Kaspars Eglītis šī gada Aristoteļa svētkos. © Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Kaspars Eglītis ir gan domātājs, gan darītājs. Kaspara radošā puse spilgti izpaužas darbojoties visur, kur viņš iesaistās. Tas ir redzams Latvijas Radio 6 – Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Studentu pietura”, vai kad viņš darbojas LU Datorikas fakultātes projektu studijā DF LAB, vai kad viņš palīdz organizēt seminārus Latvijas Studentu apvienībā, vai kad viņš ir dažādu pasākumu vakara vadītājs, vai arī, kad viņš iesaistās LU Studentu padomes darbā. Tajā pašā laikā viņš arī studē Datorikas fakultātē “Datorzinātnes” un turklāt tas viņam pat ļoti labi sanāk.

Tā par LU portāla jaunās rubrikas “Mēneša students” varoni, Datorikas fakultātes bakalaura 2.kursa studentu Kasparu Eglīti saka citi studentijas aktīvisti. Turpmāk katru mēnesi publicēsim interviju ar Latvijas Universitātes studentu, kurš spēj iedvesmot studijās un ikdienā.

 

Studijas neiesmeļ zināšanas, bet rāda ceļu

Varētu teikt, ka esi students dubultā – 2017. gadā absolvēji Vēstures un filozofijas fakultātes filozofus, bet tagad studē “Datorzinātnes” Datorikas fakultātē. Kāpēc nolēmi no humanitāra cilvēka tomēr kļūt par eksakto?
Es nekad neesmu bijis humanitārs cilvēks. Varbūt kāds atceras to teiksmaino citātu: “Mācies vai vācies!”, kas arī izskanēja iepriekšējos studentu svētkos “Aristotelis”. 12. klasē man nebija ne jausmas, ko es darīšu ar savu dzīvi, bet vairāk par visu es gribēju nodarboties ar mūziku, bet tas izpalika. Tāpēc es aizgāju studēt kaut ko tādu, ko es absolūti neprotu. Filozofija man bija nevis kā lielais mērķis uz ko sākotnēji tiecos, bet tas bija veids, kā es varētu nepalikt dīkstāvē. Es ļoti ātri sapratu to, ka humanitārajā daļā, kas nav izskaidrojama ar fiziku un matemātiku, ir ļoti daudz meklējumu un mācību, ko es biju palaidis garām, tāpēc, ka man sākumā vienkārši nepieleca.
Dažkārt studenti jau pie pirmajām grūtībām sagurst un studijas pamet. Kā pārvarēt pirmo grūtuma vilni un tik ātri nemest plinti krūmos?
Es arī neesmu tik apzinīgs cilvēks, par kādu mani mēdz uzdot. Man ir priekšmeti, kas ļoti interesē, tur man parasti ir izcilas sekmes, tad ir priekšmeti, kuri liekas ok, ar kuriem tieku galā, bet tajos man ir kādas 6 balles. Es superlabi pazīstu to muļķīgo sajūtu, kad ir sesija un vienīgais, ko gribi – ir padoties un atlaisties. Jā, arī man ir sanācis pāris reizes padoties un atlaisties, bet galvenā lieta, ko var iemācīties tie studenti, kuri ir iekavējuši (jo tas bieži vien nenotiek apzināti), vienkārši pieņemt, ka tā notika; turpināt iet uz priekšu, turpināt strādāt, salabot to, kas ir sabrucis. Zinu, ka tā ir ļoti pretīga sajūta, bet tā ir izdarāma lieta. Brīdī, kad jūties vainīgs, ka kaut ko neesi izdarījis, un tāpēc izvairies no savām atbildībām, tad galvenais iemesls, kāpēc kaut kas netiek izdarīts ir nevis tāpēc, ka studijas ir grūtas, bet tāpēc, ka tu sevi zvetē kā tādu vecu paklāju un turpini vāļāties tajā vainīgumā.
Kurā brīdī saprast to robežu, ka es nedaru to tāpēc, ka tas ir ļoti grūti, bet tāpēc, ka tas patiesībā nav mans aicinājums?
Man šķiet, ka nav tādu lietu, kas būtu reāli par grūtu, ir vienkārši lietas, kuras vēl nav pietiekami intuitīvas. Piemēram, regulāri vingrinoties uz kāda mūzikas instrumenta, vai nodarbojoties ar sportu, atkārtoti to visu laiku darot, darot un darot, ar laiku kļūsti labāks. Tāpat ir ar studijām – gan ar datorzinātni, gan ar filozofiju, gan ar visu pārējo. Studijas neiesmeļ zināšanas galvā ar lielu kausu, studijas cenšas parādīt ceļu. Pedagogs arī ir ceļa rādītājs. Brīdī, kad ir par grūtu, tad varbūt to ceļu vienkārši neesi saskatījis, kas nozīmē, ka jāturpina doties uz priekšu vai jāpamēģina no pavisam cita virziena, kaut vai piemērs ar mani un humanitārajām zinātnēm. Vidusskolā man bija saraustītas attiecības ar humanitāro zinātņu skolotājiem, bet šeku-reku es absolvēju filozofiju un tagad rakstu scenārijus un esmu radošais cilvēks. Kā teica viena mana paziņa – viss ir potenciāli interesants, ir vienkārši jāatrod tas āķis, ja, protams, gribi to meklēt. Ja tiešām uzskati, ka gribi to sākt darīt, pārējais ir apzinātais lēmums.  

Neesam vienīgie apjukušie

Tavu balsi varam dzirdēt radio NABA raidījumā “Studentu pietura”. Kas pašlaik studentiem ir aktuāls?
Darbs “Studentu pieturā” sniedz interesantu pieredzi, jo rādžiņš ir ļoti nepateicīgs tam, lai noteiktu, ko studenti grib, jo kad es runāju, auditorija atbildēt nevar. Mēs nesen bijām aptaujājuši studentus par to, kas viņus interesē un viena no populārākajām lietām ir tā pati motivācija. Visiem ir tā stulbā sajūta, ka gribas izdarīt vairāk, ka vajag izdarīt vairāk, bet nezini kā. Daudziem cilvēkiem interesē politika studentijā. Kā es, students, varu palīdzēt vai saprast, kas ir par trūkumiem augstākajā izglītībā? Tā kā šis jautājums ir tik masīvs, ļoti maz cilvēku zina, kur sākt. Rādžiņā sadarbojoties ar Studentu apvienību, cenšamies par to stāstīt, jo bieži vien cilvēki neiesaistās augstākās izglītības politikā tāpēc, ka nav dzirdējuši, ka to var darīt.
Tu arī esi Universitātes vēstnesis, kura pienākums ir doties uz Latvijas vidusskolām un stāstīt par studiju iespējām LU. Noteikti esi ievērojis – kas uztrauc topošos studentus?
Viņi ir gluži kā es – nesaprot, ko grib darīt. Ik pa laikam pie mums DF LAB notiek skolēnu ekskursijas un tad man ir tāda sajūta, ka daudzi cilvēki aptuveni zina, kas viņiem patīk, bet viņi nezina, kā to padarīt par darbu vai kur sākt, lai viņi varētu darīt to, ko viņi grib darīt. Kā rezultātā Universitāte daudziem kļūst par lielo bubuli, par “ak, Dievs, man šis ir jāizdara tāpēc, ka man vecāki lika” objektu. Tāpēc, man liekas, ļoti daudzi no universitātes baidās. Skolēni un arī paši studenti varbūt nezina, kas tā ir un kas tajā notiek.
Tad tu esi tas, kurš lauž stereotipus un saka: “Hei, patiesībā ir ļoti forši!”?
Es cenšos. Man nepatīk indokrinēt cilvēkus, lai gan es ļoti bieži to daru. Es parasti cilvēkiem, kuri nezina, ko darīt, sāku ar to, ka es arī bieži vien esmu apjucis un tas ir ok. Kaut kur ir jāsāk. Ja dari lietas un nav neviena, kas pateiks, ka dari pareizi (labākajā gadījumā kāds pateiks, ka dari kaut ko nepareizi), tad pasaule ir diezgan stulba vieta. Gribu parādīt to, ka studenti, skolēni, arī pieaugušie cilvēki nav vieni paši šajā masīvajā apjukumā. Piemēram, bibliotēkā nepareizi nolikta grāmata ir pazudusi grāmata. Man liekas, ka daudziem cilvēkiem ir tā it kā viņi būtu ienākuši bibliotēkā un visi notikumi būtu nolikti uz nemarķētiem plauktiem. Tad nevar neko saprast. Mēģini kaut ko kārtot un īsti nezini, vai tas ir pareizi vai nē. Tad ir viegli apmaldīties.  

Prast laiku izmantot efektīvi

Bieži esi manīts arī vadot dažādus pasākumus un konferences, piemēram, 2.septembrī Doma laukumā uzrunāji pirmkursniekus studentu svētkos “Aristotelis”, tāpat iesaisties Latvijas Studentu apvienības notikumos. Tev rūp studentu lieta?
Es nebūtu karognesējs studentu lietās, bet es noteikti gribu būt pastiprinātājs. Man ļoti patīk cilvēki, kuriem ir kāda pārliecība. Tad es centīšos to atbalstīt vai palīdzēt izdarīt tā, lai cilvēki, kuriem ir viedoklis, zinātu, kā to paust un kā to aizstāvēt. Tas, manuprāt, ir daudz interesantāk. Man patīk veicināt dialogu.
Kā sāki vadīt pasākumus?
Man šķiet, ka manas balss dēļ man kādā brīdī ir mazliet sakāpis galvā (smejas), jo daudzi mani vidusskolā nezināja pēc vārda, bet sauca par Radio balsi. Man šķiet, ka es noticēju tam, ka es smuki skanu. Tas ir apmēram tā –, ja es esmu divus metrus garš, tad es izdomāju, ka varu spēlēt basketbolu. Tāpat ir ar runāšanu – man ir zema balss, tātad es noteikti esmu runasvīrs. Es sāku uzbāzties cilvēkiem, lai viņi mani laiž runāt. Esmu miljons reižu kļūdījies – pieņemu, ka cilvēkiem, kas atrastu manus pirmos raidījumus “Studentu pieturā”, vai manas pirmās ziņu lasīšanas reizes, būtu nedaudz smieklīgi. Bet es vienkārši turpināju bāzties virsū cilvēkiem, ka varu vadīt pasākumus. Es viņus kaut kādā brīdī pierunāju un, kad vēlmes pārtapa darbos un vēsturē, mani pamazām sāka ne tikai pieņemt, bet arī uzaicināt.
Nenoliedzami tu esi ļoti sabiedrisks un aktīvs cilvēks. Kā spēj savienot studijas ar pārējiem ikdienas pienākumiem?
Reizēm labāk, reizēm sliktāk. Ne vienmēr sanāk to visu apvienot, un panākumi ir diezgan mainīgi. Reiz izdomāju, ka man būtu ļoti interesanti sekot līdzi tam, kur es tērēju naudu un tāpēc pedantiski uzskaitīju katru centu, kuru iztērēju, un es pamanīju, ka viena trešā daļa no manas naudas aiziet uz našķiem, bezjēdzīgu ēdienu. Tad es sapratu, ka kaut kas līdzīgs notiek ar manu laiku. Brīdī, kad sāc sekot līdzi tam, kur īstenībā aiziet laiks, tas bieži pazūd muļķīgos centienos atbildēt uz visām vēstulēm Facebook, vai reizi stundā nervozi pārlādējot savu e-pastu, lai paskatītos, vai tur nav kas atnācis, vai gluži vienkārši izdomājot, ka skatīties filmu ir noderīgāk nekā laicīgi iet gulēt. Ļoti bieži cilvēki, kas nevar daudz ko paspēt, beigu beigās vienkārši iznieko savu laiku un tas bieži vien notiek neapzināti. Runa nav par laika daudzumu, bet gan, cik efektīvi proti to izmantot.
Tad ikdienā esi atbrīvojies no liekajām lietām?
Pavisam noteikti nē. Esmu domājis, vai tiešām ir tā, ka cilvēkiem, kas ir Studentu padomē, ir iedzimts kaut kāds klikšķis, kuru dēļ viņi var paveikt vairāk nekā students, kurš absolūti negrib iesaistīties, vairāk laika pavada mājās vāļājoties, nekā būvējot savus interesantos projektus. Ja es varu kaut ko izdarīt, tad to var jebkurš cits. Ja nevar, tad cilvēks nav ievingrinājis kādu prasmi, vai arī viņš nav atbrīvojies no sava sliktā paraduma nonākt Youtubā un tur kādas četras stundas skatīties video.  

Nepazaudēt zinātkāri

Mūzika un Kaspars droši vien arī ir divas nedalāmas lietas?
Jā (iesmejas). Spēlēju vairākās grupās, tagad ir interesantais mirklis, kad studentijā, darbā un Universitātē darbu kļūst mazliet par daudz, tad jāsāk domāt, kurā brīdī jāsāk atsacīties no saviem hobijiem. Bet esmu ar visiem nagiem ļoti iekrampējies mūzikā, precīzāk skaņā. Man šķiet, ka ikviens cilvēks, kurš iznāktu no Mūzikas akadēmijas, varētu man noteikti sadot pa purnu mūzikā (smejas). Taču mani nenormāli fascinē skaņa. Tāpat kā programmēšana un filozofija vienā brīdī kļuva par daļu no manis. Man liekas, ka mūzikai esmu ļāvis sevi daļēji apēst. Piemēram, kad dodos pastaigā un sperot soļus, domāju: “Hei, šis ir interesants ritms!”, vai arī, kad es nervozi sēžu un klapēju bungu ritmus, ko noteikti visi ir pamanījuši.
Nedaudz stereotipisks jautājums… Vai mūziķa bohēma netraucē studijām?
Nē, pilnīgi noteikti nē. Es pat nezinu, par ko ir runa. Man liekas, ka zināmā mērā esmu antimūziķis. Studijām tas man netraucē, bet laikam reizēm ir tā, ka man ir interesantāk aiziet uz mēģinājumu nekā gatavoties kontroldarbam. Tā mēdz gadīties.
Tev ir arī aktīva koncertdzīve?
Tagad esmu uzlicis pauzi koncertiem, bet intensīvākais periods bija filozofijas laikā, kad mēdza būt 2–3 koncerti nedēļā vairākus mēnešus. Tagad koncertēšana ir nedaudz pieklususi, tāpēc ka ir daudz citu darbu. Man ir sanācis nonākt darbos un tāpat, kā cilvēkiem mājasdarbu pildīšanu nejauši izskauž sēdēšana Facebook, tad man mūziku izskaudis tas, ka vairāk strādāju vai iesaistos studentijā. Nav tā, ka neatgriezīšos mūzikā, ka to atmetu, vienkārši man sevi tagad vairāk sanāks noturēt tonusā nekā visu laiku dzīvot mūzikā.
Kur tu rodi motivāciju un pozitīvismu, lai ikdienā ar savu darbu spētu iedvesmot citus?
Grūti spriest, tas nāk no nekurienes… Es laikam zināmā mērā neesmu pazaudējis to zinātkāri, trako apsēstību ar visām lietām. Man vienkārši ir sanācis to nepazaudēt un kultivēt. Man ļoti patīk sajūta, kad esi sācis meklēt informācijas drusciņu, jo kāds pateica viedokli, kuram īsti nepiekrīti un nesaproti, kāpēc. Savukārt, kad mēģini saprast viedokli dziļāk, lai noskaidrotu, kā otrs cilvēks to pamatoja, tas vienā brīdī kļūst sasodīti interesanti.
Vai vēlies izmantot izdevību un vēl ko pateikt/ieteikt studentiem?
Kad kāds sniedz padomu kādam citam, tad tas ir padoms pašam sev… Vēlos atgādināt to, ka visi esam cilvēki – arī pasniedzēji dažkārt ir tādi, kuri mēģina pēdējā brīdī kaut ko paveikt, izglābt situāciju un viņi reizēm kaut ko nokavē. Arī es esmu cilvēks, varbūt tieku raksturots kā superuzcītīgs vai superpriecīgs, bet reizēm man arī ir dienas, kad es esmu nost no trases. Nevajag domāt, ka esi draņķīgs cilvēks, ja neizdari tik daudz, kā gribētu, vienkārši jāturpina strādāt un pieiet visam stoiski. Notiks kas notikdams. Pat vislielākajiem varoņiem var gadīties pieļaut kļūdas, arī viņi ir kļūdījušies. Dažbrīd mums sanāk aizmirst to, ka cilvēki, uz kuriem mēs it kā skatāmies no apakšas, ir tikpat ievainojami kā mēs paši.  

Kaspara Eglīša vizītkarte

Studiju programma: “Datorzinātnes” BSP
Kurss: II kurss
Mīļākais studiju kurss (priekšmets): Filz1081 – “Praktiskā ētika” 
Iesaku izlasīt: Volfgangs Velšs. “Estētikas robežceļi”
Iesaku noskatīties: Visas “Bojack Horseman” sezonas.
Trīs lietas, kas vajadzīgas katram studentam: Sajūtu inventerizācijas blociņš, rakstāmgalds, kurš vēsta: “Netraucē!” un veselīga deva humora.
Studiju moto: Pasniedzējs arī ir cilvēks. 
Radošajām izpausmēm var sekot:
  • <link http: naba.lsm.lv lv naba raidjumi studentu-pietura external-link-new-window internal link in current>Radio NABA raidījumā “Studentu pietura”;
  • <link https: www.facebook.com ludflab external-link-new-window internal link in current>DF LAB Facebook lapā un darbos;
  • Extended Reality Latvia kopienā;
  • Paprasot diktofonu, ar kuru viņš nereti nepamet mājas.
   

Dalīties

Saistītais saturs

GADA STUDENTS. Rimants Žogota: Mans mērķis ir ar savu darbu palīdzēt citiem
18.12.2018.

GADA STUDENTS. Rimants Žogota: Mans mērķis ir ar savu darbu palīdzēt citiem

MĒNEŠA PĒTĪJUMS. Aprēķināta veiksme jeb inovāciju kods
11.10.2018.

MĒNEŠA PĒTĪJUMS. Aprēķināta veiksme jeb inovāciju kods

MĒNEŠA PĒTNIEKS Ēriks Jēkabsons: Bez izpratnes par Latvijas vēsturi mēs nesaprotam šodienu
02.07.2018.

MĒNEŠA PĒTNIEKS Ēriks Jēkabsons: Bez izpratnes par Latvijas vēsturi mēs nesaprotam šodienu