"Uzskatu sevi par anomāliju!" Saruna ar profesori Mieriņu, kas pētīs attieksmi pret bēgļiem

Par to, ka esat granta saņēmēja, tika paziņots pērnā gada 3. decembrī. Kas pa šo laiku jau izdarīts?

Diezgan ilgs laiks pagāja, kamēr līgums tika noslēgts formāli, jo daudz laika prasīja dažādu ētikas procedūru saskaņošana ar Eiropas Komisiju (EK). Komisija ārkārtīgi strikti skatās uz dažādiem jautājumiem, kas ir saistīti ar personas datu aizsardzību, ar ētisku pieeju informētai piekrišanai utt. Tā nu tikai 1. jūnijā esam oficiāli uzsākuši projektu.

Kādi varētu būt riski, kas saistās ar personas datiem? Kāpēc tam pievērsta tāda uzmanība?

Viena no lietām, kas satrauca komisijas pārstāvjus, bija, piemēram, tas, ka tiks noalgotas kompānijas, kas mūsu vārdā veiks socioloģiskās aptaujas. Komisiju ļoti interesēja tas, lai šīs kompānijas, pasarg dievs, nesavāktu nekādus liekus datus. Arī jautājums, kā mēs spēsim kontrolēt, ka šīs kompānijas nenopludina kaut kādu informāciju par respondentiem vai ka netiek ievākti kādi potenciāli sensitīvi dati. Tātad ne tikai tas, kā mēs varam koordinēt un nokontrolēt procesu, ievērojot visas Eiropas regulas par personas datiem, bet ka to visu nodrošinās arī noalgotie uzņēmumi. Tāpēc dažkārt nācās izvēlēties pat tehniski piņķerīgus risinājumus, piemēram, palikām pie tā, ka kompānijas, kas rekrutēs dalībniekus, uzaicina šos cilvēkus piedalīties mūsu intervijās un tā vietā, lai nodotu kontaktinformāciju mums, lūgs šiem cilvēkiem pašiem sazināties ar mums.

Bija arī jautājumi, kas attiecas uz darbu ar sensitīvām grupām, jo mums ir paredzētas arī fokusgrupu diskusijas ar bēgļiem no Ukrainas. Protams, mēs viņus informēsim par visām personas datu aizsardzības procedūrām, bet tik un tā radās jautājums, kā šie cilvēki to uztvers un vai sapratīs, uz ko viņi parakstās. Un vai nevar notikt, piemēram, tā, ka viens cilvēks fokusgrupā pazīst otru cilvēku un var datus par viņa teikto kaut kur nopludināt. Īsi sakot, ir daudz un dažādu nianšu, bet mums ir jāparedz visas šīs situācijas, jo tie ir ERC granti, un man šķiet, ka tur ir tik strikti ētikas principi, kā reti kur. Tas arī mūs Latvijas Universitātē piespiež mācīties, piespiež domāt ļoti sīki un smalki par datu aizsardzību un pētījumu ētiku. Mēs mācāmies, mūsu Ētikas komisija mācās, mūsu datu drošības speciālisti mācās, jo mēs kopā soli pa solim ejam cauri šim procesam un domājam, kā šīs lietas risināt.

Un runa ir par pētījumu organizēšanu četrās valstīs!

Jā, un tas arī, protams, padara šos ētikas jautājumus mazliet komplicētus, jo sākotnējais EK uzstādījums bija tāds, ka būtu vajadzīga Ētikas komisijas atļauja katrā no šīm valstīm. Jautājums, kur to vispār var dabūt, jo mums nav sadarbības partneru šo valstu universitātēs vai institūtos. Nav tādas Valsts ētikas komisijas, teiksim, Polijas Sociālo zinātņu Ētikas komisija – tāda lieta neeksistē! Parasti tās ir piesaistītas universitātēm.

Pārliecinājām, ka mēs to nedarīsim, ka tomēr ir vienotā Eiropas datu regula, mēs tai sekosim un prasīsim viedokli konkrēto valstu datu inspekcijām.

Vēl viena lieta, ar ko atšķiras šis pētījums un kas zināmā mērā varētu būt inovācija, – mēs vēlētos fragmentus no intervijām un fokusgrupu diskusijām, kas tiks nofilmētas, izmantot tālāk pētījuma eksperimentā. Piemēram, izgriezt fragmentu, kur cilvēks runā par savu motivāciju, kāpēc viņam patīk vai nepatīk migranti, un izmantot to kā fona informāciju, kas tiek parādīta respondentam kvantitatīvajā aptaujā, lai pēc tam jautātu, kāda ir viņa attieksme pret iebraucēju uzņemšanu. Tad mēs skatītos, kā noteikta veida naratīvi, ko ir pauduši mūsu padziļināto interviju jeb fokusgrupu dalībnieki, rezonē plašākā sabiedrībā. Tā ir metodoloģiskā inovācija. Bet atkal rodas ētikas jautājums – kas notiek ar šiem videofragmentiem. Jo tajos ir redzami cilvēki. Kur šie video paliek, kā tiek izmantoti un vai neradīs draudus vai riskus šiem cilvēkiem?

Sociālajās zinātnēs ētikas jautājumi ar katru gadu kļūst arvien stingrāki, un tas prasa milzīgu laiku un milzīgu darbu, lai visu izdarītu korekti.

Un tagad viss, viss ir paredzēts un visi riski novērsti

Mēs joprojām slīpējam atsevišķas nianses, piemēram, par video runājot, radās doma, ka varbūt varētu attēlus ģenerēt ar mākslīgo intelektu, bet paturēt oriģinālo skaņu

Veidot avatāru?

Jā, bet mēs pārbaudījām no visām pusēm jaunākās iespējas, un tu tik un tā redzi, ka tas ir mākslīgs cilvēks. Feiks. Mūsu pētījuma metodoloģijas kontekstā tas neder – tiklīdz redzi, ka tas ir feiks, tas uzreiz ietekmē attieksmi. Mēs tā nevaram. Dzīvais cilvēks tomēr ir ļoti svarīgs.

Ko vēl var? Var atskaņot tikai audio, bet arī tas nav tas, ko gribējām. Mums ir arī tā saucamais ekspertu panelis, kas man palīdzēs un konsultēs vajadzīgos brīžos. Tajā ir speciālisti no dažādām disciplīnām, no dažādām valstīm, ir arī zinātnieki ar pieredzi tieši ētikas, datu un metodoloģijas jautājumos. Ar viņiem arī diskutējam par šiem jautājumiem, kā labāk rīkoties. Domāju, ka mēs paliksim pie kāda vidus varianta.

Mums reizēm ir frustrācija – nu, cik var ņemties ar tām ētikas un datu drošības lietām! Bet tas ir svarīgi. Savā ziņā mēs te, Centrālajā un Austrumeiropā, neesam pie tā pieraduši. Tā kā relaksētāk un brīvāk esam pret to izturējušies.

Man šķiet, daļēji arī tāpēc, ka mūsu pašu cilvēki vienkārši nav pietiekami informēti par savām tiesībām. Tas mainās, un mums ir jāiet tam līdzi. Šie lielie projekti mūs noliek uz sliedēm, mums nekas cits neatliek, kā darīt visu maksimāli korekti.

Jums jau ir izveidojusies arī sava komanda?

Esam tajā projekta fāzē, kad veidojam komandu. Darbam projektā esam dažādos avotos izvietojuši uzsaukumu pēcdoktorantūras pētniekiem, tajā skaitā gan EURAXESS, kur pamatā izvieto šāda veida piedāvājumus, gan arī "LinkedIn" un "ResearchGate". Esam informējuši arī dažādas nozaru asociācijas – sociologus, politologus, vēsturniekus utt. Tās visas ir projektam atbilstīgas jomas. Tagad gaidām rezultātu, un cilvēki sāk pieteikties.

Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas ir ar kompetencēm konkrētajās valstīs, jo pētījums norisināsies Latvijā, Polijā, Ungārijā un Itālijā. Tātad – mums ir vajadzīgi speciālisti, kam katra no šīm valodām ir dzimtās valodas līmenī un kas pārzina konkrētās valsts kultūru, kontekstu, politisko dzīvi un tamlīdzīgi. Šobrīd ir diezgan daudz pieteikumu no Polijas, no Itālijas, bet mazāk – no Ungārijas. Vēl gaidām.

Un papildus, protams, mēs meklējam doktorantu, kas man palīdzēs darbā projektā. Cik zinu, šis ir pirmais mēģinājums LU, kad mēs piedāvājam doktoranta pozīciju komplektā ar doktorantūras studijām. Respektīvi, faktiski ir izsludināts uzsaukums uz darbu projektā un doktorantūrā. Tātad tas būs cilvēks, kas apvieno šīs abas lietas – līdzīgi kā tas ir daudzviet ārzemēs.

Mans pētījums ir ļoti starpdisciplinārs, tā ka mums der cilvēki gan no socioloģijas, gan no politoloģijas, komunikācijas zinātnes, starptautiskajām attiecībām, arī no humanitārajām jomām, piemēram, no vēstures, no sociālās atmiņas pētījumu lauka. Bieži vien ir tā, ka, tieši strādājot starpdisciplinārā vidē, rodas dažādas inovācijas, jo tad mēs paskatāmies uz jautājumiem no tāda leņķa, kā neesam raduši. Tad rodas dažādas svaigas idejas. Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi!

Uz cik ilgu laiku Jūsu vadītajā pētījumā ir visi šie darba piedāvājumi?

Mūsu pēcdoktoranti strādās gandrīz piecus gadus. Uzsvēršu, ka vēlamies strādāt komandā šeit, uz vietas, nevis attālināti. Lai būtu komandas sajūta. Kamēr vēl nav uzcelta LU Rakstu māja, mūsu darbavieta būs Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

Es pati savulaik strādāju kā pēcdoktorantūras pētniece līdzīgā projektā Varšavā, un es zinu, cik daudz tas nozīmē, ka tu reāli nāc uz darbu un kopā ar visiem strādā un darbojies, apmainies ar idejām. Tas ir, ļoti, ļoti svarīgi.

Šajā projektā par vienu no saviem uzdevumiem uzskatu ne tikai to, lai mēs īstenotu projekta mērķus, protams, zinātniskie mērķi ir pati prioritāte, bet svarīgi arī ļaut un palīdzēt mūsu grupas pētniekiem augt. Man pašai kā pēcdoktorantei tas ļoti daudz nozīmēja. Man tā bija tāda iespēja, kādas nekad nebija bijis – patiešām koncentrēties tikai vienam projektam, tikai vienai tēmai. Mierīgā garā, bez pastāvīgas raustīšanās vēl pa daudziem dažādiem paralēliem projektiem un idejām. Latvijas zinātnē tas ir retums, ka tu vari piesēsties pie viena darba, tas arī ir tavs vienīgais pienākums, un tu sēdi un dari. Neviens netraucē, neviens nelūdz paralēli lasīt lekcijas vai gatavot konferenču krājumus. Tas ļoti veicina produktivitāti un izcilību.

Vai sagaidāt, ka arī Itālijas, Polijas un Ungārijas kolēģi brauks strādāt uz šejieni?

Jā, jā! No sākuma bija bažas par to, vai kāds gribēs no saulainās Itālijas braukt pie mums, bet grib! Konkurence uz pēcdoktorantūras pozīcijām ir milzīga. Faktiski – uz jebkādām akadēmiskām pozīcijām.

Vai nevar notikt tā, ka pētījuma gaitā jautājuma aktualitāte mazinās? Karš Ukrainā, cerams, beigsies un bēgļu plūsma apsīks.

Ja strādā, piemēram, ar kaut kādiem praktiskajiem pētījumiem un ir jāveido, teiksim, politikas rekomendācijas, tad, protams, var gadīties, ka tajā brīdī, kad esi pabeidzis pētījumu, situācija ir mainījusies, un rekomendācijas vairs nekam neder. Mūsu gadījumā Eiropas Pētniecības padomes grantu galvenais mērķis ir zinātniskā izcilība, tātad – pienesums mūsu izpratnē par sabiedrību. Šis pienesums nav situatīvs. Tas nav atkarīgs no konkrētā laika sprīža. Tas, ko mēs vēlamies atklāt, ir daudz dziļākas sakarības, kas attieksies ne tikai uz šo vēsturisko laika periodu, kurā mēs dzīvojam, bet, iespējams, palīdzēs mums skaidrot arī citus vēsturiskos periodus, kam mēs esam gājuši cauri, palīdzēs izprast citas līdzīgas situācijas citviet pasaulē. Tam būs plašāka zinātniska ietekme, nekā tikai tas, ka mēs konkrētā brīdī piedāvājam kādas rekomendācijas. Tā ka tas mani baida mazāk.

Protams, mēs rēķināmies – un to es arī norādīju pētījuma pieteikuma vērtēšanas ekspertiem –, ir iespējams, ka situācija mainās. Un mēs ļoti ceram, ka karš Ukrainā beigsies un ka cilvēki varēs atgriezties. Bet jebkurā gadījumā to, ko mēs esam iecerējuši, būs iespējams īstenot.

Mums jārēķinās ar to realitāti, kas ir konkrētajā brīdī, kas varētu būt mazliet atšķirīga no tās, kāda bija, teiksim, pirms gada vai diviem, bet ievērojama pētījuma daļa balstīsies arī uz retrospektīviem datiem, respektīvi, tie mums ir pieejami ļoti ilgstošā periodā, un cik mums tas ir nepieciešams, piemēram, mediju dati. Mēs analizēsim naratīvus par migrantiem medijos un salīdzināsim naratīvus par Ukrainas bēgļiem ar naratīviem par cita veida bēgļiem, piemēram, no Sīrijas vai Krievijas, vai Afganistānas. Retrospektīvi mums ir pieejamas arī politiķu runas. Analizēsim, kā par bēgļiem un migrantiem runā parlamentā vai Ministru kabinetā. Domāju, ka šie dati jebkurā gadījumā būs relevanti un ārkārtīgi interesanti. [..]

Atslēgas vārds ir naratīvi – tas, kā mēs vispār runājam par šīm lietām, kā cilvēki runā. Jo bieži vien ir tā, ka mēs kaut kādās aptaujās redzam kaut kādus ciparus, bet trūkst dziļāka skaidrojuma.

To mēs šajā pētījumā centīsimies darīt – iet niansēs un saprast, kāpēc un kā veidojas attieksmes un kāpēc atsevišķas grupas ietveram jēdzienā "mēs" un rūpējamies par viņiem kā par savējiem, bet citas grupas tomēr atgrūžam. [..]

Vēlos vēl pajautāt par ceļu līdz grantam – cik zinu, ka tas ir bijis garš un ar pirmo reizi iegūt finansējumu nav izdevies.

Ar ceturto. Es nezinu, kādam ģēnijam jābūt, lai dabūtu ar pirmo reizi, lai gan tādi gadījumi ir. Tā bija ceturtā reize, kad es nonācu finālā. Tur ir divu pakāpju pieteikums. Tu piesakies un, ja tavs pieteikums ir labs gana, tad nonāc otrajā kārtā, un tiec uz intervijām.

Vai katru reizi startējāt ar vienu un to pašu ideju?

Doma par to, ka es pieteikšos Eiropas Pētniecības padomes grantam, man radās jau ļoti, ļoti sen – tajā laikā, kad pati strādāju šādā grantā Varšavas Universitātē profesores Nataljas Letki vadībā. Tad es sapratu, cik tā ir lieliska iespēja – īstenot savas ambiciozās idejas nelielā komandā. Tas ir tieši tas, ko es vienmēr esmu gribējusi – neatkarība darīt to, ko gribi. Tajā brīdī notēmēju, ka es to tiešām gribu, taču uzzināju arī, ka tas ir ļoti grūti iegūstams grants un ka tas ir viens no prestižākajiem Eiropas pētniecības grantiem. Uztvēru to kā izaicinājumu. Pierādīt sev, ka es to varu.

Pirmo reizi es pieteicos 2016. gadā, gandrīz pirms desmit gadiem. Tas bija par citu tēmu, par emigrējušo diasporām. Tiku līdz finālam, bet grantu nedabūju. Pieteicos nākamajā gadā atkal, atkal tiku līdz finālam un atkal nedabūju. Pēc tam es vairs nevarēju kvalificēties tā saucamajam starting grantam, tātad – sākotnējam grantam, jo bija jau pagājuši noteiktie gadi kopš doktorantūras. Tāpēc pieteicos consolidator grantam, jau ar citu tēmu. Tad man likās ļoti interesants Ukrainas jautājums. Tā kā biju strādājusi pie attieksmes pret migrantiem pētīšanas, apvienojās manas zināšanas no vēsturiskās atmiņas pētniecības, kas bija darīts kopā ar kolēģiem Mutvārdu vēstures centrā, ar manām zināšanām politikas socioloģijas lauciņā, ar sadarbību ar kolēģiem starptautisko attiecību lauciņā. Diezgan īsā laikā sagatavoju pieteikumu, atkal tiku līdz finālam un… atkal nedabūju!

Nenolaidās rokas?

Grūtākais ir tikt līdz finālam, līdz intervijai. Tad teorētiski pēc statistikas ir 50:50 iespēja saņemt grantu. Un man bija jau ceturtā reize, protams, radās jautājums, ko es daru nepareizi.

Tad bija tā, ka tikko biju ieguvusi tenūrprofesores pozīciju. Pirmkārt, tas man ļāva uzlabot CV, un, otrkārt, parādījās brīvi līdzekļi, par kuriem varēju noalgot konsultantus, kuri man ārkārtīgi palīdzēja sagatavoties intervijai – tam, kas man līdz šim nebija izdevies.

Tie bija vietējie konsultanti?

Holandiešu izcelsmes austrālieši. Vienmēr ar viņiem sazvanījāmies apmēram sešos no rīta, kad viņiem Austrālijā bija pēcpusdiena. Pamatīgi gatavojāmies – divu mēnešu garumā mēs sazinājāmies patiešām ik pēc pāris dienām. Konsultanti man uzdeva ļoti āķīgus jautājumus par manu pieteikumu – kas tur ir jauns, kāpēc tas ir vajadzīgs utt. Tas ļoti palīdzēja sakārtot domas, tāpēc vēlāk tiešām pirmo reizi man bija tā, ka tad, kad stājos pretī vērtētāju panelim – tajā ir 12 līdz 17 cilvēku – bija sajūta, ka esmu gatava visiem jautājumiem. Nebija pārsteigumu, es patiešām biju sagatavojusies, un tas atstāja labu iespaidu, jo bija redzams, ka saprotu, par ko runāju.

Ar to gribu pateikt, ka šādi granti nenokrīt vienkārši no gaisa. Tas ir ļoti pamatīgs darbs.

Piemēram, es rīkoju tā saucamās mock interview paneļu prezentācijas jeb testa intervijas – sarunāju cilvēkus, kuriem prezentēju savu pētījuma ieceri un kuri man uzdeva āķīgus jautājumus, cenšoties iegāzt. Iepriekš mana kļūda bija tāda, ka es šajās testa intervijās piesaistīju sev zināmus cilvēkus, kas strādā ar konkrētajiem jautājumiem, – tuvākus vai tālākus kolēģus.

Kļūda tā bija tāpēc, ka šie cilvēki bija labvēlīgāk noskaņoti?

Jā, labvēlīgāk, nekā būtu noskaņots cilvēks no malas. Taču es konsultējos gan ar profesoru Ambaini, kurš ir Latvijā vienīgais, kas pirms manis saņēmis šo grantu, gan ar Daci Dzenovsku, kura tieši iepriekšējā gadā bija dabūjusi consolidator grantu, tiesa, no Oksfordas Universitātes. Profesors Ambainis ieteica, ka šis panelis ir stratēģiski jābūvē tā, lai tas atbilstu tiem cilvēkiem, kas atradīsies īstajā ekspertu panelī. Par viņiem ir iespējams atrast informāciju – vismaz par tiem, kas tur bijuši iepriekšējos gados. Es patiešām izstudēju katru no šiem cilvēkiem. Izpētīju viņu publikācijas. Man bija burtiski portfolio par katru no viņiem. Mēģināju ielīst viņu ādā un saprast, kādus jautājumus es viņu vietā uzdotu, ja es, piemēram, būtu vācu demogrāfe, kas ir pētījusi Ukrainas migrantus no tāda vai citāda leņķa, vai ja es esmu, teiksim, britu vēsturnieks. Tas man ļāva prognozēt un izveidot šo mock paneli tādu, kas būtu līdzīgs īstajam. [..]

Cik gara ir intervija?

Vispirms ir piecu minūšu prezentācija. Tā, protams, bija noslīpēta līdz pēdējam, jo garumam ir jābūt punkts punktā, nedrīkst ne sekundi iet pāri, jo tad vienkārši pārtrauks.

Var teikt, ka katrā iepriekšējā reizē es sapratu, ko nevajag darīt, piemēram, vienu gadu biju sagatavojusi prezentāciju, kas stipri gāja pāri noteiktajam laikam. Mani pārtrauca. Protams, ka pēc tam tajā stresā nevari vairs labi atbildēt uz jautājumiem, jo esi izsists no līdzsvara. Citu gadu man teica – labi, metodoloģija ļoti jauka, skaista, bet kādi ir galvenie jautājumi un hipotēzes? Ko tu gribi pierādīt? Tad es sapratu, ka vajag hipotēzi, vajag pamatīgu teorētisko pamatu, teorētisko pienesumu. Visa šī pieredze bija ļoti vērtīga, un tā mani beigu beigās aizveda pie veiksmīga rezultāta.

Atšķirībā no citu valstu pētniekiem mēs tomēr esam ļoti grūtā pozīcijā, jo mums nav tik daudz, ar ko pakonsultēties, nav tik daudz veiksmīgo kandidātu, kas varētu palīdzēt. Rakstot pieteikumu, es nebiju redzējusi nevienu veiksmīga pieteikuma paraugu, līdz ar to tā bija pilnīgi mana interpretācija par to, kā es iztēlojos, kas tur jāraksta. Tas nav salīdzināms ar to, kā ir citās valstīs, teiksim, Somijā vai Itālijā, kur ir veselas datu bankas ar daudziem šādiem veiksmīgu pieteikumu paraugiem, kur var paskatīties un iedvesmoties. [..]

Igaunija un Lietuva šajā ziņā ir bijušas daudz veiksmīgākas. (Igaunija saņēmusi kopumā 21 ERC grantu, Lietuva – septiņus – red.) Teiksim, igauņiem ir daudz attīstītāka sistēma, kā viņi cits citam palīdz, kā projektu daļa viņus atbalsta, kā viņi mācās, kā atrod konsultantus. [..]

Tagad jūs esat lokālā eksperte!

Uzskatu sevi par pilnīgu anomāliju, pilnīgi nopietni! Uzskatu, ka manai veiksmei pamatā ir nejaušu faktoru kombinācija, kas ietver to, ka es biju strādājusi Eiropas Pētniecības padomes grantā, tātad apmēram zināju, kā varētu izskatīties komanda, kādus uzdevumus varētu veikt. Otra lieta – es pati ilgstoši esmu strādājusi un turpinu strādāt par EK vērtēšanas eksperti, respektīvi, es vērtēju Horizon un citus pieteikumus – arī tā ir lieliska pieredze, kas palīdz saprast, ko un kā rakstīt un uz ko vērtētāji skatās.

Vēl man ir arī starpdisciplinārā pieredze. Nekad neesmu strādājusi vienā ļoti izteiktā šaurā laukā. Mani vienmēr ir interesējis ielēkt kaut kur citur, paskatīties savādāk no citas disciplīnas skatījuma. Kad tu tā paskaties, pēkšņi saskati kaut ko atšķirīgu. Tas atšķirīgais bieži vien var būt interesants.

Savā ziņā mums šeit, Latvijā, ir ļoti grūti būt konkurētspējīgiem, ja runa ir par šāda veida grantiem, tāpēc, ka mums nav institucionālā pamata, bāzes un pieredzes, nav atbalsta sistēmas tik lielā mērā, kā tas ir daudzviet citur. Bet savā ziņā tas, ka mēs esam mazliet nomaļus un varbūt ne vienmēr iekšā pētniecības burbuļos, kas pieturas noteiktām idejām, dod iespēju uz lietām paraudzīties no unikāla leņķa. Manā pētniecības pieredzē ir bijuši vairāki tādi gadījumi. [..]

Svarīgi apzināties, ka lielākā daļa zināšanu sociālajās zinātnēs tiek ražota Rietumvalstīs, un tā ir ļoti rietumcentrēta zināšanu bāze, kam ir savi trūkumi. Izstāstīšu piemēru. Sociālā kapitāla laukā bieži vien tiek minēts Roberts Patnems (Robert D. Putnam – red.). Viņam ir tēze par to, ka, ja cilvēki cits citam neuzticas, viņiem vienkārši jānāk kopā, jāsocializējas un jārunā, un tad viņi sāks vairāk uzticēties, un viss notiks. To lasot, es kā cilvēks no Austrumeiropas saku – nē, es zinu, man ir pētījumi, kas liecina, ka dažkārt notiek pretējais, piemēram, jauni cilvēki iestājās partijas jauniešu organizācijās, atnāk ar milzīgu entuziasmu un totāli pieviļas. Un viņiem sagrūst visa uzticēšanās, viņi aiziet ar vēl mazāku uzticēšanos, nekā atnākuši. Tā kā tas viss ir ļoti atkarīgs no tā, par kādām grupām mēs runājam.

Ja tagad kāds zinātnieks sadūšotos tēmēt uz ko tādu kā ERC grants, Jūs dalītos ar savu pieredzi un palīdzētu ar padomu?

Absolūti, jo es zinu, cik ļoti man tas būtu palīdzējis!

Starp citu, interesanti – mana priekšniece Varšavas Universitātē tā arī nedalījās ar savu pieteikumu. Viņa uzskatīja, ka viņa pati to ir izcīnījusi un ka citiem arī tas ir jāpanāk pašu spēkiem. Runājām arī ar cilvēkiem no Lietuvas un no Igaunijas, un viņiem ir līdzīga problēma: veiksmīgo pieteikumu bāze ir maza, tāpēc varbūt ir vērts veidot datu banku kopā.

Varbūt pētījumu objekts varētu būt arī tas, kāpēc mums ir tik maz šādu grantu un stipendiju?

Cilvēkiem, kas uz to tēmē, par to jādomā ļoti savlaicīgi, piemēram, lai būtu sagatavots CV, projektu vadīšanas pieredze, stipendijas, balvas. Arī noteikts skaits zinātnisko publikāciju labos zinātniskos žurnālos. Bet daudzi izvēlas vieglāko ceļu – labāk vairāk, bet kādos nedaudz zemāka līmeņa žurnālos. Jo tad droši zini, ka tev publikācija būs, jo augstā līmeņa žurnālā, protams, iekļūt ir grūtāk, tas var prasīt ilgāku laiku… Bet, ja cilvēks izvēlas vienkāršāko ceļu, tas pēc tam var iegriezt. Labāk piecas publikācijas augsta līmeņa žurnālos, nevis 20 zemāka līmeņa izdevumos. Svarīgi arī, vai esi viens no 15 autoriem, vai vienīgais, vai galvenais autors, jo ERC grantu pieteikumu autoru CV tiek meklēts apstiprinājums izcilībai.

Tā ka par šīm lietām ir jādomā stratēģiski, un tam ir jāgatavojas gadiem ilgi. Es zinu, ka mums ir ļoti spēcīgi jaunie zinātnieki, un es ļoti, ļoti ceru, ka būs vairāk uzdrīkstēšanās.

---

“Alma Mater” rudens izdevums.