LU konference
Recenzenti:
- Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, Latvijas Universitāte
- Dr. hist. Kristīne Vaceka-Ante, Kārļa Universitāte
- Dr. hab. Boguslavs Dibašs, Toruņas Nikolaja Kopernika universitāte.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Bibliotēkā, Raiņa bulvārī 19.
Kopsavilkums
Promocijas darba “Inflantijas šļahtas darbība un loma Žečpospoļitas politikā (1660–1772)” mērķis ir raksturot Inflantijas šļahtas (szlachta, muižniecības) politisko darbību, un nozīmi Polijas – Lietuvas valsts (Žečpospoļitas) politiskajā dzīvē, un faktorus, kas šo procesu ietekmēja. Šī tēma ir aktuāla, jo Latvijas jauno un jaunāko laiku vēsturē ir viens no vismazāk pētītajiem jautājumiem. Inflantijas vojevodistes šļahtas poliskās darbības Žečpospoļitā izpēte ir nozīmīgs pienesums Latvijas un konkrēti Latgales reģiona, kā arī Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas politiskās un sociālās 18. gs. vēstures izpētē. Promocijas darbs izstrādāts, pētot Krievijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas arhīvos pieejamos materiālus, kā arī publicētos avotus un zinātnisko literatūru. Darbā analizēts posms, no 1660. gada Olivas miera līguma, kas radīja apstākļus Inflantijas izveidei līdz Pirmajai Polijas dalīšanai 1772. gadā, kad Inflantija tika iekļauta Krievijas sastāvā. Aplūkotās tēmas: Inflantijas šļahtas politiskās identitātes veidošanās, sociālās un juridiskā statusa izmaiņas, politiskās afiliācijas un nostājas, iekļaušanās Žečpospoļitā pastāvošajā patrona un klienta attiecību modelī – sociāli zemākas un augstākas šļahtas abpusēji izdevīgu politisko un saimniecisko pakalpojumu sniegšanas sistēmā. Šīs tēmas aplūkotas caur Latvijas, Lietuvas un Polijas politiskās vēstures nozīmīgāko notikumu prizmu 17. gs. otrajā pusē-18. gs.: šļahtas augšslāņa jeb magnātu cīņa par varu 17. gs. 60.-90. gados, Lietuvas pilsoņu karš 1700. gadā, Lielais Ziemeļu karš 1700.–1721. gadā, Polijas mantojuma karš 1733.–1736. gadā, Kurzemes hercogistes jautājums 18. gs. 20. un 50.-60. gados, Polijas-Lietuvas valsts reformēšanas centieni 18. gs. 30.–40. un 60. gados. Darbā secināts, ka Inflantijas šļahta bija partikulāra grupa ar skaidru pašapziņu, kura savu politisko karjeru bija uzsākusi caur militāro dienestu, būdami pietuvināti monarha personai un/vai protestantu magnātiem-patroniem (Tīzenhauzu gadījumā). Laika gaitā patronu izvēle un veiksmīgas politiskās karjeras aizsākumi rezultējās pāriešanā katolicismā. Inflantieši vienmēr centās atrasties valdnieka vai to atbalstošajā politiskajā nometnē, savukārt ārpolitikā sākot ar 18. gs. izteikta kļuva prokrieviskā orientācija, ko noteica reģiona ģeopolitiskā situācija. Virknes inflantiešu (Borhi, Hilzeni, Plāteri) politiskās karjeras bija ļoti veiksmīgas, neraugoties uz valsts kopumā politiski-saimniecisko degradāciju.