“Gaudeamus” 70: tradīcija, kas vieno Baltijas studentus

Šī gada svētki Latvijas Universitātei (LU) ir īpaši, jo pirmo reizi Universitāte ir starp pasākuma organizatoriem līdzās Izglītības un zinātnes ministrijai un Rīgas pašvaldībai. LU šajā “Gaudeamus” pārstāvēs 16 kolektīvi. 

LU svētku epicentrā 

LU loma svētku organizēšanā nav nejauša – “Gaudeamus” dzimis akadēmiskajā vidē 20. gadsimta vidū, kad Igaunijas universitāšu studentu kori aizsāka kopīgas dziedāšanas tradīciju. Gadu gaitā no šīs iniciatīvas izveidojušies nozīmīgi Baltijas studentu kultūras svētki, kuros mūzika, deja un akadēmiskā vide savijas vienotā pieredzē. Šīs kustības centrā ir studenti kā galvenie tās dalībnieki un turpinātāji. Vienlaikus LU pētniekiem “Gaudeamus” kļūst par pētījuma lauku, kurā atklājas studentu kopienu veidošanās, piederības sajūta un Baltijas kultūras telpas nepārtrauktība. 

No idejas līdz tradīcijai 70 gadu garumā 

Ideja par studentu dziesmu svētkiem radās, iedvesmojoties no vispārējiem dziesmu svētkiem. Nozīmīgu impulsu deva igauņu komponista un diriģenta Ričarda Ritsinga (Richard Ritsing) ideja apvienot studentu korus. Sākotnēji kopā dziedāt sanāca Igaunijas universitāšu studentu kori. Kad 1954. gadā vīriešu koris no Viļņas viesojās Tartu, abu koru vadītāji izteica vēlmi uzaicināt arī Rīgas studentu korus, lai veidotu kopīgu koncertu. To gan tolaik tik ātri nevarēja īstenot, jo bija jāsaņem universitāšu rektoru atļaujas. 

Tomēr Ritsings no ieceres neatkāpās. 1955. gada 21. jūlijā ar Tartu Universitātes tā laika rektora Fjodora Klementa (Feodor Klement) atbalstu tika nolemts 1956. gada vasarā Tartu rīkot pirmos svētkus un turpmāk tos organizēt reizi četros gados kādā no Baltijas valstīm.  

“Ar dziļu cieņu pieminu šo svētku lolotāju, Tartu studentu koru diriģentu Ritsingu un viņa dziedātājus, Tartu Universitātes vadību un rektoru, profesoru Klementu priekšgalā, kuri ar īsti igaunisku neatlaidību, attapību un cietu mugurkaulu par spīti totalitārās varas iebildēm un cenzūrai realizēja Baltijas studentu svētku ideju, reabilitēja seno studentu himnu “Gaudeamus”, uzmundrināja līdzdarboties arī lietuviešus un latviešus,” atceras svētku dalībnieks un II “Gaudeamus” svētku orgkomitejas loceklis Arvīds Kanbergs.¹ 

Laika gaitā svētki nostiprinājās kā regulārs pasākums, kas notiek ik pēc trim līdz pieciem gadiem. Savu tagadējo nosaukumu festivāls ieguva trešajos svētkos 1967. gadā Tartu kā simbolisku atsauci uz starptautisko studentu himnu “Gaudeamus igitur” (“Priecāsimies, kamēr esam jauni”). 

Ceļā uz brīvību un savu balsi  

Pirmajos “Gaudeamus” pulcējās vairāk nekā 2500 dziedātāju, dejotāju un mūziķu. “Uz pirmajiem svētkiem Tartu 1956. gadā devos kopā ar brāļa Gido Kokara vadīto Rīgas Pedagoģiskā institūta kori. Koris šajos svētkos piedalījās neoficiāli, jo nebija saņēmis akceptu šim braucienam no augstskolas puses. Mēs slepeni noīrējām vaļēju smago automašīnu un tad, apmēram 15–20 jauktā kora dalībnieku kopa ar diriģentu dziedādami devāmies uz Tartu (..). Šie un arī nākamie svētki, kas notika Rīgā, mums, latviešiem, nozīmīgi bija ar to, ka igauņu piemēra iespaidā daudzi diriģenti sava kora repertuārā iekļāva dziesmas, kuras tika sarakstītas brīvās Latvijas laikā. Sekas bija ļoti smagas, jo vairākus diriģentus atbrīvoja no darba, tai skaitā Haraldu Medni un arī Gido Kokaru,” savās atmiņās dalījies svētku dalībnieks virsdiriģents Imants Kokars.² 

Sākotnēji “Gaudeamus” pulcēja studentus arī no citām PSRS republikām, kļūstot par kultūras telpu, kurā neformāli tika saglabāta un uzturēta nacionālā identitāte. Par pagrieziena punktu “Gaudeamus” vēsturē kļuva 1988. gada svētki Viļņā, kad pirmo reizi publiski atkal tika pacelti visu triju Baltijas valstu nacionālie karogi un izskanēja “Dievs, svētī Latviju!”, iezīmējot studentu lomu sabiedrības brīvības mobilizācijā un ceļā uz neatkarības atjaunošanu. 

Kanbergs atminas: “Jau toreiz zem obligātās ideoloģiskās cepures dziedāto dziesmu zemtekstā iekvēlojās nacionālās pašapziņas dzirkstelīte, dziļi slēpās tāls sapnis par brīvību, kas spontāni vērtās īstenībā desmitajos studentu svētkos Viļņā 1988. gadā. Tad drosmīgie studenti pirmo reizi atkal pacēla savus nacionālos karogus un viņu balsīs atskanēja nacionālās himnas.”³ 

Pēc neatkarības atjaunošanas “Gaudeamus” kļuva par brīvas pašizpausmes un starptautiskas sadarbības platformu. 1991. gadā beidzot repertuāru varēja veidot tā, kā paši dalībnieki vēlējās, tajā iekļaujot pirms tam neatļautus nacionālus skaņdarbus. 1990. gados festivālam pievienojās dalībnieki arī no tādām valstīm kā Beļģija, Lielbritānija, Austrija, Amerikas Savienotās Valstis un Dānija.  

Laika gaitā svētku dalībnieku skaits audzis un līdztekus mūzikas un deju programmai attīstījušies arī jauni mākslinieciski virzieni, apvienojot tradicionālās kultūras formas ar mūsdienīgām mākslas izpausmēm. Katros svētkos izraudzīti goda diriģenti, vēlāk arī horeogrāfi, un šos goda titulus ieguvuši arī Latvijas amatierkolektīvu vadītāji. Daudzveidība repertuārā un dalībnieku sastāvā apliecina, ka kultūra dzīvo cilvēkos, kuri to apzināti kopj un nodod nākamajām paaudzēm. 

“Gaudeamus” ir viens no retajiem pasākumiem, kas regulāri vieno trīs Baltijas valstis, – tā ir platforma jauniešu brīvai mijiedarbībai, kopīgai kultūras pieredzei, nacionālās identitātes stiprināšanai un kontaktu veidošanai. Mūsdienās šie svētki piedāvā īstu klātesamības pieredzi, kas jauniešos spēcina piederības sajūtu lielākai kopienai, kā arī paver ceļu radošai pašizpausmei un kultūras mantojuma saglabāšanai.