Saistību tiesību modernizācijas grupa. Civillikuma daļu "Saistību tiesības" un "Lietu tiesības" atjaunināšana

Projekta vadītājs Jānis Kārkliņš

Iepriekšējās izpētes rezultātā (2007.g.) tika konstatēta CL saistību tiesību neatbilstība mūsdienu civiltiesību teorijas atziņām, kas rada vairākas negatīvas sekas. Projekta darba grupa, veicot salīdzinošo izpēti (2008.g.) saistībā ar citvalstu Civilkodeksiem, ar mērķi vispusīgas analīzes veidā konstatēt steidzamākos risināmos jautājumus LR Civillikuma Saistību tiesību daļas atjaunināšanai atbilstoši mūsdienu līgumtiesību teorijas atziņām, izdarīja vairākus zinātniska satura secinājumus un priekšlikumus, kurus nepieciešams īstenot praksē (caur normatīvo aktu izmaiņām. Projekta ietvaros darba grupa veica sekojošus darbus: 

1. Tika analizēti nozīmīgākie Eiropas tiesiskajā telpā izstrādātie civiltiesību unifikācijas projekti, kuru tapšanā piedalījušies izcilākie Eiropas valstu tiesību zinātnieki – UNIDROIT komerclīgumu principi, Eiropas Līgumu Tiesību Principi, Eiropas Līgumtiesību Kodeksa projekts, Kopējā Modeļa Noteikumi (Draft Common Frame of Reference). Tāpat tika aplūkoti to valstu līgumtiesības regulējoši akti, kas pieņemti salīdzinoši nesen un kuros iekļautas modernas civiltiesību tendences – Lietuvas Republikas, Igaunijas Republikas, Krievijas Federācijas un citu valstu likumi. Darbs ietvēra minēto dokumentu izpēti un analīzi, kā arī salīdzināšanu ar pašreizējo regulējumu Latvijā; 
    
2. Gadījumos, kad tika konstatēta nepieciešamība iekļaut Civillikumā kādu institūtu, izmantojot par pamatu jau esošās normas iepriekš minētajos civiltiesību unifikācijas dokumentos un citu valstu civiltiesību aktos, tika izstrādāti konkrēti pantu formulējumi un atrasta piemērotākā vieta Civillikumā, kurā konkrētais institūts būtu iekļaujams. 
    
3. Tika secināts, ka pašlaik jauna Civillikuma izstrāde nav iespējama, kā rezultātā nepieciešams veikt atsevišķus labojumus un papildinājums pašreizējā Civillikumā. 
    
4. Tika konstatēta nepilnīgs nepārvaramas varas regulējums Latvijas civiltiesībās, sniedzot priekšlikumu papildināt Civillikumu ar pantu, kas regulē nepārvaramas varas (šķēršļa) jēdzienu, tiesiskās sekas nepārvaramas varas iestāšanās gadījumā, t.sk., jautājumu, kas saistīti ar turpmāko līguma izpildi un piemērojamiem civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem. 
    
5. Ņemot vērā, ka attiecībā uz konfidencialitātes pienākuma ievērošanu Civillikumā regulējums nav atrodams, tika izteikts priekšlikums ietvert Civillikum;a regulējumu par pārkāpumiem pirmlīgumiskajās attiecībās, nosakot: (a) pienākumu pirmslīgumisko sarunu vešanu veikt labā ticībā ar nodomu stāties līgumtiesiskajās attiecībās, kā arī (b) pušu informācijas konfidencialitātes ievērošanas pienākumu neatkarīgi no tā, vai līgums vēlāk tiek noslēgts, vai nē. 
    
6. Tika konstatēts, ka pilnas zaudējumu atlīdzības principa bezatrunu esamība (ar Civillikuma 1776.p. izņēmumu) Civillikumā neatbilst taisnīguma un proporcionalitātes kritērijiem, tādēļ nepieciešams Civillikumā noteikt regulējumu, saskaņā ar kuru atlīdzināmi ir tikai tie zaudējumi, kurus tiesību pārkāpējs kā saprātīga persona paredzēja vai tai vajadzēja paredzēt. 
    
7. Nepieciešams veikt izmaiņas Civillikuma regulējumā, paredzot tiesības vienpusēji izbeigt līgumu otras puses būtiskas neizpildes gadījumā, papildinot attiecīgā redakcijā CL 1588.pantu, vienlaikus definējot līguma būtiska pārkāpuma pazīmes (neveiktais izpildījums ir ciešā saistībā ar līguma mērķi; neizpildes rezultātā cietusī puse nevar saņemt to, ko tā bija plānojusi saņemt, slēdzot līgumu; neizpilde ir veikta ar nodomu). 
    
8. Analizējot apstākļu izmaiņu klauzulas saturu, tika konstatēts, ka Latvijas Civillikuma stingri pieturas pie līguma saistošā spēka principa, kas nosaka, ka līgumi ir jāpilda neatkarīgi no vēlākām grūtībām (CL 1587.pants). Daudz lielāki izņēmumi no šī principa ir paredzēti Eiropas Civilkodeksos. Līdz ar to tika secināts, ka Civillikumā noteiktajam pacta sunt servanda principam ir jānosaka izņēmumi, par pamatu ņemot citu valstu un Eiropas līgumtiesību principu regulējumu. Grozījumus nepieciešams veikt Civillikuma 1587.pantā. 
    
9. Projekta ietveros tika sagatavoti vairāki raksti un konferenču materiāli nākotnei, kuros analizēts pašreizējais attiecīgo institūtu regulējums (regulējuma iztrūkums) Latvijas civiltiesībās, doti konkrēti priekšlikumi, ieskaitot galīgi noformulētas pantu redakcijas, un analizēti ieguvumi no šādu izmaiņu ieviešanas Latvijas Civillikumā. 
    
10. Pašreiz spēkā esošais regulējums Latvijā nenodrošina efektīvu privātuma aizsardzību atbilstoši Eiropas Padomes norādījumiem. Eiropas Padomes Asambleja ar Rezolūciju Nr. 1165 Par tiesībām uz privātumu ir uzdevusi dalībvalstīm nodrošināt savas nacionālās likumdošanas ietvaros efektīvas privātuma aizsardzības garantijas, tai skaitā nodrošināt aizskartās personas tiesības civiltiesiskā kārtībā prasīt iespējamo nodarītā kaitējuma atlīdzību par neatļauto iejaukšanos personas privātajā dzīves sfērā un masu mēdiju pārstāvjiem uzlikt atbildību par tādu materiālu publiskošanu, kas pārkāpj personas privātās dzīves neaizskaramību. Tādējādi, kaut arī cilvēktiesības kā publiskās tiesības darbojas tiesiskajās attiecībās starp indivīdu un valsti, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra ir nostiprinājusi praksi, kas atzīta arī doktrīnā, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants un no tā izrietošās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir attiecināmas arī uz tiesiskajām attiecībām starp personām. Līdz ar to Civillikuma 1635.pantā būtu ietverams tiešs nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas pienākums personas privātuma aizskāruma gadījumā. 
     
11. Pētījuma gaitā pētītas intelektuālā īpašuma tiesības Latvijā no saistību tiesību aspektu viedokļa un secināts, ka līgumu, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesībām, vidū var izšķirt licences līgumu un nodošanas līgumu. Šie līgumi Civillikuma Saistību tiesību daļā nav regulēti, bet šo līgumu regulējums ietverts speciālajos intelektuālā īpašuma likumos, kas katrs regulē atsevišķus intelektuālā īpašuma objektus (autortiesības, patenti, preču zīmes, dizainparaugi, pusvadītāju izstrādājumu topogrāfijas). Pētot speciālo likumu noteikumus, konstatēts, ka intelektuālā īpašuma līgumu regulējums šajos likumos ir atšķirīgs, nepilnīgs un fragmentārs, kā rezultātā Latvijā nepastāv vienots licences līguma un nodošanas līguma regulējums. 
     
12. Pētījuma gaitā pētīti atsevišķu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu (Igaunija, Lietuva, Polija, Francija, Itālija, Vācija, Lielbritānija, Dānija, Somija, Zviedrija, Nīderlande) un Latvijas kaimiņvalstu (Krievijas) regulējums attiecībā uz intelektuālā īpašuma līgumiem un izdarīts secinājums, ka ES dalībvalstu vidū izšķiramas divas pieejas intelektuālā īpašuma regulējuma jautājumā: (1) šis regulējums sakopots vienkopus atsevišķā kodifikācijā (civillikums (civilkodekss) vai intelektuālā īpašuma (rūpnieciskā īpašuma) kodekss); (2) ietverts speciālajos likumos attiecībā uz katru intelektuālā īpašuma objektu atsevišķi. 
     
13. Tika secināts, ka risinājums pašreizējā intelektuālā īpašuma līgumu regulējuma uzlabošanai Latvijā būtu sekot ES dalībvalstu jaunāko kodifikāciju tendencēm un ieviest šo līgumu regulējumu Civillikuma Saistību tiesību daļā, izveidojot jaunu 21. nodaļu ar nosaukumu “Līgumi, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesībām”, kuru iedalītu divās apakšnodaļās: pirmā apakšnodaļa attiektos uz licences līgumu, otrā – uz nodošanas līgumu. 
     
14. Pētījuma daļā par īpašuma iegūšanas ar nodošanu modernizācijas iespējām aplūkotas Lietuvas, Igaunijas un Vācijas likumu normas pētāmo jautājumu ietvaros, zinātnieku viedokļi par ieteikumiem kustamo lietu nodošanas regulējumam ES Civiltiesību Kopējā modelī (Common Frame of Reference), kā arī EK Komisijas Baltajā grāmatā par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju dotie ieteikumi attiecībā uz nekustamā īpašuma regulējumu. Pētījuma rezultātā konstatēts: 
     
    • Latvijas Civillikuma lietu tiesību un saistību tiesību daļu modernizāciju nepieciešams veikt vienlaikus, lai izvairītos no savstarpējām pretrunām attiecībā uz īpašuma tiesību pārejas jautājumiem. 
       
    • Nepieciešams skaidri nodalīt īpašuma iegūšanas darījuma ceļā regulējumu attiecībā uz kustamām un nekustamām lietām. 
       
    • Latvijas Civillikumā īpašuma tiesību pāreja notiek pēc lietas nodošanas, taču likumā nav pietiekami skaidri regulēts, vai nodošana ir patstāvīgs, abstrakts darījums. Lai sekotu U.Drobnig ieteikumiem par kustamo lietu nodošanas regulējuma veidošanu ES Civiltiesību Kopējā modelī (Common Frame of Reference), nepieciešams precizēt Civillikuma normas par īpašuma iegūšanu ar nodošanu, skaidrāk norādot nodošanas un tās pamatā esošā darījuma savstarpējo attiecību. 
       
    • Civillikuma saistību tiesību daļā īpašuma atsavināšanas ierakstīšana zemesgrāmatā ietverta tikai kā darījuma formas jautājums, daļēji dublējot lietu tiesību daļas normas. Nepieciešams precizēt Civillikumā ietverto regulējumu par nekustamā īpašuma pārejas ierakstīšanu zemesgrāmatā, konkretizējot ieraksta juridisko nozīmi. 
       
    • Civillikuma modernizācijas gaitā jāizvērtē, cik detalizētu regulējumu par ierakstīšanu zemesgrāmatā jāietver Civillikumā un kā tas saskan ar Zemesgrāmatu likumu, kuru savukārt ietekmēs Civillikuma modernizācija. 
       
    • Steidzami nepieciešams risināt problēmu attiecībā uz nekustamā īpašuma labticīga ieguvēja aizsardzību. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas lietu tiesību regulējuma, Latvijas Civillikumā labticīgs ieguvējs attiecībā uz nekustamo īpašumu nav pat nosaukts un attiecīgi nav arī aizsargāts. Īpaši aktuāli šī problēma redzama Latvijas tiesu praksē, kur strīdi par nekustama īpašuma labticīgu ieguvēju tiek risināti balstoties uz normām par labticīgu valdītāju. 
       
15. Vēlams līdztekus grozījumiem atsevišķās esošajās Civillikuma sadaļās, kam pagaidām lielākā vai mazākā mērā piemīt kosmētisks raksturs, uzsākt darbu pie Civillikuma vispārīgās daļas. Šis darba posms palīdzētu izvērtēt arī atsevišķu esošo Civillikuma apakšnodaļu pastāvēšanas lietderību Latvijas civiltiesību sistēmas kontekstā. Tā piemēram, vai ir nepieciešams saglabāt Civillikuma normas par darba līgumiem, ņemot vērā, ka pastāv atsevišķa darba likumdošanas sistēma. Atsevišķi pašreiz saistību tiesību daļā ietilpstoši institūti – darījumi, noilgums, kā arī lietu tiesību daļā ietilpstošā lietu klasifikācija, būtu pārvietojami uz vispārīgo daļu.
     
16. Veidojot Civillikuma vispārīgo daļu, par pamatu pieņemama parasti izmantojamā struktūra, kas balstās uz institucionālajai sistēmai svešo tiesiskās attiecības jēdzienu, un ietver šīs tiesiskās attiecības subjektus (personas), objektus (lietas), rašanās priekšnoteikumus (juridiskos faktus, t.sk. darījumus), tiesiskās attiecības pastāvēšanas nosacījumus – termiņus, tiesiskās attiecības realizācijas nosacījumus, t.sk. tiesības uz pašaizsardzību, tiesības uz prasību, prasības noilgumu un nodrošinājumu. Pārstāvība un pilnvara var tikt regulēta atsevišķā nodaļā, kā tas ir vairumā kodeksu (BGB, Krievijas Federācijas Civilkodekss, Latvijas PSR Civilkodekss), vai arī nodrošināt vienotu regulējumu personām un pārstāvjiem, respektīvi, iekompilējot vispārīgajā daļā atsevišķus pašreizējā Civillikuma noteikumus, kas izvietoti sadaļā par līgumu slēgšanu. 
     
17. Vispārīgās daļas veidošana nav saistāma tikai ar esošo normu mehānisku pārnešanu citā vietā vai to pārveidošanu, paplašināšanu un detalizēšanu. Dažos gadījumos šis kodifikācijas process saistīts ar šo normu satura grozījumiem pēc būtības. Tā, piemēram, pēc pašreizējās sistēmas noilgums ir viens no saistības izbeigšanās veidiem, uz ko norāda gan attiecīgās normas (Civillikuma 1893. panta) saturs, gan arī šīs normas izvietojums 10.nodaļā „Saistību tiesību izbeigšanās”. Esošajā Civillikumā šī nostāja acīmredzot atspoguļo romiešu tiesību redzējumu, kas saskata saistību tikai kā prasījumu un nevis kā pienākumu. Pavisam citādas ir prasības noilguma sekas atbilstoši Vācijas Civillikumam, kas paredz, ka pēc prasības noilguma termiņa iestāšanās parādniekam ir tiesības atteikties no izpildījuma, taču šādi izpildītais nav pieprasāms atpakaļ, kaut arī izpildījums veikts pēc prasības noilguma termiņa beigām. 
     
18. Tika secināts, ka Civillikuma būvēts pēc institucionālās sistēmas un tā uzbūve pilnībā neatbilst Latvijā valdošajiem priekšstatiem par civiltiesību uzbūvi. Pēdējos lielā mērā ietekmējusi ne tikai esošā Civillikuma struktūra, kas pastāvējusi relatīvi neilgu laiku, bet arī aktīvajai juristu paaudzei pazīstamā iepriekšējā struktūra, kas būvēta līdzīgi pandektu sistēmas kodeksiem. Pēdējo zināmā mērā atražo arī pastāvošā civiltiesību pasniegšanas metodika. Ņemot vērā šīs tendences, var būt lietderīgi apsvērt, vai nepieciešams Civillikuma struktūru pārveidot atbilstoši pandektu sistēmas kodeksiem līdzīgi Vācijas, Krievijas un Lietuvas civilkodeksiem. Taču šāda darbība nozīmē ne tikai esošo Civillikuma normu pārstrukturēšanu, bet rada nepieciešamību izveidot jaunas tiesību normas, ņemot vērā, ka spēkā esošajā Civillikumā atrodamo normu skaits ir nepietiekams atsevišķu vispārīgās daļas apakšnodaļu izveidei.