Laika gaitā Latvijas Universitātes (LU) dzimšanas dienā, 28. septembrī, esam paraduši atskatīties uz Universitātes dibināšanas vēsturiskajiem notikumiem, bet šoreiz kopā ar LU Muzeja krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni piedāvājam ielūkoties 100 gadus vecā pagātnē, kad Latvijas Universitātei apritēja viens gads.

Latvijas Universitāte 1920. gadā

„Tolaik gan vēl oficiāli Latvijas Augstskola, nevis Latvijas Universitāte,” precizē LU Muzeja krājuma glabātājs Rūdolfs Rubenis. Latvijas Universitātes Satversme tobrīd vēl tiek izstrādāta, un nosaukumu, ar kuru Universitāti pazīstam šobrīd, tā iegūst vien trīs gadus vēlāk, kad Latvijas Republikas Saeima galīgi apstiprina LU Satversmi 1923. gada 27. martā. 1920. gadā studenti un mācībspēki, savā starpā sarunājoties, lieto vārdu savienojumu Universitas Latviensis, kas latīņu valodā nozīmē Latvijas Universitāte, bet visos dokumentos, sapulcēs un oficiālās komisijās ar ārzemju pārstāvjiem tiek lietots vārds Latvijas Augstskola. „Svarīgi pieminēt, ka toreiz LU skaitījās Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā. Kad Latvijas Augstskola tikai dibinājās, tā bija zem Latvijas pagaidu valdības padotā Izglītības ministra Kārļa Kasparsona,” skaidro krājuma glabātājs, „Un lai gan pēc Satversmes LU ir autonoma, faktiski tā ir padota zem valsts struktūras, tas ir Izglītības un zinātnes ministrijas.”

Fakultātes Latvijas Universitātē

R. Rubenis stāsta, ka brīdī, kad LU aprit viens gads, Universitātē ir 11 fakultātes. Dažas no tām tika pārņemtas no Rīgas Politehniskā institūta (mūsdienās visas, izņemot Ķīmijas un Lauksaimniecības fakultātes, ir RTU fakultātes):

  • Arhitektūras fakultāte,
  • Inženierzinātņu fakultāte,
  • Mehānikas fakultāte,
  • Lauksaimniecības fakultāte (mūsdienās LLU fakultāte),
  • Ķīmijas fakultāte.

Pārējās fakultātes tika dibinātas jau Latvijas Universitātē. Tās bija:

  • Tiesībzinātņu un tautsaimniecības fakultāte (mūsdienās tās mantinieces ir Juridiskā fakultāte un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte),
  • Filoloģijas un filozofijas fakultāte (mūsdienās Humanitāro zinātņu fakultāte, Pedagoģijas, Psiholoģijas un mākslas fakultāte un Vēstures un filozofijas fakultāte),
  • Teoloģijas fakultāte,
  • Medicīnas fakultāte,
  • Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte (mūsdienās tās mantinieces ir Matemātikas, Fizikas un optometrijas fakultāte un Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte),
  • Veterinārmedicīnas fakultāte (mūsdienās LLU fakultāte).

Tiesa gan Rīgas Politehniskā institūta mācībspēki vadīja tehniskās fakultātes, kas tika pārņemtas, reorganizējot Rīgas Politehnisko institūtu par LU, bet uz jaunajām fakultātēm brauca mācībspēki no Tērbatas universitātes (mūsdienās Tartu universitāte), pasniedzēji ceļoja arī no Sanktpēterburgas, Tomskas, Voroņežas u.c. lielajām Krievijas pilsētām un universitātēm.

Situācija Latvijā

„Tikko bija beidzies Latvijas Neatkarības karš (1918-1920), bet vēl turpinājās juridiskā Latvijas neatkarības atzīšana, tas notika gadu vēlāk, 1921. gada 26. janvārī” stāsta LU Muzeja krājuma glabātājs. Kaut arī neatkarība jau tika izcīnīta, iekļaušanās diplomātiskās telpas politiskajā kartībā vēl turpinājās. Miera līgums ar Padomju Krieviju jau bija noslēgts 1920. gada 11. augustā, kā arī kara darbība bija beigusies, bet valdība robežas vēl turpināja vilkt. Arī starp Lietuvu un Igauniju turpinājās robežu jautājumu risināšana.

Tobrīd valsts ekonomika bija izpostīta – pie tā vainojams bija jau iepriekš pieminētais Latvijas Neatkarības karš, kā arī Pirmais pasaules karš (1914-1918). „Svarīgs ir arī agrārās reformas jautājums tajā laikā, zeme tika piešķirta Latvijas armijas karavīriem, kuri bija cīnījušies par Latvijas Neatkarību. Savukārt tiem karavīriem, kas vēlējās studēt, piešķīra pabalstus studiju maksas atvieglojumu veidā. „Tie karavīri, kas tika iesaukti karā, saņēma 50% atlaidi studiju maksai, bet invalīdus, kuri karā tika sakropļoti vai bija fiziski nevarīgi, atbrīvoja no studiju maksas,” stāsta R. Rubenis.

Studenti un studijas Latvijas Universitātē

Ņemot vērā karu postījumus, paradoksāli ir tas, ka studentu skaits Latvijas Universitātē manāmi pieauga. Ja salīdzinām statistiku, tad 1919./1920. mācību gadā bija 1262 studenti, bet nākamais mācību gads Latvijas Universitātē aizritēja ar 3472 studentiem, to skaits bija teju trīskāršojies. LU Muzeja krājuma glabātājs skaidro: „Tas tāpēc, ka, aktualizējoties sieviešu emancipācijai, Universitātē sāka uzņemt studentes–sievietes, agrāk Rīgas Politehniskā institūta laikā studēja tikai vīrieši. Arī svarīgi atzīmēt, ka augstākā izglītība kļuva daudz pieejamāka, nekā tas bija Krievijas impērijā RPI.”

Studiju valoda oficiāli pēc Latvijas Universitātes Satversmes ir latviešu valoda, bet pirms tās latviešu valodas pašpietiekamība strauji nenostiprinājās, tāpēc joprojām studijas notika gan latviešu, gan vācu un krievu valodā. Tika piesaistīti arī ārzemju pasniedzēji, jo tajā laikā LU aktīvi centās dibināt starptautiskus sakarus un vēlējās iegūt sakarus ar ārzemēm, Eiropas valstīm. Likumsakarīgi, šie pasniedzēji nemācēja runāt latviešu valodā, tāpēc pasniedza savā valodā. LU padome lūdza pasniedzējiem sagatavot lekcijas latviski, tomēr izņēmumu gadījumos viņi varēja dot lasīt lekciju materiālus arī savās valodās. Pamazām, protams, latviešu valoda nostabilizējās, studentu vidū pieauga arī latviešu īpatsvars. Kad Latvijas Universitātei apritēja viens gads, lielākā daļa no tiem bija tieši latviešu jaunieši. Pēc skaita tiem sekoja ebreji, vācbaltieši un krievi. Jāmin, ka nacionālajām minoritātēm, studējot LU, bija jābūt ļoti labām latviešu valodas zināšanām.

Svinīgie pasākumi, atzīmējot pirmo dzimšanas dienu

Pirmajās Latvijas Universitātes dzimšanas dienas svinībās dzima arī Akadēmisko mūžorganizāciju tradīcija – gājiens no Raiņa bulvāra 19 uz Rīgas Brāļu kapiem. Interesanti, ka Raiņa bulvāri, kur šobrīd atrodas LU galvenā ēka, agrāk sauca par Troņmantnieka ielu, un tieši 1920. gadā, kad Universitāte svinēja pirmo dzimšanas dienu, ielu pārdēvēja. Nu šī tradīcija notiek katru gadu, to organizē studentu un studenšu korporācijas, kā arī citas mūžorganizācijas. „Kad iestājies kādā mūžorganizācijā, pasaule kļūst mazāka – visur var sastapt kādu pazīstamu cilvēku,” stāsta LU Muzeja krājuma glabātājs.

Ideja par studentu gājienu radās pēc Bermontiādes, kad Bermontu padzina no Rīgas un nolēma pieminēt kritušos Latvijas armijas karavīrus, kuri cīnījās par Latvijas Neatkarību, nosargājot Rīgu. Sākumā tas izpaudās kā svecīšu nolikšanu 11. Novembra krastmalā, bet pirmais īstais gājiens aizsākās Latvijas pirmās dzimšanas dienas gadā.

Citu veidu svinīgie pasākumi vai ballītes gan tolaik vēl netika organizētas, jo, kā min R. Rubenis, Latvijā bija izteikta nabadzība, tikko beidzies karš un manāms kara posts. „Vēl jāņem vērā arī Spāņu gripas epidēmijas sekas, valstī bija arī bads un pat dizentērija, bija sabrukusi arī veselības sistēma, citiem vārdiem – bardaks,” skaidro R. Rubenis, „Tolaik valsts sāka labot visas nozares no jauna. Bet svarīgs fakts, ka tajā gadā dibinājās LU jauktais koris „Juventus”, tā kā palēnām tā dzīve sāka atjaunoties, neskatoties uz to, ka bija grūti laiki.”

Stipendijas

1920. gadā arī Latvijas Universitātei nenācās viegli, naudas nebija, tāpēc Universitātes vadība sāka meklēt mecenātus. Kristaps Morbergs bija pirmais mecenāts, kas atsaucās vadības pūliņiem un noziedoja 15 miljonus vērtus īpašumus Latvijas Universitātei. Mecenāts pats bija audzis nabadzīgā ģimenē, pēc tam kļuvis par veiksmīgu un bagātu uzņēmēju. Noziedotie īpašumi atrodas šobrīd sauktajā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī, piemēram, viesnīca „Roma”, mūsdienās – „Kempinski”. Sākotnēji mecenāts ēkas ziedoja ar domu, ka tur būs iespēja izguldīt ārzemju mācībspēkus, jo tajā laikā Latvijas Universitātei nebija tik attīstīta infrastruktūra ar vairākām dienesta viesnīcām, un viss bija jāsāk no nulles. Pamatā visa LU infrastruktūra koncentrējās divās vietās – Raiņa bulvārī 19, kā arī Kronvalda bulvārī, kurā atradās Anatomikums un ķīmijas laboratorijas ēka.

Studentu dzīve

„1920. gadā augstskolā jauniešiem tikt bija ļoti grūti, daudz jāmācās, ir arī sarežģīti iestājeksāmeni,” min LU Muzeja krājuma glabātājs. Tiem studentiem, kuriem ir vidusskolas apliecība un ieguvuši izglītību, ar norunu, ka ir labi sagatavoti, augstskolā iekļūt ir vieglāk, bet, ja tās nav, jākārto iestājpārbaudījumi. Lielākā konkursā studentus vērtēja arī pēc sekmēm, skatoties, vai izglītība ir piemērota studijām Latvijas Universitātē.

Lai gan ārspusstudiju dzīve studentiem vēl nav tik krāšņa un daudzveidīga kā mūsdienās, turpinās studentu korporāciju dibināšanas, piemēram, pirmās studenšu korporācijas „Daugaviete” dibināšana 1921. gada 6. novembrī, kas nākamgad atzīmes savu simtgadi. Ar „Daugavieti” aizsākās studenšu korporāciju tradīcija. Turpināja veidoties arī studentu korporācijas, piemēram, Latvijas armijas virsnieki nodibināja korporāciju „Tervetia”, kas ir pirmā korporācija, kuru dibināja jau oficiāli pie Latvijas Universitātes un neatkarīgā Latvijā. Visas iepriekšējās korporācijas tika dibinātas Krievijas impērijas laikā.

Pēc lekcijām studenti arī strādāja, lai nodrošinātu studiju maksu. Tolaik valsts budžeta studiju vietas nebija pieejamas, un arī stipendijas ieguva retais, ņemot vērā to, ka to skaits bija niecīgs. Daudzi jaunieši arī nevarēja studijas pabeigt, jo viņiem bija daudz jāstrādā.

Dalīties