Izstrādātais modelis paplašina līdzšinējo skatījumu, kas biežāk veidots socioloģiskā, ekonomiskā vai politikas perspektīvā. Tas ir nozīmīgs ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski, sniedzot plašāku izpratni par atgriešanās migrācijas dinamiku.
Modeļa centrā ir aizsargājošo mehānismu mobilizēšana. Tas parāda, ka atgriešanās migrants nav pasīvs grūtību saņēmējs, bet aktīvi izvērtē situāciju, izmanto savus un vides resursus un cenšas atgūt emocionālo līdzsvaru. Tādējādi atgriešanās migrācija tiek skatīta ne tikai kā stresa, bet arī kā dinamiska pielāgošanās procesa daļa.
Grūtākais sākas vēl pirms koferu krāmēšanas
Pētniecībā un arī sabiedrībā ilgu laiku tika uzskatīts, ka vislielākās grūtības sākas pēc atgriešanās, taču pētījumi rāda ko citu – lielākā spriedze rodas krietni agrāk. Lēmums braukt atpakaļ nav tikai pārcelšanās. Tas ietver atvadīšanos no ierastās dzīves, draugiem, bērnu skolām, gadiem lolota dārza un ierastā ritma. Līdz ar lēmumu nāk nenoteiktība, bažas par pieņemtā lēmuma pareizumu un gaidas par to, kāda tad varētu izvērsties dzīve mājās.
Tomēr pētnieki uzsver kādu labu ziņu. Jo agrāk cilvēks sāk gatavoties praktiski un emocionāli, jo vieglāk vēlāk pārvarēt sākotnējo haosu pēc atgriešanās. Plānošana – skolas meklēšana, mājokļa jautājumi, darba iespējas, dokumenti, sarunas ģimenē un godīga savu gaidu pārskatīšana – var kļūt par sava veida drošības tīklu. Dzīvē ne viss nenotiek pēc plāna, bet plāns palīdz brīdī, kad viss pārējais šķiet ārpus kontroles.
Bagāža, ko lidostā nenosver
Atgriešanās migranti bieži runā caur grūtībām – viņiem jāpierod, jāpielāgojas, jārisina problēmas. Pētījumi rāda arī citu pusi – šie ir cilvēki ar bagātu dzīves pieredzi. Viņi jau reiz ir spējuši sākt dzīvi svešā vietā no nulles, orientēties nepazīstamā vidē, mācīties citus noteikumus, valodas un komunikācijas stilus. Šī pieredze nepazūd brīdī, kad lidmašīna nolaižas Rīgā.
Viens no būtiskākajiem psiholoģiskajiem resursiem, kas palīdz pārvarēt grūtības, ir kognitīvā elastība – spēja paskatīties uz situāciju no cita skatupunkta un meklēt risinājumus arī tad, kad lietas nenotiek pēc plāna.
Šai elastībai paralēli ir novērojama arī proaktivitāte. Tā ir spēja nepadoties tad, kad aizveras kādas durvis. Ja viena iestāde nepalīdz, cilvēks meklē citu ceļu. Ja kaut kas nav skaidrs, jautā. Ja trūkst informācijas, meklē to pats. Kāds pētījuma dalībnieks šo attieksmi formulēja ļoti tieši: "Esmu pārliecināts, ka nepazudīšu, – ja vajadzēs, iemācīšos vēl vienu valodu vai jebko citu."
Šāda iekšēja pārliecība ir ļoti nozīmīga. Tā palīdz cilvēkam nejusties pilnībā atkarīgam no apstākļiem. Protams, tā neatrisina visas strukturālās problēmas un neaizstāj valsts vai pašvaldības atbalstu. Taču tā palīdz nepalikt bezspēcības izjūtā.
 pētnieki izstrādājuši pirmo konceptuālo modeli, kas skaidro ne tikai atgriešanās migrācijas radīto stresu, bet arī psiholoģiskos procesus un resursus, kas palīdz šo pieredzi pārvarēt. ){kind=link}