Latvijas Universitāte simtgades griežos

PĀRSKATS PAR DARBĪBU 2016. GADĀ

2016. gadā, LU Vēstures un filozofijas fakultātei un LU Bibliotēkai kopīgi īstenojot paredzēto trīsgadu pētniecisko projektu par Latvijas Universitātes vēsturi tās simtgades laikā, projekta pētnieki turpināja iepriekš iesākto darbību universitātes vēstures izpētē. Zinātniski pētnieciskā projekta rezultātā iecerēts sagatavot kolektīvu monogrāfiju, kas atspoguļotu gan Alma mater darbības virzienus un ievērojamākās personības, gan dažādu vēsturisko periodu nozīmīgāko procesu iespaidus un daudzveidīgās aktualitātes LU dzīvē.

LU vēsturisko attīstību paredzēts aplūkot hronoloģiskā secībā, sākot ar virzību uz nacionālas universitātes izveidošanu un tās priekšteci Rīgas Politehnisko institūtu, pēc tam pievēršoties Latvijas Augstskolas dibināšanai un Latvijas Universitātes darbībai 20. gadsimta starpkaru periodā un universitātes stāvoklim okupāciju varu apstākļos, kā arī LU vietai un lomai atjaunotajā Latvijas Republikā. LU vēsture tiek gatavota kā apkopojošs izdevums, tāpēc tajā nav plānots sniegt visas universitātes darbības jomas aptverošu faktu izklāstu, bet drīzāk pievērsties LU attieksmēm ar sabiedrību un valsti dažādos vēsturiskajos laikmetos un tās nozīmei sociālajā un intelektuālajā Latvijas dzīvē. Šajā kontekstā pieminamas arī LU Bibliotēkas aktivitātes, piemēram, veidojot virtuālo izstādi par Latvijas Universitātes personību devumu tās bibliotēkai (http://www.mirkli.lu.lv/3mirkli/) un organizējot LU pirmajam rektoram Ernestam Felsbergam veltītu zinātnisku konferenci (http://www.biblioteka.lu.lv/index.php?id=42440).

Latvijas Universitāte un tās atsevišķu struktūrvienību vēsture, kā arī virkne nozīmīgu LU personību likteņi jau tikuši aplūkoti virknē publicētu darbu, tomēr līdztekus esošo publikāciju atziņu apkopojumam un izvērtējumam projekta ietvaros tiek apzināti nepublicētie arhīvu materiāli. Vēstures avotu apzināšanas gaitā projekta pētnieki iepazinušies ar Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīva (par universitātes izveidi un darbību 1920.-1930. gados) un Latvijas Valsts arhīva (par padomju okupācijas periodu un mūsdienu laiku) fondos pieejamajiem materiāliem. Tieši arhīva materiālu apzināšana un apkopošana pagājušajā gadā bija projekta nozīmīgākais darbības virziens, vienlaikus sākot arī iecerētās monogrāfijas nodaļu izstrādi un manuskripta gatavošanu.

 Aplūkojot nacionālas augstākās izglītības iestādes idejas veidošanos, uzmanība pievēršama Latvijas sabiedrības intelektuālajam potenciālam laikposmā pirms Pirmā pasaules kara, kad Rīgā darbojās visā Krievijas impērijā ievērojama augstākās tehniskās izglītības iestāde un arvien vairāk latviešu ieguva izglītību Tērbatas, kā arī citās impērijas universitātēs. Domājams, ka 20. gadsimta sākumā studētgribētāju pietiktu, bet prognozējamas grūtības būtu ar latviski protošiem docētājiem lielā daļā zinātņu nozaru. Pirmā pasaules kara laikā par galveno latviešu augstskolas idejas nesēju kļuva Maskavas Latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas Izglītības nodaļa un Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Kultūras birojs. Tikai kopš 1917. gadā latviešu augstākās izglītības iestādes ideja sāka iegūt skaidrāku ietvaru, rezultējoties Latvijas Augstskolas dibināšanā divus gadus vēlāk. Latvijas Universitātes mācībspēku korpuss, līdzīgi kā Latvijas intelektuālās elites vairākums, kopumā bija saistīts ar bijušo Rīgas Politehniskā institūtu. Tiesa, LU mācībspēku piesaistē bija virkne problēmu, kas izrietēja gan no konkurences ar citām topošās valsts institūcijām un docētāju savstarpējām nesaskaņām, gan no mazefektīvas jauno mācībspēku sagatavošanas sistēmas. Tomēr starpkaru periodā notika sistemātiska akadēmiskās un zinātniskās darbības un vides pilnveide universitātē. Pārsteidzoši, ka tāda pēc zināma pārtraukuma notika pat nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kad studējošo skaits pārveidotajā universitātē pārsniedza 1939./1940. gada rādītājus. Latvijas Republikas pirmajās desmitgadēs LU (arī tās priekšteču un pēcteču) mācībspēki ir bijuši viens no valsts svarīgākajiem, iespējams, pat pats svarīgākais sabiedrības ideoloģiskais kodols, un LU studenti un mācībspēki daudzkārt bijuši politiskās iniciatīvas ierosinātāji (to skaitā minamas aktivitātes, kas bija vērstas uz valsts neatkarības nostiprināšanu 1918.-1919. gadā, Latvijas Centrālās Padomes iniciatīva valsts neatkarības atjaunošanā vācu okupācijas laikā u. c.).

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos universitāte pastāvēja ar jaunu nosaukumu – Latvijas Valsts Universitāte, piedzīvojot politiskās vadības uzspiestu pārmaiņu kopumu jeb sovjetizāciju. Šī procesa rezultātā notika  represijas pret mācībspēkiem, tradīciju saraušana augstākās izglītības organizācijā un līdz šim nepiedzīvota studiju programmu politizācija un ideoloģizācija, to pielāgošana PSRS vajadzībām un izteikta standartizācija. Līdztekus staļinisma izraisītajam sovjetizācijas procesam, pēckara desmitgadē norisa arī procesi, kuri nebija raksturīgi tikai PSRS un komunistiskā bloka valstīm, bet arī Rietumu pasaulei, proti, augstākā izglītība kļuva pieejama plašām sabiedrības masām, zaudējot savu elitāro raksturu. Daudzi ar universitātes dzīvi un darbību saistīti jautājumi tika risināti komunistiskās partijas pārraudzībā un kontrolē, ieskaitot, piemēram, personāla atlasi, jaunu nozaru universitāšu veidošanu, atdalot no LVU gan medicīnu, gan tehniskās zinātnes, un dažādas ideoloģiskās kampaņas. Atsevišķa vieta universitātes vēsturē ir neilgajam posmam 1950. gadu otrajā pusē, kas sabiedrības dzīvē iezīmējās ar vairākiem būtiskiem notikumiem, kas ietekmēja arī LVU funkcionēšanu: īslaicīgu “atkusni” ideoloģiskās kontroles mehānismā, dekādes sākumā uzsākto institucionālās reorganizācijas pasākumu turpinājumu, uz vairāku universitātes tehnisko fakultāšu bāzes 1958. gadā izveidojot Rīgas Politehnisko institūtu, un PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova iniciēto izglītības reformu 1959. gadā. Savukārt no 1960. gadu sākuma līdz 1980. gadu vidum atbilstoši PSRS zinātnes politikas pamatnostādnēm augstākā izglītība tika nošķirta no pētniecības sfēras, pēdējai koncentrējoties Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas sastāvā esošajos institūtos. Tas nozīmēja universitātes kā zinātnes institūcijas formālā un arī faktiskā statusa samazinājumu, kā arī padomju režīma ideoloģiskās kontroles pastiprināšanu attiecībā uz LVU darbu, īpaši humanitāro zinātņu kontekstā. Universitātes darbā okupācijas perioda beigās iezīmējās virkne problēmu, kas bija saistītas ar studiju jomu, piemēram, atsevišķas studiju programmas bez papilduzņemšanas gadu no gada nebija iespējams nokomplektēt (piemēram, Fizikas un matemātikas fakultātē), bija vērojams liels studentu atbirums (par kura cēloni reizēm uzskatīja arī pārlieku augstu prasību izvirzīšanu studentiem) un sekmības pazemināšanās (piemēram, neklātienes nodaļu studentus centās motivēt ar darba vietu palīdzību, iesniedzot tām ziņojumus par studentu sekmību).

20. gadsimta nogalē, noritot nozīmīgām pārmaiņām atjaunotajā Latvijas Republikā, būtiskas transformācijas piedzīvoja arī Latvijas Universitāte, pārveidojoties no tipiskas padomju augstskolas par modernu eiropeisku universitāti. Pēdējās divās desmitgadēs notikusi LU iekļaušanās Eiropas universitāšu sadarbības tīklā un Boloņas procesā, tās pārvaldes modeļa restrukturizācija un demokrātisku reformu ieviešana, kā arī iezīmēts pavērsiens uz globālo konkurētspēju un zinātnes universitātes statusu. Tādējādi norisinās zinātnes un izglītības atkārtota integrācija, kas LU rada atkal jaunus izaicinājumus, vienlaikus  universitātei un augstākās izglītības jomai kopumā ieņemot svarīgu vietu demokrātiskas, posttotalitāras sabiedrības veidošanā Latvijā.

Tādējādi LU savas dinamiskās simts gadu ilgās vēstures laikā atspoguļo gan dažādu laikmeta iezīmes un pretrunas, gan īsteno daudzveidīgu darbību augstākajā izglītībā, zinātnē un sabiedrībā. Universitātes vēstures pētniecībā iepriekšējā gadā projekta dalībnieki, īstenojot projekta uzdevumus, apkopojuši apjomīgu vēstures liecību klāstu un uzsākuši apgūtā materiāla sistematizāciju. Iesākto darbu būtu nepieciešams turpināt projekta realizācijas nākamajā gadā, kad paredzēts sagatavot LU simtgades vēsturei veltītās monogrāfijas manuskriptu.

 

Dr. hist. Andris Šnē,

LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors,

projekta vadītājs

2017. gada 27. janvārī.