Anne Sauka uzstājas LU Mazajā aulā
LU HZF asociētā profesore Anne Sauka sniedz priekšlasījumu. Foto: Toms Grīnbergs, LU

16. novembrī Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā norisinājās valsts svētkiem veltīts svinīgais pasākums, kas pulcēja LU saimi un viesus, lai kopīgi godinātu Latvijas valstiskuma idejas. LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) asociētā profesore Anne Sauka sniedza priekšlasījumu "Cīņa ar vējdzirnavām vai atmošanās no dogmatiskā miega? Zināšanu migla ģeopolitiskās krīzes un klimata pārmaiņu apstākļos".

 

Cīņa ar vējdzirnavām vai atmošanās no dogmatiskā miega? 

Zināšanu migla ģeopolitiskās krīzes un klimata pārmaiņu apstākļos

Dr. phil. Anne Sauka, LU HZF, Filozofijas un ētikas nodaļas asociētā profesore

Labdien, godātie klātesošie, cienījamais rektor, kolēģi un draugi. Man ir liels pagodinājums un prieks uzrunāt jūs šodien šeit mūsu mīļās Latvijas Universitātes valsts svētku pasākumā. 

Visupirms – sveicu mūs visus Latvijas dzimšanas dienā, kas izgaismo un sasilda citādi pelēcīgi drēgno novembri ne vien fiziski, StaroRīga un citos svinību pasākumos, bet arī mūsu sirdīs. Kā cerību gaisma, par valsts un tātad arī mūsu pašu nākotni, bet arī kā neatkarības ugunskurs, ko slāpēt nav spējuši pat daudzie apspiestības un okupācijas gadi. Šī liesma kvēlo par līdzšinēji sasniegto, un kalpo arī kā atgādinājums, nepadoties ne svešām varām, ne arī ikdienas likstu raisītam īgunumam un nesaskaņām. 

Domājot par Latviju un zinātni Latvijā šodien, es nonācu miglas tītās domu krustcelēs, kurās droši vien daudzi šobrīd esam. Krustceles, tā patiesībā ir unikāla vieta, kur sastopas citādi nesavienojamais. Uz vienu pusi asinīm traipīts domu ceļš ved pie ģeopolitiskā satricinājuma, ko piedzīvojām 2022. gadā, kad Krievija veica pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, aizsākot karu, kuram līdzsāpēt turpinām arī šodien. Uz citu pusi pārdomas ved klimata pārmaiņu virzienā, jautājot ne vien par Latvijas, bet visas pasaules ilgtspēju, izturību un spēju mainīties un pielāgoties. Tos abus krusto arī zinātnes un cilvēcības takas – jautājums par to, kas esam, uz kurieni ejam, un kādus ceļus sev veidosim.

Taču lai pa kuru ceļu dodies - visur migla! Zināšanu un izpratnes migla. Tas gan nebūt nav neierasti – lai kā par to domājam, mūs, cilvēkus aizvien raksturo neziņa par to, kas esam un uz kurieni dodamies. Tātad mēs aizvien esam paši savu zināšanu miglā, maldāmies sapņos un iztēlē, bet arī bailēs un aizspriedumos par notiekošo. Un tas nebūt nav slikti! Galu galā, tieši neziņa ir tā, kas raisa zinātkāri, liek pētīt, mainīties, augt, bet arī – apslāpēt mūsu cilvēcisko, pārlieku cilvēcisko lepnumu un paštaisnumu. Neziņa, izbrīns un spēja pieņemt jauno, liek pamatu gan filozofijai, gan jebkurai izziņai vispār. Ne velti Sokrats esot teicis, ka zina tikai to, ka neko nezina – varētu pat mazliet pārspīlējot teikt, ka neviens nezina tik maz, kā cilvēks, kurš iedomājas zinām visu. 

Tomēr šoreiz tā nav tikai ierastā neziņas migla. To šķērso sociālo mediju un mākslīgā intelekta rēgi, kas nesenākā vēsturē ir ielavījušies mūsu dzīves telpā, gan darbā, gan arī ikdienā un personiskajās attiecībās.  Tāpēc tā ir īpaši sabiezējusi, gauži vai tāda, kurā ja ne gluži cirvi varētu pakārt, tad pēc luktura steigšus jāmeklē, gluži kā Diogēnam, kad tas gaišā dienas laikā ar lukturi pa ielām staigādamas sauca: “Es meklēju cilvēku!” Tā arī es, ķeru pēc luktura, lai meklētu cilvēku, bet attopos, ka jātaupa, jo sērkociņu ir tik vien, cik lukturi trīsreiz piešķilt, un vairāk nevar, jo domāt krustcelēs, no kurām izejas joprojām nav, nav tautsaimniecībai diez ko izdevīgi. 

Tomēr pienākuši ir laiki, kad ar kritiku vairs nav gana... Ir taču jāmeklē... risinājums. Turklāt izziņa aizvien ir zināms risks, tā ir uzdrošināšanās, un šodien pārnestā, bet agrāk dažreiz patiesi burtiskā nozīmē, tā ir arī gatavība sadegt savu izvēļu dēļ. Ja nu tomēr cīņa ar vējdzirnavām nav veltīga? “Kā teicis Kamī, mums taču jāiztēlojas Sīzifs laimīgs,” es nodomāju, un, lai ieskatītos sejā savām bailēm, kā nomaldījusies ceļiniece tvēru kabatā pēc pirmā sērkociņa. Lūk, ko es tur ieraudzīju. 

Aizdegusi pirmo sērkociņu, es raudzījos ilgstamības un planetārās nākotnes ceļā. Tas ir domas ceļš, kas Latvijai kopīgs ar visu pasauli. Lukturi pacēlusi, es nevienu te neieraudzīju – tikai dažus vēja pūstus putekļu vīkšķus citādi klusajā ainavā. Vai tur krūmos aiz tā izkaltušā krūma slēpjas cilvēks? Vai kāds cilvēks te vēl ir sastopams?

 Klimata pārmaiņas un vides problēmas līdzās dažādajām ģeopolitiskajām sadursmēm šobrīd var tikt uzskatītas par vienu no būtiskākajām cilvēces problēmām, tomēr neskatoties uz dažādajiem, lielākoties tehnoloģiskajiem risinājumiem, ko esam izmēģinājuši un vēl tikai plānojam mēģināt, prognozes par planetāro nākotni, joprojām nav iepriecinošas. Plašākā nozīmē tas ir saistāms arī ar cilvēka uztveres ierobežojumiem – domāt ilgstamībā ir sarežģīti, jo lai domātu, ir nepieciešams arī just, un tālu nākotni sajust ir teju neiespējami, tāpēc mēs ne vienmēr rīkojamies saskaņā ar to, ko it kā zinām. 

Negatīvās prognozes un to saistība ar mūsu nespēju pastāvēt ilgtspēju nodrošinošā harmonijā ar vidi, vides humanitāro zinātņu pētniekiem ļauj apgalvot, ka nepieciešams ir arī humanitāro zinātņu ieguldījums. Šīs pētnieciskās līnijas pārstāvji, piemēram, Rozija Braidoti, Steisija Alaimo un Astrīda Neimanis, atzīst, ka tehnoloģiski un eksakti klimata krīzes risinājumi bieži vien ir nepietiekami, ja vienlaicīgi nedomājam arī par to, kā mainīt ierasto priekšstatu par dabu kā pasīvu, objektivizējamu resursu. Arī to, kādus tehnoloģiskos risinājumus izdomāsim, ietekmē mūsu domāšanas veids, tāpēc zinātne virzās starpdisciplinaritātes virzienā. 

Lai domātu ilgstamībā, pirmkārt, ir jāsaprot kā veidojas cilvēku attiecības ar vidi un kā mēs izprotam pasauli sev apkārt, lai apzinātu mūsu vērtības un to, kā tās atspoguļojas valdošajās saimniekošanas un mājošanas praksēs. Otrkārt, gan aktīvi sadarbojoties ar eksaktajām zinātnēm, gan izglītojot un iesaistot vietējo kopienu diskusijās par vidi, ir jāmeklē risinājumi cilvēka-dabas attiecību uzlabošanai. Jautājums tātad nav par to, vai uztverei ir jāmainās, bet gan par to – kā tas ir iespējams? 

Vērtības, prakses un attieksmes reti ir globalizējamas – stāsti, kuri mūs veido un caur kuriem dzīvojam, ir situēti mūsu kolektīvajā atmiņā, mūsu dažādajās kultūras praksēs un tradīcijās. Tāpēc cilvēka-vides attiecību pārdomāšanā aizvien lielāku nozīmi gūst situētas zināšanas. Zināšanu situētība apzīmē priekšstatu, ka jebkura zināšana ir pozicionēta un iespējama tikai konkrētā savstarpējībā – tostarp, zināšanas ir pozicionētas attiecībā pret ķermeni, vietu, kurā tās veidojas un kultūru, kurai tās pieder. Tāpēc tiek izvaicāts tas, kādi stāsti līdzveido mūs, un kā tajos ieslēptās zināšanas par attieksmi pret dabu un cilvēka-vides savstarpējību var palīdzēt ilgtspējīgas nākotnes meklējumos. Tostarp, tas ir ne vien kritikas darbs (lai gan arī savas situētās pozīcijas kritika ir būtiska), bet arī mēģinājumi apzināt tās dabai draudzīgās prakses un attieksmes, kas dažreiz paliek neievērotas un zaudē savu aktualitāti dominējošās dabas instrumentalizācijas priekšā. Tāpēc nesenākā laikā ir parādījušies gan pētījumi, kas mobilizē zināšanas, kuras joprojām ir aktuālas pirmtautu kopienās[1], gan arī tādi, kas pievēršas mūsu pašu – tā saucamo Globālo Ziemeļu iedzīvotāju kultūru patiesajai daudzveidībai[2], vairoties no ierastajiem priekšstatiem par homogēniem Globālajiem Ziemeļiem, kur cilvēks pamatā ir patērētājs, kurš ir atsvešinājies no dabas un tai pamatā naidīgs. 

Šie pētījumi balstās atziņā, ka dzīvoto materialitāti jeb vidi ap mums un mūsos līdzveido stāsti, ko mēs stāstām par pasauli. Kas ir stāsti, kas veidojuši mūs Latvijā, kur cilvēka un dabas attiecības aizvien ir bijušas šķietami tuvas? Un kāda ir to vērtība, domājot ilgstamības ceļu? 

Citastarp, pagātnes stāsti var būt vērtīgs avots, lai pārdomātu cilvēka un dabas attiecību vērtību dimensiju. Mīti un pasakas sniedz atbildi nevis uz jautājumu “kas?”, bet uz jautājumu “kā?”[3], ļaujot pievērsties ilgstošajam zināšanās par mūsu tik mainīgo pasauli jeb jautājumam par attiecībām un attieksmēm. Tādējādi folklora un kultūras mantojums Latvijā jāsaprot kā dzīvas un aktuālas zināšanu krātuves,  kas ļauj ne vien saprast pašiem sevi, bet arī radīt zināšanas pasaules nākotnei. Te gan jāpiebilst nepieciešamība atturēties no pārliekas romantizācijas – pagātnes stāsti jāuzlūko arī kritiski, jo tie sevī slēpj gan vēlamas, gan ne tik vēlamas attieksmes pret vidi ap mums, un ļauj sevi saprast labāk.

Savā ziņā runa tātad ir arī par orientēšanos pasaulē un savā kopienā, un apzinātu cilvēka-vides attiecību transformāciju. Aicinājums apzināties sevi pasaulē, sasaucas arī ar filozofa Igora Šuvajeva vārdiem priekšvārdā grāmatai “Laika raksturojums”, kur viņš raksta:  “Un tas nozīmē, ka nepieciešams orientēties kā planetāri, tā teritoriāli Latvijā, t.i., reģionāli. Šī orientēšanās ir veicama arī katram pašam. Principā jau runa ir par Imanuela Kanta formulēto apgaismības uzdevumu.”[4] Līdz šim savās pārdomās cilvēku  biju pozicionējusi tikai planetāri, tāpēc lēmu par labu vēl vienam mēģinājumam.

Aizdegusi otro sērkociņu, es satrūkos, ielūkojoties acīs pati sev, kā mazai meitenei, tīk sīciņai, aiz lielā “Brīvību Latvijai!” plakāta viņas rokās. Kāpēc viņa mani tā izbiedēja? Es nezinu, ko viņai teikt. Vai iedrošināt, ka viņas mērķis piepildīsies? Bērnībā, braucot trolejbusā, es sludināju svešai vecmāmiņai, kā redzēsim Ļeņina pieminekli krītam un mazus Brīvības piemineklīšus uz katra Rīgas ielu stūra. Tā otrā daļa gluži nepiepildījās, bet pirmā īstenojās gana drīz. Un tomēr... kā pateikt viņai, ka cīņa nekad nebūs galā? Tāpēc nav viegli domāt par to mazo meiteni, un par mazajām meitenēm, kuras nu jau audzinu pati, un par visām Latvijas meitenēm un zēniem, kuri bija, ir un vēl tikai būs. Viņiem būs jārod sevī drosme un jāmācās ne vien svinēt mūsu neatkarību, bet arī iestāties par to, sargājot mūsu kultūru, zināšanas un tiesības noteikt pašiem savu nākotni.  Jo karš nekad nav tikai par valstu politiskajām robežām. Tas ir arī karš pret kolektīvo atmiņu, kultūras mantojumu, dzīvesmākslu un brīvību pašnoteikties. Arī iegūta neatkarība nav pašsaprotama. 

Minervas pūce, kā teicis Hēgelis, izlido krēslā. Vai arī šoreiz tā būs izlidojusi par vēlu? Vai Latvija un Eiropa būs gana stipras?  Ģeopolitiskā kontekstā zināšanas patiesi ir vara, turklāt zināšanu rēgi ļoti bieži kļūst par visai efektīvu ieroci. Var savākt vislabākos ieročus, bet tie nelīdzēs, ja zaudēsim ticību paši sev un savai varēšanai un kļūsim vienaldzīgi, jo ar lodēm prāta aptumsumu nesakausi. Tāpēc vismaz divējādā ziņā ir jāpievērš vērība zināšanu un, jo sevišķi, humanitāru zināšanu lomai ģeopolitiskās drošības jautājumos. Informācijas telpā, kurā dzīvojam un informatīvā kara kontekstā, aizvien būtiskāka ir kritiskā domāšana un spēja domāt patstāvīgi, nekļūstot atkarīgiem no tā, ko priekšā ir pateicis tikai šķietami objektīvs mākslīgs intelekts, kuru ietekmēt var jebkuri naidīgi vai vienkārši nezinoši ārēji spēki – tās ir prasmes, kas noder ne vien katram pašam, bet arī valsts aizsardzībai. Tomēr pašdomāšanas instrumentālā puse ir tikai viena monētas puse, jo ar argumentācijas spēju vēl nepietiks, lai nodrošinātu valsts kulturālu un politisku turpinātību. Tāpēc otru monētas pusi veido pašdomāšanas nozīme kultūras mantojuma un kolektīvās atmiņas veidošanā un noturēšanā, savas lomas kā arī savas atbildības apzināšanā. 

Filozofs Igors Šuvajevs norāda, ka paši lielākie draudi sabiedrībai ir “izglītoto analfabētisms”[5], Unbildung, neizglītotība, kas sevī ietver zināšanas bez sapratnes. Tās ir zināšanas ap un par, bet tikai ne par lietu. Šis caurviju motīvs parādās vairākkārt viņa darbos, tostarp “Laika raksturojumā” un rakstā “Dažādās apgaismības”[6]. Šo izglītības stāvokli Šuvajevs nerāda kā šausminošu nākotnes vīziju. “Izglītoto analfabētisms” ir aizvien klātesošs, turklāt – vismaz divās nozīmēs. No vienas puses, tas raksturo pašreizējo laiku un tā norises, ko iezīmē fragmentārisms, vienaldzība, inovatīvisms par katru cenu, kā arī zināšanu proletarizācija un akadēmiskās pasaules industrializēšana. No otras puses, parādās arī norāde, ka “Kanta proponētā apgaismība ir nemitīgi aktualizējama”[7], jo analfabētisms ir kas aizvien klātesošs, neatkarīgi no laikmeta, un no tā izvairīties var cerēt vienīgi pastāvīgi vingrinoties pašdomāšanā. 

Tukšas zināšanas raksturo vienaldzība, un vienaldzību mēs nevaram atļauties. Lai valsts turpinātos, tā vispirms ir jāgrib, bet gribēt var tikai to, ko saprotam un iesavinām kā savu. Tāpēc pašdomāšana jāsāk ar sevis paša iepazīšanu.  Kā raksta Šuvajevs: “mācītie cilvēki ir ne vien izglītotie, bet arī cilvēkzinības protošie”[8] un “pašiepazīšana ir nevis informācijas iegūšana izziņu birojā, bet gan rūpes pašam par sevi”[9].  Tāpēc izglītībā kā būtiski izvirzās vismaz divi savstarpēji saistīti aspekti – pašdomāšana jeb spēja domāt patstāvīgi un kultūrvēsturiskais konteksts, izpratne par zināšanu fonu un veidošanos. Pirmais nepieciešams, citastarp, arī, lai veicinātu parrēsiju – drosmi runāt patiesi, neizvairoties arī no nepatīkamām patiesībām, bet otrais, lai saprastu, kas mēs esam, un kas ir tas, ko vēlamies aizsargāt. 

Šķiet, it kā pavisam vienkārši. Tik vien, kā  jāvairās no vienaldzības un rezignācijas, jādomā  un jārīkojas pašiem, tostarp, domājot brīvi un neļaujot pieņemt lēmumus mūsu vietā. Tiem, kas sapratuši sevi un apzinājušies savas kopienas atmiņas trauslumu, valsts aizsardzība vairs nešķiet kā granīta statuju godasardze. Valsts, kopiena un kultūra – tās nav trauslas lelles, ko ieslēgt stikla kalnā. Tās veidojam mēs paši, tās veido nedziestošo ugunskuru mūsos, kas ir mainīgs, radošs un kustīgs laikā un telpā. Lai sargātu to savukārt ir jāprot sargāt sevi, ne no fiziskā kaitējuma vien, bet arī no tām sērgām, kas sabiezina miglu domas krustcelēs, kurās nonākam. Tomēr sabiezējusī migla ļāva nojaust, ka tik vienkārši, kā izklausās, tas vis nebūs. 

Tad nu visbeidzot, aizdegusi trešo sērkociņu, es pacēlu acis augšup, lai ieskatītos acīs rēgiem, kas man aizseguši skatu. Un ko es tur ieraudzīju? Daudzi aizmigušie mākoņos staigāja, sarunājās, un pat ēda un dzēra. “Vai mēs visi te krustcelēs esam aizmiguši un kas mūs pamodinās?” es nodomāju. Imanuels Kants reiz ir teicis, ka viņu no dogmatiskā miega pamodinājis Deivids Hjūms, liekot apšaubīt visu to, kas iepriekš licies pašsaprotams. Kā iespējamas zināšanas, un vai drošticamas zināšanas maz pastāv? Kanta prāta kritika veica kopernikānisku apvērsumu cilvēka pārdomās par domāšanu un zināšanām, rādot mūsu zināšanu atkarību no cilvēka pieredzei pieejamā un mūsu izziņas aktīvo lomu pasaules konstituēšanā. Kanta objektivitātes meklējumi tikai cilvēka pieredzes un prāta ietvaros, vienlaikus gan pamato zināšanu nozīmi, gan arī paver durvis patiesības kritikai, kas tālāk izvērsta, piemēram, Frīdriha Nīčes filozofijā. Zināšanas – tās vairs nav absolūtas, un aizvien darbojas arī kā spogulis, kurā mums ielūkoties. Kādi esam, tādu sev pretī atrodam pasauli, un vadoties pēc šajā atspulgā redzētā, turpinām to veidot. 

Tādējādi zināšanas kļūst par spēku, kas veido mūs un pasauli mums apkārt. Šo procesu it īpaši trāpīgi atspoguļojis Mišels Fuko, zināšanas, varu un patību atainojot kā neatšķetināmu triādi. Varas attiecības veido nosacījumus tam, kādas zināšanas kļūst iespējamas, savukārt zināšanas pašas piedalās varas attiecību veidošanā. Līdz ar to arī tas, ko atzīstam par patiesu, veidojas zināšanu un varas attiecībās, kas vienlaikus veido mūs pašus. Kas bijis pirmais – vista vai ola? Fuko tas ir neatbildāms jautājums, jo zināšanas, vara un patība ir savstarpēji saistītas viena un tā paša procesa dimensijas.  

Fuko izgaismo, kā patiesības režīmi producē sevi uzturošās zināšanas. Bet kas notiek, kad cilvēku varas tīklojumu pamazām pārvērš boti un algoritmi? Kā vispār vairs ir iespējams kaut ko zināt? Galu galā, jautājums varbūt visbeidzot būs – kurš ir tas, kurš zina? Aizvien straujāk interneta vidi piepludina boti un mākslīgā intelekta saturs. Varbūt mēs palēnām kļūstam par skatītājiem, kas iejaucas botu viedokļu apmaiņā? Brīnišķīgi to parāda tie gadījumi, kur vietnes X lietotājiem ir izdevies panākt, lai propagandas bots maina savus izteikumus, sekojot attiecīgā lietotāja atbildē iekļautai uzvednei.

Sociālie tīkli mūs savaņģo atbalss kambaros, novirzot mūsu uzmanību ar algoritmisku precizitāti, savukārt sašutuma algoritmi kaisa mūsu ceļā dusmu ēsmas, jo platformu iesaistes algoritmiem bieži svarīgāk par satura patiesumu ir tas, cik ilgi tas spēj noturēt mūsu uzmanību un izraisīt reakciju. Tāpēc bieži redzam atbalstu savam viedoklim un līdzās tam – ekstrēmi pretējus uzskatus, kas raisa vēlmi tūliņ cīnīties par savu taisnību. Bet ar ko mēs sarunājamies un kāda ir šo sarunu pievienotā vērtība? 

Tā mūsu uzmanība tiek novirzīta no pasaules – savas ģimenes, valsts un vides patiesajām problēmām, un mēs kā aizmigušie klimstam cauri sociālo tīklu vietnēm, izdzīvojot mākslīgas dzīves un karojot iedomātos karos. Tomēr jautājums par cilvēku šodien nav tikai jautājums par to, ko darām, bet arī – par ko kļūstam. Un arī šajā ziņā digitālā vide arvien vairāk iesaistās zināšanu un varas attiecībās, kas veido mūsu patību.

Domājot par savu digitālo pēdu, neviļus gribas teikt – nu, kas gan tur tāds, ja es aizvien biežāk redzu tieši savām interesēm piemērotas reklāmas? Vai tad tas nav labi, ka visā šajā informācijas mudžeklī algoritmi palīdz atsijāt no pelavām graudus, atrodot to, kas varētu noderēt man? Kā uzsver “Uzraudzības kapitālisma”[10] autore Šošanna Zubofa, uzvedības dati tiek ievākti ne vien tāpēc, lai prognozētu, bet arī, lai ietekmētu mūsu rīcību un padarītu to arvien paredzamāku.  Pārdot produktus taču vienkāršāk ir pastāvošai definētai pircēju grupai, nevis radošiem un neparedzamiem subjektiem, tomēr ja precīzākas prognozes cena ir arī paša patērētāja transformācija, vai tas ir tā vērts?  Tātad patiesā bīstamība slēpjas tajā, ka sociālo tīklu un algoritmu ietekmē lēni zaudējam savu neatkarību, patstāvību un radošumu, un aizvien vairāk sākam līdzināties savas interešu jomas robotiem, kuru rīcība un līdz ar to, arī patērniecības prakses, ir paredzamas. Tā mēs varam nonākt situācijā, kurā šķietami nekas nebūs mainījies – dzejnieks joprojām būs dzejnieks, un mednieks joprojām medīs, tik vien – tā mazā neparedzamība būs novērsta, kā lieka programmas kļūme. Bet vai bez tās mēs vairs būsim cilvēki? 

Tostarp, mākslīgais intelekts mūs atbrīvo no domāšanas darba, un, ai, cik tas ir vilinoši. Jau šobrīd nereti dzirdami gadījumi, kad skolotājs pārbauda skolēnu ar uzdevumiem, kurus sacerējis mākslīgais intelekts, un saņem no skolēna risinājumu, ko paveicis tas pats mākslīgais intelekts. 

Tātad problēmas, ar ko saskaramies jauno tehnoloģiju pasaulē ir vismaz trejādas. Pirmā bīstamība saistīta ar uzmanības trūkumu, ko izraisa jauno mediju algoritmiskās uzmanības notveršanas stratēģijas, otrā bīstamība saistīta ar tehnoloģiju ietekmi uz mūsu personību, savukārt trešā bīstamība attiecas uz atteikšanos no nepieciešamības domāt, ļaujot domas darbu paveikt mākslīgajam intelektam, sevišķi jautājumos, kas nav tikai tehniski, bet skar personīgās attiecības, vērtības un izpratni par pasauli sev apkārt. Visas šīs problēmas, protams, vēl papildina ģeopolitiskā norūpētība, proti, fakts, ka viegli ietekmējama lietotāja viedokli ir iespējams pavērst tajā virzienā, kas ir nepieciešams informatīvā kara ienaidniekam.  

Par ko pārvēršas kopiena, kad tās kolektīvo prātu pārņem ekrānu ņirboņas izraisīta cīņa par dopamīna drupatām, emocijas jūtas sociālo tīklu strīdi, bet visu domāšanas darbu paveic mākslīgā intelekta rīki? 

Tātad runa ir par cīņu par savas domāšanas patstāvību laikmetā, kurā jaunās tehnoloģiskās iespējas aktīvu cilvēka domāšanas darbu bieži padara lieku. Domāšana, pretstatā ikdienas priekšstatiem, prasa aktīvu iesaisti, tāpēc līdzīgi kā sportā, arī domāšanā nepieciešami regulāri treniņi. Bez iespējām vingrināties, mēs riskējam arī iznīcināt spēju piedalīties savas nākotnes veidošanā. 

Lai dzīvotu, ne vien izdzīvotu šajā aizvien sarežģītākajā informācijas plūsmā, kā enkuru dzīvesmākslas filozofija piedāvā pašrūpes jēdzienu. Rūpes par sevi Igora Šuvajeva filozofijā savukārt saistāmas ar pašdomāšanu, kā arī pienākumu pret sevi jeb pašatbildību. Lai kā mēs kritizētu dažādos sarežģījumus, ko radījusi jaunā tehnoloģiskā pasaule, kurā mītam, ir skaidrs, ka tuvākajā laikā no tehnoloģijām nekur neaizbēgsim, tāpēc aktuāls ir jautājums par mūsu pašu atbildības uzņemšanos. 

Feministiskā filozofija ļauj saprast, ka personiskais, tas aizvien ir arī politiskais. Lēmumi, ko pieņemam savā privātajā dzīvē, netiek pieņemti vakuumā, un otrādi – individuālas likstas vai izdošanās ļoti bieži atspoguļo sistēmiskas problēmas vai veiksmes. Pašrūpe tādējādi nav izprotama kā novēršanās no sabiedrības, savas kopienas un valsts, gluži otrādi – tā ietver rūpes arī par savu mājvietu un sabiedrību.

Tāpēc rūpes par savu pašdomāšanu, ir arī rūpes par mūsu nākotni, par spēju uzturēt sevī kopienas vērtības, un tās arī pašiem pārvērtēt. Tā ir tā pievienotā vērtība, kas jebkurām zināšanām par pasauli piešķir mērķi un jēgu, ļaujot pievērsties planetāru un reģionālu problēmu risināšanai viņpus sīkumainām ķildām par to vai citu šonedēļ aktuālu jautājumu sociālajos medijos. Jaunās tehnoloģijas ir metušas mums izaicinājumu, bet varbūt tieši tas spēs atmodināt mūs no dogmatiskā miega? 

Tā vērojot iemigušos klaiņotājus, tie palēnām saplūda ar fonu, pielīdzinoties miglas rēgiem tik ļoti, ka teju no tiem vairs nebija atšķirami. Pēc mirkļa, arī mans pēdējais sērkociņš bija izdedzis un es attapos atpakaļ tumsā, cilvēku tā arī neatradusi!  “Tas nekas, nieki vien, to jau ne viens vēl nav ieraudzījis, kaut meklējuši esot daudzi!” Tomēr daudz ko es biju redzējusi, un viss redzētais ļāva no jauna aplēst miglu manās domas krustcelēs. Lai jau migla paliek, kur bijusi, ja vien es tieku uz priekšu! Tā, lūk, es nodomāju, gatavodamās beidzot atstāt krustceles, kuras nu jau bija pametusi arī mana luktura skopā gaisma. Tālāk domas ceļā lai mani vada citas maņas, kuras Rietumu kultūras vēsturē bieži nepamatoti novērtētas zemāk par redzi. Galu galā, ne viss būtiskais vienmēr ir redzams. 

Paldies! Ar to es atvados no jums un vēlreiz sveicu mūs visus valsts svētkos!


[1] Sk., piemēram, Krimmerer, Robin, 2013. Braiding Sweetgrass: Indigenous Wisdom, Scientific Knowledge and the Teachings of Plants. Milkweed Editions; Watene, Krushil. 2022. “Indigenous Philosophy and Intergenerational Justice” In Reimagining the Human-Environment Relationship International Development Research Centre; 

[2] Sk., piemēram, Strang, Veronica. 2023. Water Beings: From Nature Worship to the Environmental Crisis, London: Reaktion Books; Škof, Lenart. 2024. “Elements of Slovenian Indigenous Religion”, In Elemental-Embodied Thinking for a New Era. Sophia Studies in Cross-cultural Philosophy of Traditions and Cultures vol 42, edited by L. Škof and S. Thorgeirsdottir, 33 – 47. Berlin: Springer, Cham; Brown, Marie Nancy. 2022. Looking for the Hidden Folk. New York: Pegasus Books; Rasmussen, Rune Hjarnø, “Nordic Animism.” YouTube channel. https://www.youtube.com/@NordicAnimism/videos. Vairāk par šo tēmu esmu rakstījusi: Sauka, Anne. 2024. “Experiencing Elemental Embodiment: (Re) Visiting Latvian Folklore on Life and Nature.” In Elemental-Embodied Thinking for a New Era. Sophia Studies in Cross-cultural Philosophy of Traditions and Cultures vol 42, edited by L. Škof and S. Thorgeirsdottir, 49–72. Berlin: Springer, Cham. doi.org/10.1007/978-3-031-42119-8_4

[3]Yunkaporta, Tyson. 2019. Sand Talk: How Indigenous Thinking Can Save the World. Text Publishing. 

[4] Šuvajevs, Igors. 2013. Laika raksturojums. Vērtību un identitātes meklējumos. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: FSI, 15.

[5] Šuvajevs, Igors, 2019. Rūpes par dvēseli, Rīga: Zinātne, 59.

[6] Rūpes par dvēseli, Rīga: Zinātne, 48 – 78.

[7] Rūpes par dvēseli, Rīga: Zinātne, 59.

[8] Rūpes par dvēseli, 50.

[9] Šuvajevs, Igors. 1999. Sarunas par filozofiju I, Zvaigzne ABC, 1999, 151.

[10] Zuboff, Shoshana. 2019. The Age of Surveillance Capitalism: The Fight for a Human Future at the New Frontier of Power. New York: PublicAffairs.

Dalīties

LU rektora Gundara Bērziņa valsts svētku pasākuma uzruna 16.11.2026.
17.11.2026.

LU rektora Gundara Bērziņa valsts svētku pasākuma uzruna 16.11.2026.

Latvijas Universitāte sveic Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā!
17.11.2026.

Latvijas Universitāte sveic Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā!

Sveicam Lāčplēša dienā!
11.11.2026.

Sveicam Lāčplēša dienā!

16. novembrī – valsts svētku svinīgais pasākums
03.11.2026.

16. novembrī – valsts svētku svinīgais pasākums

Latvijas Universitātes profesores Sanitas Osipovas priekšlasījums valsts svētku pasākumā
20.11.2025.

Latvijas Universitātes profesores Sanitas Osipovas priekšlasījums valsts svētku pasākumā