Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūts (LVI) dibināts 1936. gada 14. janvārī ar Latvijas Republikas (LR) ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rīkojumu. Tas bija plānots kā pirmā struktūrvienība iecerētajā LR Zinātņu akadēmijā (ZA). 1940. gadā padomju okupācijas vara reorganizēja LVI, bet nacistiskās
okupācijas varas gados (1941–1944/45) tas tika pārveidots par Vēstures krātuvi. 1946. gada 21. februārī kopā ar pieciem citiem institūtiem, pārceļot no Latvijas Valsts Universitātes, Vēstures institūts kļuva par LPSR ZA struktūrvienību. 1990. gadā institūts
atguva savu vēsturisko nosaukumu – “Latvijas vēstures institūts”. 1994. gadā tas nonāca LU paspārnē kā LU aģentūra. 2016. gadā LU Latvijas vēstures institūts kļuva par pilntiesīgu LU struktūrvienību. Vairāk par LU LVI vēsturi skatīt ŠEIT.


LU LVI misija – balstoties uz vēstures avotiem, veikt zinātniski pamatotu Latvijas vēstures izpēti no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām Eiropas vēstures kontekstā. LU LVI tiek attīstīti vairāki pētniecības virzieni – arheoloģija, bioarheoloģija, dendrohronoloģija,
etnogrāfija, etnoloģija, jauno un jaunāko laiku vēsture, sociālā vēsture, 20. gadsimta vēsture u. c..
Tā paspārnē darbojas Arheoloģisko materiālu krātuve, Bioarheoloģisko materiālu krātuve, Etnogrāfisko materiālu krātuve un Dendrohronoloģijas laboratorija.


LU LVI periodiskie izdevumi – “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”, “Arheoloģija un etnogrāfija”, zinātnisko rakstu krājumu sērijas “Viduslaiku pilis” un “Senā Rīga”.

Direktors

Dr. hist. Guntis Zemītis