Ziemeļvācijas teritoriālajās valstīs spēku samērs starp centrālo firstu varu un kārtu politiskajām pozīcijām bija par labu pēdējām, kas noveda pie virknes specifisku īpatnību politiskās attīstības gaitā un rezultātos. Sevišķi spilgts piemērs šajā sakarībā ir Mēklenburgas hercogiste, kurā novērojama izteikta centralizācijas procesa panākumu atkarība no kārtu, tajā skaitā lielo, Hanzā ietilpstošo zemes pilsētu, nostājas. Mēklenburga 16. gadsimtā bija visai cieši saistīta ar Livoniju – Hanzas pilsētu savstarpējos sakaros, reformācijas izplatībā, hercogu centienos iegūt atbalsta punktu Livonijā. Ziemeļvācija kā Baltijas reģiona sastāvdaļa ir interesants pētniecības objekts arī Latvijas vēstures kontekstā, jo piedāvā visai plašas salīdzinošās vēstures iespējas. Tēmai piemīt ievērojams pētnieciskais potenciāls. Ilgu laiku pat vācu historiogrāfijā tā, salīdzinājumā ar vietu, kāda tai bija ierādīta citu Vācijas reģionu vēstures izpētē, šķita pamesta novārtā, taču pēdējos gados arvien biežāk pievērš pētnieku uzmanību, ko īpaši veicina dažādi salīdzinošās vēstures izpētes projekti Vācijas ietvaros. Tāpēc Ziemeļvācijas 16. gadsimta politisko vēsturi ir lietderīgi aktualizēt arī Latvijas vēstures kontekstā, lai precizētu un padziļinātu priekšstatus par tās ietekmi uz norisēm Livonijā, kā arī par kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm Baltijas jūras reģiona vēsturē.
Zinātniskās publikācijas:
Kļava, V. Ziemeļvācijas firsti reformācijā - mērķi un iespējas (Mēklenburgas piemērs). Grām.: Latvijas Universitātes Raksti. Vēsture: Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā. 2009, 725, 71. – 85.lpp
Katedras vadītājs profesors Ilgvars Misāns, asociētais profesors Valda Kļava, docents Andris Šnē
