LU konference
Kā nokļuvāt akadēmiskajā vidē? Varbūt jau bērnībā sapņojāt par šādu karjeru?
Droši vien, ka tā nebija. Tad es gribēju būt ugunsdzēsējs, policists vai vēl kaut kas cits, bet skolas laikam apmēram pa vidu man patika lasīt zinātniskās fantastikas grāmatas. Bija tāda sērija “Fantastikas pasaulē” – to izlasīju pilnīgi visu, kas bija latviski atrodams. Man ļoti patika arī sērija “Apvārsnis”. Bija interesanti saprast, kā pasaule darbojas – piemēram, zvaigznes, planētas. Vēlāk skolā sapratu, ka patiesībā daudzas atbildes sniedz fizika. Ka matemātika patiesībā nav nemaz tik grūta – ja mācās, tā kļūst vienkārša un pat ļoti noderīga! Piedalījos fizikas un astronomijas olimpiādēs, tā nu pēc devītās klases man vidusskola jau bija kļuvusi garlaicīga. Izdomāju, ka nav ko ilgi krāmēties – pabeidzu 10. un 11. klasi vienā gadā un iestājos Universitātē fizmatos.
Kurā skolā mācījāties?
Rīgas 69. vidusskolā. Vienkārši viena normāla, parasta vidusskola. Ja runājam par padomju laikiem, viena no labajām lietām bija tā, ka izglītības sistēma bija tāda, ka jebkurš, kurš gribēja mācīties, varēja iemācīties. Mācību programmu apguvis vidusskolas absolvents bija spējīgs iestāties jebkuras klasiskas augstskolas jebkurā fakultātē – gan humanitāro un sociālo, gan eksakto zinātņu virzienos. Šobrīd izglītībai matemātikā netiek pievērsta pietiekama uzmanība un netiek veltīti pietiekami resursi. Karjera sociālajās un humanitārajās jomās ir laba un vajadzīga, bet pat sengrieķu Platona akadēmijā matemātika bija centrāla disciplīna un kodols filozofijai, jo tā mācīja sistemātiski domāt.
Turpinot par mani... Jau tad, kad biju pirmajos kursos, man gribējās ātrāk tikt tuvāk zinātnei. Nokļuvu pie profesora Māra Jansona, kurš tajā laikā bija Latvijas Universitātes Spektroskopijas nodaļas vadītājs. Tur mani fascinēja lāzeri. Bija interesanti uzzināt, kā viss kaut kas notiek ar gaismu un ko ar to var izdarīt. Es tur paliku, izstrādāju savu bakalaura darbu, tad maģistra darbu un iesāku gatavot disertāciju, taču jau maģistra darba gaitā bija skaidrs, ka manus eksperimentālos projektus ir grūti realizēt – iekārtas bija novecojušas, daudz kā trūka.
Par kuriem laikiem ir runa?
Par “mežonīgajiem” deviņdesmitajiem. Bija eksperimenti, kurus uz vietas nebija iespējas realizēt, jo trūka iekārtas. Bija jāmeklē iespējas ārzemēs. Tur parasti ņēma pretī, ja cilvēks nāca ar sakarīgām idejām. Daudzi arī gribēja palīdzēt jaunajai Latvijai – piemēram, zinātnieki Zviedrijā. Bija kopīgi eksperimenti un radās publikācijas.
Kad jau biju doktorantūrā, pieteicos uz Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju. Aizbraucu uz Kaizerslauternu, kur bija ieplānota pētniecība gada garumā. Bet tad pāragri aizsaulē aizgāja mans mentors un darba vadītājs, mans skolotājs Māris Jansons. Mana darba vadīšanu pārņēma profesors Mārcis Auziņš, un par manu mentoru kļuva profesors Klaas Bergmann Kaizerslauternā. Veicu Vācijā izšķirošos eksperimentus disertācijai, atbraucu uz Latviju un aizstāvēju.
Uzrakstīju pieteikumu Marijas Sklodovskas-Kirī stipendijai, un man arī bija skaidrs, ka es noteikti gribu kādu laiku strādāt ārzemēs – ar domu, ka tad, kad būšu liels un nobriedis, braukšu atpakaļ uz Latviju [pasmaida].
Vai pētījumi, kuros piedalījāties ārzemēs, joprojām bija saistīti ar lāzeriem?
Lāzers vienmēr bija instruments. Pētīju atomu un molekulu sadursmes. Kādā brīdī kā instruments tika izmantota kvantu stāvokļa manipulācija, lai noteiktā veidā šīs sadursmes pētītu, meklējot atbildi uz jautājumu, kā tās iespējams kontrolēt. Piemēram, divus atomus nav iespējams salikt kopā, jo tie atgrūdīsies. Tur kaut kas jādara! To var panākt, ja, piemēram, šajā procesā atrauj vienu elektronu – tad atomi var salipt kopā. Ja to nedara, tad tie vienkārši atgrūdīsies un nekas nesanāks, bet ja ar to manipulē, piemēram, ar lāzera starojumu, tad, kad atomi tiek ierosināti noteiktos kvantu stāvokļos, kad viņi ir kopā, tad principā ir iespējams viņus salikt kopā. Tad parādās dažādi interesanti efekti, kurus ir saistoši papētīt.
Tāda bija tematika, un man bija skaidrs, ka pēc noteiktā laika Vācijā es gribu atgriezties Latvijā. 2005. gadā ar tām iekārtām, ar ko strādāju Vācijā, pārcēlos uz Latviju, līdzdarbojos Lāzeru centra izveidošanā, izveidoju savu laboratoriju un sāku vienkārši strādāt.
 Saūda Arābijā Aigars Ekers pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā, lai kļūtu par Latvijas Universitātē (LU) reformas gaitā izveidotās Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes dekānu. Jaunajā amatā darāmo darbu saraksts ir garš, uzdevumi un izaicinājumi plešas ārpus augstskolas sienām, taču jaunajam dekānam ir redzējums par virzību uz risinājuma un attīstības pusi. Ar dekānu sarunājas žurnāliste Zane Eniņa.){kind=link}