Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī»

No «ZvD» 237. numura  STRĪDS par HABLA KONSTANTES LIELUMU Habla konstante H, kas raksturo Visuma izplešanās ātrumu, ir viena no vissvarīgākajām fizikālajām konstantēm. Šī konstante kā proporcionalitātes koeficients ieiet t.s. Habla likumā, kas apgalvo, ka galaktiku attālināšanās ātrums V, ko mēra no spektrāllīniju sarkanās nobīdes lieluma Doplera efekta dēļ, ir proporcionāls attālumam r: V=Hr. Habla konstantes skaitliskā vērtība ir pamatā kosmisko distanču skalai lielos attālumos, bet tās apgrieztā vērtība rāda Visuma vecumu. Taču šīs konstantes noteikšana ir iespējama, tikai balstoties uz novērojumiem, tādēļ nav brīnums, ka tās skaitliskā vērtība salīdzinājumā ar to, ko 1936.gadā noteica pats Habls, tagad ir izmainījusies desmitkārtīgi. Galvenā grūtība kosmisko distanču skalas konstruēšanā ir universālu attālumu indikatoru trūkums. Habls, izmantojot Jaunavas kopas galaktiku novērojumus, savai konstantei ieguva vērtību H=526 km/s∙Mps, bet 60.gadu vidū šī vērtība jau bija noslīdējusi uz 75 km/s∙Mps. Kosmisko distanču skalas konstruēšanai kā attālumu indikatori tika izmantoti gan HII apgabali, gan cefeīdas, gan ievestas t.s. galaktiku spožuma klases, kas neizturēja kritiku. Nozīmīgu pavērsienu šai jautājumā izdarīja amerikāņu radioastronomu atradums, ka pastāv cieša korelācija starp galaktiku absolūtajiem lielumiem un ūdeņraža 21 cm radiolīnijas platumu, kas ir Doplera efekts galaktiku rotācijas dēļ. Tas bija patiesi universāls ārpusgalaktisko distanču indikators, jo ūdeņraža līnijas profils ir reģistrējams kā tuvās, tā arī ļoti tālās galaktikās, kur attālumus var noteikt pēc sarkanās nobīdes. Taču jau tagad ir skaidrs, ka H konstantes vērtība tāpat kā agrāk meklējama kaut kur intervālā no 50 līdz 80 km/s∙Mps. Tā ir vēl viena skaidra liecība tam, cik grūti «izmērīt» Visumu. (Saīsināti pēc U.Dzērvīša raksta 16.-19.lpp.)   DESMIT «VENĒRAS»: APARĀTI, LIDOJUMI, REZULTĀTI Pirms 10 gadiem Venēras pētnieku rokās nonāca pirmie tiešu mērījumu ceļā iegūtie dati par šīs mākoņos tītās planētas atmosfēru – tos bija pārraidījis uz Zemi padomju automātiskās stacijas «Venēra-4» nolaižamais aparāts. Kopš tā laika planētas karstajā un blīvajā atmosfērā darbojušies vēl seši šīs sērijas automātisko staciju nolaižamie aparāti, no pārlidojuma trajektorijas to novērojuši divi amerikāņu «Marineri» un no orbītas ap planētu – divu pēdējo «Venēru» orbitālie aparāti, bet Zemes lielākie kosmiskie radiolokatori zīmējuši aizvien detalizētākas dažu virsmas apgabalu kartes. Visvairāk jaunu ziņu par Venēru šajā periodā atnesuši padomju automātisko starpplanētu staciju lidojumi jau 1961.gadā. Pirmās paaudzes padomju automātisko staciju nolaižamie aparāti 1967.-1972.g. ļāva izmērīt Venēras atmosfēras galvenos fizikālos raksturlielumus no planētas virsmas līdz 55 km augstumam un noteikt tās galveno sastāvdaļu – ogļskābo gāzi. Šie sasniegumi un ar «Mariner» tipa aparātiem un astronomijas metodēm iegūtie dati sagatavoja augsni Venēras tālākai pētīšanai ar sarežģītāku kosmisko aparātu palīdzību. Jauno padomju automātisko staciju, kuras varētu nosaukt par otro paaudzi, masa pieaugusi četrkārt un sasniegusi 5 t, ļaujot gan apgādāt orbitālo aparātu ar tik lielu degvielas krājumu, lai tas varētu ieiet planētas pavadoņa orbītā, gan trīskārt palielināt nolaižamā aparāta masu. «Venēra-9» un «Venēra-10» - pirmās jaunā tipa automātiskās stacijas Venēras pētīšanai tika palaistas 1975.g. 8. un 14.jūnijā un sasniedza planētas apkaimi 22. un 25.oktobrī. Abu automātisko staciju orbitālie aparāti kļuva par Venēras pirmajiem mākslīgajiem pavadoņiem un vairāk nekā pusgadu ilgi ar trim atsevišķām instrumentu grupām sistemātiski novēroja Venēras mākoņu segu, augšējo atmosfēru un planētu aptverošo telpu, būtiski precizējot un papildinot mūsu priekšstatus par šiem objektiem. (Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 30.-35.lpp.)