Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Mihails Ščepanskis Vernera fon Sīmensa izcilības balvas ceremonijā
Mihails Ščepanskis Vernera fon Sīmensa izcilības balvas ceremonijā
Mihails Ščepanskis Vernera fon Sīmensa izcilības balvas ceremonijā Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks noslēdzot sadarbības līgumu ar Latvijas jaunuzņēmumu «CENOS».
JAUNAIS DOKTORS Uzņēmējs ar zinātni sirdī – Mihails Ščepanskis
Andra Čudare
30.01.2018

„Jaunais doktors ir cilvēks, kas pierādījis, ka ir gudrs un kvalificēts. Līderis ar spēcīgu pēcpusi, jo spējis paveikt iesākto,” uzskata Mihails Ščepanskis. Doktora grādu fizikā viņš ieguva 2014. gadā un šobrīd vada start-up uzņēmumu CENOS. Biroja telpās jūtama arī Mihaila radošā puse – pie sienām piekārtas viņa gleznas. Viena no tām ir „Madonna ar TV pulti”, kas ir mūsdienīga interpretācija par Kārļa Padega darbu „Madonna ar ložmetēju”, kas tapusi laikā, kad Ukrainā sākās karadarbība.

Ko pētīji savā doktora disertācijā?

Metalurģijas uzņēmumos metālu var kausēt, dedzinot gāzi. Cits variants ir izmantot elektrību, turklāt diezgan inovatīvā veidā. Virtuvēs redzamā induktīvā plīts darbojas sekojoši – strāva, kas izdala siltumu, plūst nevis plīts virsmā, bet pa taisno katlā. Tas ir daudz efektīvāk, jo ir mazāks enerģijas zudums. Metalurgi rīkojas tāpat, ierosinot strāvu tieši kausējamajā metālā.

Tērauds ir struktūra no dzelzs un piemaisījumiem. Dzelzi izkausējot, šķidrais metāls sāk kustēties, tad pievieno leģējumu, piemēram, oglekļa daļiņas. Kad tas saskaras ar šķidro metālu, daļiņas nozūd no virsmas un viss turpina vārīties 1600 grādu temperatūrā un rodas jautājumi – kur šajā brīdī atrodas oglekļa daļiņas un cik ilgi jāturpina maisīšana? Katra sekunde ir enerģijas patēriņš un maksā ļoti dārgi. Mans uzdevums bija uzmodelēt virtuālu sistēmu, lai atbildētu uz šiem jautājumiem.

 

Vai iespējams izmērīt ietaupījumu, kas rodas pateicoties šim pētījumam?

Skaitļus nenosaukšu, par nožēlu tas nebija mans uzdevums. Tas bija līgumdarbs, ko pastarpināti pasūtīja vācu uzņēmums, kas projektē metalurģiskās kausēšanas krāsnis. Kad tiek izgatavota jauna krāsns, tiek sastādīta arī lietošanas pamācība. Lai šo manuāli izstrādātu, nepieciešams veikt neskaitāmus testus un salīdzināt rezultātus. Es radīju rīku ar kura palīdzību šo manuāli var uzrakstīt ātrāk, jo vairs nevajag veikt fiziskus testus. Tas ietaupa laiku un resursus.  Gribētos jau teikt, ka mans pētījums ir revolucionārs, bet tā nav, tas ir tikai mazs solis.

 

Tā ir godīga atzīšanās, zinātnē jābūt patiesam.

Nozīmīgs posms manā zinātniskajā karjerā bija pusgads, ko pavadīju ASV – strādāju Argona Nacionālajā laboratorijā, pētīju problēmas, kas rodas vēja ģeneratoru ātrumkārbu gultņos. Rezultātus mēģināju publicēt rakstā, bet septiņus mēnešus nācās saskaņot katru vārdu ar pētījuma līdzautoriem. Sapratu, ka zinātniskās iestādēs, īpaši tik lielās, autoritāte ir svarīgākā vērtība. Attiecīgi viņi ir ļoti uzmanīgi, lai nepateiktu ko aplamu. Zinātnieks pelna naudu ar savu vārdu, ar savu reputāciju, tādēļ, lai to uzturētu, kādā brīdī jāpārstāj runāt drosmīgi. Es gribēju runāt kā vizionārs – izvirzīt pārdrošas hipotēzes. Tāpēc esmu savā start-up, kur varu runāt drosmīgi, arī par lietām, ko nevaru īsti pierādīt.

 

Kā radās doma par savu uzņēmumu?

Pēc doktora darba aizstāvēšanas jāpiedzīvo nepatīkams posms – esi nonācis lielajā pasaulē un jāsāk rūpēties pašam par sevi. Viens posms bija noslēdzies, bija jāķeras pie kaut kā jauna. Ar domubiedriem iestājos Zaļo tehnoloģiju inkubatorā, bet mūsu uzņēmumu nācās aizklapēt ciet, jo neatradām tirgu. Godīgi atzinām savu neveiksmi.

Doktora darbā izstrādāju tehnoloģiju, kur izmantoju divus atvērtā koda rīkus – vienu šķidrumu modelēšanai, otru elektromagnētismam. Līdzīgi kā suns un kaķis runā dažādās valodās, arī kodi savā starpā nespēja saprasties. Uzrakstīju programmu, kas šīs valodas apvienoja un tā radās pirmā ideja produktam, ko attīstām šobrīd. Viss sākās ar personīgu vajadzību, kas tagad noder arī citiem.

Dzīvojot Amerikā, mainījās domu gājiens – radās uzņēmība un pazuda bailes no pārmaiņām. Šī vide katalizēja manu iekšējo uzņēmēju. Atbraucot atpakaļ, sapratu, ka apkārtējā vide ir par lēnu, gribēju ko straujāku. Iemācījos skatīties no biznesa puses un šī tumšā puse, kā teiktu zinātnieki, man iepatikās.

 

Nebaidījies no zaudējumiem pēc pirmā biznesa neizdošanās?

Nebiju par to līdz šim domājis, laikam jau nebaidījos. Ja šoreiz kas noies greizi, noteikti pārdzīvošu. Godīgi atzīstu, ka šobrīd vēl esam sākuma posmā, neskatoties uz visiem skaļajiem vārdiem medijos un balvām. Esam interesantākajā posmā – izvirzām hipotēzes, testējam tās, nedēļas beigās saprotam, ka tas nestrādā un izvirzām citas. Izgājām cauri biznesa akseleratoram Tallinā, daudz palīdz investori, kas ir savas jomas eksperti. Bet ir teiciens – slīkstošā glābiņš ir paša slīcēja rokās – arī te viss atkarīgs no mums pašiem.

 

Cik cilvēki darbojas CENOS?

Sākām trijatā, tagad esam seši, bet nākotnes vīzijas nemērīšu darbinieku skaitā – tas ir līdzeklis nevis mērķis. Jāatzīstas, ka man nav ne jausmas, kā vadīt 20-30 cilvēku kolektīvu. Es to vēl neprotu, priekšā gaidāms interesants posms.

 

Tu drīzāk esi nevis zinātnieks, bet uzņēmējs?

Šis ir sāpīgs jautājums. Jā, zinātnes posms ir noslēdzies – esmu ieguvis doktora grādu fizikā un pētnieciskajam darbam neatliek laiks. Zinātne paliek manā sirdī, bet šobrīd esmu uzņēmējs. Ir mainījies mans domāšanas veids – uz visu skatos no lietderības puses, nevis zinātniskās intereses dēļ.

 

Var teikt, ka domā, kā zinātni pārdot?

Zinātni uz priekšu bīda ziņkāre. Pētnieku primārais mērķis nav paveikt ko lietderīgu, bet gan apmierināt savu ziņkāri. Uzņēmējs domā, kā vadīt pētnieku, lai radītu ko lietderīgu.

 

Kāpēc bakalaura un maģistra grādu izvēlējies iegūt Maskavā?

Atbilde ir vienkārša – man ļoti patika fizika un vēlējos to studēt augsta līmeņa augstskolā. Tas bija interesants laiks – Krievija bijušo PSRS republiku pilsoņiem ļāva stāties augstskolā un, izturot konkursu, mācīties budžetā. Kāpēc gan to neizmantot?

 

Doktorantūru izvēlējies turpināt Rīgā.

Pavadīju Maskavā astoņus gadus un šis laiks, esot prom no dzimtenes, lika saprast, kas es esmu. Saka, ka vislielākie patrioti nedzīvo Latvijā. Es to saprotu, tolaik jutu milzīgu patriotisma vilni.

Arī studijās negāja viegli, sāku šaubīties par nākotnes profesiju. Strādāju bankā par finanšu analītiķi, aizrāvos ar mākslu un vēlējos kļūt par mākslas kuratoru. Mani mākslas darbi pat tika izstādīti profesionālā mākslas galerijā, vienu izstādi noorganizēju pats. Bet tad 2009. gadā iestājās krīze, kas pierādīja, ka manas prasmes bankā bija tikai fikcija. Banka bankrotēja, priekšnieks mēģināja izdarīt pašnāvību, jo vienā dienā biržā pazaudēja vairākus desmitus miljonus dolāru, sāku domāt ko iesākt. Secināju, ka mani tomēr interesē fizika.

Uzrakstīju e-pastus četriem LU profesoriem, man atbildēja trīs. Ar visiem sarunāju tikšanās, iesēdos vilcienā un atbraucu uz Rīgu. Pirmā saruna bija ar Mārci Auziņu, kuram rakstīju kā eksperimentālās fizikas katedras vadītājam, nezināju, ka viņš ir rektors. To sapratu, kad viņš kā satikšanās vietu norādīja rektorātu. Gaidīju 40 minūtes, bet man bija jāskrien uz nākamo tikšanos, jau gāju prom, kad viņa sekretāre mani panāca un teica, ka profesors ir brīvs. Durvīs saskrējos ar toreizējo premjerministru Ivaru Godmani. Tas man likās kas iespaidīgs. Aprunājoties ar pārējiem profesoriem, sapratu, ka tēmas piedāvājums un atalgojums mani apmierina, sakravāju čemodānu un pārcēlos uz Rīgu.

 

Kā juties Rīgā pēc dzīves Maskavā?

Pirmās sajūtas bija eiforija, pēc lielas pilsētas burzmas Rīga likās pietiekami kompakta, lai visu laiku pārvietotos ar kājām. Atbraucu 1. maijā, vasaras vakarus pavadīju Doma laukuma terasēs un sajūsminājos, ka 20 minūšu laikā varu aizbraukt līdz jūrai. Nokļuvu foršā jauniešu vidē, Maskavā ir citādi – visi ātrāk kaļ karjeru, tā tomēr ir cita mentalitāte.

 

Kādas bija sajūtas pēc doktorantūras pabeigšanas?

Pēc aizstāvēšanas aizgāju mājās un mani gaidīja liels pārsteigums – sieva pie durvīm bija pielikusi plāksnīti ar uzrakstu „Dr. Mihails Ščepanskis”. Tajā brīdī nāca atklāsme – es esmu doktors! Eiforija gan ātri pārgāja, bija jāturpina attīstīties.

Gribu iedrošināt doktorantus uzņemties atbildību par sevi, kļūt par līderiem. Doktora grāds, manuprāt, ir apliecinājums profesionālajām spējām un līderības īpašībām. Iesaku izmēģināt dažādus zinātnes lauciņus un pierādīt, ka spēj radīt ko jaunu. Jā, pēc doktorantūras ir smags posms, kad jāsaprot, ko iesākt tālāk. Bet no tā nevajag baidīties!

 

Vienkāršāk ir daudz nedomājot, mesties iekšā nākamajā posmā?

Doktori nereti pēc grāda iegūšanas dodas uz ārzemēm, jo grib algotu darbu un siltu vietu, kur kāds viņiem pateiks, ko darīt. Rietumos kvalitatīvi darba rūķīši ir vajadzīgi. Pēcdoktorantūras pētniecība daudzus notur Latvijā, bet ir jāsāk domāt par līderības spēju attīstīšanu, lai pētnieki nebrauc prom un meklē savu vietu.

Man tas dzīvē nospēlēja lielu lomu. Daudzi uzstāja, ka man jāturpina ar pēcdoktorantūru, bet man kļuva fiziski slikti, trīcēja rokas un pat neaizgāju uz darbu. Pieņēmu lēmumu nerakstīt šo pieteikumu un jutos fantastiski. Es negribēju turpināt iesākto, es gribēju radīt ko jaunu!

 

Iespējams, tas ir vieglākais ceļš uz stabilitāti.

Stabilitāte ir mīts, tā neeksistē. Tā pastāv tik tālu, cik to spēj sev iestāstīt. Šodien intervēju potenciālo darbinieku, kurš teica, ka vēlas stabilu darbu. Viņš vēlējās, lai es pasaku – jā, šis darbs ir stabils. Manās rokās bija izvēle šo sajūtu radīt. Bet veiksmīgi cilvēki ir nevis tie, kas spēj radīt stabilitāti, bet spēj sadzīvot ar nestabilitāti.

 

JAUNĀ DOKTORA PIETURZĪMES

  • 2017. gada martā kopā ar Raimondu Viļumu dibināts jaunuzņēmums CENOS, kas izstrādā modelēšanas platformu inženieriem un zinātniekiem
  • 2014. gadā aizstāvēta doktora disertācija par tēmu "Cieto piemaisījumu dinamikas modelēšana EM ierosinātās, noslēgtās, turbulentās šķidrā metāla plūsmās”
  • Maģistra grāds iegūts M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē