Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī»

No «ZvD» 240. numura JAUNA HIPOTĒZE par I TIPA PĀRNOVU IZCELŠANOS PSRS ZA koresp.loc. I.Šklovskis izvirzījis jaunu hipotēzi par I veida pārnovu izcelšanos. Pārnovu uzliesmojumiem piemīt vairākas līdz galam neizskaidrotas likumsakarības: II tipa pārnovu apvalka ķīmiskais sastāvs ir līdzīgs Saulei, bet I tipa pārnovās gandrīz nav ūdeņraža emisijas līniju; II tipa pārnovas uzliesmo tikai spirāliskajās galaktikās, kamēr I tipa pārnovu uzliesmojumi ir novērojami gan spirāliskajās, gan eliptiskajās galaktikās; II tipa pārnovu uzliesmojumos ir vērojama samērā liela dažādība, kamēr I tipa pārnovu uzliesmojumi ir ļoti līdzīgi cits citam, kas liecina, ka zvaigznes, kuras uzliesmo šādā veidā, savā starpā tikpat kā neatšķiras. Tā kā eliptiskajās galaktikās zvaigžņu rašanās process praktiski ir beidzies un masīvās zvaigznes savu evolūcijas ceļu jau nogājušas, tajās ir sastopami tikai baltie punduri un sarkanie milži. No tiem tikai baltos pundurus raksturo ļoti nabadzīgs ūdeņraža saturs to ārējā apvalkā un gandrīz pilnīgi vienādas masas. Šie apsvērumi arī pamudināja I.Šklovski izvirzīt pirmajā brīdī pārsteidzošu, taču labi argumentētu hipotēzi, ka tieši baltie punduri uzliesmo kā I tipa pārnovas. Pēc pašreizējās evolūcijas teorijas, baltie punduri rodas, sarkanajiem pārmilžiem nometot apvalku planetārā miglāja veidā.  (Saīsināti pēc J-I.Straumes, I.Šmelda raksta 19.-20.lpp.)   No 108 MINŪTĒM līdz 96 DIENĀM 17 gadu laikā pilotējamo lidojumu maksimālais ilgums pieaudzis gandrīz 1300 reižu – no Jurija Gagarina 108 minūšu vēsturiskā lidojuma līdz kosmonautu Jurija Romaņenko un Georgija Grečko 96 diennakšu 10 stundu uzturēšanās periodam orbitālajā stacijā «Salūts-6». Medicīnisko datu statistikas materiāls par izplatījumā pavadījušo organismu pielāgošanos kosmiskajiem apstākļiem un atkalpielāgošanos normālajiem Zemes apstākļiem liecina, ka, ievērojot pareizu darba, atpūtas, uztura un fizisko vingrinājumu režīmu, kosmonautu veselības stāvoklis lidojuma laikā un pēc atgiešanās uz Zemes praktiski nemainās līdz ar lidojuma ilguma pieaugumu. Tādēļ apgalvojums, ka cilvēks var droši doties vairāku mēnešu ilgā lidojumā, tagad jau iemantojis kosmiskās medicīnas speciālistu vispārēju atzinību. Šāds lidojums acīmredzot kļūs par īstenību nākamajā gadu desmitā, kad orbītā ap Zemi parādīsies lielas, visai ilgstošai ekspluatācijai paredzētas orbitālās stacijas.       (Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 32.lpp.)   MAIŅZVAIGZNES (ASTRONOMIJA SKOLĀ) Nespeciālistu uztverē zvaigznes parasti ir nemainīguma un patstāvības simbols. Tādi gadījumi kā spožās Gulbja novas uzliesmojums 1975.gada augustā nav bieži. Šis gadījums liecina, ka zvaigznes var mainīt savu spožumu. Zvaigznes, kuru spožums nav pastāvīgs, sauc par maiņzvaigznēm. Daudzas spožas zvaigznes, piemēram, Polārzvaigzne (Mazā Lāča α), Betelgeize (Oriona α), Algols (Perseja b) u.c., ir maiņzvaigznes. Maiņzvaigžņu atklāšanas un novērošanas vēsture īsti sākās tikai 17.gs. Jau pēc pirmo maiņzvaigžņu atklāšanas bija skaidrs, ka zvaigznēm piemīt visai atšķirīgas mainīguma īpatnības. Pašlaik katalogos maiņzvaigznes sadala ap 50 tipos un apakštipos. Astronomi neatlaidīgi pēta, kādi ir zvaigžņu spožuma mainīguma iemesli. Pagaidām pilnīgi skaidrs, ka visas maiņzvaigznes pēc savas būtības sadalās divos pamatveidos – fizikālās un aptumsuma maiņzvaigznēs. Fizikālo maiņzvaigžņu spožuma maiņas izraisa dažādi, visai atšķirīgi procesi pašās zvaigznēs, uz to virsmas vai to ciešā apkārtnē. Atbilstoši tam, dažādas ir arī spožuma maiņu izpausmes. Fizikālās maiņzvaigznes sadalītas divās lielās grupās – pulsējošās un eruptīvās maiņzvaigznēs.       (Saīsināti pēc Z.Alksnes raksta 44.-54.lpp.)