Neviens neiet uz darbu, lai izraisītu katastrofu. Saruna ar Dr. Franku W. Guldenmundu

Gan drošība, gan kultūra ir gana ietilpīgi vārdi. Kad tie abi tika apvienoti terminā “drošības kultūra”, un kāda ir tā nozīme mūsdienās? 

Termins “drošības kultūra” pirmoreiz tika minēts pēc Čornobiļas katastrofas. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka par to nebija domāts jau iepriekš. Sociologs Berijs Tērners (Barry Turner) savā laikā jau izteicās par saistību starp drošību un kultūru. Zinātniski izsakoties, drošības kultūra ir sarežģīts temats, jo ir ļoti grūti viennozīmīgi definēt, kas ir drošība. Un arī kultūrai nav viena kodolelementa vai kodolaspekta, kas visiem būtu pieņemams un saprotams. Tas pats ir ar mākslu – ir ļoti grūti definēt, kas ir māksla. Tieši tāpat ir ļoti grūti pateikt, kas ir kultūra. 

Ja paskatāmies uz to, kā es definēju drošību, proti, kopīga izpratne, arī tad mēs varam saskatīt neviennozīmību, jo kopīga izpratne var atšķirties dažādām cilvēku grupām vai etnosiem. Turklāt drošības nozīme var mainīties ļoti strauji. Es mēdzu prasīt saviem studentiem: “Vai mēs patlaban esam drošībā?” Atbilde skan: “Jā, esam.” Un tad es vaicāju vēlreiz: “Labi, bet nu es jums saku, ka universitātes teritorijā ir kāds ar ieroci. Vai mēs aizvien esam drošībā?” Situācija var mainīties acumirklī. 

Vai drošības kultūrai ir līmeņi? Piemēram, individuālais un kolektīvais. 

Manuprāt, drošības kultūru vislabāk var saprast organizācijas līmenī. Nacionālā līmenī šis temats kļūst daudz izkliedētāks. Ir nozares, kurās drošība joprojām ir liela problēma, piemēram, būvniecība un lauksaimniecība. Taču var novērot, ka nacionālā līmenī standarti kļūst augstāki, jo tiek pieņemti dažādi Eiropas Savienības noteikumi. Nacionālā līmenī drošības kultūra izplatās lēnāk nekā organizāciju līmenī. 

Kad runājam par drošības kultūru, mēs to attiecinām vai nu uz organizācijām, vai uz grupām, vai komandām. Un, jo lielāka grupa, jo dažādāka izpratne par drošību. Un, jo mazāka grupa, jo vieglāk nonākt pie kopīgas izpratnes par drošību. 

Kas liecina par stipru drošības kultūru?

Ir grūti salīdzināt, jo atsevišķām profesijām drošība automātiski jau ir integrēta darba procesā. Piemēram, kad es gribu kaut ko pacelt ar ceļamkrānu, lai tas būtu iespējams, ir jāparedz virkne drošības pasākumu. Citās profesijās drošība ir kaut kas, kas tev ir jādara. Ceļamkrāna gadījumā drošības aspekts ir acīmredzams, citās profesijās tas nav tik uzskatāmi, līdz ar to ir jāiegulda lielākas pūles, lai panāktu vienotu izpratni par drošību.

Būtiski, ka drošības kultūrai ir psiholoģiska dimensija, proti, uztvere, ko ir daudz grūtāk ietekmēt. Tu vari nodiktēt drošības noteikumus, taču tu nevari zināt, kā cilvēki tos uztvers. Dažās profesijās tā nav problēma, bet citās tā var kļūt par lielu problēmu.

Kurās nozarēs drošības uztvere var kļūt par lielu problēmu?

Tās ir industrijas, kurām pagātnē jau ir bijušas nelaimes, tāpēc tās uz drošību fokusējas vairāk. Naftas ķīmijas rūpniecība, ķīmijas industrija, kas ir piedzīvojusi vairākas katastrofas, jo sevišķi pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Kodolrūpniecība ir ļoti regulēta. Aviācija arī ir labs piemērs. Taču ir kāds paradokss – viņi ir ļoti strikti attiecībā uz lidošanas drošību, bet ne tik strikti – uz aviācijas darba drošību. Tas ir ļoti interesanti. Tātad – dažas nozares daudz vairāk rūpējas par drošību, un drošības kultūra tām ir daudz nozīmīgāka nekā, piemēram, ja mēs runājam par valdību vai universitāti, kur mēs sēžam un strādājam ar savu galvu.

Vai ir valstis vai pasaules reģioni, kur drošības kultūra ir izteiktāka? Un pretēji – vai ir valstis vai reģioni, kur tā ir vāja?

Jā, protams, ka ir atšķirība, taču es negribētu saukt konkrēti, jo izjūtu lielu empātiju pret cilvēkiem, kuri ir spiesti strādāt sliktos apstākļos. Es nevēlos nevienu vainot. Pirms dažiem gadiem Pasaules kauss futbolā norisinājās kādā arābu valstī. Būvējot stadionus, bojā gāja daudz cilvēku, taču nevienam tas nerūpēja. Tā bija tik liela problēma, ka cilvēki Nīderlandē sprieda, vai tiešām vajadzētu šajā pasākumā piedalīties. Diemžēl atsevišķās pasaules vietās cilvēka dzīvība neko daudz nenozīmē. 

Reizēm es redzu attēlus ar darba vietām vai situācijām, un es saķeru galvu – kā kaut kas tāds vispār ir iespējams?! Tam ir tieša saistība ar izvēlēm un arī zināšanām. Vienkāršs piemērs – kad es vēlos šķērsot ceļu, es varu vienkārši neskatoties iet pāri. Taču, ja es zinu, ka drošības nolūkos man ir jāpaskatās pa labi un pa kreisi, vai netuvojas automašīna, tad jau es demonstrēju augstāku drošības kultūras līmeni. 

Vai drošības kultūru ir iespējams izmērīt?

Ir dažādi instrumenti, kā to darīt, taču tie ir virspusēji. Lai iegūtu zinātnisku skatījumu, ir jāpēta atsevišķa grupa, kā tā saprot drošību un rīkojas konkrētās situācijās. Ir jānošķir zinātnes pasaule, kurai ir savi filozofiskas dabas jautājumi, un praktiskā pasaule, kurā jūs strādājat ar cilvēkiem, kuri ir gatavi darīt konkrētas lietas. Un šajā brīdī tas kļūst ļoti praktiski – runa ir par praksi un zināšanām.

Savā runā jūs apdraudējumu nodēvējāt par scenāriju. Paskaidrojiet, lūdzu!

Drošības kultūrā vadošā loma ir bijusi apdraudējuma-barjeras-mērķa modelim. Tātad ir kaut kas potenciāli bīstams, kas var kaitēt videi, cilvēkiem vai kam citam, un ir aizsardzība, kas ir barjera, un vēl ir mērķis, kas ir ievainojams. Taču tas neizskaidro, kā notiek nelaimes gadījumi. Cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāmanipulē ar apdraudējumu, un tikai tad kaut kas notiks. Piemēram, ir jāmanipulē ar toksisku šķidrumu tā, lai tas sasniegtu citus cilvēkus vai vidi. Tātad manipulācijā ar bīstamību vienmēr ir iesaistīti cilvēki, un tieši tur viss noiet greizi. Un tas nepavisam nav sākotnējais apdraudējuma-barjeras-mērķa modelis, kas ir ļoti statisks. Nelaimes gadījumi rodas nevis apdraudējuma, bet scenārija dēļ. 

Vai drošības kultūra organizācijās nākotnē uzlabosies?

Tā aizvien ir diezgan populāra, taču es domāju, ka tas ir tāpēc, ka mums nav nekā labāka. Kad vaicā cilvēkiem, ko viņi domā par drošības kultūru savā darbavietā, viņi nereti nesaprot, kas ar to tiek domāts. Kad saku “drošības pasākumi”, uzreiz top skaidrāks.

Nīderlandē un arī naftas ķīmijas rūpniecībā ļoti populārs kļūst HOP – cilvēku organizatoriskā veiktspēja (human organizational performance). HOP sastāv no pieciem principiem, kas man ļoti patīk. Pirmais princips – kļūdīties ir normāli. Daudzām nozarēm tas nepatīk, taču cilvēki pieļauj kļūdas. Otrais princips – vainošana neko neatrisina. Trešais princips – mācīšanās ir ļoti svarīga. Protams, tad, kad kaut kas ir noticis, mums no tā ir jāmācās. Un ne jau kādu vainojot vai noliedzot, ka cilvēki pieļauj kļūdas. Ceturtais princips – konteksts nosaka uzvedību. Tātad mēs nekoncentrējamies uz indivīdiem, mēs aplūkojam indivīdu kontekstā. Tur mēs vēlamies iejaukties vai kaut ko mainīt. Piektais princips – ir svarīgi, kā reaģē līderi. Ja vadītājs vaino cilvēkus, viņi neatzīs, ka ir pieļāvuši kļūdas. Manuprāt, organizācijām šie principi varētu būt daudz noderīgāki nekā runas par drošības kultūru, jo tie nav noteikumi, bet gan principi.

Bet reizēm kādam ir jāuzņemas atbildība par notikušo, piemēram, dabas piesārņošanas gadījumā. 

Jā, reizēm slikti cilvēki un slikti uzņēmumi meklē “caurumus” likumdošanā, lai izvairītos no atbildības, taču es domāju, ka lielākā daļa vēlas rīkoties pareizi. Neviens neiet uz darbu, lai izraisītu katastrofu.