Tās komandieris – bijušais Rīgas Politehniskā institūta students kapteinis Nikolajs Grundmanis. Rotā bija ap 210 karavīru. Lieliniekiem uzbrūkot Rīgai, studentu rota kopā ar Latvijas Pagaidu valdību devās uz Jelgavu, pēc tam – uz Liepāju. Tās karavīri apsargāja valdību, arī Liepājas dzelzceļu. 1919. gada 17. februārī apmēram 200 karavīrus nosūtīja uz fronti – Rudbāržiem pulkveža Oskara Kalpaka rīcībā. Tur studentu rotu iekļāva Latviešu atsevišķajā bataljonāVispārējā uzbrukumā, kas sākās 3. martā, studentu rota no Lēnām pārcēlās pāri Ventai un devās Jaunās muižas virzienā. Tur nokļuva lielinieku krustugunī un bija spiesta atkāpties. Vairākus studentu rotas karavīrus ievainoja. 6. martā tā Kalpaka bataljona sastāvā piedalījās Skrundas apkaimes atbrīvošanā un sadursmē pie Airītēm. Krita pulkvedis Oskars Kalpaks, studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis un vairāki rotas karavīri. Par studentu rotas komandieri iecēla kapteini Arturu Galindomu, kurš vēlāk – 1933. gadā – ar izcilību absolvēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti.
Studentu rotas kaujas turpinājās Saldū un Jaunpilī. 21. martā, Latviešu atsevišķo bataljonu pārformējot par brigādi, studentu rotu pārdēvēja par Atsevišķo studentu bataljonu. 1919. gada 23. martā tas piedalījās Bateru kaujā, un 24. martā cīņas notika Klīves pusmuižas rajonā, 18. maijā – Kaugurciema kaujā, 22. maijā – pie Piņķu baznīcas. 23. maijā bataljons kopā Baloža brigādi ienāca Rīgā.
Pēc Rīgas atbrīvošanas studentu bataljona karavīri tika pārcelti uz dažādām militārām iestādēm un štābiem. To papildināja brīvprātīgie un mobilizētie. Studentu bataljonu pārdēvēja par 3. Atsevišķā bataljona 1. rotu.
Studentu rota, vēlāk bataljons, Brīvības cīņās zaudēja 12 virsniekus (1919. gada maijā visiem kritušajiem studentiem piešķīra virsnieka dienesta pakāpi).
Bermonta armijas uzbrukuma laikā Rīgai 1919. gada 9. oktobrī no jauna tika dibināts studentu bataljons. Tā formēšanu vadīja kapteinis Fridrihs Zommers. Studentu bataljonā ietilpa daļa no agrākās Atsevišķās studentu rotas karavīriem, Latvijas Augstskolas studenti, arī ierēdņi un skolēni. Jau pirmajā bataljona formēšanas dienā pieteicās 370 karavīru, no viņiem saformēja trīs rotas. Studentu bataljonā iekļāva arī Vidzemes divīzijas inženieru rotu.
Studentu bataljons 19. oktobrī Daugavmalas pozīcijās nomainīja 6. Rīgas kājnieku pulka vienības un sargāja Rīgas tiltus pār Daugavu. 11. novembrī Studentu bataljons ieņēma Lucavsalu un Bišumuižu, 15. novembrī – Kalnciemu. Naktī uz 18. novembri tas kopā ar 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienībām iegāja Slokā, bet naktī uz 20. novembri atgriezās Kalnciemā. 21. novembrī Studentu bataljons kopā ar 7. Siguldas kājnieku pulka vienībām ieņēma Jelgavu. Kopā ar Latgales divīzijas pulkiem piedalījās bermontiešu vajāšanā līdz Dobelei un Aucei. Pēc atgriešanās Rīgā no Studentu bataljona demobilizējās brīvprātīgie. Viņiem karš bija beidzies, un sākās studiju un darba dzīve.
Lai gan brīvprātīgais Studentu bataljons nesa kopā ar pārējo karaspēku visas kaujas grūtības līdz pat ienaidnieka galīgai izdzīšanai pāri Latvijas valsts robežām, lielākais un galvenākais viņa nopelns tomēr ir, ka viņš sekmējis Bermonta karaspēka aizturēšanu viņpus Daugavai un pēc tam ņēmis jo rosīgu dalību Rīgas tālākā aizstāvēšanā.
Būdami lepni uz to, ka valsts visgrūtākajā brīdī priekšzīmīgi izpildījuši savu pilsonisko pienākumu ik gadus 9. oktobrī pulcējas kopā, lai dažas stundas kavētos pie nesenās pagātnes slaveno dienu atmiņām.
Fridrihs Zommers. Bij. studentu bataljona gaitu atcerē. Latvijas Kareivis. 1929. 9. okt.
.. vāciešus no Rīgas padzina; mūsu apdraudētā brīvība bij atkal glābta. Bet kādus upurus tā mums bija prasījusi! Atkal simtiem latvju dēlu bija savas galvas nolikuši uz ežiņas, tēvu zemi sargājot. Garās rindās tos guldīja Brāļu kapos. [..]
1920. gada janvārī pārvedām Rīgā 1919. gadā Studentu rotas kritušos, kuri pagaidām bija paglabāti Liepājā: kapteini Grundmani, leitnantus Ausmani, Baginski, Grebli un Kārli Baronu, Barontēva dēla dēlu, lai viņus guldītu Brāļu kapos. Neskatoties uz saviem 85 gadiem, tēvs [Krišjānis Barons] turējās kājām bēru gājienam līdzi, lai aizgājējus pavadītu uz pēdējo dusu.
Līnas Barones atmiņas par Krišjāni Baronu. Krišjāņa Barona atmiņas. Rīga: Valters un Rapa, 1924. 155. lpp.
