Dabisko tiesību ideja ir Rietumu civilizācijas auglis. Runājot par tās vērtību, kura likta Rietumu civilizācijas pamatā, Itālijas premjerministre Džordžija Meloni 2025. gada 16. maijā, uzstājoties Eiropas Politiskās kopienas samitā, teica, ka pastāv “vērtību sintēze, kas radusies grieķu filozofijas, romiešu tiesību un kristīgā humānisma saskarsmes rezultātā. Tā veidojusies no vērtību sintēzes, kas ļāvusi Eiropas civilizācijai iztēloties pasauli, kurā cilvēks ir centrā, dzīvība ir svēta un cilvēki ir brīvi un vienlīdzīgi.[2]
Itālijas premjerministre nebija pirmā, kas minēja šo Eiropas vērtību avotu trīsvienību. Šie Rietumu civilizācijas jeb Eiropas kultūras avoti kā vispārzināmi minēti vēstures, filozofijas, politoloģijas, kulturoloģijas, jurisprudences u. c. zinātnes nozaru grāmatās.
Arī pats jēdziens akadēmija, akadēmisks, akadēmiskā brīvība ir mantojums no antīkās pasaules. 387. g. p. m. ē. Platons dibināja savu “Akadēmisko skolu” – vietu, kur skolotājiem tikties ar skolēniem, lai brīvā, radošā gaisotnē diskutētu par būtiskiem filozofijas jautājumiem. Skola ieguva nosaukumu no mītiskā Atēnu varoņa Akadēma, kura svētbirzī tā atradās. Platona dibinātajā "Akadēmiskajā skolā” valdīja diskusiju brīvība un viedokļu plurālisms, jo tika pārstāvēti dažādi viedokļi. Tāpēc varam teikt, ka Platona akadēmijā valdīja akadēmiskā brīvība. Tā darbojās vairāk kā tūkstoš gadu līdz 529. gadā imperators Justiniāns lika akadēmiju slēgt, jo viedokļu daudzveidība un akadēmiskā brīvība nonāca pretrunā ar viņa valsts centralizācijas plāniem.
Cilvēka brīva gara lidojums un zinātniski pamatotu viedokļu aprite sabiedrībā vienmēr ir apdraudējums varas monopolizētājiem un brīvības apspiedējiem. Tāpēc var teikt, ka līdz ar Platona akadēmijas slēgšanu akadēmiskā brīvība, zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvība turpat uz tūkstoš gadiem tika ielikta rāmī, būrītī, kura robežas noteica kristīgā ticība.
Tomēr jaunrade neapstājās, jo zinātnieku paaudzes turpināja izpēti, tiesa, ar ierobežotām metodēm, resursiem un ierobežotām iespējām publicēt pētījuma rezultātus, jo tie nedrīkstēja nonākt pretrunā kristīgajām dogmām. Zinātnieki, kas cīnījās par savu patiesību ar pārliecību, ka ir ieguvuši zinātniski pamatotus rezultātus, bieži par to samaksāja ar savu dzīvību.
Taču cilvēka brīvo garu, apzinātu tieksmi uz izpēti un patiesības noskaidrošanu nenomāca pat nāves draudi. Arī Mārtiņš Luters bija zinātnieks teologs, kurš apstrīdēja pastāvošo kristīgo dogmatiku un savā prāvā 1521. gadā Vormsā pārliecinoši aizstāvēja savu teologa skatpunktu. Tomēr Luters tika notiesāts, liekot sadedzināt viņa grāmatas, konfiscēt īpašumu, kā arī “nevienam nebija atļauts piedāvāt viņam naktsmājas, un katram pilsonim tika uzdots nodot viņu pāvesta rokās”.[3]
Šis bija pagrieziena punkts cilvēka gara brīvības, akadēmiskās brīvības atgūšanai – Luters neatteicās no saviem uzskatiem, luterānisms un citas protestantu konfesijas XVI gs. plaši rezonēja Eiropā, bieži izraisot asiņainus pilsoņu reliģiskos karus.
Latvijai reformācija ir nozīmīga vismaz divu iemeslu dēļ: protestanti uzskatīja, ka baznīcai ir jārunā cilvēkiem saprotamā valodā, tostarp latviešu valodā, un Rietumeiropā vairs nepastāvēja viena absolūta, neapstrīdama patiesība, jo baznīca sašķēlās. Līdz ar to strauji uzplauka zinātne, izrāvusies no katoļu baznīcas stingrās uzraudzības, kas tika īstenota daudzu gadsimtu garumā.
Idejas ir virzītājspēks gan dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, gan mākslinieciskajā jaunradē. Latvijas valsts ir izveidojusies, pateicoties akadēmiskajai brīvībai, izglītotu cilvēku viedumam un tām idejām, kas zinātnē un vēlāk arī sabiedrībā iesakņojās XVIII–XIX gs. Idejas akumulējās sabiedriskajā domā līdz īstenojās 1789. gadā kā pirmie konstitucionālie akti: Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija un Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kuras 11. pants noteica: “Brīva ideju un viedokļu apmaiņa ir viena no cilvēka vērtīgākajām tiesībām. Attiecīgi ikviens pilsonis var brīvi runāt, rakstīt un drukāt, bet ir atbildīgs par šīs brīvības ļaunprātīgu izmantošanu saskaņā ar likumu.” [4] Deklarācijā tika noteiktas jaunas cilvēka dabiskās tiesības, formulējot tās kā cilvēka pamattiesības: apziņas jeb uzskatu brīvība, reliģijas brīvība (10. pantā) un vārda brīvība (11. pantā).
Akadēmiskā brīvībā, zinātniskās diskusijās vispirms tika formulētas idejas par cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību, kas noveda pie latviešiem tik būtiskās dzimtbūšanas atcelšanas. Profesors Jānis Lazdiņš ir publicējis pētījumus, kas saistīti ar juridiskajiem aspektiem dzimtbūšanas atcelšanas Baltijā,[5] iezīmējot likumsakarību starp dzimtbūšanas atcelšanu, proti, brīvības došanu latviešu zemniekiem, un latviešu nacionālās pašapziņas un valstsgribas veidošanos, kas sekmējās ar nacionālas valsts dibināšanu gadsimtu pēc dzimtbūšanas atcelšanas.
Taču XIX gs. valstis, tostarp Krievijas impērija, atkal ievieš stingru cenzūru akadēmiskā vidē: gan zinātnē, gan mākslā, jo baidās no jaunajām idejām par cilvēka pamattiesībām un brīvībām, no idejām par nācijas pašnoteikšanās tiesībām, konstitucionālismu, demokrātiju, cilvēka apziņas un vārda brīvību…
Taču cenzūra nespēj apslāpēt idejas, ko izglītotie prāti ir iestādījuši sabiedrības apziņā. To pierāda latviešu nacionālā atmoda – dziesmu svētki, jaunlatviešu kustība, savas patības, savas tradicionālās kultūras vērtības apzināšanās, kas rezultējas tostarp folkloras apkopošanā un publicēšanā, Andreja Pumpura nacionālā eposa “Lāčplēsis” publicēšanā 1888. gadā utt.
Ja viduslaikos akadēmiskās brīvības, zinātniskās jaunrades brīvības ierobežojumus vairāk izjuta dabas zinātnes, jo noteikumus diktēja teoloģija, tad XIX gs. un līdz Pirmajam pasaules karam noteikumus diktēja valsts cenzūra, kas centās izslēgt no aprites neatbilstošus politiskos vēstījumus. Līdz ar to šajā laikā ierobežojumi vairāk skāra humanitārās zinātnes un mākslu. Tas lielā mērā noteica no reliģijas noteiktajiem rāmjiem izlauzušos dabas zinātņu straujo attīstību, liekot pamatus jaunai izpratnei par pasaules uzbūvi un jaunievedumiem cilvēka dzīves uzlabošanai, kas tiek pilnveidoti joprojām un ir likuši pamatu mūsdienu Rietumu civilizācijai un tās izpratnei par pašsaprotamu dzīvesveidu.
Zinātne ir nācijas attīstības dzinējspēks un vērtību avots. Tas uzliek zinātniekiem milzīgu atbildību, jo mūsu atklājumi var aizvest cilvēkus “gan ceļos, gan neceļos.” Par piemēru var minēt eigēniku, kuras ideju iedzīvināšana noveda pie, kā to formulē Jirgens Hābermāss, “XX. gs. morālās katastrofas”. [6]Akadēmiskā brīvība uzliek zinātniekam atbildības nastu par savu darbu un tā ietekmi uz sabiedrību.
Atgūstot Latvijas neatkarību, tika atgūta arī akadēmiskā brīvība – kā cilvēka pamattiesība un kā zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades pamats. Akadēmiskā brīvība tika atgūta pēc ilgiem padomju ideoloģijā balstītas cenzūras gadiem. Cenzūra ietekmēja visas zinātņu nozares, bet jo īpaši humanitārās, sociālās zinātnes un mākslu, kuru vēstītais var tikt izmantots politiskiem mērķiem, tika pakļautas stingrai cenzūrai, jo ar to palīdzību padomju valsts centās pārveidot nācijas un atsevišķu personu identitāti. Piemēram tas, kurš nācijai stāsta vēsturi, veido nacionālo identitāti, jo nacionālā identitāte ir kultūrvēsturisks fenomens. [7] Zināšanas, ko sniedz vēsture, vieno nāciju, jo katram atsevišķam indivīdam sniedz izpratni par “saknēm” savā nācijā. Mainot pagātnes notikumu izklāstu, var ietekmēt sabiedrības prātus. Sabiedrības apziņā ar vēstures starpniecību var leģitimēt vai tieši otrādi padarīt neleģitīmu pastāvošo kārtību, varu, valsti, tiesības, mainīt sabiedrībā valdošās vērtības.
Tāpēc vēsture atšķirībā no dabaszinātnēm ir piedzīvojusi pārrakstīšanu, ne tikai jaunu zinātnes sasniegumu dēļ, bet arī politisku motīvu ietekmē, mainoties valdošajai ideoloģijai un varai. Jau pirmajos mēnešos pēc Latvijas aneksijas 1940. gadā padomju vara pievērsās “buržuāziskās vēstures kritikai”, lai vietā liktu zinātniskajā komunismā balstītu vēsturi, proti, vienīgo patieso un īsti zinātnisko vēstures izklāstu. [8]
Tāpēc Latvijas Republikas kā demokrātiskas tiesiskas valsts atjaunošana atjaunoja ne tikai vārda brīvību, aizliedzot cenzūru, bet arī noņēma važas zinātnei, jaunrades brīvībai, akadēmiskai brīvībai. Vai mēs šobrīd esam brīvi, baudot akadēmisko brīvību, kas sekmē māksliniecisko un zinātnisko jaunradi?
Akadēmiskā brīvība ir stipra, kamēr mēs apzināmies tās trauslumu! Tikmēr mēs par tās aizsardzību turam rūpi un ņemam to vērā ikreiz, kad iejaucamies zinātnes un mākslas jaunrades procesā, regulējot ar tiesību normām. Taču, liekas, ka šobrīd esam piemirsuši par akadēmisko brīvību. Vīnes universitātes profesore Kirstena Robertsa Laijere (Kirsten Roberts Lyer) atgādina: “Akadēmiskā brīvība reti kad tiek zaudēta vienā dramatiskā brīdī; to lēnām uzkrājoties grauj pastāvīgas normatīvu stimulu, nosacījumu un zinātnes pārvaldības regulējuma izmaiņas.” [9]
Paši pamati akadēmiskajai brīvībai, brīvai jaunradei ir principā, ka autors, pētnieks, zinātnieks, mākslinieks brīvi izvēlas tēmu, izvēlas, kā to atspoguļot, pētīt, apkopot, izvēlas kad, kur un kā sava darba augļus publiskot. Eiropas Savienības (ES) pamattiesību harta nosaka: “Mākslas un zinātniskā pētniecība ir brīva no ierobežojumiem. Akadēmiskā brīvība ir jārespektē.” (13. pants).[10] Tas ir viens no nedaudziem pārnacionāliem tiesību aktiem, kas tieši aizsargā akadēmisko brīvību, un, lai gan formulējums ir kodolīgs, tas nodrošina juridisku atbalsta punktu, ko var izmantot, lai aizstāvētu akadēmisko brīvību. Taču vai šī norma ir novērsusi apdraudējumus akadēmiskajai brīvībai?
Aicinu atgriezties pie saknēm, tradīcijām un mērķiem. Doma, ka ikvienai nācijai ir nepieciešama augstākā izglītība un zinātne nacionālā valodā un nacionāla universitāte, kas to īsteno, tika skaidri definēta XIX gs. beigās / XX gs. sākumā. Tā auga un veidojās līdz ar izpratni par izglītības un zinātnes nozīmi pilsoniskajā sabiedrībā. Jau kopš XIX gs. sākuma, kad Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt, 1767–1835) lika pamatus mūsdienu izpratnei par augstāko izglītību un universitātes misiju valstī, universitātes tiek aplūkotas kā sabiedriski un valstiski nozīmīgi izglītības un zinātnes centri, kas kalpo par nācijas pilnvērtīgas, vispusīgas attīstības pamatu.
Latvijas Universitātes dibināšana laikabiedru acīs tika vērtēta kā nācijas uzplaukuma pamats, pielīdzinot to nacionālās pašapziņas simbolam – Gaismas pilij. Nacionālajā presē Universitātes atklāšana pēc nozīmes tika salīdzināta pat ar Latvijas valsts proklamēšanu. [11]
Reitingi un starptautiskā atpazīstamība, tāpat kā dalība pārnacionālos pētniecības tīklojumos, ir būtiska, taču tā nedrīkst konkurēt vai pat apslāpēt Universitātes misiju kalpot tēvzemei, attīstot zinātni latviešu valodā un kopjot tās nozares, kas īsti būtiskas ir tikai mums, jo kalpo par mūsu nāciju vienojošu, nacionālo identitāti un patriotismu stiprinošu pamatu. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs!
Būtiski uzsvērt, ka visas zinātnes nozares un māksla kalpo tēvzemei sinerģijā. Dabas zinātnes rūpējas par cilvēka ķermeni, vidi, ērtībām un drošību, tostarp par valsts drošību un labklājību. Māksla un humanitārās zinātnes veido, izkopj cilvēkā cilvēku: pilsoni, patriotu, kurš iesakņojas tēvzemē un kalpo tai. Tikai uztverot, ka tā ir nesaraujama sistēma, kurā neviens nav nozīmīgāks, varam sasniegt Latvijas uzplaukumu un apmierinātu, solidaritātē un labklājībā dzīvojošu nāciju.
Tajā brīdī, kad valsts sāk vienādot prasības dažādām zinātnēm un zinātniekiem, apšaubīt vēl nepabeigtu pētījumu jēgpilnību, jaunrade tiek reglamentēta pēc biznesa noteikumiem, apkraujot to ar aizvien jaunām tiesību normām, tiek slāpēta akadēmiskā brīvība. Zaudējot brīvību, zūd jaunrade, zūd inovācijas, kas nepieciešamas nācijas un valsts stiprināšanai. Tāpēc būtiski atcerēties, ka akadēmiskā brīvība ir jāsargā, jo tā sekmē valsts pamatu nostiprināšanu, motivē cilvēkus palikt savā valstī un to aizstāvēt, tātad sekmē valsts pastāvēšanu.
[1] Fragments no prof. S. Osipovas priekšlasījuma 2025. gada 14. novembrī valsts svētku svinīgajā pasākumā Latvijas Universitātes Mazajā aulā.
[2] President Meloni’s speech at the European Political Community summit, Friday, 16 May 2025. In: Italian Government Presidency of the Council of Ministers: https://www.governo.it/en/articolo/president-meloni-s-speech-european-political-community-summit/28698 [seen 29.06.2025]
[3] LInder D. O. The Trial of Martin Luther: An Account. Available: https://famous-trials.com/luther/286-home [seen 11.11.2025]
[4] Declaration of the Rights of Man – 1789. Available: https://avalon.law.yale.edu/18th_century/rightsof.asp [seen 11.11.2025]
[5] Lazdiņš J. Dzimtbūšanas atcelšana, pagasta sabiedrības organizācija un nacionāli valstiskas domāšanas pirmsākumi. Grām.: Latvieši un Latvija. II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori T. Jundža un G. Zemīša. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2014, 173.–196. lpp.
[6] Hābermāss J. Cilvēka cieņas koncepts un cilvēktiesību reālistiskā utopija. Grām.: Hābermāss J. Par Eiropas konstitūciju. – Rīga: Zinātne, 2013, 19. lpp.
[7] Smits E. Nacionālā identitāte. Rīga AGB, 1997, 6.,7. lpp.
[8] Daudzskaitlīgi piemēri atrodami presē, kas atspoguļo gan atreferējumu par konferencēm un priekšlasījumiem, gan vienkārši iekļauj rakstus ar vadlīnijām, kā pareizi vērtēt vēstures notikumus, skat., piemēram, Šite Edgars Par vēsturi un tās mācīšanu.// Studentu Avīze. Nr. 3., 22.11.1940., 3.lpp., arī J.V. Par literatūras vēstures revīziju.//Padomju Latvija. Nr. 87., 21.11.1940., 3. lpp.
[9] Roberts Lyer K. Academic Freedom as a Human Right. Available: https://verfassungsblog.de/academic-freedom-humanright / [seen 13.11.2025]
[10] EU Charter of Fundamental Rights. Available: https://fra.europa.eu/en/eu-charter/article/13-freedom-arts-and-sciences [seen13.11.2025]
[11] Plašāk Osipova S. Latvijas Universitātes dibināšanas juridiskie aspekti. In: LATVIJAS VĒSTURES INSTITŪTA ŽURNĀLS . 2020 Nr. 1 (111), 32.–56. lpp. Pieejams
