Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī»

No «ZvD» 232. numura Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī» JAUNI PĒTĪJUMI un ATZIŅAS par GALAKTIKAS KODOLU Mūsu Galaktikas centrālie apgabali, kas optisko novērotāju acīm paslēpti aiz bieziem gāzu un putekļu mākoņiem, jau sen saista astrofiziķu interesi. Galaktikas kodolu pirmie atklāja padomju astronomi 1948.gadā, novērojot tās centru infrasarkanajos staros. Vēlākie novērojumi radioviļņu diapazonā liecināja par Galaktikas kodola aktivitāti: gan par lielu gāzu masu krišanu Galaktikas centra virzienā, gan par izvirdumiem no tā centrālajiem apgabaliem, par relatīvistisku daļiņu ģenerēšanos un izplūšanu no tiem utt. Kā radio, tā infasarkano novērojumu analīze rāda, ka Galaktikas kodolā ļoti mazā apgabalā, kura izmēri ir ~1014 cm, nepārtraukti darbojas intensīvs relatīvistisku daļiņu avots. I.Šklovskis izvirza hipotēzi, ka Galaktikas centrā ir singularitāte – kolapsārs. Līdz ar to Galaktikas kodola aktivitātes un tā izdalītās enerģijas cēlonis būs starpzvaigžņu gāzes akrēcija uz šo relatīvistisko objektu – masīvu «melno caurumu», jo vielas akrēcija uz kolapsējošo objektu ir viens no visefektīvākajiem mehānismiem gravitācijas enerģijas transformēšanai elektromagnētiskā starojuma un relatīvistiku daļiņu enerģijas formā. «Melnā cauruma» masu Galaktikas kodolā I.Šklovskis vērtē ap 3·104 Mʘ. Šādas masas gravitācijas rādiuss ir apmēram 1010 cm. Līdz ar to jādomā, ka novērojamais centrālais avots, kura izmēri ir 1014 cm, faktiski ir gāzu disks, kas izveidojies sakarā ar vielas akrēciju uz «melno caurumu». (Saīsināti pēc A.Balklava raksta 9.-11.lpp.)   DISKUSIJA par BARNARDA ZVAIGZNES PLANĒTU SISTĒMU TURPINĀS Nav noliedzama principiālā nozīme, kāda ir jautājumam par to, vai arī ārpus Saules sistēmas ap citām zvaigznēm uz planētām eksistē kādas dzīvības formas. Tādēļ vispārēju interesi izraisīja ASV astrometrista P.van Kampa paziņojums, ka viņam ilggadīgu novērojumu rezultātā Barnarda zvaigznes kustībā izdevies atrast norādījumus uz planētu klātbūtni. Apstrādājuši citu observatoriju novērojumu materiālu, divi citi astrometristi Dž.Geitvuds un H.Aihhorns apšaubīja van Kampa atklājumu, secinot, ka Barnarda zvaigznes kustībā ārpus kļūdu robežām nav perturbāciju, kas liecinātu par kādas planētas klātbūtni. Tas parāda, cik niecīgas ir novirzes zvaigznes kustībā, ko izraisa planētas, cik precīziem jābūt mērījumiem, lai šīs novirzes konstatētu, un cik ierobežotas ir mūsu iespējas astrometriski konstatēt planētu klātbūtni ap zvaigznēm. Pat Barnarda zvaigznes gadījumā, kas ir tuva mazas masas zvaigzne, ir nepieciešami vairāki gadu desmiti rūpīgu novērojumu un jāapstrādā plašu kaudze, lai iegūtu puslīdz drošus secinājumus.      (Saīsināti pēc U.Dzērvīša raksta 13.-14.lpp.)   APSPRIEDE SAULES RADIOSTAROJUMA SEKCIJĀ 1975.gada 13.-17.oktobrī Rīgā notika PSRS ZA Radioastronomijas padomes Saules radiostarojuma sekcijas seminārs. Ap 80 Saules pētnieku noklausījās piecus apskata referātus un apmēram 50 ziņojumus par jaunākajiem sasniegumiem. Saules radiostarojuma sekcijas birojā apsprieda arī jautājumu par 16 m paraboliskās antenas uzstādīšanu Radioastrofizikas observatorijā Riekstukalnā, kā arī apstiprināja šī instrumenta zinātnisko programmu. Paredzēti regulāri Saules radiostarojuma kvaziperiodisko fluktuāciju pētījumi dm viļņu diapazonā. Radiospektrogrāfs dos iespēju novērot Saules radiostarojuma uzliesmojumus vienlaikus viļņu garumos no 30 cm līdz 3 m. Dažos viļņu garumos paredzēts novērot Saules radiostarojuma polarizāciju. Zinot šos lielumus, varēs ne tikai paredzēt protonu plūsmas, bet arī iegūt ziņas par procesiem Saules atmosfērā.   (Saīsināti pēc M.Eliāsa raksta 31.-36.lpp.)