Lai ierobežotu Covid-19 infekcijas slimības izplatību, 2020. gadā valstī tika izsludināta ārkārtas situācija valstī. Līdz ar to no pērnā gada 27. marta līdz 9. jūnijam tika noteikti ierobežojumi veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai un sniegšanai – ārstniecības personām un iestādēm bija atļauts sniegt tikai tos pakalpojumus, kuri bija atļauto pakalpojumu sarakstā, tādā veidā tika ierobežotas gan pacientu tiesības uz veselību, gan ārstniecības personu un iestāžu tiesības sniegt pakalpojumus. Vai pandēmijas laikā tiek aizsargātas un ierobežotas cilvēktiesības un kā pareizi būtu rīkoties nākotnē šādos pandēmijas apstākļos? Par to pētnieki diskutēja tiešsaistes pasākumā "Zinātnes kafejnīca".

Pandēmija nemazina cilvēku nepieciešamību pēc veselības aprūpes

Tieši šonedēļ – marta pēdējā nedēļā – noslēdzas pētījums “Cilvēktiesībās balstīta pieeja veselības aprūpes organizācijai ārkārtējās situācijas apstākļos”. “Viens no pētījuma mērķiem bija cilvēku tiesības uz veselību, kas minētas Satversmes 111. pantā – valstij ir pienākums sargāt iedzīvotāju veselību, un, ņemot vērā pandēmijas apstākļus, tieši vīruss ir tas, kas jau kopš pērnā gada marta apdraud sabiedrības veselību,” stāsta LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena. Vienā no projekta svarīgākajam daļām bija arī mērķis noteikt, cik lielā mērā šie ierobežojumi balstīti medicīnas zinātnē.

Cilvēka veselība ir priekšnoteikums gan individuālajai cilvēka dzīvei, gan sabiedrības dzīvei, savukārt slimība ir mūsu lielākais bieds. “Covid-19 saslimšana ir ļoti ieteikmējusi visu pasauli, bet tāpēc vien nemazinās mūsu nepieciešamība pēc veselības aprūpes kopumā,” min profesore. Tāpēc arī projektā tika pētīts, kā pandēmijas laikā tiek nodrošināta veselības aprūpes pieejamība, kur un kādā veidā to cilvēki var saņemt un kādas ir barjeras, lai cilvēki varētu nokļūt pie ārsta. “Pašā pandēmijas sākumā valsts izvēlējās ļoti striktu ierobežojumu taktiku, līdz ar to veselības aprūpes pieejamība bija ierobežota ļoti lielā mērā. Tas radīja augstus riskus cilvēku veselībai, kas, savukārt jau ir cilvēktiesību jautājums,” skaidro profesore Olsena.

Pētot arī ģimenes ārstu sadaļu un to, cik ātri Latvijā pārgāja uz attālinātajiem veselības pakalpojumiem, novērots, ka tie tika sniegti dažādā veidā pieredzes, resursu un vadlīniju trūkuma dēļ. Tika konstatētas gan vairākas nepilnības ārstu un veselības iestāžu darbībā, gan arī veiksmīga pielāgošanās situācijai. Pētījumā tika apskatīta arī Latvijas pilsoņu tiesību nodrošināšana citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī citu valstu pilsoņu tiesību ievērošana Latvijā. “Arī šajā tematā tika konstatētas vairākas lietas, piemēram, dažās valstīs trūka informācijas par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu pandēmijas laikā, kā arī testēšanā netika izmantotas ES tiesību normas,” atklāj profesore Olsena.

Ierobežojumu noteikšanā svarīga ir sadarbība starp zinātni, jurisprudenci un politiku

Sociālo mediju ierakstos un komentāros cilvēki bieži diskutē par to, kā būtu jālemj valdībai – vai valsts pārvalde pareizi lēmusi par ierobežojumiem, kā to būtu jādara labāk, un kādas cilvēktiesības kurā gadījumā tikušas pārkāptas. “Lai kādam varētu pārmest un secināt par tiesību pārkāpšanu, jāsaprot, uz kādiem jautājumiem ir jāatbild. Tāda matemātiskā formula šiem jautājumiem skan šādi:

  • vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;
  • vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
  • vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi,”

skaidro  LU Medicīnas fakultātes pētniece un Juridiskās fakultātes doktorante Laura Kadile.

Pētniece kā piemēru prezentācijā min Vāciju, kur ierobežojumi no cilvēktiesību aspekta pētīti ļoti detalizēti – līdz šim bijuši veiksmīgi spriedumi. Pieturoties pie matemātiskās formulas, tika secināts, ka konkrētajā situācijā bija pieejami maigāki, bet pieteikami efektīvi citi līdzekļi. Laura Kadile kā piemēru min arī Austriju, kur tiesa atzinusi, ka netika kontatēts pamatojums pārvaldes iestāžu lēmumu pieņemšanā. Pētniekiem nebija saprotams, kāpēc lēmumu pieņemšanā tika ignorētas apjomīgas zināšanas un pētījumu secinājumi, tāpēc arī sabiedrība nevar saprast, kāpēc pieņemti tāda vai cita veida ierobežojumi. Šī neziņa un ierobežojumu neizpratne radīja satraukumu un neuzticību noteikošajam no sabiedrības puses.

“Katram plānotajam ierobežojumam ir nepieciešams konkrēts mērķis, un tam ir jābūt samērīgam. Ja mainās faktiskā situācija, ierobežojumi jāpārskata no jauna. Būtiska ir arī sadarbība starp infektologiem, juristiem un valdības pārstāvjiem, kā arī sabiedrības informēšana,” secina pētniece Kadile.

Cilvēki vēršas tiesā ierobežojumu dēļ

“Cilvēkiem par savām tiesībām ir jācīnās, un tas attiecas arī uz pandēmiju. Ja cilvēki redz, ka situācija aizkar un pārkāpj tiesības, tad ir jāvēršas atbilstošajās institūcijās,” ar uzrunu savu prezentāciju sāk LU Juridiskās fakultātes asociētais profesors Artūrs Kučs. Satversmes tiesā šobrīd iesniegtas samērā maz lietas, kas saistītas ar cilvēktiesību pārkāpšanu. Tas saistīts ar to, ka Satversmes tiesa ir pēdējā instance, kurā vērsties pēc situācijas risināšanas.

Profesors Kučs stāsta, par kādām tēmām visbiežāk cilvēki šobrīd vēršas Satversmes tiesā: “Pārsvarā cilvēki vēršas tiesā par ierobežojumu stingrību, bet ir arī pretējas situācijas, kad cilvēki uzskata, ka ierobežojumu nav bijis pieteikami. Tas īpaši tika novērots laikā, ka bija atļautas mācības klātienē no 1. līdz 6. klasēm,” skaido peofesors Kučs. Tika saņemti iesniegumi arī par grāmatu tirdzniecību, azartspēļu, ēdināšanas pakalpojumu ierobežošanu, kā arī dīkstāves pabalstiem, to saņemšanas prasībām un mutes un deguna aizsega nēsāšanas prasībām.

Satversmes tiesa līdz šim pieņēmusi spriedumu tikai par vienu iesniegumu, kas saistīts ar azartspēlēm. Viena no atziņām, ko uzsvēra tiesa, saistās ar ārkārtējo situāciju, un ka tas jāņem vērā visiem. Turklāt likumdevējam nav jāgaida līdz brīdim, kad būs reāls kaitējums sabiedrības veselībai – valstij jāveic piesardzības pasākumi, lai aizsargātu cilvēkus vēl pirms sākušās negatīvās sekas. “Bet arī šādās situācijās likumdevējam tomēr jāskatās, lai lēmumi atbilstu Satversmei. Šajā azartspēļu lietā tika atzīts, ka likumdevējs nemaz nebija vērtējis alternatīvas,” skaidro profesors Artūrs Kučs. Tāpēc likumdevējam vienmēr būtu jāpārliecinās, ka ierobežojumi nav nepamatoti plaši.

Dalīties

Saistītais saturs

LU Zinātnes kafejnīcā diskutēs par cilvēktiesību ievērošanu Covid-19 pandēmijas laikā
25.03.2021.

LU Zinātnes kafejnīcā diskutēs par cilvēktiesību ievērošanu Covid-19 pandēmijas laikā