LU konferenceAtskats uz konferenci “ChatGpt un izglītības transformācijas: tehnoloģija, ētika, jēga” 2023. gada 21. aprīlī
Ģeneratīvā mākslīgā intelekta pieejamība sabiedrībai un augstais līmenis tekstradē, ko uzrāda ChatGPT, radījis jautājumus par tā izmantošanu augstākajā izglītībā. Lai uzsāktu diskusiju par jaunās situācijas pamatproblēmām, Latvijas Universitāte rīkoja konferenci, kurā mācībspēki un speciālisti apsprieda ChatGPT ietekmi uz izpratni par autorību, plaģiātismu, mācīšanos un mācīšanu. Lai gan teorētiskās nostādnes jautājumos par autorību un plaģiātismu atšķīrās, vienojoša bija apziņa, ka nepieciešami praktiski risinājumi, kas nevis aizliedz šāda mākslīgā intelekta rīka izmantošanu studijās un pētniecībā pilnībā, bet gan ņem vērā tā trūkumus un radītās iespējas. Izmaiņas paredzamas arī mācību procesā, tādēļ no jauna aktualizējams jautājums par izglītības mērķiem un nozīmi kā sabiedrībā, tā individuāli.
Mākslīgā intelekta (MI) tehnoloģiju attīstības līmenis un to pieejamība sabiedrībai daudzviet pasaulē rosinājusi augstākās izglītības un zinātnes jomas pārstāvjus un institūcijas pievērsties jautājumiem par to, kā jaunā situācija ietekmēs norises izglītībā un kā institūcijām adaptēties, lai nodrošinātu izglītības mērķiem atbilstošu studiju procesu un saprātīgas un taisnīgas prasības attiecībā uz MI rīku izmantošanu studijās. Īpašs nopelns šo jautājumu aktualizēšanā pasaulē ir bijis ASV MI pētniecības laboratorijas OpenAI izstrādātā MI sarunu bota jeb čatbota ChatGPT publiskošanai 2022. gada 30. novembrī, kas uzrādījis vēsturiski straujāko lietotāju skaita pieaugumu patērētājiem domāto interneta lietotņu vidū, pāris mēnešu laikā sasniedzot 100 miljonus aktīvo lietotāju mēnesī. Apzinoties nepieciešamību pēc publiskas diskusijas par MI radītajiem izaicinājumiem augstākajā izglītībā, Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāte (VFF) sadarbībā ar LU Filozofijas un socioloģijas institūtu 2023. gada 21. aprīlī LU Zinātņu mājā rīkoja konferenci “ChatGPT un izglītības transformācijas: tehnoloģija, ētika, jēga”, kurā humanitāro un eksakto jomu eksperti diskutēja par šāda vispārēji transformatīva rīka ietekmi uz izpratni par mācīšanos un mācīšanu, autorību, plaģiātismu un akadēmisko godīgumu.
ChatGPT ir MI sarunu bots, kas izmanto dabiskās valodas apstrādes tehnoloģiju, lai ģenerētu tekstu, kas atbilstu dabiskās valodas lietojumam, jeb tādu tekstu, kādu spētu radīt cilvēks. Izmantojot dziļo mācīšanos, atšķirībā no mašīnmācīšanās, kurā, izmantojot nelielas apmācības datu kopas, modelis mācās no cilvēku marķētiem datiem, sistēma var mācīties no liela datu apjoma bez cilvēka iesaistes. Tas ir lielais valodas modelis (large language model – LLM), kas balstās dziļās mācīšanās transformeru neironu tīkla arhitekturā, kas nodrošina, piemēram, konteksta piemērošanas spēju, tādējādi ļaujot sarunu botam sniegt lietotāja uzvednei atbilstošāku atbildi. Mijiedarbībā ar lietotāju tas var veidot koherentu dialogu, kopumā pārliecinoši imitējot cilvēka radītu tekstu sarunā. Līdz šim šāda mēroga un spēju modeļi plašai sabiedrībai nebija pieejami, tādēļ lietotnes straujais popularitātes pieaugums un radītās iespējas tās izmantojuma veidos raisa ne tikai apbrīnu, bet arī bažas daudzu jomu pārstāvju vidū.
Pasaules vadošās augstākās izglītības un zinātnes sektora institūcijas nekavējoties reaģējušas uz šī rīka parādīšanos, lai praktiski risinātu akadēmiskā godīguma jautājumus attiecībā uz autorību un plaģiātismu, kā arī uzsāktu diskusiju par izglītības nākotni. Šiem jautājumiem veltīto LU konferenci ar ievadvārdiem atklāja LU rektors Dr. habil. biol. Indriķis Muižnieks un LU prorektore humanitāro un sociālo zinātņu jomā Dr. habil. philol. Ina Druviete. I. Muižnieks norādīja, ka šādos gadījumos ātra reaģēšana uz pasaules notikumiem ir priekšrocība un uzsvēra klātienes diskusijas nepieciešamību, un I. Druviete aicināja turpināt apzināt MI pozitīvi un negatīvi vērtējamos aspektus, atzīmējot, ka tā ietekme nav viennozīmīgi paredzama.
Konferences pirmā daļa bija veltīta jautājumam, kā ChatGPT izmaina mūsu izpratni par autorību un plaģiātismu. LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Dr. phil. Igors Gubenko, kurš vadīja konferences pirmo diskusijas paneli, tās ieskaņā, citējot ChatGPT, norādīja, ka cilvēce līdz šim ir cienījusi “rakstīto vārdu kā augstāko individuālās domas un radošuma izpausmi”, taču ChatGPT spēja ģenerēt literāri augstvērtīgus darbus liek pārvērtēt mūsu priekšstatus par autorību, jo “robeža starp cilvēka radošo darbību un mašīnu radīto saturu kļūst arvien neskaidrāka”.
Atšķirības diskusijas dalībnieku viedokļos par autorību iezīmējās kā atšķirīgu kontekstu un teorētisko nostādņu izmantojuma sekas jautājumā par autorību.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta Digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāja Anda Baklāne, atgādinot filosofa Rolāna Barta (Roland Barthes) tēzi par autora nāvi, skaidroja, ka “indivīds nekad nav absolūti oriģināls”, jo izmanto gatavu valodu un citus kultūras kodus, kā dēļ var uzskatīt, ka tekstu rada visa kultūra, nevis atsevišķs indivīds. Turklāt vēsturiski autorība ne vienmēr bijusi svarīga (piemēram, svētajiem rakstiem un folklorai). Tas novērojams arī tagad, kad cilvēka ķermenis kā kultūras procesu centrālais objekts tekstu producēšanai vairs nav nepieciešams. Savukārt franču filosofa Mišela Fuko (Michel Foucault) piedāvājums autoru skatīt kā institūciju ar vēsturiski variablām funkcijām, ļauj jautāt, kādas tās ir mūsdienās. Trīs no tām būtu: materiāla vai nemateriāla labuma gūšana no darba veidotāja statusa (attiecas uz autortiesībām); atbildības uzņemšanās par darba radītajām sekām (piemēram, ētiskām, juridiskām); un informatīvas vai praktiskas autoritātes statuss. Arī LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore Dr. sc. soc. Signe Mežinska piekrita, ka akadēmiskā kontekstā jautājums par autorību ir būtisks, jo tas ietekmē, piemēram, zinātnieka statusu, taču pauda, ka plaģiātisma jēdziena attiecināšana uz ChatGPT ģenerētu tekstu nav korekta: “plaģiāts ir cita autora teksta uzdošana par savu”, taču zinātnisku un akadēmisku tekstu kontekstā ChatGPT nebūtu uzskatāms par autoru, jo LU noteikumi paredz, ka autors ir atbildīgs par tekstu. Šādi rīki nevar uzņemties atbildību un līdz ar to nevar būt autori. Problēmas ģenēze ir rodama rīka antropomorfizēšanā, kam seko autorības piedēvēšana un izrietoši plaģiātisma attiecināšana uz šādi radītiem tekstiem. Viņasprāt, ir būtiski nošķirt kontekstus, kādos skatām šos jautājumus, jo filosofiski un praktiski jautājumu nostādne var atšķirties.
Līdz ar to – būtu jāizšķir, vai jautājumā par autorību tiek jautāts par cilvēku, vai MI. Vai vēlas noskaidrot, kāda ir un vai mainās, mainīsies sabiedrības izpratne par to, kas konstituē cilvēku kā autoru, un kādā mērā MI rīku izmantojums autora darba radīšanā ietekmē cilvēka kā autora statusu? Vai arī jautājums ir vērsts uz MI kā autora statusu, cenšoties noskaidrot, kas vai kurš ir autors tā ģenerētā satura gadījumā, īpaši ņemot vērā, kā atzīmēja A. Baklāne, cilvēku radītu darbu kā MI apmācības datu masveida izmantošanu?
LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorante, LU Filozofijas un socioloģijas institūta eksperte Marta Valdmane pauda uzskatu, ka zinātniskajā pētniecībā autorības un plaģiātisma jautājums ChatGPT izmantošanas gadījumā praktiski ir vienkārši risināms. Pasaules vadošās augstākās izglītības iestādes un bibliogrāfisko norāžu un atsauču sistēmu veidošanas organizācijas paredz, ka ChatGPT ir kategorizējams kā interneta resurss, līdz ar ko norādes un atsauces uz tā izvades datiem ir noformējamas tāpat kā norādes un atsauces uz interneta resursiem, un par autoru algoritma datu izvades gadījumā ir uzskatāms algoritma īpašnieks, piemēram OpenAI. ChatGPT var tikt klasificēts gan kā rīks, gan kā resurss, kas visai vienkārši ļauj atrisināt jautājumu par ChatGPT izmantošanu studiju procesā – gadījumos, kuros šādu palīglīdzekļu izmantošana ir aizliegta, ChatGPT kā rīks nav izmantojams, bet, izmantojot ChatGPT kā resursu, uz tā izvades datiem attiecas autorība, kas piedēvējama algoritma īpašniekam.
Taču, pat ja plaģiātisma un autorības jautājumi ir atrisināmi, MI rada arī specifiskas un citādas, saistītas problēmas studiju procesā.
A. Baklāne norādīja, ka augstākās izglītības iestāžu reakcija ir atšķirīga – daļa aizliegusi, daļa pieļauj izmantošanu. Kopumā – jāizvērtē, vai šādu rīku izmantošana būtu aizliedzama, vai arī noteiktos gadījumos tā būtu pieļaujama, pat parūpējoties par studējošo un mācībspēku izglītošanu. Viņa norādīja arī, ka, tāpat kā nepiegriežam vērību gramatikas pārbaudes rīkiem, ne visi veidi, kādos MI rīki var tikt izmantoti, varētu būt uzmanības vērti. Tāds varētu būt paša uzrakstīta teksta pārveidošana gramatiski un stilistiski labākā formā vai teksta kopsavilkuma izveidošana. Tomēr pilnīgi cita veida gadījums ir tad, ja rīku izmanto vesela teksta izveidošanai.
LU Akadēmiskā departamenta direktors Dr. biol. Didzis Elferts pauda uzskatu, ka rīka izmantošanas pilnīga aizliegšana visā universitātē nebūtu vēlama, jo no tā izmantošanas nevarēs izvairīties un atsevišķās jomās tā varētu būt pat vēlama, tādēļ ir nepieciešams pielāgoties. Turklāt ir gadījumi, kuros šādu rīku izmantošanas fakts nav konstatējams, jo radītais saturs nav variabls un tādēļ MI un cilvēka darbības rezultāts nevar atšķirties, kā tas ir, piemēram, komandrindu izveidē. Situācija drīzāk būtu risināma, nosakot, kuros gadījumos rīka izmantošana nav atļauta, piemēram, bakalaura darba diskusijas nodaļas uzrakstīšanā, un apmācot studentus rīku izmantot efektīvi situācijās, kuras studiju mērķu sasniegšanu neietekmē negatīvi.
S. Mežinska bilda, ka šāda rīka pieejamība vispirms rada problēmu studentu iesniegto rakstu darbu vērtēšanā, taču to ir iespējams risināt, kursa vadītājam norādot, kādu palīglīdzekļu izmantošana kursā nav pieļaujama. Tādējādi sākotnēji ir iespējams vismaz viest skaidrību, vai studenti rakstu darbos drīkst izmantot MI rīkus, tomēr paliek neatbildēts jautājums, vai mācībspēkiem ir pieejami rīki, ar kuriem būtu iespējams pārbaudīt teksta izcelsmes veidu.
D. Elferts atgādināja, ka tādi rīki kā plaģiātisma noteikšanas rīks Turnitin var norādīt uz teksta daļām, kas, iespējams, ir MI ģenerētas vai satur plaģiātisma pazīmes, taču kontekstuāli tas ir izvērtējams atbildīgajām personām, jo šādi rīki nav nekļūdīgi.
S. Mežinska atzīmēja, ka arī izglītības mērķi un jēga ir būtiska, jo, ja kādā studiju kursā ir nepieciešams apgūt argumentācijas prasmes, MI rīka piedāvātu argumentu izmantošana bez argumentu izpratnes nenodrošinās kursa mērķa sasniegšanu. Tehnoloģijām attīstoties ir jādomā, kā pārliecināt studentus, ka savu iemaņu un prasmju attīstīšana ir vērtība. A. Baklāne minēja, ka, lai novērstu risku, ka studenti rada ilūziju par izpratni, mācībspēki uz brīdi var atgriezties pie mutvārdu pārbaudījumiem. Arī S. Mežinska pievienojās, ka visdrošākie ir mutiski vai auditorijā ar roku rakstīti pārbaudījumi.
A. Baklāne komentēja, ka mainīsies arī izpratne par ģenialitāti, ko nosakām pēc tā, ko uzskatām par vērtīgu. Līdzīgi kā enciklopēdiskas zināšanas mūsdienās vairs netur augstā vērtē, nākotnē veidosies jaunas vērtības, kas definēs ģenialitāti.
LU VFF dekāne, asociētā profesore Dr. hist. Valda Kļava komentēja, ka studentu darbos būtiska ir pievienotā vērtība, tādēļ izvairīties no atražošanas, kompilēšanas un tamlīdzīgām tendencēm būtu iespējams, pieprasot oriģinālas tēmas.
Konferences otrā diskusija bija veltīta jautājumam, kā ChatGPT izmaina mūsu izpratni par mācīšanos un mācīšanu. Diskusijas vadītājs LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr. phil. Artis Svece ievadā formulēja aktuālo situāciju izglītībā – tās loma un uzdevumi sabiedrībā, kurā informācijas krāšanas uzdevums galvenokārt ir atvēlēts tehnoloģijām, ir tādu prasmju un iemaņu attīstīšana, kuras nespēj veikt MI, tostarp informācijas izmantošanā. Taču pašreizējais MI attīstības līmenis ļauj tam arī īstenot līdz šim tikai cilvēkam piedēvētas funkcijas, piemēram, argumentēšanu.
LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Dr. paed. Zanda Rubene akcentēja jautājuma par izglītības būtību nozīmi MI rīku ietekmes izvērtēšanā. Izglītību var uzlūkot divējādi – kā individuālās pilnveides plānu, kas ir izpratne, kas valdījusi līdz 20. gadsimta sākumam un kurai raksturīgs inovāciju skepticisms, vai kā sociālās transformācijas īstenotāju, kas ir amerikāņu pragmatisma teorētiķa Džona Djuī (John Dewey) piedāvājums un pret jaunievedumiem labvēlīgāks. Izglītības kā individuālās pilnveides plāna galvenais mērķis ir tekstpratības plašā nozīmē (angļu val. – literacy) nodrošināšana, kas novērš analfabētismu, savukārt otrajā izglītības izpratnē svarīgākais ir kompetences iegūšana, praktiskais aspekts. Pašlaik starp abām perspektīvām – teorētiskāk un praktiskāk ievirzīto – vērojams akūts konflikts, kuru MI parādīšanās varētu atrisināt: jaunu tehnoloģisku rīku izmantošana studijās varētu būt vērtīga, taču pārbaudes darbos būtu jāatgriežas pie rakstīšanas ar roku, kas ir jēdzīgi arī šķietami tik neatbilstošā jomā kā datorzinātnes. Atsaucoties uz attīstības psiholoģijas postulātu, noder paturēt prātā, ka “mēs iemācāmies tikai to, ko mēs darām paši”. LU Vēstures un filozofijas fakultātes docente Dr. phil. Līva Rotkale minēja dažādu augstākās izglītības iestāžu ierosinājumus problēmas risinājumam, piemēram, pārbaudes darbos uzdot nestandarta jautājumus, uzdot rakstīt nelielas, argumentētas esejas, prasīt uzstāties ar publisku runu, prezentējot un izskaidrojot argumentāciju, kā arī pārbaudīt MI rīka ģenerēto saturu. LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes students Roberts Rostoks norādīja, ka informācijas daudzuma pieaugums rada grūtības orientēties, taču tāds rīks kā ChatGPT studentam varētu palīdzēt tēmas un zinātnisko publikāciju pārskata iegūšanā, lai, piemēram, izvēlētos savu pētniecības tēmu.
Izglītības un darba tirgus sasaiste lika atkārtoti izskanēt domai, ka MI mainīs arī darba tirgu un darbu. Raugoties uz abu jomu mijiedarbību, A. Sveces ieskatā, nākas jautāt, kādas prasmes būs nepieciešamas nākotnes studentam, ja tādas prasmes kā biznesa plāna izstrāde, teksta izlasīšana, saprašana, secināšana, kopsavilkuma sagatavošana ir īstenojamas MI. Atbilde varētu būt atrodama aspektos, kuros MI ir neprasmīgs, taču, kuri tie ir, būtu vēl skaidrojams. Jāņem arī vērā, ka cilvēkiem darbu neatņems MI, bet gan cilvēki, kuri visprasmīgāk spēs izmantot MI. “Accenture Baltics” vadītājs Maksims Jegorovs paredzēja, ka ģeneratīvais MI mainīs profesiju definīcijas un grūtības lielākā mērā varētu piemeklēt profesionāli ievirzīto izglītību. Piemēram, fotogrāfs pirms 30 gadiem bija ķīmiķis, tagad tas ir datorspeciālists, taču nākotnē būs cilvēks, kurš strādā ar MI, ģenerējot attēlus.
L. Rotkale savā runā atsaucās uz franču filosofu Žanu Fransuā Liotāru (Jean-François Lyotard), uzsverot, ka jautājums par zināšanām ir jautājums par pārvaldību, un izvirzot tēzes – mūsdienās “zināšanu pārvaldība ir programmētāju rokās” un “lietotāji pakļaujas zināšanu pārvaldītāju nosacījumiem”, kas izglītību padara ražošanu un zināšanas par preci. Alternatīva būtu zināšanas vērtēt pēc to lietošanas vērtības, un būtu nepieciešams atgriezties pie humanitāras izglītības visos izglītības līmeņos, pie gramatikas, loģikas un retorikas kā izglītības pamatiem. Z. Rubene, tam piekrītot, norādīja, ka tomēr nepieciešams rīkoties praktiski un tagad.
A. Svece pauda uzskatu, ka procesi izglītībā būtu jāregulē kaut vai tikai tā riska dēļ, ko iezīmē bīstama izglītības noslāņošanās perspektīva – elitāra izglītība, kurā trenē īpašas prasmes, tehnoloģiju izmantošanu, iespējams, pat pavisam jauna veida domāšanu, uz kuru MI nav spējīgs, un masveida izglītība, kurā neapgūst pat reizrēķinu un cilvēki atrodas nepriviliģētā stāvoklī. M. Jegorovs norādīja, ka šāda tendence vērojama jau tagad, turklāt veidojas arī ekonomiska noslāņošanās. Konferences izskaņā A. Svece secināja, ka visos izglītības līmeņos jāmāca par MI piedāvātajām iespējām un trūkumiem un ir saredzama arvien lielāka nepieciešamība pēc pašvaras, pašmenedžmenta un tām līdzīgām spējām un prasmēm.
Pasākumu atbalstīja LU Zinātniskās darbības atbalsta programma un Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmas projekts “Cilvēciskāki čatboti: komunikācijā balstīti risinājumi lietotāju pieredzes uzlabošanai” (lzp-2021/1-0151).