Pirms 40 gadiem "Zvaigžņotajā debesī"

No "ZvD" 233. numura Pirms 40 gadiem "Zvaigžņotajā debesī" GALAKTIKU KODOLOS – BALTIE vai MELNIE CAURUM?   Gan mūsu Galaktikas centrālā apgabala, gan arī ārpusgalaktisko objektu (kvazāru, radiogalaktiku, Seiferta galaktiku u.c.) novērojumu analīze optiskajā, radio, rentgena un gamma staru diapazonā rāda, ka galaktiku maza izmēra kodolos ap 10¹⁷ cm rit ļoti intensīvi procesi, kuru gaitā, galvenokārt relatīvistisku daļiņu veidā, izdalās fantastiski enerģijas daudzumi, sasniedzot, piem., kazāriem, 10⁴⁶-10⁴⁸ ergus/s. Tā kā šāda aktivitāte ilgst desmitiem miljonu gadu, tad summārā izdalītā enerģija ir apmēram 10⁶⁰-10⁶² ergu liela. No visām pašreiz fizikas rīcībā esošajām iespējām vienīgi ar gravitācijas enerģijas transformāciju var mēģināt skaidrot augstenerģētisko kosmisko objektu milzīgo enerģijas producēšanas spēju. Šie pētījumi deva ļoti interesantus rezultātus – kosmiskajā telpā noteiktos apstākļos var izveidoties un pastāvēt objekti ar augstākā mērā neparastām īpašībām – baltie un melnie caurumi, kuru iespējamā eksistence faktiski ir saistīta ar to, ka vispārīgās relativitātes teorijas vienādojumi ir invarianti jeb nemainīgi attiecībā pret laika zīmes maiņu. Tādēļ to risinājumam singulāru gravitācijas lauku gadījumā, kādi izveidojas zem gravitācijas rādiusa R_g noteiktās sfēras, piemīt divnozīmība. Vienā gadījumā, ja laiks ir «pozitīvs», jebkuru ķermeņu un starojuma kustība notiek virzienā uz šīs sfēras centru, resp., notiek kolapss, otrā gadījumā, ja laiks ir «negatīvs», visas kustības vērstas uz ārpusi no šīs sfēras, resp., notiek antikolapss. Taču starp balto un melno caurumu singularitātēm ir būtiska atšķirība. Melno caurumu singularitāte atrodas zem R_g noteiktās sfēras virsmas un nav pieejama ārējā novērotāja izpētei. Balto caurumu gadījumā uz ārpusi vērstie stari var šķērsot ar R_g noteiktās sfēras virsmu un ārējais novērotājs var izsekot baltā cauruma evolūcijai. (Saīsināti pēc A.Balklava raksta 1.-9.lpp.) Vai GAIDĀMA ZEMES un ASTEROĪDA SADURSME? 60-tajos gados visu pasauli satrauca vēsts par iespējamo mazās planētas Ikars sadursmi ar Zemi. Izrādās, ka tagad radies jauns «kandidāts» šādai  Zemes un asteroīda sadursmei. Jaunais asteroīds, ko atklājusi E.Helina, kaut kad varētu sadurties ar Zemi. Pēc viņas domām, šādas sadursmes varbūtība ir 75%. Ja tā tiešām notiktu, iespējamās katastrofas rezultātā būtu jāizveidojas krāterim ar diametru apmēram 30 km. Piebildīsim, ka mazo planētu cieša tuvošanās Zemei nav nemaz tik reta parādība. Piem., 1937.gadā ļoti tuvu Zemei pienāca mazā planēta Hermess – tikai 580 000 km attālumā. Tomēr līdz šim Zeme ar šāda izmēra kosmiskajiem ķermeņiem nav sadūrusies. (Saīsināti pēc I.Šmelda raksta 23.lpp.) «HELIOSi» SAULES TUVUMĀ Saules un tās tuvākās apkaimes pētīšanas programma «Helios», ko pēc 1969.gadā parakstītas vienošanās kopīgi realizē VFR un ASV, 1976.g. pavasarī sasniedza divus ievērojamus robežpunktus: 29.martā kosmiskais aparāts «Helios-1» nonāca savas orbītas perihēlijā jau trešo reizi, bet 17.aprīlī «Helios-2» - pirmo reizi. Abus gandrīz pilnīgi identiskos «Heliosus» darbam tik tuvu Saulei, kur līdz tam nebija nonācis neviens cits kosmiskais aparāts, visumā patstāvīgi konstruējusi VFR, bet starpplanētu trajektorijā, startējot no Kenedija kosmisko pētījumu centra, tos ievadījušas ASV nesējraķetes «Titan-3E-Centaur». Katra «Heliosa» 10 zinātnisko instrumentu uzdevums ir pētīt Saules vēju, starpplanētu plazmu un magnētisko lauku, Saules zemfrekvences radiostarojumu un rentgenstarojumu, kosmiskos starus, mikrometeorītus un zodiakālo gaismu u.c. Visi instrumenti darbojās normāli. (Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 26.-27.lpp.)