LU konference
“Sudraba ekonomiku varam skatīt daudz un dažādās perspektīvās. Piemēram, demogrāfiskā perspektīva. Sabiedrība noveco, mainās iedzīvotāju vecuma struktūra, samazinās darbsspējas vecuma iedzīvotāju skaits, līdz ar to aktuāls ir jautājums par darbaspēka nepietiekamību. Šajā gadsimtā cilvēks, kurš ir sasniedzis pēcdarbspējas vecumu, vēl ir gluži vitāls un, ja veselība atļauj un pats to vēlas, var turpināt strādāt. Ideāli, ja to motivē vēlme pašrealizēties, ne izdzīvot. Tikko Dānijas parlaments pieņēma likumprojektu par pensijas vecuma pakāpenisku paaugstināšanu līdz 70 gadiem. Dāņi to indeksē atkarībā no paredzamā mūža ilguma un pārskata to reizi piecos gados. Šī tendence norāda, ka demogrāfiskās izmaiņas iedzīvotāju vecuma struktūrā liek pilnīgi citādi skatīties uz situāciju dažādās vecuma grupās,” stāsta pētniece. Pensijas vecuma paaugstināšanu nevar automātiski attiecināt uz visām sabiedrībām, jo situācija ir reģionāli specifiska. Pastāv būtiskas atšķirības senioru dzīves apstākļos ne tikai dažādās valstīs, bet arī vienas valsts dažādās administratīvajās teritorijās.
Kā nākamo viņa min ekonomisko perspektīvu. Piemēram, prognozētais sudraba ekonomikas potenciāls pēc Eiropas Komisijas 2023. gada aprēķiniem varētu sasniegt 28% no Eiropas Savienības IKP 2025. gadā.
Būtisks aspekts ir sociālā un veselības aprūpes politika, jo cilvēkam, dzīvojot ilgāk, ir nepieciešami dažādi aprūpes pakalpojumi, jo īpaši veselības jomā. Seimuškāne stāsta, ka Latvijas gadījumā viens no pastāvīgi neatliekamajiem risinājumiem ir medicīnas un ārstu pakalpojumu savlaicīga pieejamība. Nespēja ilgstoši risināt šo problēmu rezultējas sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības izmaksās, kas atstāj iespaidu gan uz valsts, gan pašvaldību budžetu attiecīgajām pozīcijām. “Piemēram, cita pētījuma dati, kurā piedalījos, parādīja, ka laika periodā no 2018. līdz 2023. gadam konstatēts straujš ilgtermiņa sociālās aprūpes pakalpojumu izmaksu pieaugums – izmaksas vienam pakalpojumam pieaugušas vidēji divas reizes. Mums arī ir diezgan lielas teritoriālās atšķirības, tai skaitā pašvaldību un cilvēku individuālās finansiālās iespējas, kas ietekmē cilvēka dzīves līmeni un labklājību konkrētajā dzīves vietā,” skaidro pētniece.
Materiālie apsvērumi, veselība un darbavietas kā faktori
Projekta ietvaros nule kā veiktā aptauja sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījumu kompāniju SKDS parādīja, ka apmēram 30% no tiem, kas ir jau pēcdarbspējas vecumā, joprojām strādā. Nozīmīgākais faktors ir materiālie apsvērumi.
“Cilvēki strādā tāpēc, ka viņi vēlas cieņpilnāk pavadīt savas vecumdienas. Tas ir tikai viens no iemesliem. Starp faktoriem, kas motivē turpināt strādāt, ir arī interesants un patīkams darbs, iespēja uzturēties cilvēkos, nestrādājot ir garlaicīgi, kas norāda, ka cilvēkam darbavieta ir arī ļoti nozīmīga socializācijas vide un pašrealizācijas iespēja. Viena trešā daļa norāda, ka turpina strādāt darba vietas labvēlīgās attieksmes dēļ. Uzskaitīte faktori skar 65 un vecākus respondentus.”
Turpat 63% no aptaujātajiem norāda, ka apdzīvotajā vietā, kur viņi dzīvo, darba iespējas ir drīzāk mazas un ļoti mazas šī vecuma cilvēkiem. Tikpat daudz respondentu uz darbavietu trūkumu norāda arī savu pašvaldību, kurā viņi dzīvo. 43% aptaujāto norāda, ka labprāt strādā vai strādātu algotu darbu, savukārt desmitā daļa pēcdarbspējas vecumā būtu gatavi turpināt strādāt, ja viņu apkārtnē būtu darbavietas. “Tas norāda, ka jautājums par darba vietām būtu risināms ne tikai ar pašvaldībām, bet arī ar uzņēmēju organizācijām. Mēs ik pa laikam dzirdam no uzņēmēju organizācijām signālus, ka tām trūkst darbaspēka, taču vienmēr kā risinājums tiek meklēts darbaspēks ārpus Latvijas. Manā ieskatā ļoti maz tiek izmantots cilvēkresurss 65+,” uzsver Seimuškāne.
Aptauja atklāj arī faktorus, kāpēc cilvēki pēc pensionēšanās vairs neturpina strādāt. “Šeit arī saskaramies ar mūsu svarīgāko problēmjautājumu, proti, atbildi – veselības apsvērumu dēļ. Konkrētais faktors ierindojas pirmajā vietā starp visiem citiem ar lielu atrāvumu – uz to norāda gandrīz 49% aptaujāto. Savukārt starp nākamajiem faktoriem respondenti ierindo vēlmi pievērsties kam citam: darbam mājās, dārzā, baudīt dzīvi – ceļot, nodarboties ar hobijiem. Desmitā daļa senioru uzskata, ka pensionāriem vispār nav jāstrādā,” stāsta pētniece.
Sadarbībā ar pētījuma zinātnisko konsultanti profesori Birutu Sloku tika analizēts pēcdarbspējas vecuma indivīda sociāldemogrāfiskais profils, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) oficiālās statistikas portāla datu bāzes datus un 2023.gada Darbaspēka apsekojuma datus. “Īsumā raksturojot, cilvēks pēcdarbspējas vecumā no 65 līdz 74 gadiem strādā pilsētā, izteikti Rīgā, un ir labi izglītots. Viņam ir vai nu augstākā izglītība vai vidējā profesionālā izglītība. Mazāks skaits starp tiem, kuri strādā šajā vecumā, ir ar pamata izglītību. Turklāt aptaujas rezultāti uzrāda lieliskas pamatprasmes darbā ar digitālajām tehnoloģijām, daļu no kurām 65+ veci respondenti izmanto bez citu cilvēku palīdzības,” raksturo Seimuškāne.
Viens pensionārs uz trīs darbspējas vecuma iedzīvotājiem
“Latvijā 2024. gada sākumā pēc darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits bija gandrīz katrs ceturtais jeb 23% no iedzīvotāju skaita, atsevišķās valstspilsētās – Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī – virs 25% cilvēku ir pēcdarbspējas vecumā. Tas vēlreiz norāda, ka aktīvās novecošanās kontekstā Latvijā aktuālāka kļūst nepieciešamība izmantot arī šo cilvēkresursu, skatoties no valsts mēroga sociālās politikas prizmas,” uzsver pētniece.
Saskaņā ar Latvijas CSP datiem 2024. gada sākumā Latvijā bija 369 pensijas vecuma cilvēki uz 1000 darbspējīgiem iedzīvotājiem jeb viens pensionārs uz trīs darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, 2060. gadā šis rādītājs būs viens pensionārs uz diviem darbspējīgā vecuma cilvēkiem.
“Skaidrs, ka daudzās Eiropas Savienības valstīs arvien palielināsies spiediens uz sociālo budžetu un aprūpes pakalpojumiem, kas pašsaprotami veidos divas lielākās valsts izdevumu pozīcijas. Kontekstā vēl ar emigrācijas tendencēm tas uzliek atbildību domāt par to, kā risināt šo attiecību starp pēcdarbspējas vecuma cilvēku un darbspējas vecuma cilvēku dzīvi,” akcentē Seimuškāne.
Vaicāta, vai ar pētījuma rezultātiem plānots iepazīstināt lēmumu pieņēmējus, pētniece atbild apstiprinoši: “Vispirms es vēlētos prezentēt pašvaldību pārstāvjiem un dzirdēt viņu nostādnes šo jautājumu risināšanā, kā arī vēlos aprunāties ar kādām uzņēmēju organizācijām.”
Šie ir tikai daži no aptaujā ietvertajiem aspektiem. Tajā ir apjomīgs materiāls par attieksmi pret senioriem, viņu dzīves apstākļiem, pieredzi darbā ar digitālajām tehnoloģijām, sociālo dzīvi u.c.
Noslēdzot sarunu, Seimuškāne piebilst, ka aptauja viņu pārsteigusi vienā aspektā. “Zināmu apsvērumu dēļ tā tika izplatīta, izmantojot interneta aptauju (CAWI). Man bija bažas, vai sasniegšu man nepieciešamo respondentu vecuma grupu izlasi. Bažas bija nepamatotas, visas nepieciešamās respondentu grupas, ieskaitot 76+, ir sasniegtas. Taču izmantotās aptaujas veids varētu uzrādīt šī tēmas iztirzājuma labāko versiju. Tālab nākamajos pētījuma posmos lūkošu izmantot arī citas pētniecības metodes.”
Projekts “Sudraba ekonomikas potenciāls reģionos Latvijā un to ietekmējošie faktori” ir viena no aktivitātēm Atveseļošanas un noturības mehānisma atbalstītā projektā “Latvijas Universitātes iekšējā un ārējā konsolidācija” (Nr.5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/007).
