Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī»

GULBJA NOVA 1975 29.augusta vakarā Baldones Riekstukalna teleskopi kā parasti tika sagatavoti nakts novērošanai. Ap plkst. 22 Radioastrofizikas observatorijas (RO) līdzstrādnieks O.Paupers pamanīja Gulbja zvaigznājā spožu, apmēram 2.lieluma objektu. Pirmajā brīdī likās, ka tas varētu būt Zemes mākslīgais pavadonis, taču neparastais objekts nepārvietojās attiecībā pret citām zvaigznēm. Kļuva skaidrs, ka tiek novērota nova vai pat pārnova. Daudzās pasaules observatorijās 29.augustā sākās novas intensīva pētīšana. Gulbja Nova 1975 Riekstukalnā tika fotografēta ar Šmita teleskopu U, B, V staros, ar 55 cm teleskopu mērīts tās fotoelektriskais spožums U, B, V, R staros, Viļņas fotometriskajā sistēmā un spektra infrasarkanajā daļā. Jāpiezīmē, ka novas novērojumi radīja zināmas grūtības, jo izmantojamā aparatūra un teleskopi ir piemēroti tādu objektu pētīšanai, kurus ar neapbruņotu aci vispār nevar redzēt. RO stikla bibliotēkā šī Nova pirms eksplozijas 29.augustā ir konstatēta uz trim 1975.g. augusta uzņēmumiem, no tiem var spriest, ka jau apmēram mēnesi pirms uzliesmojuma šī zvaigzne pakāpeniski palielinājusi savu spožumu. Interesanta ir arī pēcmaksimuma spožuma līkne. Tā iegūta, izmantojot fotometrijas rezultātus Novas attēliem, kas uzņemti ar RO Šmita teleskopu B staros. Spožuma samazināšanās līkne ir gluda, taču ap 12./13. septembri vērojama zināma līknes gradienta izmaiņa. Iespējams, ka ar šo datumu ir sācies pārejas periods, kas saistīts ar izmaiņām spektrā. Tajā parādās planetāro miglāju spektriem raksturīgās t.s. aizliegtās līnijas. Pēc daudzām īpašībām – lielas maksimuma un minimuma spožuma amplitūdas, ilgstošā pirmsuzliesmojuma perioda un straujā spožuma samazināšanās ātruma – Gulbja Novai 1975 ir unikāls raksturs.

(Saīsināti pēc I.Platā, I.Jurģīša raksta 4.-8.lpp.)

MEKLĒT DZĪVĪBU uz MARSA Kopš 1975.gada 20.augusta un 9.septembra ceļā uz Marsu atrodas amerikāņu kosmiskie aparāti Viking-1 un Viking-2. 1976.g. 19.jūnijā un 7.augustā tiem jānonāk šīs planētas apkaimē un jākļūst par tās mākslīgajiem pavadoņiem. Pēc dažu nedēļu ilga lidojuma pa areocentrisku orbītu – tātad jūlijā un septembrī – no katra Vikinga jāatdalās pa nolaižamajam aparātam un jānosēžas uz Marsa virsmas, kur tam jādarbojas vismaz trīs mēnešus. Galvenais uzdevums šiem diviem ārkārtīgi sarežģītajiem aparātiem ir līdzvērtīgi sarežģīts – meklēt dzīvību uz Marsa. Tiem 300 milj. km attālumā no Zemes būs jāmēģina noskaidrot, vai dzīvība, kaut visvienkāršākajās tās formās, pastāv vai vismaz ir kādreiz pastāvējusi uz Saules sistēmā mūsu Zemei vislīdzīgākās planētas. Šis jautājums ir nodarbinājis astronomu prātus jau kopš 1877.gada, kad Skjaparelli saskatīja uz Marsa taisnu līniju tīklu – slavenos «kanālus». 1965.gadā pirmais no Zemes līdz Marsam veiksmīgi aizlidojušais kosmiskais aparāts Mariner-4 satrieca jebkādu cerību atrast tur kaut cik attīstītu dzīvību un padarīja visai problemātisku pat tās visvienkāršāko formu eksistenci uz šīs planētas: atmosfēras spiediens izrādījās vidēji ap divsimt reižu mazāks nekā uz Zemes, bet galvenā tās sastāvdaļa – ogļskābā gāze; nedaudzie attēli, kuri aptvēra 1% planētas virsmas, rādīja nedzīvu, ar neskaitāmiem krāteriem klātu, Mēnesim apbrīnojami līdzīgu virsmu, bet nekā tāda, kas atgādinātu «kanālus». Taču, kad ar pirmā Marsa mākslīgā pavadoņa Mariner-9 televīzijas kameru palīdzību bija uzfotografēta visa planētas virsma ar izšķiršanas spēju līdz 1-1.5 km, uz tās atklājās milzīgām izžuvušu upju gultnēm ļoti līdzīgi veidojumi, pie tam lieliski saglabājušies, bez manāmām erozijas pēdām.

(Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 15.-17.lpp.)