Ozolmuižas Miķeļa dreļlu rakstu paraugu krājuma īpašuma ieraksts

Latvijas Universitātes Bibliotēkas unikālo grāmatu klāstā izceļas kāda ar roku rakstīta un zīmēta grāmata - 18. gadsimta otrajā pusē dzīvojuša Vidzemes audēja veidotais audumu rakstu paraugu krājums. Grāmatas atvērums vēstī: “Šī grāmata pieder Lapjāru muižas vēverim Miķelim un Blomes Ķikuļa Jēkabs ir viņa meistars. 1771. gada 18. janvārī.” LU Bibliotēkā šis sējums nonācis, 1932. gadā iegādājoties bibliofila grāmatizdevēja Jāņa Rapas (1885-1941) savākto grāmatu kolekciju “Baltica”.

Krājums pazīstams ar vairākiem nosaukumiem, tas zināms gan kā “Ozolmuižas audēja Miķeļa audumu rakstu paraugu grāmata”, gan kā “Ozolu muižas vēvera Miķeļa dreļļu rakstu krājums”. Tas pieminēts arī Alekseja Apīņa darbā “Latviešu grāmatniecība” (1977): “Hernhūtiešu novados amatnieku vidū bija pazīstamas arī “audēju grāmatas”- krājumi ar audumu rakstu zīmējumiem, nosaukumiem un piezīmēm. Tās norakstīja no ievērojamu audēju paraugiem (vecāko zināmo 1771. g. pagatavojis Ozolmuižas audējs Miķelis, kas mācījies pie Ķikuļa Jēkaba Blomos), nereti glabāja vairākas paaudzes. “Audēju grāmatās” parādījās jauns informācijas veids - tehniskā informācija ražošanai, tās uzskatāmas par latviešu tehnikas literatūras aizsākumu. ”.

Ozolmuižas Miķeļa meistars - hernhūtietis Ķikuļa Jēkabs (1740-1777?) pazīstams ne tikai kā audējs, kam bijis ne viens vien māceklis, bet arī kā pirmais laicīgo dziesmu latviešu tautības autors un zemnieku tiesību aizstāvis. Tomēr grāmatniecības vēsturei ziņas par Ķikuļa Jēkaba pamatnodarbošanos iegūtas tieši no šī ieraksta senajā audumu rakstu paraugu krājumā.

Par pašu Ozolmuižas audēju Miķeli zināms maz. No arhīvos saglabājušās grāfam Mellinam piederošās Ozolmuižas jeb Lapjārmuižas (vāciskā rakstībā Lappier, Lappyer) privātmuižas 1811. gada Dvēseļu revīzijas sarakstiem (https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1218:5375#&gid=1&pid=10), iespējams, uz Miķeli varētu būt attiecināms ieraksts par starp muižas ļaudīm minēto vēveri Miķeli, kurš iepriekšējās revīzijas laikā (pirms 16 gadiem) ir bijis 46 gadus vecs, bet ir miris 1795. gadā. Izsecināms, ka dzimis ap 1749. gadu, tātad savas “audēja grāmatas” veidošanas laikā bijis nedaudz vecāks par 20 gadiem.

Izmēra ziņā nelielajā krājumā (27x21 cm) laika gaitā ar tehniskajiem oriģinālzīmējumiem aizpildītas 32 nenumurētas lapas; vairāk kā 20 lapas vēl ir palikušas tukšas. Iespējams, ka Miķeļa meistara Ķikuļa Jēkaba pāragrā nāve ieslodzījumā Rīgas cietumā liegusi māceklim iegūt vēl vairāk audumu rakstu paraugu, un krājuma papildināšana apsīkusi.

Dalīties