Akadēmiskais centrs
15. novembrī, Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā norisinājās svinīgā sanāksme par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadienai, kurā ar referātu “Bermontiādes simtgade: sieviešu pieredzes stāsti cīņā par Latvijas valsts neatkarību (1918-1920)” uzstājās LU Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente Aiga Bērziņa.
Pasākumu atklāja LU rektora pienākumu izpildītāja, prorektore Ina Druviete. Viņa savā uzrunā uzsvēra: “Šā gada laikā mums ir bijusi iespēja pārdomāt Latvijas valsts attīstību. Mēs daudz dziļāk esam apzinājušies, kā Latvijas valstī ir iekļāvusies Latvijas Universitāte. Mūsu valsts nav iedomājama bez Latvijas Universitātes un Latvijas Universitāte ir stabils Latvijas valsts intelektuālās un emocionālās izaugsmes pamats.”
A. Bērziņa savā stāstījumā ieskicēja laiku, kad Latvijas zemē cīnījās 14 armijas un pastāvēja vairākas valdības, un palēnām tika sasniegts sapnis par neatkarīgu Latvijas Republiku. Neatkarības izcīnīšana nebija tikai vīriešu un Latvijas armijas nopelns, bet nozīmīga loma bija arī bērniem un sievietēm. Sieviešu dalība karā, kas jau sen sniedzās pāri militārām sadursmēm, izpaudās visdažādākajos veidos – no rūpēm par saviem tuviniekiem īpaši smagas humanitārās situācijas laikā, līdz iesaistei valsts un sabiedriskajā darbā, un Nacionālās armijas atbalstam.
“Daudzas sievietes ieņēma algotus amatus dažādās valdības iestādēs, tādējādi nodrošinot sev un savai ģimenei iztiku, gan arī tādā veidā netieši sekmēja Latvijas valsts politiskās sistēmas izveidi. Piemēram, 1919. gada novembrī Valsts kancelejas preses birojā, bija 30 darbinieku un vairāk nekā puse, konkrētāk 18 bija sievietes, kas ieņēma tādus amatus, kā sekretāre, grāmatvede, mašīnrakstītāja, apkopēja u.c. Turklāt sieviešu amati parādījās arī tādās iestādēs, kurās pirms tam redzēt sievieti bija netipiski, piemēram, cietuma dienestā,” stāstīja A. Bērziņa.
A. Bērziņa savā stāstījumā akcentēja spilgtākos sieviešu vārdus, ko zinām no Latvijas Neatkarības kara, kuru dzīvesstāsti kalpo kā uzskatāms piemērs sievietes pašaizliedzībai ceļā uz mērķi – neatkarīgu valsti.
“Redzams, ka sievietes Neatkarības kara laikā bija nozīmīga loma neatkarības izcīnīšanā. Sievietes sniedza nopietnu ieguldījumu karaspēka frontē un tāpat arī mājās. Tas viss vēlreiz apliecina, ka Latvijas neatkarības izcīnīšana nebija nejaušība. Lai gan tikai trim sievietēm piešķirts Lāčplēša kara ordenis, taču vislielākais ieguvums bija sava valsts, sava augstskola, kurā bija tiesības studēt arī sievietēm un galu galā sieviešu tiesības – kļūt pamanāmākām un līdzvērtīgākām, un pašām apzināties savu lomu Latvijas valsts nākotnē,” uzsvēra A. Bērziņa.
Plašāk par šo tēmu piedāvājam iepazīties LU portālā publicētajā intervijā ar A. Bērziņu par sieviešu lomu Neatkarības karā šeit.
Ar muzikālu priekšnesumu klātesošos priecēja Latvijas Universitātes vīru vokālais ansamblis “Dancis”. Viņi izpildīja dziesmu no rokoperas “Lāšplēsis” - “Latvju zeme vaļā stāv”, komponista Jāņa Lūsēna dziesmu - “Kā maigi dzelošs rožu krūms”, dzejnieces Māras Zālītes un komponista Ulda Stabulnieka dziesmu “Tik un tā” un komponista Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesmu”.
