Šoreiz šo soli ir veikusi Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija, kura tagad uz sarunu aicina trīs FLPP projektu [3,4,5] vadītājus, lai skaidrotu šo projektu lietderību. Kā ierasts, šie projekti pārstāv humanitāro un sociālo zinātņu nozares.
Intervijā portālam “Delfi” [6] komisijas vadītājs Kaspars Melnis norāda, ka komisijas sēdē “viņš vēlas redzēt [pētījumu] pievienoto vērtību, jo "pasūtītājs esam visi kā valsts".” Šis izteikums liecina par fundamentālu pārpratumu par FLPP mērķi. Caur FLPP valsts “pasūta” starptautiski konkurētspējīgas zinātnes attīstību Latvijā, kā arī nākamās akadēmiskās paaudzes izaugsmi. FLPP nav instruments, ar kura palīdzību valsts pasūta konkrētu problēmu izpēti vai praktisku risinājumu. Konkrētu valsts prioritāšu vai problēmu risināšanai ir paredzēta Valsts pētījumu programma, praktiskas ievirzes pētījumi un citi valsts pasūtījumi. Starptautiski konkurētspējīga zinātne paplašina cilvēces izpratni par pasauli, t.sk., mūs kā sabiedrību, nepārtraukti virzot robežu starp zināmo un nezināmo, izprasto un vēl neizprasto.
Iemesls uzmanības pievēršanai, kuru vienmēr piesauc politiķi ir “lielais” projektu budžets. Sākotnēji 300 tūkstoši eiro tiešām šķiet daudz, bet to ir nepieciešams sadalīt uz trim gadiem. Svarīgi atzīmēt, ka vismaz 20% tiek novirzīti konferencēm, publikāciju izmaksām un materiāliem, bet pārējā summa sedz no trīs līdz sešu cilvēku lielas komandas atalgojumu. Četriem cilvēkiem tie ir aptuveni 1180 eiro mēnesī vienam (bruto), kas, es pieņemu, ka nevienam mūsdienās nešķiet kosmiska summa. Īpaši ņemot vērā, ka šo darbu veic doktoranti vai cilvēki ar doktora grādu, kas savā izglītībā investējuši desmit un vairāk gadus.
Esošajā situācijā ir būtiski nošķirt divas lietas – projektu vērtēšanas procesa izvērtēšana pretstatā individuālu projektu lietderības izvērtēšanai. Pirmais ir vēlams un ieteicams, kamēr otrais ir drauds akadēmiskajai brīvībai un demokrātijai. Ja tiek apšaubīta atsevišķu projektu kvalitāte, tad konsekventi būtu jāanalizē visi projekti pēc vienotiem kritērijiem jeb tas, kas jau tika izdarīts FLPP vērtēšanas procedūras laikā, nevis subjektīvi jāizraugās daži atsevišķi piemēri. Turklāt izvēlēto projektu loks rada iespaidu, ka tie atlasīti nevis nejauši, lai analizētu vērtēšanas procesa kvalitāti, bet gan tādēļ, ka to tematika nesaskan ar konkrētiem ideoloģiskiem uzskatiem. Kopumā humanitāro un sociālo zinātņu projekti ir tie, kas parasti nonāk politiķu kritikas lokā, jo tie skar mums šķietami saprotamas lietas, par kurām katrs kaut reizi ir dzirdējis vai pat kādā kompānijā apspriedis, un kā raksta Klāvs Sedlenieks, tāpēc daudziem šķiet, ka viņi jau zina visas atbildes un tāpēc attiecīgo tēmu vispār pētīt nevajag [7].
Tajā pašā laikā ne viens vien noteikti ir aizdomājies par to, kāpēc dažas tēmas mūsu sabiedrībā rada lielu viļņošanos. Ironiski, ka viena izraudzītā pētījuma “Viena dzimuma partnerības: antropoloģisks pētījums par bērnu audzināšanu ārpus heteronormatīvas vides” [3 - https://eszf.lu.lv/par-mums/zinas/zina/t/105434/] viens no mērķiem ir skaidrot, kāpēc šī tēma Latvijā izraisa tik spēcīgas politiskas un sabiedriskas reakcijas. Saeimas komisijas interese par šo projektu jau pirms pētījuma noslēguma pati kļūst par ilustrāciju tam, ko pētījums cenšas izprast.
Saeimai, protams, ir tiesības noteikt prioritātes valsts finansētajā pētniecībā un lemt par tēmām, kurām finansējums netiek piešķirts. Taču šādi lēmumi ir jāpieņem pirms projektu konkursa izsludināšanas, nosakot skaidrus un visiem pretendentiem vienādus nosacījumus. Vienlaikus jābūt gataviem starptautiski pamatot, kāpēc Latvija ir izvēlējusies ierobežot akadēmisko brīvību, izslēdzot iespēju noteiktas pētniecības tēmas finansēt.
Akadēmiskā brīvība nav privilēģija, ko zinātniekiem piešķir politiķi, bet gan viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Tās erozija parasti nenotiek ar vienu skaļu lēmumu vai formālu aizliegumu. Tā sākas pakāpeniski – ar publisku spiedienu uz pētniekiem, ar atsevišķu projektu politisku izcelšanu, ar šaubām par pētījumu leģitimitāti tikai to nosaukumu vai tematikas dēļ un ar netiešu signālu, ka daži jautājumi ir politiski nevēlami.
Ja zinātniekiem rodas priekšstats, ka finansējuma saņemšana vai profesionālā reputācija var būt atkarīga no tā, vai viņu pētījuma nosaukums vai tēma izraisīs politisku nepatiku, nevis no zinātniskās kvalitātes, sāk veidoties pašcenzūra. Tas ir viens no bīstamākajiem akadēmiskās brīvības apdraudējumiem, jo pētnieki sāk izvairīties no sabiedrībai nozīmīgiem, bet politiski sensitīviem jautājumiem.
Tādēļ politiķu publiska vēršanās pret atsevišķiem pētījumiem, balstoties galvenokārt uz to nosaukumiem vai ideoloģisku nepatiku pret pētāmo tēmu, nav tikai diskusija par budžeta izlietojumu. Tas ir precedents, kas pakāpeniski grauj robežu starp demokrātisku politikas veidošanu un politisku iejaukšanos zinātnes saturā. Demokrātijas sabrukums reti notiek vienā dienā – tas notiek soli pa solim, normalizējot arvien lielāku politisko ietekmi jomās, kuru neatkarība ir demokrātiskas valsts priekšnoteikums.
Latvija pamatoti lepojas ar augstu akadēmiskās brīvības līmeni. Taču šis rādītājs nav pašsaprotams un garantēts. Tas balstās uz principu, ka politiķi nosaka finansēšanas noteikumus, bet neizvēlas, kuras zinātniskās atbildes ir politiski pieņemamas. Robeža starp šīm lomām ir demokrātijas, nevis tikai zinātnes interesēs.
[1] https://academic-freedom-index.net/research/Academic_Freedom_Index_Update_2026.pdf
[2] https://www.la.lv/vel-cina-nav-gala-un-nebeigsies-jeb-akademiska-briviba-ierocis-valstiskuma-sardze/
!["Vēl cīņa nav galā un nebeigsies…” jeb akadēmiskā brīvība – ierocis valstiskuma sardzē [1]](/fileadmin/_processed_/e/b/csm_LU_profesore_Sanita_Osipova_8e3c28b46e.jpg)
 projektu eksistenci, un, neiedziļinoties pētījumu saturā, publiski apšauba atsevišķu projektu lietderību. ){kind=link}