Akadēmiskais centrsBriesmones Medūzas skaistais miglājs
No «ZvD» 229. numura ESO KOSMISKIE DĀRGUMI
Irena Pundure
Astronomi, izmantojot Eiropas Dienvidobservatorijas ESO Ļoti lielo teleskopu VLT, ir uztvēruši visdetalizētāko Medūzas miglāja attēlu. Šis miglājs radies, ar to saistītai zvaigznei pēdējā dzīves stadijā nometot savus ārējos slāņus. No tiem izveidojies krāsains mākonis (sk. att. vāku 1. lpp.), ko astronomi pieskaita planetāro miglāju saimei. Šis skaistais planetārais miglājs nosaukts briesmīga grieķu mitoloģijas radījuma – gorgonas1 Medūzas vārdā. Tas izvietojies Dvīņu zvaigznājā (2. att.), aptverot apmēram četrus gaismas gadus, un atrodas ap 1500 gaismas gadu attālumā no mūsu Saules sistēmas. Lai gan liels pēc apjoma, miglājs ir ārkārtīgi nespodrs un tāpēc grūti saskatāms.
Medūza bija derdzīgs radījums ar čūskām matu vietā. Čūskas simbolizē līkumotie kvēlojošas gāzes pavedieni šajā miglājā. Sarkanā blāzma no ūdeņraža un vājāks zaļš izstarojums no skābekļa gāzes ievērojami izstiepjas aiz šī ietvara, veidojot pusmēness aprisi debesīs (3. att.). Masas izviršana no zvaigznes šajā to evolūcijas stadijā bieži ir saraustīta, kas rezultātā var dot apburošas struktūras planetārā miglāja robežās.
Desmitiem tūkstošu gadu planetāro miglāju zvaigžņu serdes ieskauj šie iespaidīgie krāsainie gāzu mākoņi. Nākamajos dažos tūkstošos gadu gāze lēnām izklīst to apkārtnē. Tā ir pēdējā stadija Saulei līdzīgu zvaigžņu pārvērtībā pirms to aktīvās dzīves beigām kā baltajiem punduriem. Planetārā miglāja posms zvaigznes dzīvē ir niecīga daļa no tās kopējā dzīves laika sprīža – tieši kā laiks, kas bērnam ļauj izpūst ziepju burbuli un redzēt to aizdzītu prom īsā brīdī, salīdzinot ar pilno cilvēka mūžu.
Utravioletais starojums no ļoti karstas miglāja kodola zvaigznes izraisa elektronu zudumus promskrejošās gāzes atomiem, atstājot aiz sevis jonizētu gāzi. Šīs kvēlojošās gāzes raksturīgās krāsas var izmantot, lai noteiktu objektu sastāvu. Jo īpaši zaļās blāzmas klātbūtne no divreiz jonizētā skābekļa [O III] tiek izmantota kā līdzeklis, lai saskatītu planetāros miglājus. Lietojot atbilstošos filtrus, astronomi var izdalīt starojumu no kvēlojošās gāzes un blāvais miglājs var spilgtāk izcelties pret tumšāku fonu.
Kad zaļais [O III] starojums no miglāja tika novērots pirmoreiz, astronomi domāja, ka viņi ir atklājuši jaunu elementu, ko iesauca par nebuliju (angl. nebula – miglājs). Viņi vēlāk saprata, ka tas bija vienkārši reta starojuma viļņugarums no labi zināmā elementa skābekļa jonizētā veidā. Šis starojuma veids ir neparasts tāpēc, ka tas tiek izraisīts no aizliegtām līnijām – pārejām, ko aizliedz kvantu izvēles noteikumi, bet var vēl notikt ar zemu varbūtību.
Medūzas miglājs, ko 1955. gadā atklājis amerikāņu astronoms Džordžs Eibels (George O. Abell), ir iekļauts viņa 1966. gadā sastādītajā planetāro miglāju katalogā kā Abell 21 (formālāk PN A66 21). Kādu laiku zinātnieki sprieda, vai mākonis varētu būt pārnovas sprādziena paliekas. 1970-jos gados pētnieki tomēr bija spējīgi izmērīt vielas kustību un citas īpašības mākonī un droši klasificēt to kā planetāro miglāju. Tika atrasts, ka mākoņa izplešanās ir ap 50 km/s – daudz mazāka nekā varētu būt sagaidāms pārnovas paliekām.
Šis attēls izmanto datus no VLT pievienota instrumenta – fokusa garuma samazinātāja un zemas dispersijas spektrogrāfa FORS (FOcal Reducer and low dispersion Spectrograph), kas ir kā Eiropas Dienvidobservatorijas Kosmisko dārgumu (ESO Cosmic Gems) programmas daļa, kurā izglītības un sabiedriskiem nolūkiem ar ESO teleskopiem iegūst interesantu, intriģējošu vai vizuāli valdzinošu2 objektu attēlus. Visi savāktie dati var būt derīgi arī zinātniskiem nolūkiem un ir pieejami astronomiem caur ESO’s zinātnes arhīvu.
-----
1 Gorgonas – sengrieķu mitoloģijā jūras dievību radītas briesmones, kuru skatiens visu dzīvo pārvērta par akmeni. No trim māsām gorgonām tikai Medūza bija mirstīga. Sengrieķu mākslā gorgona tika attēlota ar izkārtu mēli un čūskām matu vietā.
2 Sk. arī „PN A66 33 un HD 83535 sastapšanās veido briljanta gredzenu debesīs”. – ZvD, 2015, Vasara (228), 15.-16. lpp. http://www.lu.lv/zvd/2015/vasara/gredzens/
Pēc Eiropas Dienvidobservatorijas foto paziņojuma (Photo Release eso1520, 20 May 2015)
