Akadēmiskais centrs
Ilgi prātoju, kāpēc Ziemassvētku sajūta man ir mīļa, jo zinu, ka pārāk liela sarkan-zaļ-baltās krāsas koncentrācija, jancīgie vecīši, spīdīgās bumbas un veikalos drillētās svētku dziesmas manī neiededz to mirguļojošo gaidīšanas prieku. Šķiet, ka tā ir kā atgriešanās mājās, kur ikdienā nonākt (nevis ieskriet pārnakšņot) nemaz nav tik viegli. Ziemassvētki ir tāda droša sala, kurā ikdienišķie darbi, satraukumi par visa paspēšanu, pusizdzertas rīta kafijas krūzes un paviršie “kā iet?” un “normāli” pagaist, tur ir citi noteikumi.
Mūsu ģimenes Ziemassvētkos man visvairāk patīk ačgārnība. Vienugad’ mēs ar māsu izdomājām pastrādāt 12 svētku nedarbus, un ir tik silti atminēties tos pārgrieztos pulksteņus un viltoto dāvanu, kas pati izbrauca no egļapakšas (jo tā bija aplīmēta kurpju kaste, uzlikta uz ar pulti vadāmā auto). Man patīk tēta piedegušie cepeši, mazās māsīcas saputrošanās, pie eglītes spēlējot flautu, mammas zīlēšana ar dūraiņiem un mūsu pašrakstītie dzejoļi vienam par otru. Un tad, pieēdušies un dāvanas atpakojuši, mēs velkam un dedzinām bluķi un spēlējam “Aitiņas, mājās”, un arvien no jauna pārliecināmies, cik saulgrieži ir svarīgs laiks, jo tas palīdz atjaunot nobrukušo gaismas un tumsas līdzsvaru sevī.
Mana Ziemassvētku sajūta ir tāda ļoti, ļoti īsta sajūta.
