Reliģiski filozofisko tekstu tulkošana un interpretācija

Raivis Bičevskis Karls Rāners ir viens no izcilākajiem 20. gs. domātājiem – teologs un reliģiskais filosofs. Balstoties uz Akvīnas Tomu un neosholastu atziņām, Rāners no jauna fundamentāli pārdomā katolisko teoloģiju. Būtiski viņa koncepcijas veidošanos ietekmē I. Kanta, M. Blondela, Ž. Marešāla un M. Heidegera atziņas. Vērienīguma ziņā Rānera zīmēto cilvēciskā un dievišķā attiecību ainu var pielīdzināt grandiozajam Akvīnas Toma veikumam. Cilvēciskā Kosmosa centrā kā ideālais cilvēks likts Kristus, viņš ir pamatā visaptverošu cilvēcisko, Dieva un cilvēka attiecību atvasinājumam. K. Rāneram ir milzīga loma Vatikāna Otrā Koncila idejiskās platformas sagatavošanā, kas iezīmē nozīmīgas izmaiņas arī katolicisma reliģiskajā praksē. Rāners cenšas iedibināt dialoģiskas attiecības ar citu reliģiju pārstāvjiem, pirmajām kārtām ar jūdaismu. Rānera uzskati nav zaudējuši savu nozīmīgumu arī mūsdienās, viņa darbi tiek izdoti aizvien no jauna, kā arī tulkoti daudzās pasaules valodās. Karls Rāners „Ticības pamatkurss”. Fragmenti Cilvēka stāvoklis Kosmosā Arī modernais dabaszinātnieks (un mēs, kas visi esam līdzdalīgi pie šās mentalitātes), neraugoties uz zinātnes lieliskajiem rezultātiem un perspektīvām īstenībā ļoti tālejoši paliek saistīts kā ar pirmszinātnisku, tā arī pirmsfilosofisku un pirmsteoloģisku perspektīvu. Proti, viņš (un līdz ar viņu mēs) arī šodien bieži domā savā nereflektētajā apziņā, ka tieši dabaszinātnes garam atbilstu cilvēku redzēt kā vāju, nejaušu būtni, kas pakļauta pret viņu vienaldzīgai dabai, līdz viņu atkal šī „aklā” daba aprij. Tikai kaut kāda šizofrēnijas veida gadījumā mums piemīt  kas tāds kā iedomas par cieņu, galīgumu un īpašu cilvēka eksistenci. Taču priekšstats, ka cilvēks ir nejaušs, nepavisam ne ar nodomu radies dabas vēstures produkts, dabas kaprīze, ir pretrunā ne tikai metafizikai un kristietībai, bet pamatos pašai dabaszinātnei. Ja cilvēks ir šeit, ja viņš tieši ir dabas „produkts”, ja viņš ir te nevis kaut kad, bet gan kādā noteiktā attīstības punktā, kurā viņš pats var to vadīt (vismaz daļēji) tādējādi, ka šim savam producentam objektivizējoši un, to pašu pārveidojot, nāk pretim, tad tieši daba viņā nonāk pati pie sevis. Bet tad tā ir orientēta (angelegt) uz viņu, jo „nejaušība” dabaszinātnei nav nekāds jēgpilns vārds, un dabaszinātnieks no rezultāta var izdarīt secinājumu vismaz par kādu uz to vērstu kustību.    Ja to neaplūko tā, tad no sākta gala nav nekādas jēgas Kosmosa un cilvēka vēsturi uzskatīt par kaut kādu vēsturi. Tad agrāk vai vēlāk cilvēka domāšana atkal nonāks platoniskajā duālismā, jo gars, kam tādā gadījumā uz zemes jājūtas kā nejaušam svešiniekam, ilgi neļaus sevi noniecināt un nesvarīgi un bezspēcīgi sašķelt. Ja garu neaplūko kā pašas dabas mērķi un neredz, ka tajā daba atrod pati sevi par spīti visai atsevišķa cilvēka fiziskajai bezspēcībai, tad cilvēks uz ilgu laiku būs nozīmīgs tikai kā nodalās dabas ienaidnieks, un arī pats sevi viņš tā vērtēs. Īpatnējais, kas tikai cilvēkā kļūst par realitāti, ir tieši pašdotība sev pašam un attiecinātība uz absolūto realitātes kopumu un tās pirmatnējo, aptverošo pamatu kā tādu. No turienes izriet atsevišķas pieredzes un atsevišķa priekšmeta īstenas objektivizācijas iespējamība un tās atraisīšana no nepastarpinātas attiecības pret cilvēku viņa tīri vitālajā sfērā. Ja tas tiek uzlūkots par paša Kosmosa vēstures mērķi, tad var sacīt, ka cilvēkā statītā pasaule atrod sevi pašu, padara sevi par viņa priekšmetu, un attiecība pret savu pamatu tai vairs nav tikai sevis pašas priekšnosacījums aiz sevis, bet gan uzdotā tēma sev priekšā. Šī konstatācija netiek noliegta arī ar iebildumu, ka šāda telpiski laiciski izkaisītas pasaules aptveršana kopumā sevī un tās pamatā cilvēkam būtu dota tikai ļoti formālā, pat tukšā aizsākumā, un būtu iespējams domāt ne-cilvēciskas garīgās personas (monādes), kuras to paveiktu labāk, nebūdamas, kā cilvēks, pasaules kopuma un pašdotības subjekti tā, ka tie reizē ir arī šās pasaules īsteni daļu momenti. Šādas būtības varētu būt. Kristietis pat zina tādas, un sauc tās par eņģeļiem. Taču tieši šī aptverošā, lai arī cik sākotnīgā kopuma, Kosmosa pie-sevis-nonāktība atsevišķā cilvēkā un aktīvi darbīgajā cilvēcē ir kaut kas, kas absolūti vienreizīgā veidā var daudzreiz norisināties jebkurā cilvēkā, tieši ja tas notiek no kāda daļēja momenta kā Kosmosa telplaiciska atsevišķa lieluma. Un tādējādi nevar sacīt, ka šī kosmiskā pašapziņa nevarētu būt tieši cilvēciska vai varētu būt dota tikai vienreiz. Tā notiek īpašā, vienreizīgā veidā atsevišķā cilvēkā. Vienotais materiālais Kosmoss zināmā mērā ir tieši šā Kosmosa un norādītības uz tā absolūto un bezgalīgo pamatu daudzšķautņainās pašdotības vienotais ķermenis. Ja šis neskaitāmo personālo pašapziņu kosmiskais ķermeniskums, kurās Kosmoss var nonākt pie sevis, vispirms arī pavisam sākotnēji nonācis līdz dotībai atsevišķa cilvēka pašapziņā un brīvībā, tad tas ir tomēr kā tāds, kam vajag tapt un kas var tapt, katrā cilvēkā. Jo cilvēks savā ķermeniskumā nav reāli ierobežots, apcērpams Kosmosa elements, un viņš tā komunicē ar visu Kosmosu, ka tas caur cilvēka ķermeniskumu kā gara citība reāli laužas uz šo pašdotību garā. Šai sākotnīgā Kosmosa pašdotībai atsevišķa cilvēka garā ir sava vēl noritoša vēsture. Tā notiek individuāli un kolektīvi atsevišķa cilvēka un cilvēces iekšējā un ārējā vēsturē. Mūsos joprojām valda iespaids, ka šajā neizsakāmi ilgajā un mokošajā Kosmosa sevis atrašanā cilvēkā nerodas nekas galīgs. Pasaules realitātes pie-sevis-pašas-nonākšana cilvēkā šķiet tāda, kas vienmēr varētu izdzist. Šķiet, ka atkal pret pašapziņu var izlauzties kāds slepena spīta veids, kāds gribas pēc neapzinātā veids. Taču, ja vispār pieņem kādu pēdējo evolūcijas vienvirzību un virzienu, tad šai Kosmosa pie-sevis-paša-nonākšanai cilvēkā, viņa individuālajā totalitātē un brīvībā, kuru viņš realizē, vajag būt arī galīgam rezultātam. Šķiet, ka tas varētu pazust tikai tādēļ un nogrimt atpakaļ Kosmosa trulajā sākotnē un tā izkaisītībā,  ka mēs kā tagad telplaiciski noteiktie šādas monādiskas pasaules vienības galīgu nonākšanu pie sevis pilnībā tvertā Kosmosa kopuma atsevišķajā vienreizīgumā (Jeeinmaligkeit) mūsu telplaika punktā kā tādā vispār nevaram pieredzēt. Taču tādam ir jābūt. Kristīgi mēs to mēdzam saukt par galīgumu, cilvēka glābšanu, dvēseles nemirstību vai arī miesas augšāmcelšanos, turklāt mums skaidri jāredz, ka visi šie vārdi, pareizi saprasti, tieši apraksta Kosmosa galīgumu un pilnveidojumu. Kosmosa paštranscendence cilvēkā uz tās kopumu un pamatu, pēc kristietības mācības, tikai tad ir reāli nonākusi pie pēdējā piepildījuma, ja Kosmoss garīgajā kreatūrā, savā mērķī un augstumā ir ne tikai no sava pamata izceltais, radītais, bet gan pats tver sava pamata nepastarpināto pašvēstījumu. Šis Dieva nepastarpinātais pašvēstījums garīgajam radījumam notiek tajā, ko mēs (raugoties uz šā pašvēstījuma vēsturisko norisi) saucam par „žēlastību” un tās pilnveidojumā par „slavu” (Glorie). Dievs rada ne tikai no sevis atšķirīgo, bet dāvā sevi šim atšķirīgajam. Pasaule saņem Dievu, bezgalīgo, un neizsakāmo noslēpumu tā, ka tas pats kļūst par tās iekšēji dziļāko dzīvi. Koncentrēts, ikreiz vienreizējs Kosmosa pašguvums atsevišķā garīgā personā, tās transcendencē uz absolūtu savas īstenības pamatu norisinās paša absolūtā pamata nepastarpinātā pamanīšanā pamatotajā. Šajā ziņā beigas ir absolūtais sākums. Šis sākums nav nebeidzams tukšums, nekas, bet gan pilnība, kas vienīgā izskaidro sadalīto un sākušos, var nest topošo, reāli tam piešķirt kustības spēku uz izvērstāko un reizē dziļāko. Šajā vienvirziena vēsturē uz brīvību un darbību beigās reāli ir vairāk, nekā kreatīvais sākums kā tāds sevī ietver, kas savukārt jāatšķir no tāda absolūtā sākuma, kas savā diženumā ir pats absolūtais Dievs. Tieši tāpēc, ka Kosmosa attīstības kustību no sākta gala un visās fāzēs ir balstījusi dziņa pēc lielākas pilnības un dziļuma un aizvien tuvākas un apzinātākas attiecības pret savu pamatu, tad vēsts, ka tas virzās uz absolūtu nepastarpinātību ar šo nebeidzamo pamatu, visnotaļ ir dota tajā pašā. Ja Kosmosa vēsture pamatos vienmēr ir gara vēsture, vēlēšanās nonākt pie sevis paša un sava pamata, tad nepastarpinātība ar Dievu Dieva pašvēstījumā garīgajai radībai un tajā Kosmosam vispār ir šās attīstības jēgai atbilstošais mērķis. Tas kā tāds patiesībā vairs nav principiāli apstrīdams, ja pieņemam, ka šī attīstība vispār drīkst nonākt pie sevis pašas absolūtā mērķa un tas ne tikai kā nesasniedzamais virza šo kustību. Mēs kā atsevišķi bioloģiski nosacīti indivīdi pieredzam tikai kustības uz šo bezgalīgo mērķi galējo sākumu, taču mēs esam tā, ka mēs jau tajā pašā apziņā, ar kuru mēs apstrīdam mūsu bioloģisko esības cīņu un mūsu šāszemes cieņu, atšķirībā no dzīvnieka dzīvojam un darbojamies ārup no kopuma formālas anticipācijas. Mēs pat esam tie, kas žēlsirdības pieredzē, kaut arī nepriekšmetiskā veidā, pieredzam visu dibinošā noslēpuma absolūtās tuvības solījuma notikumu, un mēs caur to gūstam leģitimitāti drosmei ticēt Kosmosa augšupejošas vēstures un individuālas kosmiskas apziņas piepildījumam, kas pastāv Dieva pieredzējumā visīstākajā un neapslēptākajā pašvēstījumā. Šāds izteikums, protams, atbilstoši tā lietas būtībai visradikālākajā veidā ir arī neizsakāmā noslēpuma uzturēšana, – noslēpuma kas pārvalda mūsu esību. Jo, ja Dievs pats, tā kā viņš domāts kā noslēpuma neizsakāmā bezgalība, ir un kļūst mūsu pilnveidojuma realitāte, un, ja pasaule šajā īstajā patiesībā sevi vispirms saprot tikai tur, kur tā sevi radikāli nodod šim bezgalīgajam noslēpumam, tad ar šo vēsti nav pateikts kaut kas tāds, kas kā izteikuma saturs atrodas līdzās kādam citam un nonāk kādā kopējā jēdzienu koordinātu sistēmā, bet gan ir pateikts, ka pirms un līdzās visam atsevišķajam pakārtojamajam, kura sakarībā zinātnes veic savu darbību, vienmēr jau pastāv nebeidzamais noslēpums un, ka šajā bezdibenī rodama sākotne un beigas, svētlaimīgais mērķis. Cilvēks vēlas, kā pārlieku centienu aicināts, sevi neieinteresēti izskaidrot no savas esības sākuma un beigu bezdibeņa un mēģināt rast patvērumu zinātnes saprotamajā gaišumā kā tikai viņa esībai piemērotā telpā. Viņam nav ļauts, un viņš, pat ja viņš savas esības, savas priekšmetiskās apziņas virspusējībā spētu, nevar īstenas garīgās personas nesošajā un barojošajā dziļumā pamest [nerisinātu] nebeidzamo jautājumu, kas viņu aptver un kas vienīgi atbild pats sev, jo tas ir, un tam nav nekā, kas varētu atbildēt no ārienes, jautājums, kas atbild pats sev, ja tas tiek mīlestībā pieņemts. Absolūtais jautājums virza cilvēku. Ja viņš ļaujas šai kustībai, kas ir pasaules un gara kustība, tikai tad īsti viņš nonāk pie sevis, pie Dieva un sava mērķa, kurā absolūtais sākums pats mums nepastarpinātībā ir mērķis. Fragmenti tulkoti no grāmatas: Karl Rahner, Grundkurs des Glaubens (Einführung in den Begriff des Christentums). Verlag Herder Freiburg im Breisgau 1984. Lpp. 183 – 185, 189 – 193.