Klausies raidījuma epizodi LSM.lv vai Spotify!
Studijas = jautrība
Ar kādu vienu vārdu vari raksturot savu studiju laiku?
“Fun” - tas bija priecīgs, interesants, foršs, sevis atklāšanas laiks. Man droši vien ir ļoti palaimējies, jo īpaši nebija jautājumu, ko gribu studēt un vai izvēlētā ir īstā programma. Sagādāja prieku gan tas, ko mācījāmies, gan pati studentu dzīve, pilnīgi citādāku cilvēku satikšana, kuri ir tev līdzīgi, bet vienlaikus arī ļoti atšķirīgi. Tas bija nozīmīgs manas personības veidošanās posms.
Kā tu nonāci Latvijas Universitātē?
Pirmās atmiņas, kas man saistās ar Latvijas Universitāti, ir izbīlis un pietāte. Ēkā Raiņa bulvārī nonācu, mācoties 10. klasē, 1994. gada fizikas valsts olimpiādes finālā.
Liels notikums. Mana fizikas skolotāja bija sajūsmā, ka uzvarēju novada olimpiādē, un skolēnu aiz rokas atveda uz Universitātes vestibilu. Braucu arī uz starptautisko fizikas olimpiādi kopā ar universitātes pasniedzējiem. Trešdienas man bija īpašas, jo nebija jāiet uz skolu, bet nācu uz Universitāti uz īpašām nodarbībām, lai gatavotos olimpiādei. Tā veidojās manas pirmās saiknes ar augstskolu.
Vai fizika bija pirmā izvēle vai varbūt matemātika vai inženierzinības?
Es vidusskolā biju kopā ar citiem tādiem pašiem olimpiešiem. Tas bija laiks, kad parādījās personīgie datori un programmēšana likās īstā nākotne. Lielākā daļa manu draugu gāja vai nu uz IT, vai uz zviedru ekonomistiem [Rīgas Ekonomikas augstskolu], jo tur bija unikāla iespēja ātri kļūt par lielu priekšnieku un sākt pelnīt lielo piķi. Inerces dēļ domāju, ka tas ir arī mans ceļš, bet tad 11. - 12. klasē pamodās kaut kāda spīts un atklāju fizikas burvību – patika risināt āķīgus fizikas uzdevumus. Mamma gan satraukusies, kā naudiņu pelnīšu, ļoti gribēja, lai eju studēt uz tiem zviedru ekonomistiem. Bet es loģiski izvēlējos to augstskolu, kur man tuvumā bija visvairāk fizikas - Fizikas programmā Latvijas Universitātē.
Kā atrast sievu un ballēties
Vai toreiz varēji iedomāties, ka kļūsi par kvantu fiziķi un vēl tenūrprofesoru?
Tādu sapni iedomājos krietni vēlāk, doktorantūras beigās Telavivas universitātē. Ja topi par zinātnieku, gribot negribot domā par iespējām. Kvantu fizika mani savaldzināja jau studiju laikā. Piekrītu zinātnes klasiķiem un to saku arī studentiem - kvantu mehānikas kursam jābūt pagrieziena punktam fizikas studenta dzīvē. Ja tā nenotiek, tad vēl kaut ko neesi sapratis… Lielais sapnis bija kādudien mācīt kvanta mehāniku Latvijas Universitātē. Bija netriviālas ambīcijas ar pētniecību radīt jēgpilnu vērtību, noderīgu citiem un pelnīt sev iztiku ar to. Tas ir joprojām atvērts un pagaidām veiksmīgs eksperiments.
Ir pienācis laiks pāriet pie “jautrākās daļas”!
Nepārprotiet – pati fizika jau ir totāla jautrība. Jāpiebilst gan - ļoti specifiskiem cilvēkiem.
Kāds bija tavs spilgtākais vai trakākais piedzīvojums studiju laikā?
Vislielākā lieta, johaidī! bija tā, ka es studiju laikā atradu sev sievu. Fizmatiem ir dziļas tradīcijas, ka fizmatu dienas noslēdzas ar vienojošo laivu braucienu. Varbūt par to man atņems tenūrprofesora titulu, bet - ne reizi tā arī neesmu bijis šai laivu braucienā. Biju vairāk pilsētas bērns. Blakus studiju telpām Zeļļu ielā bija kojas. Mazliet skauda, ka draugiem bija tiesības dzīvot kojās, bet man kā rīdziniekam katru vakaru jābrauc mājās pie mammas. Reizēm gan neaizbraucu un paliku kojās. Un, lūk, vienā no laivu braucienu vīkendiem, kurā devās visi, izņemot meiteni, kurai situ kanti, es varēju iet pie viņas ciemoties. Tā ieskatījāmies viens otrā.
Un kā ar draiskulībām?
Biju diezgan aktīvs. Liels āksts. Atklāju, ka esmu ekstraverts, bet nezināju, ko ar to iesākt. Mūsu draugu kompānija pamatā tusēja kojās. Piedalījāmies visādās aktivitātēs, ko studentu dzīve sniedz. Viens no pasākumiem bija konkurss par labāko humora šovu, kas sakņojas padomju tradīcijās – jautro un atjautīgo klubos. Universitātē varēja pieteikt komandas un sacensties, kurš labāk spēj izklaidēt un izjokot publiku. Fizmatiem bija daudzkārtējā LU konkursa uzvarētāja, superzvaigžņu komanda, kas veidota no vecāko kursu studentiem. Ļoti jutām hierarhiju. Bet mēs, pirmā un otrā kursa studenti, arī pieteicām komandu un sīvā cīņā uzvarējām LU finālā!
Uzstādīju savu personīgo negulēšanas rekordu – 61 stundu. Triumfa pacēlumā. Bet nedariet tā! Un tad nāca atmaksa. Izrādījās, ka LU uzvarētājkomandai jābrauc uz Jelgavu Studentu dienās pārstāvēt Universitāti, sacenšoties ar citām augstskolām. Bet tam mēs pilnīgi nebijām gatavi visās iespējamās nozīmēs. Tas kontrastēja ar to prieku, entuziasmu un enerģiju, kas mums bija, gatavojot skečus un jokus pirmajam konkursam, kurā uzvarējām, un to smagnējo atbildības nastu, kas bija uzvēlusies. Mēs absolūti izgāzāmies, ieņēmām pēdējo vietu, jutāmies šausmīgi sagrauti ar to. Bijām izšāvuši pulveri. Kā komandas vienojošo krāsu bijām izvēlējušies nevis fizmatu oranžo, bet jautrāku krāsu. Tā bija melnā. Neatceros kāpēc. Un mums kā uz bērēm arī sanāca.
Bet kas ir bijusi tāda lielākā izgāšanās, ko tagad vari uztvert ar humoru?
Viens no netikumiem, kas man vienmēr piemitis, ir augstprātība. Noticēju, ka esmu vislabākais students, ka visu zina. Bet nedariet tā! Maģistrantūrā bija studiju kurss “Kodolfizika”, kuru pasniedza ļoti kolorīts, pieredzējis un zinošs profesors Tambergs. Tie bija 90. gadi, kad internets tikai sāka nonākt līdz Latvijai. Nebija nekādu citu resursu kā pamatā tikai grāmatas no padomju laikiem, varbūt vēl kādi avoti angļu valodā. Bibliotēkām nebija naudas aktuālajiem zinātniskiem žurnāliem. Kodolfizikas pamati mācību grāmatās bija diezgan labi aprakstīti, bet pati pēdējā tēma par elementārdaļiņām bija jāmeklē, kur mācīties. Cītīgi gatavojos eksāmenam, visu samācījos no kaut kādas 70. gadu padomju grāmatas. Bet tur nebija nekā par elementārdaļiņu fiziku ar kvantu hromodinamikas revolūciju, par standartmodeļa izveidošanos. Samācījies no vecās grāmatas, eksāmenā tieši izvelku biļeti par elementārdaļiņām. Šodien man pietiktu ar Vikipēdijas atreferēšanu. Bet es Tambergam pārstāstīju padomju zinātnes stāvokli 70. gados. Viņš korekti noklausījās un sacīja, ka vispār tas nav nepareizi, bet pretī man nolasīja nelielu lekciju, kā ir īstenībā, ka ir tāds CERN, ka jau būvē lielo hadronu paātrinātāju. Man bija šausmīgs kauns. Ielika atzīmi “9”, kas bija jau nepamatoti augsts vērtējums.
Likteņa ironija ir tāda, ka, atgriežoties pēc doktorantūras studijām Latvijā, pirmais studiju kurss, ko lektoram Kaščejevam nācās pasniegt fiziķiem, bija Elementārdaļiņu standarta modelis. Jau 10 gadus esmu šo kursu mācījis.
Iespējas realizējas, tikai tām sekojot
Kā tu vienā teikumā septiņgadīgam bērnam paskaidrotu, kas ir kvantu fizika?
Minēšu metaforu. Piemēram, mēs izgatavojam lego konstruktorus, dažādus lego komplektus, izdomājam jaunus klucīšus. Bet kvantu fizikas pieeja – var izdomāt jebkādu klucīti, bet dzīvē ir iespējami tikai daži. Tos klucīšus, no kuriem var salikt visas pārējās lietas, ir ļoti labi jāpārzina, jāsaprot, kā tie saslēdzas. Ar to tad arī nodarbojas kvantu fizika. Tātad tas vien, ka zinām visus iespējamos klucīšus, nenozīmē, ka zinām visu, ko no tiem var uzbūvēt. Šis zinātniskais izaicinājums ir patiesi bezgalīgs. Ja šeit būtu kāds datorzinātnes bakalaurs, viņš teiktu, ka zina nepilnības teorēmu matemātikā un par apstāšanās problēmas neatrisināmību un ka vienīgais veids, kā noskaidrot, ko no lego var uzbūvēt, ir iet un būvēt. Iespējas realizējas, tikai tām sekojot. Uz to aicinu ikkatru arī ārpus fizikas, datorzinātnes vai matemātikas konteksta.
Tieši par iespējām runājot, kā tu ieguvi savu pirmo darbu kā fiziķis?
Tas bija doktorantūras beigās Telavivas universitātē, kurai blakus ir Veicmana Zinātnes institūts, kaut kas Hārvardai līdzīgs. Promocijas darba līdzvadītāji piedāvāja iespēju man tur uzstāties fizikas seminārā. Nobijies students sameklēju kabinetu, kur sēdēja slavens profesors. Paskatījies uz mani, viņš pārvaicāja, vai es esmu tas runātājs, un pasniedza čeku par 100 dolāriem kā honorāru. Sākumā bija grūti noticēt. Bet jutos to nopelnījis, jo viņi gribēja uzzināt to, ko zinu es.
Studiju laikā darbs atrada mani. Mani uzmeklēja Cietvielu fizikas institūta teorētiskās fizikas laboratorija zinātnieki, sakot, ko es te nīkstot. Vispār jau es neko nejēdzot no fizikas, bet kā jauns cilvēks gan jau pie datoriem ātri piešaušoties, - lai administrēju viņu datoru parku rēķināšanai. Tas man deva dzīvē noderīgas UNIX administrēšanas iemaņas. Palēnām sāku rakstīt programmas un simulēt.
Tā ir izcila izņēmuma iespēja, ko jau agrā vecumā piedāvā Latvijas Universitāte - iesaisti nopietnā, reālā pētniecībā. Kad ierados Telavivā doktorantūrā, man bija jau divas zinātniskās publikācijas. Citi doktoranti uz mani skatījās lielām acīm, ka atbraucis kaut kāds ģēnijs no Austrumeiropas, kuram jau ir publikācijas. Pats gan to uzvēru kā pašsaprotamu.
Baudiet dzīvi atbildīgi!
Vjačeslav, kādu padomu tu dotu 12. klases skolēnam?
Uzdrošināties sekot tam, kas tevi vilina. Man laimējās ar fiziķiem, domāju, ka sastapšu totālus fanātiķus, kas visi būs uz viena viļņa. Tomēr lielākā daļa pielaiko sev to daudzveidību, kas ir apkārt, un meklē, kā vislabāk tur iederēties.
Meklējumus iespējas 12. klasē var būt ļoti dažādas. Daudzi varbūt gribētu studēt, bet ir arī iztika jāpelna un citādi. Iesaku 12. klasē turpināt izzināt nezināmo. Ir zināmie un ir nezināmie lielumi, par kuriem zini, ka tos nezini, bet tavā dzīvē svarīgu lomu spēlē tieši tie nezināmie nezināmie. Tāpēc iesaku atsaukties uz dažādiem izaicinājumiem un iespējām. Tieši studiju laiks un studiju vide ļauj iepazīt sevi un, protams, arī veido tevi.
Iepriekšējā “Grāds kabatā” viese aktrise Zane Daudziņa grib uzdot šādu jautājumu - ko tu, nešaubīdamies ne mirkli, būtu gatavs darīt savu tuvinieku labā?
Nopietns jautājums. Tikai nonākot grūtā situācijā, rīcība parādīs, kas īsti esi un ko un kādēļ esi gatavs darīt. To nevar izdomāt teorētiski. Bailes auditorijas priekšā ar pedagoģisko pieredzi esmu pārvarējis, bet komiķis un improvizators uz pieprasījuma no manis droši vien nesanāk. Humors un komiskums ir ilustrācija, garšviela jēgai un būtībai, par kuru runājam. Bet vienalga turpinu turēties pie sākotnējā apgalvojuma, ka primāri studijas Latvijas Universitāte man asociējas ar jautrību. Bet baudiet dzīvi atbildīgi!
