Nupat LU LFMI piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu humanitāro zinātņu jomā, kultūras mantojuma saglabāšanā un mūsdienu literatūras procesu attīstībā Latvijā. Šogad jūnijā LU LFMI svinēs 80 gadu jubileju, aicinot sabiedrību ielūkoties institūta daudzveidībā. Par institūtu, izcilību, attīstību un nākotnes iecerēm ar Evu Eglāju-Kristsoni sarunājās “Alma Mater” redaktore Ieva Lazdiņa.
Tu vairāk nekā 20 gadus strādā LU LFMI. Kā tu nokļuvi institūtā, un kas motivējis tik ilgus gadus tajā strādāt?
Studiju laikā, ejot garām Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) ēkai, apbrīnoju tās grandiozitāti un domāju – kā būtu tur strādāt? Pēc dažiem gadiem šī doma kļuva par realitāti – doktorantūras 3. kursā kā zinātniskā asistente sāku strādāt institūtā, kas tolaik atradās LZA ēkā.
Šeit nenonāk nejauši – pieredzējuši pētnieki pamana jaunos cilvēkus ar potenciālu. Arī mani uzrunāja toreizējā institūta vadība Benedikts Kalnačs un Dace Bula un aicināja pievienoties. Doktorantūrā gan sāku studēt nejauši – šķita, ka to varēšu apvienot ar bērnu audzināšanu. (Smejas.)
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šeit esmu tik ilgi, ir vide – institūts gadu gaitā saglabājis koleģiālu, sirsnīgu un atbalstošu kultūru. Tā ir vide, kas piesaista un notur cilvēkus.
Saprotu, ka tevi pamanīja promocijas darba dēļ. Kāda bija tava darba tēma?
Doktorantūrā turpināju bakalaura darbā iesākto tēmu, paplašinot pētījumu par kontaktiem starp padomju Latviju un Rietumu trimdu. Ja bakalaura darbā to analizēju caur Imantu Ziedoni, tad doktorantūrā paplašināju fokusu uz vairākiem rakstniekiem un politisko kontekstu – kā veidojās starpkultūru sakari un kā tos ietekmēja valsts drošības struktūras.
Ja es disertāciju rakstītu viena, bez institūta vides, man trūktu pārliecības un kopienas sajūtas, kas doktorantūras laikā ir ļoti svarīga. Tā deva nepārtrauktu atbalstu un mentoringu, ko Universitātē ne vienmēr iespējams nodrošināt – pasniedzēji bieži ir ļoti aizņemti. To labi redzu un saprotu tagad, pašai esot pētniecei vadošā pozīcijā.
Protams, ir bijuši arī svārstīgi periodi, kā jau katram pētniekam, kad rodas jautājums par jēgu – vai tas ir mans pareizais ceļš? Tad ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite – gan no kolēģiem, gan no sabiedrības –, kas palīdz virzīties uz priekšu.
Tu esi literatūrzinātniece. Vai tas ir tavas mammas, kas ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, nopelns?
Droši vien tam ir ģimenes iespaids. Esmu uzaugusi ģimenē, kur grāmatām ir svarīga loma, – mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, savukārt vecvecākiem bija milzīga bibliotēka, ko esmu mantojusi. Atceros vasaras pie vecvecākiem, svaigu grāmatu smaržu un to, kā vectēvs rūpīgi reģistrēja katru jaunu grāmatu savā bibliotēkā.
Nozīme bija arī skolai. Īpaši vidusskolā, humanitārajā klasē, literatūra kļuva vēl svarīgāka, un man bija ļoti laba skolotāja Agrita Eglīte, kas diemžēl ir aizsaulē.
Ceļš uz šo jomu gan bija nejaušību pilns. Gribēju būt žurnāliste, bet kļūdas dēļ nonācu filoloģijā. Filologos pirmais pusgads bija grūts manas attieksmes dēļ, bet pamazām atradu savu vietu. Arī vēlāk akadēmiskajā vidē bija dažādi izaicinājumi, taču tie tikai nostiprināja virzienu, kurā turpinu strādāt. Piemēram, trešajā kursā mani izsauca uz dekanātu un jautāja par manu politisko pārliecību saistībā ar kursadarbu par Ziedoņa kontaktiem ar trimdas rakstniekiem – domāja, ka aizstāvu kreisus uzskatus.
 Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (LFMI) un pēc nesenās pārvēlēšanas direktores amatā turpina tā vadību. Institūts starptautiskajā zinātniskajā novērtējumā otro reizi saņēmis augstāko atzīmi (5 jeb “izcili”), parādot sevi kā pasaules līmeņa humanitāro zinātņu centru. ){kind=link}