Krasnojarskas apgabala un Latgales latviešu valoda un kultūrvēsture: salīdzinošais aspekts

Par projektam piešķirtajiem līdzekļiem 2006. gada 17. jūnijā — 20. jūlijā tika organizēta etnolingvistiska ekspedīcija pie Krasnojarskas novada latviešiem (kopskaitā jau ceturtā; šīs ekspedīcijas ir starptautiskas, notiek ciešā sadarbībā ar Sanktpēterburgas Valsts universitāti, tajās pētnieciskais darbs tiek apvienots ar izglītojošo.) Ekspedīcijas norises laiks tika pieskaņots Jāņiem, jo šādi, organizēti, svētki pētniecībai paver plašu darbalauku pēc to norises (par šo sk. arī Leikuma L. „Neparastie Jāņi, bet ne tikai tie...” „Universitātes Avīzes” 2006. gada rudens numurā). Kopā ar vietējo latviešu sabiedrību organizētie Jāņi guva plašu rezonansi, izvēršoties par kupli apmeklētu pasākumu (ap 400 svētku dalībnieku) ar bagātīgām un daudzveidīgām atskaņām (par ko pārliecināmies arī patlaban, uzturēdamies Ačinskā otrajā Latgaliešu valodas un kultūras Ziemas skolā). Ekspedīcijā piedalījās studenti no vairākām Latvijas augstskolām (Latvijas Kultūras akadēmijas, Baltijas krievu institūta) un LU fakultātēm (Filoloģijas, Vēstures un filozofijas, Pedagoģijas un psiholoģijas), ļaujot izglītojošo un pētniecības darbu dažādot, sekmējot starpaugstskolu sakarus. Pie materiālu apstrādes darbs tiek turpināts, tāpēc šī (un citu -- līdzīgu) projekta rezultātu plašāks apkopojums, materiālu publiskojums gaidāms tuvākā nākotnē; darba tur vairākiem gadiem.

 

Darba grupas ekspedīciju pamatmērķis ir iespējami pilnīga latviešu dzīvesvietu (esošo un bijušo) apzināšana, valodas, kultūras, vēstures liecību vākšana. LU pētniecības projektu Nr. 2006/1-229729 izpildes gaitā veikta detalizēta etnolingvistiskās situācijas izpēte Boļšojulujas rajona Bičkos, Krasnajā Zarjā (Graznovā), Bogatojē, Sčastļivojē, Krajevajā, Biriļusu rajona Saharnojē (galvenokārt šo seno latviešu ciemu iedzīvotājiem tika rīkotas Jāņu svinības Bičkos un Jāņi-Pēterdiena Saharnojē). Izietas visas apdzīvotās ciemu mājas, gūstot visai pilnīgu priekšstatu par stāvokli dabā 2006. gada vasarā. Teicēji uzmeklēti arī Ačinskas pilsētā un piepilsētā (Solnečnojē), citos tuvākajos ciemos (Nagornovā). Vairāki „dienvidlatgalisko” izlokšņu pārstāvji uzmeklēti Tjuhtetā un Tjuhtetas rajona Dvinkā, Bogotolā. Saistošas novada vēstures un kultūras, mazāk — valodas (jo latviešu pēcteči šeit pārtautojušies straujāk), liecības fiksētas Jeņisejas labā krasta latviešu ciemos — Ujarā, Suhonojā, Zapasnajā Imbežā; Anašā, Tesjā; Algaštikā, Salbā. Apmeklēti latviešu ciemi, kuros līdzšinējās ekspedīcijās vēl nav būts (Krajevaja, Dvinka, Ujara, Suhonoja, Anaša, Tesja). Informantu stāstījumi dokumentēti audio un video ierakstos, no pēdējiem sagatavota dokumentālas filmas demo versija „Pi Sibira latgalīšu”, kā prezentācija paredzēta 3. februārī Ačinskā Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolas noslēgumā. Savāktas daudzas iepriekš nereģistrētas vai neapzinātas materiālās kultūras liecības.

 

Sibīrijas materiālu apstrādē paliels darbs ir ieguldīts gan šai projektā, gan iepriekš; darbs tiek turpināts. Ekspedīcijas guvums, protams, nav formulējams vien izmērāmās vienībās (noietie, nobrauktie kilometri, fotogrāfiju daudzums, video un audio ierakstu ilgums). Konkrētā projekta izpildē iesaistītie studenti ir paaugstinājuši savas komunikatīvās prasmes, guvuši labas iemaņas teicēju uzmeklēšanā un intervēšanā, bagātinājušies cilvēciski, attīstījuši savus jaunrades talantus, atklādami sevī negaidītas potences: ekspedīcijas norises apstākļi Sibīrijas ciemos ir visai ekstremāli, situācijas mainās strauji un neparedzami. Filoloģijas fakultātes jaunie pētnieki un studenti, īpaši valodnieki, guvuši jaunas, padziļinājuši agrākās iemaņas materiālu analīzē, ceļot savu profesionālo kvalifikāciju. Projektā iesaistītie mācībspēki materiālu apstrādei (pirms tam — vākšanai) ir izveidojuši jaunu metodiku, galvenos atzinumus iestrādājot detalizētā instrukcijā, kas ietver norādījumus par digitālo datu apstrādi, pierakstu kārtošanas pamatprincipiem; 2006. gada ekspedīcijas materiāli apstrādāti atbilstoši pašu izstrādātajai metodikai. Darbs pie skaņu un video ierakstiem turpinās. Ar datiem tiek papildinātas pašu veidotās anketas par sociolingvistisko ainu latviešu ciemu ģimenēs, kārtotas māju izvietojuma shēmas un ziņas par atrastajiem tautiešiem (pārskata shēmas ir sagatavotas par pieciem Boļšojulujas rajona un vienu Biriļusu rajona latviešu ciemu). Izveidots skaņu ierakstu anotēšanas paraugs, tuvojas beigām pati anotēšana. Sākta vērtīgāko tekstu pārrakstīšana fonētiskā transkripcijā topošajai latviešu izlokšņu tekstu hrestomātijai, rakstu sagatavošana iecerētajam rakstu krājumam. No iegūtajām ziņām ir izveidotas divas datu bāzes: Krasnojarskas apgabala latvieši un viņu dzīvesvietas un Krievijas latgaliešu valodas korpusa avoti (1918.–1937.), kam būs pieeja arī internetā. Turpinās trešās datu bāzes izveide — tiek veidots ziņu kopums par latgaliskajām izloksnēm Sibīrijā, kam plānota daļēja (arī audio veidā) pieeja internetā. Ir svarīgi, ka ar ekspedīcijā (arī iepriekšējās) iegūtā latgalisko izlokšņu materiāla apstrādi darbojas filoloģijas studenti semestra un citos darbos.

 

Ekspedīcijas laikā ir turpināts darbs arhīvos, iepazīstot Ačinskas, Boļšojulujas, Novosjolovas un Krasnojarskas novada valsts arhīva materiālus, Bičku ciema padomes saimniecības grāmatu ierakstus (pēdējo apzināšana, fotografēšana, skenēšana vēl nav pabeigta, pie tiem darba grupa piekļuva pašās ekspedīcijas beigās). 

 

Par projekta līdzekļiem atjaunināts darba grupas rīcībā esošais tehniskais aprīkojums (iegādāts portatīvais dators, mūsdienīgi diktofoni, skeneris), kas ļāvis pie materiālu apstrādes darboties intensīvāk. Pozitīvi ir tas, ka iegādāto tehniku būs iespējams izmantot turpmākās dialektoloģijas un etnolingvistiskās ekspedīcijās (tas notiek arī patlaban, atrodoties Krasnojarskas novada Ačinskā Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolā). Tādu organizēšana ir viens no galvenajiem LU Filoloģijas fakultātes Dialektoloģijas un toponīmikas kabineta darba virzieniem.

 

Projekta nopelniem vispirmām kārtām pieskaitāms Latvijā maz pazīstamās Austrumu diasporas izpētes turpinājums. Projekta izpildes gaitā ir noskaidrota vairāku Sibīrijas latviešu ciemu (Berjozovka, Vitebka, Projezžekoma) vēsture, Latvijas pētnieku pirmoreiz apmeklēta Dvinka, Anaša, Tesja. Ir papildinājusies un precizējusies informācija par Krasnojarskas novada latviešu ciemiem kopumā. Vairākos ciemos notikusi detalizēta etnolingvistiskās situācijas izpēte. Iegūti unikāli materiāli turpmākiem dialektoloģiskiem un sociolingvistiskiem pētījumiem, kas sekmīgi sākti LU Filoloģijas fakultātē un notiek arī Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Krasnojarskas apgabalā savāktā valodas materiāla analīzi ir iespējams veikt salīdzinošā aspektā, salīdzinājumam izmantojot dialektoloģijas ekspedīciju ierakstus tepat Latvijā; arī šis darbs jau ir sākts.

 

Iegūtie audioieraksti, citi materiāli Latvijas zinātnei nozīmīgi ar to, ka savākti latviskā kultūrvidē, par kuru pēckara Latvijā tikpat kā nekas nebija zināms (Vilberta Krasnā monogrāfija „Latviešu kolonijas” iznākusi 1938. gadā, un tas arī ir „jaunākais” pētījums, kurā ietvertas ziņas par Ačinskas apkaimes un Jeņisejas labā krasta latviešu ciemiem; informācija, saprotams, nav pilnīga, turklāt jau sen ir novecojusi). LU zinātnieka Aivara Beikas vadībā 80.-90. gados sekmīgi sāktā Austrumu diasporas vēstures izpēte patlaban ir bez īsta turpinājuma, ne visi braucieni no Latvijas uz Sibīriju (arī pētnieciskos nolūkos) notiek mērķtiecīgi, tie visbiežāk netiek saskaņoti savstarpēji. Pa šo laiku neskaitāmas kultūrvēstures liecības jau ir zudušas, simtiem potenciālo informantu no Sibīrijas latviešu vides aizgājuši aizsaulē. Pēc gadiem pieciem septiņiem mūsu tautiešu runu tur būs iespējams pētīt kā savstarpēju valodu kontaktu lauku, interferenču liecinieku, bet ne vairs kā pārmantotu daudzveidīgu izlokšņu materiālu ar saglabātiem arhaismiem visos valodas līmeņos -- vidējā un jaunākā paaudze latviski šeit vairs nesazinās (nedaudzie sastaptie jaunās paaudzes latviešu izlokšņu runātāji pagaidām vēl pastāvošajās sādžās kopējo stāvokli neļauj vērtēt optimistiskāk; atsevišķi organizēti pasākumi, kā mūsu Ziemas skola, ideāli noder tautiešu pašapziņas celšanai, dezinformācijas kliedēšanai par Latviju, bet ne valodas atdzīvināšanai ikdienas lietojumam, kaut tās prestižs, galvenokārt ekspedīciju no Latvijas dēļ, vietējā latviešu sabiedrībā, neapšaubāmi, ceļas).

 

Ekspedīcijas materiālu prezentācija:

Latgales jauniešu vasaras nometnē “Atzolys” 2006. gada 1. augustā Krāslavas rajona Dagdā;

Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas skolotāju organizētajā nometnē „Vosoruošona” 2006. gada 3. augustā Rēzeknes rajona Nautrēnos;

Studenšu korporāciju „Zinta” un „Daugaviete” literārajā vakarā 2006. gada 24. septembrī Rīgā;

Rīgas latgaliešu biedrībā „Trešō zvaigzne” 2006. gada 28. septembrī Rīgā;

Seminārā „Latgaliešu rakstu valodas mācību dienas Latgales žurnālistiem” Balvos 2006. gada 14. un 15. oktobrī;

Dialektoloģijas lasījumos LU Filoloģijas fakultātē 2006. gada 9. novembrī.

Publikācijas:

А. В. Андронов, Л. Лейкума. Латыши и латгальцы Сибири: язык и культура // Балто-славянские исследования. XVII. Сборник научных трудов. — Москва: Индрик, 2006. — с. 478–482;

I. Sperga. Ari sibirīšim vajag misionaru // “Katōļu Dzeive” 2006. g. 7./8. nr.;

L. Leikuma. Neparasti Jāņi, bet ne tikai tie... // Universitātes Avīze, 2006. gada rudens;

L. Leikuma. Ko mācīsim Austrumu diasporas latviešiem // Latvijas Avīze, 2006. gada 9. oktobris.