Academic Centre
Romāna galvenajai varonei Lindai dzīvē ir viss, ko var vēlēties sieviete jebkurā pasaules malā – Rīgā, Sanktpēterburgā, Mehiko, Dubaijā, Riodeženeiro, Ņujorkā, Budapeštā, Minhenē vai arī Ženēvā, kur noris romāna darbība. Viņai ir mīlošs vīrs, divi bērni, māja, mašīna, izdevusies karjera un finansiāla neatkarība. Viņa ir gudra, veiksmīga, skaista un seksīga. Viņu varētu uzskatīt par mūsdienu pasakas varoni, kurai rokās ir visas kārtis, lai dzīvotu, kā pasakās mēdz sacīt, ilgi un laimīgi.
Koelju romānā „ilgi un laimīgi” periods ilgst desmit gadus. Tad šī sieviete, kas visu laulības laiku ir priecājusies par sevi un savu ģimeni, sastop kādu rakstnieku, kura atziņa par laimi kā pilnasinīgu dzīves baudīšanu, nevis mierīgu un harmonisku eksistenci, liek viņai pārdomāt dzīvi un stāties ārlaulības sakaros ar skolas laika simpātiju.
Kaut arī „Sānsoļa” esence ir Lindas erotiskajiem piedzīvojumiem piesātinātais īslaicīgais romāns ar bijušo draugu, darbā izvērstāka ir galvenās varones cīņa ar depresiju, kas radusies rutīnas, miera stāvokļa un prognozējamības dēļ.
Šķiet, rakstnieks patiesi iedziļinājies sievietes iekšējā pasaulē, viņas centienos kļūt pašai sev par psihologu, izskaidrot gan pašsajūtu, gan arī attieksmi pret skolas laika simpātiju, kas aptver plašu izjūtu gammu – sākot no palīglīdzekļa cīņā pret rutīnu līdz neviltoti uzplaukušai mīlestībai. Protams, visam tam pāri klājas iekāre.
Romāna gaitā Linda jūtas slikti gan tālab, ka nesaprot sevi un savas vēlmes, gan tāpēc, ka iejūtīgais un saprotošais vīrs viņu netur aizdomās, nekādi un nenosodot par vienmuļības aizgaiņāšanai izmantotā paņēmiena izvēli. „Sānsoļa” galvenā varone te dzīvo un cieš pa īstam, te vēsi un racionāli skatās uz sevi no malas, mēģinot analizēt, kāds ir cēlonis viņas nomāktībai, seksuālās intereses zudumam par vīru, nespējai priecāties par saticīgo ģimeni un sasniegumiem karjerā. Autors prasmīgi atklāj sievietes šaubas par viņas pēkšņā un kaislīgā ārlaulības sakara sasaisti ar mīlestību, mēģinājumus saprast, kas ar viņu notiek un ko viņa vēlas, kā arī parāda, ka izejai no drūmo domu labirinta ir vajadzīgs palīgs – psihoterapeits vai vismaz cilvēks ar šādām dotībām.
Tā kā Koelju darbs ir veidots kā galvenās varones atskats uz konkrētu periodu viņas dzīvē, uzmanības centrā ir tieši Lindas personība, un pārējie grāmatas varoņi ir diezgan blāvi izstrādāti. Lielāka uzmanība ir veltīta galvenās varones īslaicīgā interešu objekta – mīļākā – sievai, kas kļūst par viņas sāncensi. Iespējams, šādā veidā Koelju uzsver Lindas fokusēšanos uz savu personību un problēmām, parāda, ka grūtajā dzīves posmā viņa savu vīru uztver visai margināli. Līdzīgi tiek attēlots arī Lindas mīļākais, kurš galvenokārt ir objekts, ar kura līdzdalību izlādēt seksuālo enerģiju un nepiepildītās miesīgās alkas.
Protams, situācijā, kad viena sieviete paralēli ir iesaistīta seksuālās attiecībās ar diviem vīriešiem, varētu šķist intriģējoši, kā šie attiecību mezgli atšķetināsies. Kaut arī versiju ir daudz un dažas no tām pat ir diezgan amorālas, Koelju paliek pasaku rakstnieka, morālista un tradicionālista lomā. Un netieši parāda, kādā veidā depresiju ārstēt nav vērts.
Ja „Sānsoli” novieto plauktā līdzās citiem Koelju sarakstītajiem darbiem, redzams, ka te autors pievēršas šodienā balstītai tēmai, kas aktuāla patlaban, nevis plašajiem jautājumiem, kam varētu būt mūžīga vērtība. Te ir bērni, kas spēlē spēlītes planšetēs, sievietes, kas cīnās ar psiholoģiskām kaitēm, vīrieši, kas paliek otrajā plānā, un Dievs, kas ir Rietumu pasaulē klātesošs, bet no kura neviens tā īsti nebīstas. Te ir salīdzinoši maz Koelju darbiem raksturīgo viedo atziņu – tās parādās vien grāmatas beigās brīdī, kad galvenā varone pārdomā pēdējā laikā veiktās izvēles. Tādējādi šis romāns pašam autoram ir kā solis sāņus no sev tipisko romānu plejādes.
Lasot grāmatu, nepamet sajūta, ka šoreiz Koelju ir vēlējies izpatikt pārāk plašai auditorijai. Viņam ir izdevies uzrakstīt universālu romānu, kas stāsta par sievieti, kāda varētu eksistēt jebkurā lielpilsētā, jebkurā pasaules malā. Par sievieti, kas dzīvo dzīvi, kāda, pēc sabiedrības domām, tiek uzskatīta par veiksmīgu – viņai ir ģimene, karjera, nauda, pievilcība. Iespējams, tieši tālab romāns zaudē daļu potenciāla un atstāj pliekanu un virspusīgu iespaidu.
Tāpat jāatzīst, ka „Sānsolis” ir tuvāks dzīvei nekā literatūrai. Tas vairāk mudina domāt par cilvēka psiholoģiju, nevis par konkrēto romāna māksliniecisko kvalitāti, vidi, varoņiem. Koelju smalki atsedz sievietes mentālo pasauli, bet sižetu un emocijas autors pasniedz tik tieši un bez metaforām, ka grāmatas lappuses gribas dēvēt nevis par psiholoģisku romānu, bet par kāda cilvēku dzīvesstāstiem atvēlēta žurnāla pielikumu – bez šaubām, ekskluzīvu.
