Akadēmiskais centrs
Kāds bija mans pirmais semestris Baltu filologos? Pirmā doma prātā, ka nu sāksies lielākais dzīves piedzīvojums. Viss ir nepieredzēts – jauni cilvēki, priekšmeti, telpas. Kursabiedri vēl tādi kautrīgi, bet pirmā ballīte jau ieplānota. Pasniedzēji pret studentiem izturas kā pret līdzīgu, acīs vērojama liela degsme par savu darbu. Drīz vien rodas arī pirmais jautājums – kā lai sauc cilvēkus, kuri vada lekcijas? Skolotāji? Nē, te vairs nav skolas, viss pa nopietno. Profesori? Docētāji? Lektori? Lai iet pēc uzvārdiem! Kaut kā familiāri...
Lai kā tur arī būtu ar tiem apzīmējumiem, pozitīvi, ka lekcijas un semināri septembrī noris klātienē. Jāsēž gan ar divu metru atstarpi, bet vismaz beidzot studēju to, kas interesē. Studentu dzīve plānojas aiziet uz pilnu klapi.
Oktobra sākumā tiek paziņots, ka mācības būs attālināti. Bāc, es taču vēl nepaspēju izpētīt fakultātes gaiteņus un nospiest visas kafijas automāta pogas, zinu tikai 7 cilvēkus kursā, nebūs iesvētību, visi slimi, nav jēgas vairs!
Situāciju pasliktina aspekts, ka man neviens nebija teicis, ka universitātē ir jāstrādā daudz vairāk nekā vidusskolā. Uz katru lekciju jāsagatavojas – jālasa, jāmeklē, jāpēta pašam. Es biju gatava pamest studijas, likās, ka nepavelku. NĒ, nedrīkst padoties! Ar visu var tikt galā – beidzot var iemācīties plānot laiku.
Jaunajā situācijā pasniedzēji aši noorientējās un arī tiešsaistē spēja pasniegt tikpat aizraujošas lekcijas kā klātienē. Valodniecības lekcijas kā īsais ievads antropoloģijā un medicīnā – apspriežam gan cilvēku evolūcijas pamatus, gan runas orgānu nosaukumus. Literatūrzinātnes starppārbaudījumā dauzu galdu, lai saprastu dzejoļa ritmu, sapņoju par kvalitatīvām teātra izrādēm vai arī rušinos 5 mākslas grāmatās, lai interpretētu tekstu. Latīniski jātulko stāsti par mitoloģiju, neviens te nesāk ar “Man, lūdzu, divas biļetes uz izrādi” bērnu tekstiem. Antīkās literatūras vēsturē lasu “Odiseju” un atsvaidzinu zināšanas par fiziku – uzzinu, kā rodas aptumsumi. Folklorā ne tikai analizēju tautasdziesmas, bet arī interneta mēmes. Latvijas kultūras vēsturē lasu vecajā drukā, kā arī smejos, ka Rainis un Aspazija tiek salīdzināti ar latviešu šovbiznesa zvaigznēm.
Fakts vien, ka var pamosties piecas minūtes pirms lekcijas un iegūt jaunu informāciju, kamēr sēdi pidžamā un ņurci kaķi, ir viens no lielākajiem attālināto studiju ieguvumiem.
Attālināti arī var sadraudzēties. Liekas, ka filologos ir salasījušies visdažādākie ļaudis, par katru varētu uzrakstīt romānu. Attālums mums netraucē kopīgi pildīt mājasdarbus un dalīties ar mūziku, kā arī caur īsziņām smieties, raudāt, čīkstēt un neveikli velties uz priekšu. Nekas, nākamajā semestrī būs jau raitāk.
Tiešsaistes mācības tiešām nav pasaules gals. Es tikko uzrakstīju pēdējo eksāmenu, tagad maza atelpa, bet tomēr gaidu jauno semestri. Gribu atkal izdzīvotu visu emociju gammu, ko šāda studentu dzīve sniedz. Vēl divarpus gadi priekšā – viss būs!
