Maņu uzlaušana un zinātnes maģija. Saruna ar Oksfordas Universitātes profesoru Spensu

Kā ir būt slavenam un atzītam zinātniekam pasaulē?

Domāju, ka neatkarīgi no karjeras posma daudziem klātesošas mēdz būt šaubas par savām prasmēm, sajūta, ka neesi īstais cilvēks īstajā vietā. Kad ierados Oksfordas Universitātē – tas bija pirms 28 gadiem – domāju: "Vai tiešām viņi izvēlējušies mani kā īsto cilvēku? Vai tā nav kļūda? Tas taču nevaru būt es, kurš to darīs!" Šī sajūta nekad īsti nepazūd.

Par sevi nedomāju kā par slavenu cilvēku. Drīzāk patīkami, ja cilvēki klausās un varu ar viņiem sarunāties. Daži mani kolēģi, kas nu jau dodas pensijā, ir nonākuši pie atziņas, ka neviens nelasa zinātniskos rakstus – un kāpēc tad vispār tos rakstīt? Daļēji piekrītu: pirms dažiem gadiem arī pats nonācu pie līdzīgas domas. Šķiet, lielāku ietekmi un iesaisti sniedz tieši tikšanās ar cilvēkiem publiskos vai pieredzes apmaiņas pasākumos. Tāpēc šī slava – ja to vispār var tā saukt – dod iespēju būt uz skatuves, komunicēt un diskutēt, un, iespējams, kādā veidā ietekmēt vai iedvesmot cilvēkus.

Par publikācijām runājot – jūs esat autors un līdzautors vairāk nekā 1 000 zinātniskajiem rakstiem vadošajos žurnālos. Cik stundas dienā jūs guļat?

Agrāk tiešām gulēju maz – četras vai piecas stundas naktī, līdzīgi kā Mārgareta Tečere, kura arī studējusi Oksfordas Universitātes Somervilas koledžā. Iespējams, ka ilgstošais miega trūkums arī saistīts ar veselības problēmām, kas noveda pie viņas nāves. Manā 2001. gadā izdotajā grāmatā "Maņu uzlaušana: kā izmantot savu maņu spēku laimīgākai un veselīgākai dzīvei" ("Sensehacking: How to Use the Power of Your Senses for Happier, Healthier Living") ir nodaļa par miegu – cik daudz miega nepieciešams un kā izmantot maņas, lai gulētu labāk, piemēram, izmantojot lavandas smaržu, sienas krāsojumu un citas lietas. Rakstot grāmatu, sapratu, ka nevēlos dzīvot miega trūkumā, jo tas patiešām var nogalināt. Tāpēc tagad cenšos gulēt 7–8 stundas katru nakti.

Kā jūs vēl izmantojat savos pētījumos atklāto, lai uzlabotu pašsajūtu?

Mana grāmata "Gastrofizika: jaunā ēšanas zinātne" ("Gastrophysics: The New Science of Eating"), kas tika izdota 2017. gadā, bija pilnībā veltīta ēšanas zinātnei. Bieži saņēmu jautājumu, vai gastrofizikas atziņas var izmantot arī mājās, ne tikai izsmalcinātu restorānu virtuvēs. Savās mājās man gan par to vienmēr nākas mazliet cīnīties ar savu sievu, Spensas kundzi. Es, piemēram, saku, pētījumi rāda – melni, stūraini šķīvji ir ideāli šim ēdienam, bet viņa atbild: "Nē, mēs ņemsim tos ar ziediem."

Man ir speciāli gastrofizikas dizaina šķīvji, kas pastiprina sāļās un saldās garšas, bet tie stāv tikai skapī – netieku tiem klāt. Reizi mēnesī parasti rodas iespēja sarīkot tādas kā laboratorijas vakariņas, kurā dažkārt viesojas arī pavāri. Tā ir iespēja izvilkt rotaļlietas no skapja un izmēģināt dažādas idejas praksē.

Pārējā laikā tas ir nedaudz sarežģītāk, taču es joprojām domāju par to visu, arī par mūzikas izvēli ēšanas laikā. Mēs izmantojam smagākus galda piederumus, jo tas liek ēdienam garšot labāk. Ir arī dažas dizaina lietas, kas patīk manai sievai un ir zinātniski pamatotas. Piemēram, mums ir karotes no "Studio William" ar izteiktu tekstūru – garas tējkarotes ar bedrītēm un viļņojumiem. Ja lietas var izstrādāt tā, lai tās ne tikai radītu zinātniski pamatotu efektu, piemēram, pastiprinātu garšu, un vienlaikus ir arī estētiski pievilcīgas, un mana sieva tās izvēlas lietot, tad tas ir īsts trāpījums desmitniekā.

Pēdējā laikā veicu arī veselīgāku ēšanas paradumu izpēti mājas apstākļos, izmantojot garšaugus un garšvielas. Domāju arī par to, kā šie augi var uzlabot pašsajūtu un veselību un kā tos izmantot sāls vietā. Zināmā mērā tas saistīts ar vēstures pētīšanu caur cilvēka maņām.

Piemēram, esmu sācis biežāk gatavot Chilli con carne. Šis ēdiens ietver kumīnu, majorānu un koriandra lapas – trīs garšvielas no pilnīgi dažādām pasaules daļām. Kā tās visas nonāca vienā ēdienā un kāpēc tās jāpievieno tieši noteiktā brīdī? Protams, beigās to visu arī apēdu, bet vienlaikus tas ir arī sava veida pētījums.

Vai zinot pārāk daudz, tas jums netraucē izbaudīt ēšanas procesu?

Joprojām spēju izbaudīt, jo daļēji tas man ir arī domāšanas process – vēroju, kā vide ietekmē manu pieredzi vai to papildina, un tas bieži kļūst par iedvesmu nākamajiem eksperimentiem, ja vien kāds to jau nav pētījis. Ēšanas laikā domāju – kāpēc ēdiens tika pasniegts tieši šādi? Vai tam ir nozīme? Un kas notiktu, ja to darītu citādi? Pat ja zinu, ka glāzes svars un stingrība ietekmē pieredzi, to īsti neapzinos. Mans prāts to visu apvieno un sniedz tikai gala izjūtu. Varbūt tieši tāpēc joprojām spēju izbaudīt.

Kad un kur radās sākotnējais impulss jūsu pētniecības virzienam?

Tas bija 1989. gadā, bakalaura studiju laikā Oksfordā. Eksperimentālās psiholoģijas kursā bija jāveic projekts. Tiku nosūtīts pie kāda dīdžeja augšstāvā, kuram bija salūzis televizors. Pie viņa cilvēki nāca skatīties filmas, bet tā kā televizors bija salūzis, skaņa nāca no viņa DJ pultīm. Kad filma sākās, rādīja titrus, skanēja atbilstoša mūzika, viss šķita kārtībā. Kad titri beidzās un kāds sāka runāt no ekrāna, pēkšņi radās nesakritība – lūpas kustas uz ekrāna, bet balss nāk no citurienes.

Tā arī radās mani pirmie eksperimenti – laboratorijā mēģināju šo efektu atdarināt – ņēmu divus televizorus, mainīju skaņas virzienus, lai redzētu, cik viegli vai grūti cilvēkiem ir saprast, ko tieši viņi šādos apstākļos redz un dzird.

Šķiet, ka vienmēr klāt ir bijusi arī doma par pielietojumu – kāpēc vispār pētīt maņas, kāda tam ir nozīme reālajā pasaulē. Kad 1997. gadā sāku strādāt Oksfordas Universitātē, bija pētnieki, kuri pētīja tikai vienu maņu – redzi vai dzirdi – un pat nesarunājās savā starpā. Viņi nejutās kā zaudētāji, jo uzskatīja – redze jau pati par sevi ir tik sarežģīta, ka nav vajadzības pētīt dzirdi, jo tas tikai visu sarežģītu – un otrādi.

Tolaik pētniecībā pasauli skatīja caur vienas maņas prizmu. Neviens šīs maņas nepētīja mijiedarbībā – tā bija iespēja jaunam pētniecības virzienam.

Gandrīz visi iespējamie temati, ko varētu gribēt pētīt vienas maņas kontekstā, jau bija veikti. Tāpēc bija viegli saprast, ko darīt tālāk – pētījumus no vienas maņas pārnest uz citu vai apvienot, lai redzētu, kā tās darbojas kopā. Un tā radās jauna pētniecības joma. Tas bija lieliski!

Jūs sadarbojaties ar dažādiem lieliem uzņēmumiem. Kur, jūsuprāt, ir ētiskā robeža starp zinātnisko atklājumu pielietošanu un patērētāju ietekmēšanu mārketinga nolūkos?

Naktīs varu mierīgi gulēt, tas man raizes nesagādā. Man daļēji patīk arī šis jautājums. Ja atgriežamies pirms 15 gadiem, runājot par maņu zinātni un to, kā, piemēram, šķīvja forma vai apgaismojums ietekmē mūsu maņas, cilvēki bieži teica: "Tev nekas nesanāks, tas ir muļķīgi, neticu tev, tas ir nonsenss."

Anglijā slimnīcās ir sistēma, ka atsevišķiem pacientiem ēdiens tiek pasniegts uz sarkanas paplātes, lai personāls varētu ātri identificēt tos, kuriem ēšanas laikā nepieciešama īpaša uzmanība, tādējādi nodrošinot, ka viņi kārtīgi paēd. Tomēr saskaņā ar pētījumiem sarkanās krāsas ietekmē cilvēki ēd mazāk. Lielai daļai pacientu Apvienotajā Karalistē, jau iestājoties slimnīcā, ir problēmas ar nepietiekamu uzturu, bet, izrakstoties no slimnīcas, šī problēma bieži kļūst vēl izteiktāka, jo pacienti slimnīcā neapēd lielāko daļu no piedāvātā ēdiena. Tad kāpēc jūs liekat ēdienu uz šīs krāsas paplātes? Tas ir pats sliktākais, ko darīt! Un kad vaicājām, kāpēc viņi tā dara, atbildes bija: “Nē, neticu, tas ir muļķīgi. Runa taču ir tikai par ēdienu, nevis par paplāti.”

Sadarbībā ar pasaulē slaveno šefpavāru Feranu Adriā parādījām, ka šķīvja krāsai un formai patiešām ir nozīme. Un tagad, 15 gadus vēlāk, slimnīcās par šo sāk domāt. Ja šīs zināšanas pārnestu uz "McDonald’s" vai līdzīgu vietu, mainot paplātes uz krāsu, kas liktu cilvēkiem vairāk ēst – tas gan nebūtu labi.

Šeit man rodas jautājums par ētiku un manipulāciju – vai nav biedējoši, ka zinātnes atklājumi, kas agrāk tika ignorēti, tikai tagad tiek ņemti vērā? Uzskatu, ka zinātne ir neitrāla – tā vienkārši apraksta, kā darbojas mūsu smadzenes, – un to var izmantot gan labam, gan sliktam mērķim.

Tāpēc, rakstot grāmatu "Maņu uzlaušana: kā izmantot savu maņu spēku laimīgākai un veselīgākai dzīvei" un ņemot vērā šos zinātnes atklājumus, kas radīti sadarbībā ar dažādiem uzņēmumiem, mans mērķis bija parādīt, kā šīs atziņas ikviens var izmantot savā dzīvē – lai labāk gulētu, strādātu, atpūstos, vingrotu un ātrāk atgūtos.

Un, par laimi… nezinu, vai to saukt par laimi vai nejaušību, mēs nesadarbojamies ar visiem komerciālajiem projektiem, kuros tiekam aicināti. Turklāt lielākoties tiekam iesaistīti, lai palīdzētu uzlabot lietas, nevis ar mērķi pārdot vairāk.

Piemēram, kā, izmantojot iepakojuma dizainu vai produkta formu, varam saglabāt sajūtu, ka produkts ir tikpat salds, pat ja patiesībā cukura daudzums tajā ir samazināts? Vai, piemēram, strādājot ar "Toyota" – kā mēs varam izstrādāt brīdinājuma signālus autovadītājiem, lai palīdzētu samazināt negadījumus? Lai gan tie ir uzņēmumi, kas finansē pētījumus, beigās ieguvēji esam mēs visi.

Atgriežoties pie slimnīcu tēmas – nupat septembrī Latvijas medijos ziņoja, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests apkopojis dziesmas, kuru temps sakrīt ar sirds masāžas tempu. Ko jūs par to domājat?

Pilnībā atbalstu šo ideju! Man ir raksts "Medicīnas melodijas", kurā tieši ir stāsts par dažādiem veidiem, kā mūziku var izmantot medicīnā. Piemēram, kāda mūzika ķirurgiem operāciju laikā būtu jāklausās – droši vien ne nāves metāls (death metal), bet kaut kas cits, kas uzlabo sniegumu un komandas sadarbību.

Tāpat arī, kāda mūzika būtu jāklausās pacientiem pirms operācijas, lai mazinātu stresu, bet pēc operācijas – lai mazinātu sāpes. Vairāki pētījumi arī rāda, ka mūzika samazina nepieciešamību pēc pretsāpju līdzekļiem. Tā var būt ārkārtīgi efektīva visos veselības aprūpes posmos, lai gan šis ne vienmēr šķiet kā tradicionālā medicīna.

Mazliet par nākotni. Kā jūs redzat multisensorās uztveres pētniecības nākotni? Kādi, jūsuprāt, būs nākamie lielie atklājumi?

Protams, visus interesē, kā mākslīgais intelekts šajā jomā varētu tikt integrēts. Tas tiešām ir aizraujoši – domājot ar ēdienu un par to, kā mainās mūsu attiecības ar ēdienu. Veicam pētījumus par to, cik lielā mērā cilvēki uzticas mākslīgā intelekta "pavāram" un receptēm, vai viņi vispār vēl gatavo paši un kādus ēdienus vaicātu mākslīgajam intelektam?

Piemēram, attēlu ģenerēšanas programmas – fascinējoši, ka tagad var radīt ēdiena attēlus, kurus gandrīz nevar atšķirt no īstām fotogrāfijām. Kā šie ar mākslīgo intelektu radītie attēli nākotnē mainīsies, radot neticami garšīgu ēdienu iespaidu? Piemēram, kas notiktu, ja palūgtu kādai no programmām – "DALL·E" vai citai – "uztaisi man kartupeļu biezeni, bet padari to garšīgāku"? Mums, piemēram, ir sadarbība Lozannā, Šveicē, ar viesnīcu un viesmīlības skolu, kur pētām kulināro radošumu.

Domāju, ka mākslīgais intelekts noteikti iegūs nozīmīgāku lomu. Tas var sekmēt radošumu, bet pats par sevi nebūs radošs. Tas ir īpaši aktuāli, ja runājam par mākslīgā intelekta radītu mūziku, kas atbilst ēdiena garšai – tehniski iespējams, bet visticamāk, tas nesniegs mūziku, ko patiesi kāds vēlētos klausīties.

Tad ko mākslīgais intelekts var atvieglot vai aizstāt cilvēkos? Un, ja audiovizuālajā jomā tas darbojas labi, cik tālu tas spēj iesaistīties garšas, smaržas vai taustes pasaulē? Tie ir jautājumi, kas mūs nodarbina.

Ja jūs varētu nosūtīt ziņu pagātnei ar vienu būtisku atziņu par cilvēka uztveri – kāda tā būtu?

Agrāk, domājot par maņu mijiedarbību, mākslinieki, komponisti un dzejnieki parasti runāja par sinestēziju. Tas ir, kad atsevišķi cilvēki, piemēram, nosauktos skaitļus vai nedēļas dienas redz krāsās vai dzirdēto mūziku var sagaršot. Es nosūtītu ziņu pagātnei, ka tas ir pilnīgi nepareizs skatījums uz mūsu maņu saistībām. Sinestēzija nav īstais veids, kā par to domāt.

Patiesībā runa ir par maņu saistījumiem, ko piedzīvojam mēs visi. Ja atgriežamies 19. gadsimta beigās – itāļu futūrists Filipo Marineti runāja par sinestētisko tausti, bet būtībā viņš jau domāja par maņu saistījumiem.

Ja mēs skatāmies, piemēram, uz franču dzejnieku Šarlu Bodlēru, krievu komponistu Aleksandru Skrabjinu vai citiem tā laika radošajiem prātiem – interesanti, kāda būtu viņu radošā darbība, ja viņi domātu maņu saistību, nevis sinestēzijas kategorijās?

Kāds ir jūsu vēstījums jaunajiem studentiem, kuri domā un vēl joprojām meklē savu ceļu un karjeru, bet varbūt baidās un nav pārliecināti, vai viņu idejas patiešām ir īstenojamas?

Svarīgākais – lai tev būtu jautri! Ja pētniecība nav aizraujoša, tad to nevajag darīt. Seko savai zinātkārei un esi atvērts sadarbībai. Daļa manas pētniecības nav bijusi rūpīgi plānota – tā vienkārši notikusi, satiekot cilvēkus un apvienojot dažādu jomu ekspertīzi. Lieliskas idejas bieži rodas tieši no dažādu nozaru sadarbības. Piemēram, kad šefpavārs, kurš spēj radīt garšīgus ēdienus, satiekas ar statistiķi, kurš analizē iegūtos datus, rodas īsta maģija!