LU konference
Kādi ir lielākie mīti par to, kas skaitās laimīgs cilvēks?
Vislielākais mīts ir, ka nauda laimei nav vajadzīga. Protams, laime slēpjas nevis naudā, bet pašrealizācijā. Taču par pašrealizāciju sākam domāt tikai tad, kad esam paēduši. Daži totalitārie režīmi un utopisti ir mēģinājuši Maslova piramīdu apgriezt kājām gaisā, bet neveiksmīgi. Cilvēku materiālās vajadzības, režīmam brūkot, ilgstoši tiek paslaucītas “zem tepiķa”, un peļņas slāpes izpaužas drakoniskās formās un noziedzībā, ko Latvijā piedzīvojām pagājušā gadsimta 90. gados. Nevienam citam patēriņš nav tik svarīgs kā cilvēkam, kurš to nevar atļauties. Tāpēc ne velti tieksme brīvprātīgi samazināt patēriņu (postpatēriņa sabiedrība) visbiežāk vērojama tieši attīstītajās valstīs, nevis tajās, kas cilvēka materiālas vajadzības noliedz vai ignorē. Pasaules mērogā pastāv cieša pozitīva sakarība starp ienākumu līmeni valstī un veselīgā mūža ilgumu tajā. Tātad – augstāki ienākumi nozīmē lielākas pašrealizācijas iespējas vai vismaz ilgāku laiku pašrealizācijai.
Tātad ekonomikas attīstība ir viens no veidiem, kā Latvijas sabiedrību padarīt laimīgāku. Kā var panākt ekonomikas attīstību?
Ekonomikas attīstības receptes sen zināmas – investīcijas, inovācijas, cilvēkkapitāls.
Ko tas nozīmē Latvijai?
Daži piemēri. Latvijas sabiedrība cieš no priekšlaicīgas mirstības – varbūtība nomirt ekonomiski visaktīvākajā vecumā (30–45 gadi) Latvijā ir gandrīz četras reizes lielāka nekā, piemēram, Somijā, Zviedrijā vai Dānijā. Latvija var izglābt vairāk nekā četrus tūkstošus dzīvību darbspējas vecumā katru gadu, kas, protams, atspoguļosies arī ekonomikas attīstībā.
Jauniešu un pusmūža vecuma vīriešu nodarbinātība Latvijā ir daudz zemāka nekā attīstītās Eiropas valstīs. Iekšējā darbaroku rezerve mūsu ekonomikā joprojām ir 70 tūkstoši cilvēku, kurus aktivizēt ir grūti, dārgi, bet tas jādara.
Vairāk investīciju ne vienmēr ir labāk. Ar investīcijām mērām ieguldītos resursus, bet ne sasniegto rezultātu. Tāpēc izšķiroši svarīgs ir ne tikai investīciju apjoms, bet arī investīciju struktūra, atdeve un izmaksu efektivitāte.
Jāceļ izglītības kvalitāte. Dažās skolās un augstskolās tā ir pārāk zema – studēt ir viegli, taču šādas studijas neattīsta dzīvē nepieciešamās prasmes. To mēs redzam dažādu augstskolu absolventu vairākkārtīgā algu atšķirībā, lai gan studiju programmu nosaukumi bijuši līdzīgi. Šo ienākumu plaisu vēlāk var nākties izlīdzināt ar sociāliem pabalstiem, tas ir, ceļot nodokļus, kas faktiski ir sods par panākumiem un tāpēc bremzē ekonomikas attīstību kopumā…
Vai Eiropas attīstīto valstu līmeni mēs varētu sasniegt vēl šīs Saeimas laikā?
Valsti nevar attīstīt rīt uz pusdienlaiku. Piemēri, kad vienas paaudzes laikā zvejnieku ciems kļuva par globālo finanšu centru (Singapūra) vai daudzsološā Rodēzija pārtapa par daudzmiljonu procentu inflācijā nogrimušo Zimbabvi, tiešām aizrauj. Taču tie ir reti izņēmumi. Mūsdienās bagātas ir lielākoties tās pašas valstis, kas bija bagātas arī pirms pusgadsimta. Savukārt vairākums valstu, kas bija nabadzīgas, tādas diemžēl ir joprojām.
Mazs solītis katru dienu ilgtermiņā – tā izskatās ekonomiskās izaugsmes process. Katrs ikdienas solis atsevišķi šķiet nepamanāms, taču, akumulējoties ilgā laikā, tieši tā rodas ienākumu līmeņa plaisas starp valstīm. Piemēram, ekonomiskās izaugsmes temps 2% gadā palielina iekšzemes kopproduktu 100 gados 7,2 reizes, savukārt izaugsmes temps 2,5% gadā to palielinātu jau 11,8 reizes.
Vai varēsim labklājības ziņā kādreiz apsteigt Igauniju un Lietuvu?
Ekonomikas attīstības procesā valstis ir nevis konkurenti, bet sabiedrotie. Pārtikusi Lietuva vai Igaunija Latvijai neko neatņem. Tieši otrādi – jo turīgākas ir mūsu galvenās tirdzniecības partnervalstis, jo vairāk tās importē, tostarp Latvijas produktus, jo labāk mūsu eksportam un ekonomikai. Turīgi un laimīgi kaimiņi rada labāku vidi – nevicina dūres kāpņu telpā vai nemēģina nozagt durvju paklājiņu. Šo iemeslu dēļ arī Lietuvai un Igaunijai ir izdevīga pārtikušāka Latvija.
Ar saukli “panākt Lietuvu un Igauniju” vēlamies nevis jebkādiem līdzekļiem kļūt pirmie ciemā, bet saprast kaimiņu, kuriem ir līdzīga kultūra un vēsture, veiksmes faktorus. Tas ir līdzīgi, kā treniņu biedru piemērs var iedrošināt mūs atspiesties vairāk reižu.
Bet materiālā labklājība nav vienīgais laimes faktors?
Nauda nav laimes noteicējs. To labi redzam, kad lielās Eiropas megapolēs, kā Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur objektīvi ienākumu līmenis ir augstāks un karjeras iespējas plašākas, cilvēki jūtas nelaimīgāki nekā mazās zaļās pilsētiņās. Lielās pilsētās cilvēki biežāk izjūt stresu, asu konkurenci karjeras ziņā un tādējādi atsvešinātību un neuzticēšanas cilvēkiem apkārt; garas pārvietošanas distances un ilgs transporta sastrēgumos pavadītais laiks, kā arī troksnis un gaisa piesārņojums no automobiļiem, kas gan pasliktina veselību un saīsina mūža ilgumu, gan mazina apmierinātību ar dzīvi kopumā.
Kāda būtu jūsu laimes recepte “Alma Mater” lasītājam?
Dzīves laikā katram ir pavērsiena punkti, izvēloties studiju jomu, augstskolu, darbavietu un dzīves partneri. Ikvienam LU studentam novēlu, lai darbs būtu hobijs un hobijs būtu darbs. Tieši par to domāja Tomass Edisons, kad teica: “Es savā mūžā neesmu strādājis nevienu dienu. Viss, ko es darīju, bija tīra izklaide.” Lai to panāktu, attiecībā uz izvēlēto profesiju vienlaikus jāizpildās trīs nosacījumiem: 1) tev tas patīk; 2) tev tas labi padodas; 3) tu esi apmierināts ar darba samaksu un darba vidi.
Daudzi vēlas strādāt radošās profesijās, taču ilgtermiņa darba tirgus prognozes rāda eksakto zinātņu speciālistu trūkumu, un valsts līmenī skan aicinājumi palielināt STEM jomu absolventu skaitu. Jūsu komentārs?
Roberts Ķīlis ir teicis: “Nevis algas statistika un nākotnes prognozes nosaka jūsu turpmāko dzīvi, bet jūs ar savām brīvām un personiskām izvēlēm radāt nākotnes statistiku.” Tāpēc labāk kļūt par izcilu mākslinieku un tādējādi realizēt savu sapni nekā par viduvēju programmētāju.
Bet kā ir ar ekonomistu un juristu pārprodukciju Latvijā?
Šo mītu dzirdēju vēl pirms 23 gadiem, kad pats izvēlējos mācīties LU ekonomikas programmā.
Ko darīs šie jaunieši, ja budžeta vietas tiks vēl vairāk atdotas no sociālajām un humanitārajām jomām STEM zinātnēm?
Tās ir muļķības! STEM prasmes jāpasniedz nevis specifiskās studiju jomās, bet horizontāli – visās studiju programmās. Piemēram, datu zinātne un datorprasmes labi noderētu gan ārstam, gan sociologam, gan psihologam. Par izcilu sociologu, visticamāk, kļūs socioloģijas programmas absolvents ar datu zinātnes studiju moduli nekā matemātiķis bez izpratnes socioloģijā. Jau sen nav pagājušā gadsimta 90. gadi, kad vislabākie ekonomisti bija fiziķi. Matemātika, datu analīze un datorprogrammēšana tagad veiksmīgi iestrādāta ekonomikas mācību programmās, tostarp LU, lai gan ekonomika bija un paliks sociālā zinātne.
Nākamais solis ir mācību programmās iestrādāt mākslīgā intelekta risinājumus tā, lai tie nevis atvieglotu studijas, rakstot referātus un kontroldarbus studentu vietā, bet ļautu studentiem sasniegt dzīvē vairāk. Līdzīgi studentu produktivitāti savulaik veicināja datorteksta redaktors salīdzinājumā ar rakstāmmašīnu un interneta meklēšanas rīki salīdzinājumā ar novecojušo grāmatu meklēšanu bibliotēku plauktos...
