Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorants Oskars Gruziņš Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Toms Grīnbergs.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorants Oskars Gruziņš uzaudzis Amerikā, bet jau četrus gadus ir atgriezies atpakaļ Latvijā, jo vēlas piedalīties savas dzimtenes attīstībā. Viņš ir iesaistījies Marijas Sklodovskas-Kirī mācību inovatīvajā projektā “Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne” un savam pētījumam meklē cilvēkus, kuri dzimuši 1941.–1949. gadā un, kuru mātes ir Latvijas iedzīvotājas, bet tēvi – vācu vai padomju armijas karavīri “Šiem cilvēkiem vijas cauri kara liktenis jeb Dvēseļu putenis,” atzīst pētnieks.

Vectēva kara stāsti

 
Esat dzimis Latvijā, bet uzaudzis Amerikā. Kāpēc jūsu ģimene pameta Latviju pēc padomju valdības krišanas?
Latviju pasludināja par neatkarīgu valsti laikā, kad mēs ar ģimeni jau bijām Amerikā. Mans tēvs ir zinātnieks. Viņš bija ķīmiķis zinātniski pētnieciskajā institūtā. Padomju Savienībai beidzot pastāvēt, arī finansējums, kas paredzēts pētniecībai, beidzās. Domājot par ģimeni, un kā tālāk pelnīt maizīti, tika pieņemts lēmums pārcelties. Amerikā dzīvojošie radi palīdzēja mums iekārtoties. Pirmie gadi bija diezgan grūti. Lai uzturētu ģimeni, tēvs strādāja arī fizisku darbu, kas nebija ne tuvu viņa izglītības līmenim.
Tomēr visu ASV pavadīto laiku uzturējāt saikni ar Latviju?
Jā, mājās mēs vienmēr runājām latviski. Mani un māsu (Ieva Birka) vienmēr “vilka” atpakaļ uz Latviju. Katru vasaru pavadīju Latvijā pie vecvecākiem. Abi ar māsu esam pētnieki – arī Ieva ir ieguvusi doktora grādu Latvijas Universitātē. Lai gan pietrūkst vecāku klātbūtnes, tomēr saprotu viņu izvēli palikt siltajā Floridā. Nesen, kad viņi bija atbraukuši ciemos uz Latviju, redzēju, cik ļoti viņiem te bija auksti. Man bija pieci vai seši gadi, kad aizbraucām no Latvijas. Kad ieradāmies Amerikā, es nepratu angļu valodu un tā dēļ man bērnudārzā gandrīz izcēlās kautiņš, jo ar citu puiku mēģināju runāt latviski. Viņš nerunāja – tad es mēģināju runāt ar viņu krieviski, cik vien mācēju, bet puika tāpat nevēlējās sarunāties. Nodomāju, ka viņš ir augstprātīgs. Bet tad mammai zvanīja no bērnudārza un teica, ka viņas dēls esot palicis agresīvs. Tā bija radies pārpratums. Sākums vienmēr ir liels izaicinājums mums visiem. Savukārt pēc īsa laika, kad vecāki vēl nebija apguvuši angļu valodu, es pats vedu viņus uz pārtikas veikalu un sarunājos ar pārdevējām.
Arī, būdams Amerikā, izmantojāt iespējas – pateicoties Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības stipendijai strādājāt Latvijas Okupācijas muzejā.
Es vēl joprojām esmu Amerikas Latviešu jaunatnes asociācijas biedrs. Mani vienmēr ir interesējusi vēsture. Esmu daudz domājis par sev doto iespēju darboties Marijas Kirī projektā kā likteņa piešķirtu iespēju. Varbūt tas ir liktenīgi, jo interese par vēsturi man radās no opīša stāstiem. Kad notika 2.pasaules karš, mani vecvecāki bija ap 30 gadus veci. Viņi bija redzējusi un piedzīvojuši tik daudz. Es, būdams maziņš, ļoti uzmanīgi klausījos viņu atmiņas. Tad arī mana mamma saprata, ka izrādu padziļinātu interesi par vēsturi un sākās manis “izklaidēšana” pilsdrupās, muzejos un skaistās tūrēs pa Latvijas ārēm. Kad domāju par savu nodarbošanos – mutvārdu vēstures intervijas, darbs arhīvos un savu lielo interesi par vēsturi, vēlos atgriezt mirkļus, kurus pavadīju ar opīti, un turpināt klausīties viņa stāstus.    

Baltijas ceļš Eiropas Parlamentā

 
Varbūt arī darbs Latvijas Okupācijas muzejā jūs iedvesmoja pievērsties vēsturei?
Jāsaka, ka kopš 2006. gada neesmu zaudējis saikni ar Okupācijas muzeju. Man ļoti patika gida darbs. Viens no spilgtākajiem brīžiem bija, kad izrādīju muzeju Kipras vēstniekam. Arī viņam ļoti patīk vēsture -  mēs trīs stundas pavadījām, aplūkojot eksponātus un apspriežot vēsturiskus notikumus. Vēstniekam ļoti patika tūre manā pavadībā, tāpēc viņš par šo ekskursiju uzrakstīja Saeimai pateicības vēstuli, kas tagad ir arī Saeimas protokolā. Tas man bija liels pagodinājums. Arī studiju laikā es ik palaikam palīdzēju Latvijas Okupācijas muzejam tulkot tekstus muzeja ekspozīcijai, filmām un ievadvārdus grāmatām. Laikā, kad strādāju pie Sandras Kalnietes Eiropas Parlamentā (EP), mums ar Okupācijas muzeju bija cieša sadarbība. S. Kalniete ir apbrīnojama personība ar izteiktu interesi par vēsturi un zināšanām šajā jomā vēsturē. Eiropas parlamentā viņa bija priekšsēdētāja Vēstures izlīguma grupai. Es kā viņas asistents biju atbildīgs par šīs grupas darbību un aktivitātēm. Šajā laikā koordinēju izstādes, kas tika veidotas ar Okupācijas muzeja starpniecību, kā arī tulkoju grāmatu “Vēstules uz bērza tāss”.
Kā nonācāt EP?
Liktenis laikam. Bakalauru pabeidzu Ņujorkā. Tomēr vienmēr zināju, ka vēlos atgriezties Latvijā, vai sākotnēji, vismaz būt tuvāk. Maģistrantūras studijas pabeidzu Briselē Kentas universitātes programmā “Brussels School of International Studies”. Eiropas Savienību īsti nebiju iepazinis un nezināju, kā tās mehānisms strādā. Kenta Universitātes programma bija lieliska iespēja apgūt vēlamās zināšanas. Ieguvis maģistra grādu, pieteicos stipendijas projektam Eiropas Parlamenta bibliotēkā, kas kalpo par informācijas avotu Eiropas deputātiem. Bibliotēkā es EP deputātiem sagatavoju iknedēļas informācijas paketes par pasaules aktuālākajiem notikumiem. Atceros, ka tajā laikā notika Afganistānas un Irākas karš, aktuāli bija notikumi Ziemeļkorejā. Man iepatikās darbs EP, tāpēc uzrunāju S.Kalnietes kundzi par prakses iespējām viņas birojā. Tieši šajā laikā S. Kalniete dibināja EP Vēstures izlīguma grupu. Tās sastāvā bija aptuveni 50 EP deputāti, kas darbojās, lai Rietumeiropā veidotos dziļāka izpratne par vēsturiskiem notikumiem un to sekām Austrumeiropā. Pēc pārmaiņām S. Kalnietes birojā, es kļuvu par viņas asistentu. Pārsvarā strādāju ar vēstures jautājumiem, tajā laikā EP organizējām daudz pasākumu. Jutos ļoti pagodināts un gandarīts, kad panācām, ka viens no galvenajiem gaiteņiem EP tika nosaukts par “Baltijas ceļu”. Ir gods būt daļai no šī notikuma.
Tā jums bija laba pieredze?
Darbs S. Kalnietes birojā bija ļoti interesanta un noderīga pieredze. Kad S. Kalnietei tuvojās pārvēlēšana, EP biju nostrādājis jau piecus gadus. Sapratu, ka ir īstais laiks sākt darīt, ko citu. Ņemot vērā manu vēlmi atgriezties Latvijā, sāku domāt, kādas ir manas iespējas un, ko es tur varētu darīt. Un tad tika izsludināta pieteikšanās Marijas Kirī projektam.  

Karš maina dzīvesstāstus

 
Savam pētījumam “Karā dzimušie bērni” meklējat cilvēkus, kas dzimuši 1941.–1949. gadā, kuru mātes ir Latvijas iedzīvotājas, bet tēvi vācu vai padomju armijas karavīri.
Mana pētījuma būtiskākais noteikums ir, ka mātei jābūt dzīvojušai Latvijā pirms kara, neskatoties uz etnisko piederību, bet tēvam jābūt Otrā pasaules kara laikā Latvijā ienākušam kopā ar vācu vai padomju armiju, ar noteikumu, ka viņš pirms kara Latvijā nedzīvoja. Projekta ietvaros mēs aplūkojam cilvēka dzīvesstāstu un, analizējam, kā fakts par tēvu ir ietekmējis viņa vai viņas dzīvi un identitāti. Un kā šī cilvēka dzīve ir veidojusies pēc varas pārmaiņām, kas notika līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.  
Vai cilvēki ir atsaukušies?
Esmu laimīgs, jo varu teikt, ka jau esam veikuši gandrīz 30 intervijas. Mēs apbraukājam Latviju un intervējam cilvēkus. Jāsaka, ka tas viss nebūtu iespējams bez sadarbības ar Latvijas Okupācijas muzeju. Muzejs veido mutvārdu vēstures krātuvi un audiovizuālo krātuvi papildina ar dzīvesstāstiem un datiem. Okupācijas muzeja audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja un vēsturniece Lelde Neimane un kinooperators un vēsturnieks Andrejs Edvīns Feldmanis man ir snieguši atbalstu un īsu apmācības kursu, kā veikt intervijas. Par šo jautājumu esmu lasījis ļoti daudz literatūras, bet dzīvē un praksē tomēr daudz kas mēdz atšķirties no teorijas.
Ko no intervijām jūs vēlaties noskaidrot?
Austrumeiropā šī tēma pat nav pētīta. Latvijā esmu pirmais, kas pēta šo “kara bērnu” dzīvi. Piemēram Norvēģijā, kur šī tēma ir pētīta un ir pat veiktas kvantitatīvās analīzes par šo bērnu dzīvi, atklājās, ka “kara bērniem” ir sliktāki dzīves apstākļi, nekā tiem, kurus  ir tajā pašā vecumā audzinājušas vientuļās mātes , bet nav “kara bērni”. Šiem “kara bērniem” ir zemāka izglītība un lielākas psiholoģiskās problēmas. Pēckara sabiedrība un valdība viņus uztvēra kā fifth column jeb ienaidnieka bērnus, kuriem ir potenciāls, ka arī viņi nākotnē varētu būt ienaidnieki. Norvēģijā mātēm, kas bija precējušās ar vāciešiem, atņēma pilsonību, atņēma bērnus. Šī tēma ir pētīta arī Dānijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Anglijā. Faktiski pētījums nav vien par “kara bērniem”, bet arī par sabiedrību, tajā valdošajiem aizspriedumiem un neiecietību pret t.s. citiem. Marijas Kirī projektā esam 15 dalībnieki - katrs savā valstī ar savu tēmu. Ir cilvēki, kas pēta vēsturi, kā es, un ir jaunie zinātnieki, kuri iedziļinās mūsdienu konfliktos, piemēram, Ugandā un viņi tiešām intervē pēdējo gadu laikā dzimušos “kara bērnus”. Mums ir arī kolēģe, kura nāk no Bosnijas. Un viņa pēta bijušās Dienvidslāvijas konfliktu, intervē bērnus, kuri ir dzimuši konflikta laikā. Šobrīd viņi ir ap 20 gadus veci. Projektam ir cēls mērķis un cerība, ka mēs visi ar saviem laikā un ģeogrāfijā atšķirīgajiem pētījumiem un secinājumiem varēsim palīdzēt nākotnes konfliktu “kara bērniem” integrēties un būt kā ceļvedis tolerances veicināšanā. Savukārt mans mērķis ir parādīt, kā veidojās “kara bērnu” dzīves padomju Latvijā un arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas.
Kā šīs intervijas reāli notiek? Cilvēki stāsta par savu bērnību?
Mēģinām uzzināt ģimenes stāstu, kā vecāki iepazinās kara laikā, par vecāku vecākiem. Mēs vācam ziņas, kā ģimene uztvēra viņu attiecības, kā pret izturējās plašāka sabiedrība. Tāpat uzdodam jautājumus par padomju režīma attieksmi pret “kara bērniem”. Cenšamies izzināt arī “kara bērnu” identitāti un kā to ietekmēja viņu izcelsme. Cilvēkiem, kuri atsaucas manam uzaicinājumam izstāstīt dzīvesstāstu, parasti pašiem ir interese izstāstīt savu dzīvesgājumu. Ļoti daudzi arī uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi. Pašlaik jau var secināt, ka “kara bērnu” dzīves un sabiedrības attieksme Rietumeiropā un Padomju Savienībā bija atšķirīga. Daudz gan vēl negribu stāstīt, jo neesmu pabeidzis datu vākšanu un apkopošanu, kā arī pagaidām nevēlētos izklāstīt visus secinājumus. Taču Latvijas cilvēki ir ļoti atsaucīgi un laipni. Intervijas laikā mēs parasti dzeram kafiju vai tēju, ēdam kūciņas, parunājam. Arī daudzām ģimenēm ir ļoti svarīgi, ka notiek šīs intervijas. Tas ļauj vairāk uzzināt par dzimtas vēsturi un sākt sarunu par ģimenes locekļu starpā līdz šim neizrunātām lietām. Bieži vien ne jau paši “kara bērni” piesakās intervijām, bet gan – viņu bērni vai mazbērni, jo viņi vēlas, lai taptu ģimenes dzīvesstāsts. Kad ieraksts ir gatavs, bieži vien tā kopiju atstājam arī intervēto cilvēku ģimenes arhīvam. Tā tad paliek arī bērniem un mazbērniem. Līdz šim mēs neesam intervējuši nevienu, kurš būtu apgalvojis, ka būtu dzimis no vardarbības. Protams, tādi bērni ir. Vardarbība vienmēr ir karā klātesoša. Tas ir saprotami, tā ir ļoti sāpīga lieta un, visticamāk, cilvēki par to negrib runāt. Daudzās ģimenēs par pagātni valda klusuma režīms. Arī domājams, ka daudzi “kara bērni, kuri šobrīd ir 70 gadus veci, nemaz nezina savas izcelsmes faktu un savas ģimenes patieso vēsturi. Dažās no intervijām atklājies, ka bērnībā vai skolas laikā viņi ir nejauši atklājuši ģimenes noslēpumu, ka tēvs nemaz nav viņa tēvs.
Kas karā dzimušajiem bērniem ir kopīgs?
No kopīgo iezīmju nosaukšanas šobrīd gribētu atturēties, jo vēl ir priekšā milzīgs darbs, veicot adatu analīzi. Bet viena iezīme, kas visiem vijas cauri intervijām, protams, ir kara liktenis jeb Dvēseļu putenis. Karš ļoti daudzām ģimenēm ir mainījis viņu dzīvesstāstus, turklāt nav divu vienādu stāstu, tie ļoti atšķiras.
Kad ierakstīju pētījuma nosaukumu Google, atvērās reģionālo ziņu mājaslapas. Šis pētījums ir izskanējis visā Latvijā?
Esmu ļoti centīgi strādājis, lai tā notiktu. Lai arī darbu rakstu viens, kad runāju par šo projektu, saku mēs, jo bez cilvēku, kuri piedalās intervijās, palīdzības es to nekādā veidā nebūtu izdarījis. Esmu visiem šiem cilvēkiem ļoti pateicīgs. Marijas Kirī projekta laikā mums ir notikušas apmācības vairākās Rietumvalstu universitātes, tostarp tās vadījuši arī cilvēki, kuri veikuši “kara bērnu” pētījumus Nīderlandē, Francijā un Vācijā. Mums apkārt ir cilvēki no kā smelties. Divu gadu laikā esmu attīstījis metodi, kā atrast kara bērnus. Pašā sākumā mums bija dažas intervijas un šķita, ka viss projekts balstīsies vien uz dažām intervijām. Protams, ir arī arhīvu materiāli un atmiņas. Divu gadu laikā esmu strādājis vairākos arhīvos un ieguvis būtiskus datus. Būdams šīs tēmas pirmais pētnieks, es lieku šā virziena pētījuma pamatus, mēģinu savākt visu iespējamo informāciju, lai arī saprastu, kādi avoti un dati  eksistē, kā tie ir lietojami. Sapratu, ka jāmeklē organizācijas, kas varētu mani informatīvi atbalstīt. Esmu uzrakstījis visām pašvaldībām vēstuli ar lūgumu palīdzēt iegūt informāciju par “kara bērniem” un novietot pašvaldības pārziņā esošajos informācijas stendos uzaicinājumu pieteikties intervijai. Pašvaldības bija ļoti atsaucīgas. Viņi uzaicinājumu ievietoja vietējās avīzēs, Facebook un citos portālos. Tā tas aizgāja. Tad es uzrakstīju Latvijas Bibliotekāru biedrībai un Muzeju biedrībai. Ir izdevies informāciju par projektu un uzaicinājumu izplatīt visā Latvijā. Veiksmes stāsts. Lielai daļai cilvēku, ko esmu intervējis, tēvs ir pazudis bez vēsts. Viņi ir meklējuši tēvus, kas pārsvarā ir vācieši, ar Sarkanā krusta organizācijas starpniecību. Es ļoti gaidu atļauju no Sarkanā Krusta, kas man dotu piekļuvi viņu arhīvam, kaut vai ar vienošanos par privātu datu neizpaušanu, jo saprotu, ka tur ir izteikti sensitīva informācija. Man būtu arī svarīgi redzēt statistiku, cik cilvēki ir meklējuši savus tēvus.

 

Patriotisms cauri visam

 
Bakalaura grādu ieguvāt Ņujorkas universitātē, maģistra – Kentas Universitātē Briselē, savukārt doktorantūrā studējat Latvijas Universitātē. Esat studējis trīs dažādās valstīs, trīs dažādās universitātēs un noteikti varat salīdzināt, kādas ir studijas, pētniecība?
Tā nevar salīdzināt, jo godīgi sakot, bakalaura grāda studijas ļoti atšķiras no maģistra studijām un maģistrantūra no doktora studijām. Protams, akadēmiskās un kultūras lietas atšķiras. Es nevaru salīdzināt tieši, jo katrā vietā esmu bijis citā studiju pakāpienā. Doktora studijas ir ļoti atkarīgas no paša cilvēka – te nav kā bakalauram, kur pasniedzēji uzpasē, skatās, vai darbi tiek izpildīti. Te tu esi pats vainīgs, ja nesanāks. Protams, profesore Vita Zelče man palīdz attīstīt plānu un struktūru, lai saprotu kādi soļi veicami.  
Kopumā esat apmierināts ar savu izvēli studēt Latvijas Universitātē?
Ar to esmu ļoti apmierināts. Visi ir atbalstoši, varbūt pat mazliet brīnās, kāpēc es te esmu parādījies. Esmu iekšā tajā visā un ārpus tā visa. Es ļoti daudz laika pavadu Latvijas Okupācijas muzejā, kur arī droši vien brīnās, kas tur “peld apkārt” (smejas). Man visu laiku ir maziņš stress, jo es jūtu, ka tas ir MŪSU pētījums.
Droši vien intervējamie jums zvana un interesējas, kā veicas ar pētījumu?
Par individuāliem cilvēkiem nevaru runāt, ir daži, kas ar mani sazinās biežāk. Intervijas laikā sanāk ļoti labi iepazīt cilvēku. Parasti intervija ilgst 2-3 stundas. Brīžiem liekas, ka, iespējams, es šo cilvēku dzīves zinu labāk nekā viņu bērni vai mazbērni. Kad intervējamie ar mani runā, es saprotu, ka daudzi no viņiem varbūt savu dzīvesstāstu pastāsta pirmo reizi. Un man tā ir liela atbildība.
Kā uzturat latvisko garu sevī? Vasarā Dziesmu svētki, vai tajos piedalīsities?
Varu teikt, ka, visticamāk, neizskatos pēc patiesa patriota, jo nesalu visu nakti rindā, lai nopirktu biļetes uz Dziesmu svētkiem (smejas). Tomēr paveicās un no krustvecākiem saņēmu biļetes dāvanā. Noteikti būšu klāt Dziesmu svētkos, noteikti arī dziedāšu, ja vien blakusstāvētāji atļaus. Patriotisms jau tāds dabisks, nekur no tā neaizbēgsi. Tā ir audzināšana un vieta, kur es smeļu savas vērtības.

Share