi tumša bilde, kas tas ir. Vidusskolā nebiju paraugskolnieks. Sākot studijas baltu filoloģijā, jau pēc pirmā semestra kaut kā ļoti tās ieinteresēja, un es sāku ļoti nopietni pievērsties studijām, sistemātiski, jo līdz tam es nebiju tā darījis."

Kā varēji savienot hokeju ar studijām?

"Ar Latvijas hokeja virslīgu to var savienot ļoti labi, jo mums treniņi ir agros rītos, 9 jau esmu brīvs un varu mierīgi braukt uz lekcijām. Ja no rīta ir treniņš, pa dienu studijas, bet vakarā spēle, tad tie laiki ļoti labi sakārtojas. Šo gadu laikā es arī esmu sapratis, ka, darot vairāk, var arī vairāk izdarīt. Starp hokeju un baltu filoloģiju izveidojas līdzsvars, divas jomas, katra pilnīgi atšķirīga. Ja tu esi profesionāls sportists, un esi pilnīgi tajā iekšā, bet pēkšņi kaut kas mazliet neizdodas, sākas pārdzīvojumi, sevis šaustīšana. Ja dzīves likme izdarīta tikai uz sportu, tad tas psiholoģiski ir ļoti sarežģīti. Ja ir ko darīt papildus, tad tas ir labi."

Ko hokeja kolēģi saka par Tavām filoloģijas studijām?

"Ja es pasaku, ka studēju filoloģiju, vai nu vispār neuzdod vairāk nevienu jautājumu [smejas], vai pārjautā, vai tā ir filozofija. Bet tiem, kam es skaidroju, saku, ka tās ir latviešu valodas, literatūras, folkloras un manā gadījumā – teātra zinātnes studijas."

Tavs bakalaura darbs ir ar intriģējošu nosaukumu “Sports un teātris: kopīgais un atšķirīgais”.  Kā pie šādas tēmas nonāci?

"Tēma radās, iedvesmojoties no latviešu režisoru Alvja Hermaņa, Ādolfa Šapiro un Olģerta Krodera memuāriem. Alvis Hermanis, piemēram, savulaik bijs hokejists, Oļģerts Kroders spēlējis futbolu un nodarbojies ar vieglatlētiku. Tas bija impulss. Bet arī es biju iepriekš domājis, ka sportam un teātrim ir daudz līdzīgā – mēģinājumu procesā, treniņu procesā. Abos gadījumos tās ir izrādes un spēles, ko vēro skatītāji. Izstāstīju šādu tēmas ideju profesorei Silvijai Radzobei. Profesorei arī interesē sports, un viņa iedegās par šo tēmu. Viņa teica – jā, raksti, bet jāatrod kāds teorētisks pamats. Tad es atradu ārzemju pētniekus un režisorus, kas skata sportu un teātri kā performances veidu. Piemēram, Bertolts Brehts jau 20. gs. 20. gados ir salīdzinājis teātri un sportu. Un tā pamazām sakrājās informācija par teātra un sporta saskares punktiem, un beigās visam bakalaura darba ierobežotā apjoma dēļ nebija vietas, bet tas ir labi – ir plašas iespējas pētījumu attīstīt."

Tāpat kā Arta, Tu arī sākumā domāji par valodniecību, kāpēc izvēlējies teātra moduli?

"Es nemaz nezināju, ka tāds modulis ir. [Smejas.] Otrajā semestrī sākās lekcijas pie profesores, teātra kritiķes Silvijas Radzobes. Tas bija interesanti - viņas personības vilkme un tas, ka varēja apmeklēt teātra izrādes. Bija aizraujoši semināri, tad viss kaut kā salikās, un es aizgāju uz teātra moduli."

Kādi tālākie nodomi?

"Domāju turpināt sportot un paralēli studēt maģistrantūrā. Vai šogad, vēl nezinu. Bet par tālāko darbošanās jomu – iespējams, sporta žurnālistika, sporta pārraižu komentēšana, sporta raidījumi. Tas būtu viens no virzieniem, ko es redzu tālāk. Man liekas, ka valodas ziņā sporta žurnālistiskā līmenis krīt – tieši tas, kā tiek runāts, kā tiek komentētas spēles, kādas valodas konstrukcijas tiek lietotas, kā tiek rakstīts portālos par sportu, tāpēc šajā virzienā varētu darboties."

Un kā hokejistam kādi ir sapņi?

"Sapnis ir spēlēt Latvijas izlasē pasaules čempionātā hokejā, bet līdz tam vēl smagi jāstrādā. Šobrīd trenējos, lai kļūtu labāks hokejā, varbūt parādītos tāda iespēja. Bakalaura grāda iegūšana būs arī viens no pamatiem, kas man ļautu nopietnāk pievērsties sportam. Vasara hokejā ir brīdis, kad kļūt labākam."

Galvenie studiju ieguvumi

Trīs gadi pagājuši – ko guvāt šajās studijās?

Andris: "Es, pirmkārt, esmu ieguvis daudz plašāku izpratni par latviešu kultūru, ļoti dažādām latviešu kultūras izpausmēm no pirmajām latviešu valodā iespiestajām grāmatām un 19.-20.gs. mijas klasiķiem. Es nebiju ar tiem darbiem iepriekš pazīstams. Tas tiešām bija vērtīgi, jo vidusskolā es nebiju nekāds lasītājs, obligātā literatūra man bija zobu sāpes. Šobrīd grāmatu lasīšana man lielākoties sagādā baudu."

Arta: "Es literatūru lasīju daudz arī vidusskolā, bet šeit uz daudziem darbiem es paskatījos citādāk, padziļinātāk. Tas ļāva saprast daudz vairāk, ko skolas laikā zināšanu un arī vecuma dēļ nevarēju saprast. Šīs studijas ir ļoti vērtīgas. Ir palicis maz cilvēku, kam tiešām rūp valoda, tās lietojums. To var redzēt arī medijos - trūkst cilvēku ar labu latviešu valodas izpratni."

Andris: "Jāpiekrīt. Man prātā nāk intervija ar Uldi Tīronu un viņa teiktais, ka valoda māca pazemību. Domāju, to izjūt tikai tie cilvēki, kuri strādā ar valodu, atšķir labu tekstu no slikta. Tā ir tā pazemība, pietāte pret valodu. Manuprāt, šajā nozarē pārsvarā darbojas cilvēki, kuriem tas tiešām patīk un sniedz gandarījumu."

Jūs esat tagad arī pāris dzīvē. Kā Jūs viens otru ieraudzījāt?

Andris: "[Smaida.] Sākām kopā braukt uz Nacionālo bibliotēku. Gandrīz kā “Ķēves dēlā Kurbadā” – kad Kurbads bija nonācis pie Laimdotas, viņi kopā gāja palasīt. Tas ir arī par mums. Mēs arī gājām kopā palasīt. [Smejas.]"

Ko vēlētu citiem, kas lasa šo interviju, domā par savu studiju izvēli un varbūt šobrīd, tāpat kā Jūs savā laikā, darbojas pilnīgi citā jomā?

Andris: "Es vēlētu apjaust latviešu valodas burvību un nozīmīgumu. Domāju, ka šobrīd, šajā laikmetā, kopumā ir par daudz paviršības, un it sevišķi – valodā, tekstos. Tāpat nav jābūt lielam gudriniekam, lai saprastu, ka valoda ir nacionālās identitātes pamats. Manuprāt, nākotnē cilvēki, kas latviešu valodu un tās likumus pārzina teicamā līmenī, būs pieprasīti – kaut vai tā iemesla dēļ, ka tādu, manuprāt, kļūst arvien mazāk.

Paldies Artai un Andrim par sarunu! Lai izdodas piepildīt savus sapņus kā profesionāli visās sev svarīgajās jomās, tā personīgajā dzīvē!