Pirms 40 gadiem "Zvaigžņotajā debesī"

No «ZvD» 234. numura JAUNAS IESPĒJAS KOSMISKO GRAVITĀCIJAS VIĻŅU MEKLĒJUMIEM Gravitācijas sadarbe ir visvājākā no visām četrām pašlaik pazīstamajām sadarbju formām, tādēļ gravitācijas viļņu kā šīs sadarbes nesēju reģistrēšanai ir vajadzīgi sevišķi jutīgi aparāti un iekārtas. Gravitācijas viļņu eksistences svarīgums, tā fundamentālais raksturs ir ierosinājis pētniekus ķerties pie šādu eksperimentu organizēšanas, mēģinot konstatēt dažu kosmisko objektu gravitācijas starojumu, kuram zināmos nosacījumos būtu jābūt pietiekami intensīvam, lai to varētu reģistrēt. Pēdējos gados veikti daudzi pētījumi un meklējumi, kuru rezultātā iezīmējušās divas jaunas iespējas gravitācijas viļņu detektoru jutības palielināšanai. Grupa Stenfordas universitātes (ASV) zinātnieku ir ieteikuši gravitācijas viļņu detektoru atdzesēt līdz ļoti zemām temperatūrām, lai mazinātu un novērstu siltuma fluktuācijas – galveno kļūdu un neprecizitāšu cēloni gravitācijas viļņu detektēšanas eksperimentos. Atdzesējot detektoru līdz 0,003 K, tā jutība palielinātos 10⁵-10⁶ reižu. Tas dotu iespēju reģistrēt gravitācijas starojumu ne tikai no stiprākiem (melnie caurumi, pulsāri), bet arī no vājākiem kosmiskā gravitācijas starojuma avotiem (dubultzvaigznes). Tomēr šādu temperatūru iegūšana ir ļoti sarežģīts un dārgs tehnisks uzdevums. Tādēļ lielu ievērību izpelnījies kāds cits priekšlikums, ko neatkarīgi viens no otra izteikuši divi fiziķi (PSRS un ASV): gravitācijas viļņu detektēšanai izmantot Zemi un kosmisku aparātu, kuru ievadītu trajektorijā aiz Marsa orbītas. Šāds detektors varētu kalpot garo viļņu (>10 km) un lielo periodu (>30 s) kosmiskā gravitācijas starojuma reģistrēšanai. Gravitācijas viļņiem ar tādu garumu, šķērsojot Saules sistēmu, ir jāizraisa Zemes un kosmiskā aparāta savstarpējās kustības fluktuācijas. Šī ideja būtībā nav jauna, taču līdz šim to nebija iespējams realizēt nepietiekami precīzo mēriekārtu dēļ. (Saīsināti pēc A.Balklava raksta 17.-19.lpp.)   «VENĒRAS-9» un «VENĒRAS-10» ZINĀTNISKAIS VEIKUMS 1975.g. oktobrī Venēras apkaimē ieradās divas padomju otrās paaudzes automātiskās starpplanētu stacijas «Venēra-9» un «Venēra-10». Pirmo reizi to nolaižamajiem aparātiem bija jāpārraida uz Zemi Venēras virsmas attēli un jāsniedz ziņas ne tikai par planētas atmosfēras parametriem, bet arī par tās mākoņu segu. Tajā pašā laikā šo staciju orbitālajiem aparātiem vajadzēja kļūt par Venēras pirmajiem mākslīgajiem pavadoņiem, nevis sadegt atmosfērā kā to priekšgājējiem. Katras jaunās «Venēras» kopsvars bija ~5 t. 22. un 25. oktobrī «Venēra-9» un «Venēra-10» tām uzticētos uzdevumus sekmīgi izpildīja. «Venēras-9» iegūtajā panorāmā redzami daudzi akmeņi ar asām šķautnēm. Tuvplānā esošie akmeņi ir vidēji 30-40 cm lieli. «Venēras-10» nolaižamais aparāts turpretī nosēdies līdzenā un vēja nogludinātā apvidū 2200 km attālumā no «Venēras-9» nosēšanās. Gaišākie laukumi, kas redzami panorāmā, domājams, nav vis atsevišķi akmeņi, bet gan virsmu veidojošā monolītā ieža relatīvi augstākas vietas. Ne vienā, ne otrā panorāmā uz Venēras virsmas nav saskatāmi putekļi. Atmosfēras un spiediena mērījumi vēlreiz apstiprinājuši iepriekšējo kosmisko aparātu datus – ap +470ºC un 90-95 atm pie virsmas. Mākoņu segas apakšējā robeža noteikta 49 km augstumā, augšējā atrodas ~65 km augstumā. Bez tam konstatēts, ka mākoņu sega sastāv no vairākiem slāņiem. Visblīvākais slānis atrasts 51-53 km augstumā. Jautājums par mākoņu ķīmisko sastāvu joprojām paliek atklāts. Par samērā drošu gan uzskatāms «Venēras-9» un «Venēras-10» izdarītais ūdens tvaiku daudzuma vērtējums ~40 km augstumā pēc H₂O un CO₂ 0,82 un 0,85 µ absorbcijas joslu intensitāšu attiecības – tikai ~0,1%. (Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 33.-37.lpp.)