No «ZvD» 228. numuraIEROSINA LASĪTĀJS
15. un 16. marta e-vēstulēs LZA akadēmiķis (literatūrzinātne) indologs Dr. habil. philol. Viktors Ivbulis, cenzdamies panākt, lai tiktu būtiski laboti likumi, kas ļauj iedzīvoties uz cilvēku vientiesības rēķina, pārliecināts, ka noteikti būtu jāmaina likums, kas piešķir valstisku atbalstu astroloģijai, zīlēšanai un līdzīgām nodarbībām, astroloģijas un vēl tumsonīgāku nodarbību pasludināšanai par profesijām, uzrakstījis plašu rakstu Delfi (“Viegla peļņa, piesaucot kādu dievu, debess spīdekļus vai zīlējot” publicēts 13. martā), aicina arī astronomus izteikt savu viedokli šai portālā.
Taču Delfos pašos (un ne tikai šai plašsaziņas līdzeklī) ne reti atrodami astrologu "ieteikumi" dažādās “kritiskās” situācijās. Latvijas sabiedrībā pieaug koķetēšana ar visādām pseidozinātniskām lietām, Eiropas Savienības (ES) nauda tiek piešķirta misticisma popularizēšanai (ierēdņi neko sliktu neredzot, sk. „ES nauda Patiesības altārim”, „Diena”, 3.X 2012., Nr. 194/6443) un, kā rāda socioloģisko aptauju dati, Latvija Eiropas Savienībā stabili turas pirmajās vietās māņticībā.
2003. gadā Arturs Balklavs-Grīnhofs (1933-2005) Latvijas Izglītības informatizācijas sistēmas projektā “Astronomija tīklā” www.liis.lv/astron/ publicēja pagaru rakstu "Astromaģija, kuru dēvē par astroloģiju". Tā kā kopš 2012. gada oktobra beigām šo projektu Izglītības un zinātnes ministrija diemžēl vairs neuztur (bet astroloģijas skolas pat reģistrē kā izglītības iestādes), Zvaigžņotās Debess redakcijas kolēģija lēma publicēt minēto rakstu (šai laidienā Ievadam, Nedaudz vēstures. Atdalīšanās un Zinātne un astroloģija – definīcijas un raksturojumi, tad nākamajos Ko astroloģija ir devusi un dod cilvēcei mūsdienās?, Astromaģija – viens no pesteļošanas un garīgās atkarības paveidiem un Kosmiskie ritmi un kosmiskie hronometri).
Arturs Balklavs-Grīnhofs
Astromaģija, kuru dēvē par astroloģijuAr nožēlu nākas konstatēt, ka vēl 21. gadsimtā, kuru vairāk kā visus iepriekšējos var dēvēt par zinātniskās domāšanas triumfa gadsimtu, un kad jau krietni sen vēstures arhīvos iegūlusi tāda ar maģiju saistīta apkārtējās pasaules izziņas metode kā alķīmija, vismaz Latvijā astroloģija joprojām saista tik milzum daudzu cilvēku prātus, ka kļuvusi par ienesīga biznesa jomu un iekarojusi paliekošu vietu plašsaziņas līdzekļos. Ievadam
Šķiet nebūs daudz tādu cilvēku, kuri kādreiz un kaut vai vienkāršas ziņkāres dzīti nebūtu palasījuši kādu no tiem plaši izplatītajiem horoskopiem, kas agrāk paslepus, bet tagad pilnīgi atklāti cirkulē sabiedrībā un vismaz Latvijā ir iekarojuši paliekošu vietu masu informācijas jeb plašsaziņas līdzekļos. Lasot dažādos horoskopus (ēģiptiešu, ķīniešu, tibetiešu u.c.), nekritiski ievirzītos prātos parasti izbrīnu rada tajos dotie vairāk vai mazāk trāpīgie vai par tādiem uzskatāmie cilvēka paša vai viņiem labi zināmu attiecīgā zodiaka zīmē vai gadā dzimušu paziņu rakstura iezīmju apraksti. Ir dzirdēti arī nostāsti par horoskopos izteikto paredzējumu piepildīšanos, kas labi iespiežas atmiņā, bet ļoti maz, lai neteiktu nemaz, tiek stāstīts par šādu paredzējumu nepiepildīšanos, kas, kā izrādās, notiek daudz daudz biežāk, taču atmiņā, sakarā ar to, ka nepiesaista uzmanību, parasti netiek fiksēti.
Tāpēc var rasties un arī rodas jautājums – ar ko tas izskaidrojams? Vai tikai ar horoskopu sastādītāju nenoliedzami veiklā valodā ietērpto cilvēka dabas, cilvēka psiholoģijas pārzināšanu, vai arī visu šo raksturojumu un šķietamo vai reālo sakritību pamatā ir arī kaut kas objektīvs? Tātad, kas īsti ir astroloģija – zinātne, kā to cenšas iegalvot paši astrologi, vai māņticība un blēņas?
Daudzajās publikācijās, ko par astroloģijas tematiku ir iespējams lasīt, par šo jautājumu ir izteikti krasi atšķirīgi spriedumi un vērtējumi. Arī daudzās sarunās un pārrunās tīri sadzīviskā līmenī kā par zinātni, tā par astroloģiju, var dzirdēt visdažādākos viedokļus, ieskaitot pārmetumus un pat apvainojumus tradicionālajai jeb oficiālajai zinātnei, kā zinātni ar zināmu nicinājuma pieskaņu dažas aprindas pēdējā laikā mēdz dēvēt, par tās it kā nevarību vai nespēju izskaidrot vairākas neikdienišķas parādības un par tās it kā daudzos gadījumos necilvēcīgo, antihumāno raksturu.
Diemžēl, iedziļinoties šajos spriedumos, vērtējumos, pārmetumos un apvainojumos, nākas konstatēt, ka, pirmkārt, par astroloģiju un tradicionālo zinātni parasti visvairāk un viskategoriskāk izsakās, resp., pārmetumus un pretenzijas pēdējai izvirza cilvēki, kuriem ar tā nodēvēto tradicionālo zinātni, bet faktiski vienkārši – zinātni nav cita sakara, kā vienīgi tas, ka viņi ikdienā bez sevišķas iedziļināšanās un nemitīgi izmanto tradicionālās zinātnes sasniegumus, sākot ar, teiksim, pārtiku, apģērbu, medikamentiem, satiksmes līdzekļiem un beidzot ar vismodernāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām – datoriem, telekomunikācijām utt.
Otrkārt, Latvijas plašsaziņas līdzekļos brīžiem piekoptā zinātnes noniecināšana zināmā, ar pietiekamu intelektu un informāciju neapveltītā sabiedrības daļā par zinātni ir radījusi maldīgu priekšstatu arī tā iemesla dēļ, ka zinātnei attiecībā uz dažām neikdienišķām parādībām (poltergeists, NLO, gaišreģība u.c.) patiešām nav ko daudz teikt un līdz ar to var rasties iespaids, ka viss, ko par zinātni šajā sakarā dilentantiski spriedelē un raksta, it kā pareizi vien ir.
Tādēļ, pirms pievēršamies astroloģijas un zinātnes nozīmes, to sabiedriskās lomas noskaidrošanai, mēģināsim saprast, kas tad īsti ir kā viena, tā otra.
Nedaudz vēstures. Atdalīšanās
Vispirms jāatzīmē, ka gan zinātnes, tostarp astronomijas, gan astroloģijas izcelsme jeb sakne ir kopēja – tās abas sākotnēji radušās no cilvēku dabā ieprogrammētajiem centieniem izzināt un izprast kā apkārtējo pasauli, tā arī sevi pašu, lai izdzīvotu, apgūtu un pakļautu šo pasauli. To sākumi ir saistīti ar senajām civilizācijām Tuvajos Austrumos, Ķīnā, Indijā u.c., ar tajās valdošajiem reliģiskajiem priekštatiem, ticējumiem un arī debess novērojumiem. Gadu tūkstošos šajā jomā ir ticis uzkrāts milzīgs un vērā ņemams faktu un atziņu daudzums, un tādēļ, lai kāds arī būtu pašreizējais astroloģijas vērtējums, kā fenomens tā nenoliedzami ir cilvēces garīgās aktivitātes, patiesības meklējumu un līdz ar to vispārējās kultūras sastāvdaļa un kā tāda vismaz no vēsturiskā aspekta ir pētāma un analizējama, lai arī, kā turpmāk redzēsim, šīs aktivitātes, šie meklējumi nav noveduši pie vērā ņemamiem sabiedrības attīstību veicinošiem rezultātiem.
Aizsākumus Eiropā jeb Vecajā pasaulē izplatītajai astroloģijai ir izdevies sameklēt jau senajā Babilonā un Ēģiptē ap 2000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Babilonas priesteri un astronomi – haldeji, kas bija labi debess spīdekļu pazinēji un ilgajos debess vērošanas gados bija pamanījuši un noteikuši dažu spožu spīdekļu (planētu) kustību starp nekustīgajām zvaigznēm, lai labāk šo kustību aprakstītu, sadalīja debess sfēru zvaigznājos, kuros apvienoja spožākās, raksturīgākās zvaigznes jeb tā sauktās stāvzvaigznes, tā izveidojot pirmo debess karti, kas palīdzēja noteikt debess puses un orientēties ne tikai debesīs, bet arī uz zemes. Un tiktāl šo, varētu teikt, pirmo debess novērojumu un pētījumu programmu var atzīt par uz visnotaļ zinātniskiem pamatiem risinātu.
Tāpat ar noteiktiem nosacījumiem var būt pieņemami arī šo priesteru uzskati, ka debesu spīdekļiem, kā dievišķi radītiem, ir sevišķa, dievišķa nozīme, kā arīdzan visam ar debesīm saistītajam, ņemot vērā to, ka arī mūsdienās zinātne ir nonākusi pie secinājuma, ka nav kategoriski noraidāma atziņa par kosmiska Primārā Informatīvā Lauka, resp., par kāda Garīgā Pirmsākuma jeb Dieva kā pasaules Radītāja iespējamo pastāvēšanu.
Taču to vairs nevar teikt par tālāko, jo, pēc šo pašu priesteru uzskatiem, šie debesu spīdekļi, to stāvoklis pie debesīm nosaka gan atsevišķa cilvēka, gan veselas tautas, gan kāda notikuma, piemēram, karagājiena likteni utt. u.t.jpr. It sevišķi tiek fiksēts un piešķirta nozīme tam, kāds zvaigznājs, ko sauca par horoskopu, cilvēka dzimšanas, pasākuma iesākuma utt. brīdī uzlec austrumos un kāds tajā momentā ir planētu stāvoklis zvaigznājā un pie debess juma, kas tad arī kalpo par pamatu to secinājumu sastādīšanai, kuri nosaka vai pareģo turpmāko notikumu gaitu, resp., likteni. Vēlāk tieši šo pareģojumu kopumu sāka dēvēt par horoskopu, bet sākotnēji tas, kā jau minēts, nozīmēja attiecīgajā momentā austrumos uzlecošo zvaigznāju. Tam diemžēl ne tikai tajos tālajos laikos, bet arī mūsdienās nav nekāda zinātniska pamatojuma, un tas līdz ar to tad arī iezīmē to šķelšanās punktu, kad zinātne vai, precīzāk, astronomija atdalījās no astroloģijas.
Vēlāk astrologi, lai izskaidrotu šo ietekmi, piedēvēja katrai planētai specifisku emanāciju, kura tad arī esot tā, kas noteiktos planētas stāvokļos attiecībā pret zvaigznēm izraisa tās vai citas sekas, kā arī izdarīja virkni citu, spekulatīva vai ezoteriska (t.i., ārpuspieredzes ceļā iegūtu) rakstura pieņēmumu, spriedumu, secinājumu utt., bet to sīks pārstāsts, kā viegli saprast, nevar būt šī apskata uzdevums, jo interesi par šiem jautājumiem, ja tāda tomēr radusies, lasītāji var apmierināt gandrīz jebkurā astroloģijai veltītā grāmatā, kuras mūsdienās ir pieejamas milzīgos vairumos. Astroloģija kā zīlēšanas paveids, kas pēc attiecīgas un ne pārāk sarežģītas sagatavošanās (mācīšanās) bija visiem apgūstams un balstījās uz it kā ļoti universāla, pašas dabas dota pamata – debess spīdekļa (gan planētas, gan stāvzvaigznes), zvaigznāji un to savstarpējie mainīgie stāvokļi pie krāšņā debess juma – valdzināja ļoti daudzus, tostarp izglītotus cilvēkus un guva plašu izplatību Vecajā pasaulē, bet, sākoties lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetam, arī citur pasaulē.
Tomēr jāatzīmē, ka nodarbošanās, aizraušanās un apmātība ar astroloģiju, kāda vērojama mūsdienās, nebūt nav palieka no kādreiz neierobežoti dominējošiem uzskatiem. Jau senās Grieķijas filozofi vērsās pret šiem veselam saprātam nepieņemamajiem maldiem. Sevišķi asi pret astroloģiju uzstājās, piemēram, skepticisma skolas pārstāvji (Klētnieks, 1983).
Tātad, no izziņas, no patiesības meklējumu vienotās saknes, ja turpinām lietot dzejiskus salīdzinājumus, ir izauguši divi koki: viens – neapšaubāmi spēcīgs, daudzveidīgus un derīgus augļus nesošs, otrs – .., bet to vērtēsim vēlāk. Lai gan tādu ļoti izsmeļošu vērtējumu savā laikā jau ir devis viens no viduslaiku ievērojamākajiem astronomiem, kurš pētījis arī astroloģiju un līdz ar to labi pārzinājis visu ar to saistīto, t.i., labi pārzinājis astroloģijas virtuvi – Johans Keplers. Viņš astroloģiju ir nosaucis par astronomijas dumjo meitu. Precīzi desmitniekā!
Zinātne un astroloģija – definīcijas un raksturojumi
Zinātni vislakoniskāk var definēt kā apkārtējās materiālās un arī cilvēka garīgās pasaules izziņas procesu, kas balstās uz trim obligātām sastāvdaļām – novērojumu, eksperimentu un loģisku analīzi. Pat pavirši aplūkojot tradicionālo zinātni un tās lomu, nav noliedzams tas fundamentālais fakts, ka visa mūsdienu civilizācijas materiālā un līdz ar to ļoti lielā mērā arī garīgā eksistence, labklājība, drošība un attīstība pamatojas uz zinātnes sasniegumiem. Tas ir tik uzskatāmi, ka izvērst šīs tēzes, šī apgalvojuma argumentāciju, šķiet, nav sevišķas vajadzības. Dabas resursu apguves un atjaunināšanas metodes, enerģijas ieguves avoti un paņēmieni, transporta sistēmas, veselības aizsardzības metožu un līdzekļu daudzveidīgais arsenāls, informācijas apstrādes, glabāšanas un pārraides metodes utt. u.t.jpr. – visa tā pamatā vismaz līdz šim ir ar tradicionālās zinātnes metodēm un pūlēm iegūtās atziņas un zināšanas. Nav noliedzams arī tas, ka zinātnei ir milzīgas, līdz galam ne tikai neizsmeltas, bet pat neapjaustas potenciālās iespējas evolucionēt arī nākotnē, pilnībā nodrošinot cilvēces fiziskajai un garīgajai attīstībai nepieciešamo vajadzību apmierināšanu.
Nekorekti ir arī runāt par tradicionālās zinātnes it kā nevarību un antihumānismu, jo, pirmkārt, jāņem vērā tas, ka tradicionālā zinātne un it sevišķi fundamentālā zinātne attīstās zināmu, sabiedrības tam nolūkam atvēlēto finansiālo un materiālo resursu apstākļos, kas, diemžēl, kā rāda prakse, pietiek tikai pašu aktuālāko un arī ne visu cilvēces attīstībai nepieciešamo uzdevumu risināšanai. Tāpēc uz vēlāku laiku tiek atliktas daudzas neapšaubāmi interesantas un pat nozīmīgas problēmas.
Otrkārt, zinātnes un zinātnieku galvenais uzdevums ir ražot informāciju – jaunas atziņas, jaunas zināšanas par dabu, cilvēku, domāšanu, sabiedrību utt., protams, atklājot un novērtējot arī šo jauno zināšanu iespējamo bīstamību, t.i., savlaicīgi informējot un brīdinot sabiedrību par varbūtējām šo zināšanu izmantošanas sekām. Taču jāņem vērā tas, ka pa lielākai daļai zinātnieks nav noteicējs par iegūtajiem rezultātiem un atklājumiem. Viņš par tiem saņem noteiktu atlīdzību, bet paši rezultāti un atklājumi parasti kļūst par pētījumu finansētāju īpašumu, kuri tad arī nosaka to tālāko izmantošanu jeb likteni. It sevišķi tas sakāms par tiem pētījumiem, kuru rezultāti tiek publicēti, jo līdz ar publiskošanu notiek to sabiedriskošana, resp., šie jaunie rezultāti, jaunās atziņas kļūst par visas sabiedrības īpašumu. Tas, bez šaubām, nenozīmē, ka zinātniekam nav nekādas atbildības par savu darbu un veikumu. Taču, ja zinātnes sasniegumi dažkārt vēršas pret cilvēkiem, kā, piemēram, masu iznīcināšanas ieroču, ekoloģijas u.c. jomās, tad pie tā vainīga ir nevis pati zinātne, bet atsevišķu zinātnes sasniegumu sabiedriskā izmantošana, ko nosaka galvenokārt uzņēmēji un politiķi, neizslēdzot, protams, arī dažus savtīgu interešu vadītus zinātniekus.
Šajā sakarībā der atcerēties, ka arī ar cirvi, kas uzskatāms par vienu no senākajiem cilvēka prāta darbības un apkārtējās pasaules izzināšanas sasniegumiem, var skaldīt ne tikai malku, bet arī galvaskausus. Viss ir atkarīgs no rokām, kurās šis cirvis ir nonācis, vai precīzāk – no galvas, kas šīs rokas vada.
Bet tagad pāriesim pie astroloģijas. Ja attiecībā uz zinātni viss, kā redzējām, ir pietiekami skaidri un noteikti definējams, tad attiecībā uz astroloģiju un atkarībā no uzziņas avota iegūstam dažādas atbildes. Tā, piemēram, “Latvijas Padomju enciklopēdijā” (Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981) rakstīts: “Astroloģija (gr. astrologia) – maldīga mācība par debess parādību saistību ar notikumiem uz Zemes. Pēc astroloģijas cilvēka raksturs un dzīves gājums atkarīgs no debess spīdekļu savstarpējā stāvokļa (galvenokārt, planētu konfigurācijas) cilvēka dzimšanas brīdī; izzinot uz priekšu planētu stāvokļus, iespējams pareģot nākotnes notikumus, karus, epidēmijas. Astroloģija radusies Tuvo Austrumu zemēs p.m.ē. Zināmā posmā astroloģija sekmējusi astronomijas attīstību; dažās kapitālistiskajās valstīs vēl mūsu dienās izdod astroloģiskus žurnālus.”
Avoti: Klētnieks J. Grieķu filozofs Seksts Empīriķis pret astroloģiju. – “Zvaigžņotā debess”, 1983. gada rudens, nr. 101, 36.-42. lpp.
Akadēmiskais centrs