Foto: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Jau nedēļu Latvijas Universitātes (LU) rektora pienākumu izpildītāja amatā strādā LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Gvido Straube. Kādas ir viņa galvenās prioritātes un uzdevumi šajā amatā un kā viņš redz LU tālāko attīstību – par to vairāk uzzināsiet intervijā.

Pastāstiet, lūdzu, kādas ir jūsu galvenās prioritātes un uzdevumi, ko vēlaties paveikt, pildot LU rektora p.i. pienākumus?

Pats svarīgākais uzdevums ir LU dežūrmenedžēšana līdz jauna rektora ievēlēšanai, ko es uzskatu par savu virsuzdevumu. Vēlos veiksmīgi sakārtot rektora vēlēšanu procesu, lai rektors tiktu ievēlēts korekti un nerastos strīdīgas situācijas, kādas tikko piedzīvojām. Līdz ar to, pēc kāda laika, es varēšu atgriezties savā ierastajā vidē kā mācībspēks savā mīļajā Vēstures un filozofijas fakultātē un strādāt ar studentiem. Pildot šo virsuzdevumu, ir jāpilda arī citi ikdienas pienākumi šajā amatā. Es neuzstādīšu lielus uzdevumus, piemēram, kā stratēģijas maiņa, jo tas būs jaunā rektora darbs. Universitātei ir jāfunkcionē tālāk un ir arī ļoti steidzīgi darbi, kuru risināšana nedrīkst gaidīt, kamēr atnāks jaunais rektors, piemēram, Universitātes IT sistēmas modernizācija un infrastruktūras uzlabošana, ar ko šobrīd jāstrādā. Šie darbi prasa ātru reakciju un ceru, ka tos veikšu pēc iespējas labāk Universitātei.

Lūdzu, pastāstiet, kāda šobrīd ir virzība ar rektora vēlēšanu organizēšanu?

Pašreiz viss iet uz priekšu pat labāk nekā sākotnēji bija plānots. Tiek izstrādātas izmaiņas Satversmes sapulces nolikumā, un tās jau ir samērā labā stāvoklī. Ļoti daudz kas ir izdarīts un līdz ar to drīz varētu būt skaidrs, kad mēs varēsim nozīmēt ārkārtas Satversmes sapulces sasaukšanu, kurā tiks pieņemti jaunie grozījumi, kas padarīs rektora vēlēšanu procesu skaidru. Tad kad šīs izmaiņas tiks akceptētas, uzreiz varēsim sākt domāt par rektora vēlēšanu izsludināšanu un jaunas ārkārtas Satversmes sapulces sasaukšanu. 

Kādas ir jūsu ieceres un skatījums saistībā ar LU Akadēmiskā centra attīstību?

LU Akadēmiskā centra attīstība satrauc visu Universitāti, jo īpaši tos, kuri vēl neatrodas jaunajā centrā. Esmu par to, ka studiju, darba un pētniecības vide tiek uzlabota un kļūst arvien modernāka. Varētu teikt tā, ja cilvēks pārāk ilgi sēž vienā vietā, viņā zūd dzīves azarts un neapšaubāmi šāda LU Akadēmiskā centra izveidošana ir apsveicama. Domāju, ka Universitāte ir uzsākusi apjomīgu darbu, investējusi daudz pūļu un spēka Akadēmiskā centra izveidē. Šobrīd jau ir ļoti daudz padarīts un loģiski būtu turpināt Akadēmiskā centra attīstību. Šo ideju ir jānoved līdz labam rezultātam, jo tā ir LU! Nav nekā sliktāka kā pārtraukt darbus pusratā. Uzskatu, ka šī centra attīstība ir jāturpina, lai uzlabotos vide un visi būtu gandarīti.

Kā redzat Universitātes attīstību nākamo 10 gadu laikā?

Es ceru, ka LU attīstība nākamo 10 gadu laikā būs labvēlīga visiem, kas Universitātē strādā un mācās, īpaši studentiem. Ceru, ka nākotnē ikviens LU darbinieks būs lepns un vēl vairāk priecāsies par to, ka viņam ir dota tā laime strādāt LU. Tā būtu vislabākā LU attīstība!

Savukārt zinātnes jomā mana un manu kolēģu vēlme, īpaši humanitāro zinātņu jomā un arī citās jomās, noteikti ir, lai zinātnes atbalstīšana kļūtu krietni reālāka. No akadēmiskā personāla tiek prasīts arī zinātniskais ieguldījums: raksti, konferences, projekti. Tajā pašā laikā finansējums šīm lietām, varētu teikt, ir iluzors. Grūti saprast, kāpēc no cilvēka tiek prasīta zinātne, ja tajā pašā laikā tā netiek pienācīgi atalgota. Pašreiz ir sajūta, ka mēs zinātni veicam hobija līmenī. Ļoti ceru, ka arī tuvāko gadu laikā šajā jomā viss sakārtosies.

Kas, jūsuprāt, Universitātei būtu jādara, lai pietuvotos universitāšu TOP 500?

Svarīgi ir saprast, kādi būtu ejamie ceļi, lai tiktu TOP 500. Universitātei jābūt krietni apjomīgākai pedagoģiskajā un zinātniskajā aspektā. Ir pašiem jāsaprot, vai mēs esam gatavi paplašināties, vai arī saglabāt šī brīža apjomu un to pilnveidot. Sasniegt universitāšu augstāko līmeni var ar patiešām spēcīgu zinātni, tur būtu jāizvirza konkrētas prasības un latiņai jābūt paceltai krietni augstāk.

Vai plānojat kandidēt uz rektora amatu? Ja nē, tad kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt LU rektoram?

Šobrīd es saku nē, jo par to neesmu nopietni domājis un pašreiz neredzu sevi ilgstošā darbā, četru gadu garumā, rektora amatā, man lielāku baudu sagādā pētniecība, kas manā jomā prasa daudzas stundas arhīvā, lasot avotus, kā arī kontakti ar studentiem, pasniedzot Latvijas jauno laiku vēsturi.

Manuprāt, rektoram jābūt Universitātes patriotam, esmu skeptiskāks pret rektoru, kas ievēlēts no ārpuses. Mums tomēr ir savas tradīcijas un savi cilvēki vislabāk māk tās respektēt un attīstīt tālāk. Es vairāk esmu par to, ka rektors tiek ievēlēts no pašu vidus, jo tas dod perspektīvu akadēmiskajam personālam kādreiz sasniegt šo augstāko akadēmiskās dzīves pakāpi. Manuprāt, rektoram jābūt harizmātiskai personai un svarīgākais ir tas, lai rektors būtu gatavs cīnīties, rūpēties un degt par visu Universitātes cilvēku interesēm un likteņiem. Godīgums un LU patriotisms – tām jābūt rektora galvenajām īpašībām, kuras varētu garantēt LU cilvēku lielāko atbalstu rektora vēlēšanās.

Jūsuprāt, kādi būs LU jaunā rektora pirmie svarīgākie darba uzdevumi?

Uzskatu, ka rektoram būs jāizveido sev uzticīga un ļoti godīga, pret Universitāti patriotiska komanda, kurā Universitātes intereses stāv pāri visam, lai varētu veiksmīgi vadīt tālāko Universitātes attīstību. Viņam būtu jāizvirza jaunas idejas, lai LU cilvēkus aizrautu ar jauniem mērķiem.

Esiet aizvadījis pirmo darba nedēļu rektora p.i. amatā. Kādi iespaidi radušies?

Ārēji varētu šķist, ka LU valda haoss, kā tiražē arī medijos, bet esot iekšā visos administrācijas procesos, ir skaidrs, ka Universitātē viss notiek, cilvēki strādā un studijas rit pilnā sparā.  Universitāte ir darboties spējīga un visas problēmas tiek risinātas. Nevienā mirklī neesmu pamanījis tādas problēmas, kas apgrūtina Universitātes tālāko darbošanos. Varu pilnīgi droši teikt visai Universitātei, ka haoss iekšējā darbībā nav, Universitātes darbība turpinās un ir zināma kārtība.

Profesors Gvido Straube ir dzimis 1959. gadā. Pašlaik strādā arī LU Vēstures un filozofijas fakultātē par pasniedzēju. 1984. gadā absolvējis Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, 1985. gadā uzņemts aspirantūrā Latvijas vēstures institūtā. No 2001. līdz 2010. gadam bijis LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns un LU Senāta loceklis. Strādājis Ķīles universitātē kā viesprofesors, Humbolta Universitātē un Berlīnes Brīvajā universitātē kā viesdocents. Tāpat pasniedzis lekcijas tādās universitātēs kā: Rostokas, Maincas Gūtenberga un Klaipēdas universitātē. Bijis arī Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva vadošais pētnieks un Latvijas vēstures institūta pētnieks. G. Straube darbojies kā redkolēģijas loceklis “Latvijas Arhīvos”, Latvijas Valsts heraldikas komisijas loceklis un Nacionālās vēstures komitejas loceklis. Galvenā G. Straubes zinātniskā darbība saistās ar Latvijas jauno laiku vēsturi un 17.–19. gs. kultūras vēsturi. Īpaši pievērsies hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības vēstures izpētei.

Dalīties