LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieka Jāņa Ķerusa apskatu par LPSR VDK krimināllietām par pretpadomju propogandu 1957. gadā, kurā sabiedrības noskaņojumu ietekmēja arī “1956. gada PSKP XX kongresa nostādnes par staļinisma nosodīšanu un līdz ar to saistītās cerības par režīma liberalizāciju, ortodoksālo staļinistu apjukums jaunajā situācijā, 1957. gada V[jačeslava] Molotova [Skrjabina], [Lācara] Kaganoviča un Georgija Maļenkova atstumšana no PSRS varas virsotnes.”[1] Zinātniski precīzāka rezultāta sasniegšanai būtu pētāms un detalizēti izvērtējams plašāks posms – no 1956. līdz 1959. gadam, jo šajā laikā par pretpadomju propagandu un aģitāciju ierosināto krimināllietu skaits bija visai liels, salīdzinot ar dažu gadu periodu pirms un pēc šī posma. 1956. gadā ierosinātas divdesmit šāda veida krimināllietas, 1957. gadā – sešdesmit divas, bet 1958. gadā – piecdesmit deviņas krimināllietas. Vēlāk to skaits samazinās. Tieši 1957. gads raksturīgs ar to, ka, skatot to lielākā laika skalā – pirms un pēc Josifa Staļina nāves –, par pretpadomju propagandu un aģitāciju tiesāts vislielākais personu skaits Latvijas teritorijā. 1957. gadā kopumā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) par kontrrevolucionāriem noziegumiem tiesāto skaits sasniedza 2498, no minētajiem 84,5 % notiesāja par pretpadomju propagandu un aģitāciju, savukārt 1958. gadā šis skaits samazinājās arī visā PSRS kopumā – šajā gadā bija tiesāti 1416 cilvēki.[2] Aprobežošanās ar 1957. gadā ierosinātajām krimināllietām saprotamu iemeslu dēļ izlaiž to gadījumu analīzi, kas sekojuši kā nekavējoša reakcija uz 1956. gada Ungārijas notikumiem, piemēram, 1956. gada krimināllietās par pretpadomju propagandu un aģitāciju dominē aizturēto atsauces uz Ungārijas notikumiem. Tāpat šādā veidā nebūs analizētas arī vēlāko gadu krimināllietās, kur konkrētu personu kriminālvajāšana sākta gandrīz ar gadu novēlošanos, piemēram, 1938. gadā dzimušais jaunietis, Latvenergo elektromontieris Alberts Petrovs, Ivana dēls, 1957. gada naktī uz 15. maiju Rīgas radiotornī pie Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes ēkas, tātad pulkveža Mečislava Maculēviča (1916–1961)[3] acu priekšā[4] pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Tikai 1958. gada marta beigās operatīvās darbības rezultātā LPSR VDK noskaidroja vainīgo,[5] kā arī aizturēja līdzzinātājus – Imantu Laimoni Radziņu[6] un Nikolaju Veļu[7], kurus tiesāja 1958. gadā. Alberts Petrovs no kriminālvajāšanas izvairījās, jo 1957. gada 14. jūlijā noslīka, peldot pāri Lielupei, neilgi pēc sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas Rīgas radiotornī.[8] Sākot ar 1956. gadu, apzināta pretošanās padomju varai ieguva pretpadomju propagandas un aģitācijas aprises, jo bruņotā pretošanās vairs nebija reāla. Protams, ne jau visas pretpadomju noskaņas uzskatāmas par apzinātu pretošanos, tomēr minētais neliedza LPSR VDK arī attieksmes interpretēt kā pretpadomju propagandu un aģitāciju. Visai nozīmīga attiecīgā laika iezīme bija represēto Latvijas iedzīvotāju atgriešanās no izsūtījuma. Tā, piemēram, no 1957. līdz 1962. gadam Latvijas teritorijā atgriezās aptuveni 31 tūkstotis cilvēku.[9] Viņi veidoja samērā lielu pret esošo varu noskaņotu iedzīvotāju kategoriju, kas, bieži nespējot kontrolēt emocijas, publiski pauda asu viedokli, ko attiecīgajā laikā interpretēja kā pretvalstisku. Nozīmīga laikmeta iezīme ir arī tās paaudzes pašizpausmes meklējumi, kas apzinīgā vecumā nebija pieredzējusi Otro pasaules karu un masu represijas un kuru pasaules uzskatu veidoja pārmaiņas PSRS varas struktūrās piecdesmito gadu otrajā pusē. Samazinoties bailēm, cilvēki atļāvās vairāk izteikt savas domas, faktiski neapzinoties, ka PSRS tas bija aizliegts.[10] Nepieciešamību izteikties radīja totalitārismam un autoritāri birokrātiskai sistēmai raksturīgās iezīmes, kur ikdiena kļūst politizēta, piemēram, tiek īstenota iekšējā aizņēmumu politika un attiecīgi seko šīs politikas ideoloģiskā pamatošana.[11] Ungārijas revolūcijas iespaidā PSRS vadība ar represīvu soļu palīdzību centās saknē nocirst brīvdomības izplatīšanos. Krievu vēsturnieks Vladimirs Kozlovs[12] (1950) uz jautājumu, kādēļ tieši Ņikitas Hruščova (1894–1971) vadībā PSRS notika masveida pretošanās politiskajai varai, atbild, ka to noteica divi apstākļi. Pirmkārt, viņaprāt, Hruščovs centās vājināt VDK atšķirībā no sava pēcnācēja Leonīda Brežņeva (1906–1982), kas to savukārt nostiprināja. Otrkārt, viņaprāt, Brežņevam izdevās “uzpirkt” sabiedrību ar ienākumiem no naftas eksporta.[13] Laika periodu no 1956. gada beigām līdz 1958. gadam uzskata arī par Hruščova represīvās politikas kulminācijas periodu.[14] Vēsturnieks Ritvars Jansons (1968) par Ungārijas notikumu ietekmi uz PSRS politiku brīvdomības apspiešanā raksta: “Notikumiem Ungārijā un to ietekmei uz PSRS sabiedrību PSKP CK pievērsa lielu uzmanību. PSKP CK Prezidija 1956. gada 19. decembra sēdē nolēma apstiprināt PSKP CK vēstules projektu partijas organizācijām Par partijas organizāciju masu politiskā darba pastiprināšanu un naidīgu, pretpadomju elementu izlēcienu novēršanu. Vēstuli nosūtīja Komunistiskās partijas savienoto republiku CK, novadu, apgabalu, pilsētu un rajonu komitejām, ar norādījumu, ka vēstule jāapspriež visās partijas pirmorganizācijās. Vēstulē norādīts, ka 1956. gada oktobra un novembra notikumi Ungārijā bijuši kontrrevolūcijas mēģinājums sagraut proletariāta diktatūru un iznīcināt sociālistisko iekārtu, atjaunojot muižnieku un kapitālistu varu, uzspiest Ungārijai fašistisku režīmu, izraisīt jaunu kara perēkli utt., taču ungāru tauta ar padomju karaspēka palīdzību sociālistiskos iekarojumus nosargājusi.”[15] Šī vēstule un ideoloģiskās cīņas saasināšanās jautājumi skatīti, piemēram, Latvijas Padomju rakstnieku savienības partijas pirmorganizācijā 1957. gada 8. janvārī, kurā var vērot šīs iestādes vadības vēršanos pret brīvdomību rakstnieku aprindās. Valdis Lukss (1905–1985)[16] informēja sapulci par apspriedi Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālajā Komitejā (CK) par ideoloģiju. Runāts par to, ka “aizvien biežāk balsis paceļ naidīgi elementi. Pret viņiem jācīnās visiem spēkiem. [..] Heislers[17] rakstījis no nepareizām pozīcijām, visus izsūtītos parādot kā nevainīgus. [..]”.[18] Arī okupētās Latvijas teritorijas visaugstākā līmeņa pārvaldes struktūrās piecdesmito gadu beigās izskanēja bažas par pretpadomju noskaņojumu pieaugumu. LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera (1899–1978) 1958. gada 11. janvāra ziņojumā LPSR MP par stāvokli republikā norādīts uz pretpadomju aktivitāšu pieauguma draudiem sakarā ar to, ka norit masveida atgriešanās no izsūtījuma. Pamatots ir jautājums, vai tiešām bijušie izsūtītie Latvijas iedzīvotāji veidojuši lielāko daļu no pretpadomju propagandā un aģitācijā apsūdzētajiem. Protams, piedzīvotās represijas bija nozīmīgs faktors pretpadomju noskaņojuma pieaugumā piecdesmito gadu otrajā pusē, tomēr uzskatu, ka tas nebija galvenais iemesls. To apliecina apstāklis, ka liela daļa apsūdzēto par pretpadomju rīcību bija cilvēki, kas represijas nebija pieredzējuši apzinīgā vecumā. 1957. gada LPSR VDK krimināllietu apzināšanas metodoloģijas aspekti Ievērojot to, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā Latvijas Valsts arhīvā nav pieejams zinātniskās darbības veikšanai laikmetīgs krimināllietu katalogs, šobrīd galvenais avots LPSR VDK krimināllietu atlases avots ir krājums No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā: 1940 – 1986.[19] Krājuma informācija ļauj secināt, ka 1957. gadā par pretpadomju propagandu un aģitāciju, proti, noziedzīgo nodarījumu, kas bija paredzēts Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantā, sodīti 63 Latvijas teritorijā dzīvojošie. Ja ņem vērā, ka divas krimināllietas pret piecām personām bija ierosinātas par pornogrāfisku materiālu glabāšanu un izplatīšanu, lai gan principā apsūdzības drīzāk atbilstu pretpadomju propagandai un aģitācijai, kopā 1957. gadā konstatējamas 55 krimināllietas par politisku ieskatu paušanu pret 68 personām.[20] Minētās lietas izmantotas pētījumā, par ko sagatavots konkrētais apskats. Salīdzinājumam – visā PSRS 1957. gadā par politisku ieskatu paušanu apsūdzētas 1964 personas.[21] Saskaņā ar minētajā krājumā esošajām ziņām 1957. gadā LPSR VDK bija ierosinājusi 111 krimināllietas, to skaitā 16 – par ekonomiskiem noziegumiem, astoņas – par bēgšanu no LPSR, 13 – par t. s. Otrā pasaules kara noziegumiem. Viena lieta ir līdzīga skatīto 68 personu krimināllietām, tomēr nav uzskatīta par tādu, kas atbilstu politisku uzskatu paušanai un ko tādēļ definēja kā pretpadomju propaganda un aģitācija, tomēr, izskatot lietu, konstatēts, ka lieta saistīta ar antisemītisku izteicienu lietošanu, tādēļ rosināta atbildība atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 59.⁷ pantam,[22] turklāt lietas izskatīšanas gaitā nodarījums atzīts par maznozīmīgu un nepierādītu.[23] Dažos gadījumos apsūdzība pretpadomju propagandā un aģitācijā celta kopā ar apsūdzību huligānismā un sabiedriskās kārtības traucēšanā, tātad līdzās KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam apsūdzība pamatota arī ar KPFSR Kriminālkodeksa 74. pantu,[24] 182. panta pirmo daļu,[25] kā arī 58.¹¹ pantu.[26] No šiem 68 apsūdzētajiem 18 apsūdzēti par skrejlapu izplatīšanu, no kuriem 12 bija izplatījuši skrejlapas trīs pretpadomju grupu ietvaros, savukārt trīs personas – Bruno Tits,[27] Juris Jirgens[28] un Artūrs Štulbergs[29] – apsūdzētas arī par Latvijas Republikas karogu uzvilkšanu Ainažos un Talsos. Karoga uzvilkšanas sagatavošana inkriminēta gandrīz visiem grupas Dzirkstele jauniešiem. Līdzās LPSR VDK krimināllietām būtisks avots šo lietu izpētē ir LPSR VDK ziņojumi LPSR MP[30] un Rīgas pilsētas partijas organizācijai.[31] Šajos ziņojumos ir īsas ziņas par pretvalstiskā nodarījuma raksturu, neliela biogrāfiska informācija par attiecīgajā lietā aizturētajiem vai profilaktētajām personām. Kopumā šajos ziņojumos ir īsas ziņas par 28 no šajā pētījumā skatītajām lietām par 68 personām. Viens no LPSR VDK ziņojumos LPSR MP minētajiem apsūdzētajiem nav minēts krājumā No NKVD līdz KGB. Attiecīgā persona ir 1934. gadā dzimušais Heino Lārs, igaunis, LPSR MP Fiziskās kultūras un sporta komitejas Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta students. Heino Lāra ģimene 1941. gadā bija izsūtīta no Igaunijas teritorijas. Heino Lāru aizturēja 1957. gada beigās, jo viņš studentu vidū “apmeloja padomju valsti, slavēja Igaunijas buržuāzisko iekārtu, [..] apgalvoja, ka demokrātija PSRS pastāv tikai uz papīra”.[32] Minētie LPSR VDK ziņojumi ļauj labāk izprast, kāda veida nodarījumus uzskatīja par pretpadomju propagandu un aģitāciju, bet kādus nodeva izmeklēšanai citām struktūrām. Ziņojumi rakstīti īsu brīdi pēc izmeklēšanas sākšanas un nodarījumā vainīgo noskaidrošanas. Tāpēc nereti tajās ir informācija par kādas lietas uzsākšanu sakarā ar aizdomām par kontrrevolucionāra rakstura noziegumu, kas vēlāk lietas izskatīšanas gaitā negūst apstiprinājumu, tāpēc sastāvs tiek pārkvalificēts, bet lieta nodota citai kompetentai iestādei. Piemēram, Tālivaldis Brūveris[33] neilgi pēc atgriešanās no ieslodzījuma par to, ka Otrā pasaules kara laikā bijis aizsargs, 1957. gada sākumā Ventspils rajonā uzbruka milicim Robertam Kļaviņam par to, ka Kļaviņš viņu apsargājis 1951. gada 20. oktobra veiktā aresta laikā. Tālivaldi Brūveri apsūdzēja atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 73.¹ panta pirmajai daļai[34] un 74. panta pirmajai daļai.[35] Izmeklēšanu veica LPSR VDK, un tās ziņojumā teikts: “VDK izmeklēšanas daļa mēģina atklāt nozieguma kontrrevolucionāro raksturu.”[36] Tomēr minētā lieta nav atrodama arī krājumā No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā: 1940–1986. LPSR VDK ziņojumā LPSR MP minēts, ka Ezeres 1941. gadā dzimušie skolēni Juris Blaus un Jānis Gubelis spridzinājuši tiltu pār Ezeres upi, izmantojot atrastu 81 mm kara laika mīnu. Spriežot pēc LPSR VDK ziņojuma, politisku motīvu jauniešu rīcībā nespēja atrast. Minētā krimināllieta nav atrodama krājumā, savukārt LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera ziņojumā LPSR MP priekšsēdētājam Vilim Lācim (1904–1966) minēts, ka lietas materiāli nodoti Saldus rajona prokuratūrai.[37] Acīmredzot izmeklēšana ņēma vērā jauniešu skaidrojumu, ka viņi gribējuši vien uzzināt, kas notiek, ja tiltu spridzina ar 81 mm mīnu, tāpēc apsūdzība kontrrevolucionāros motīvos izpalika. Analizējamo personu vispārīgs raksturojums Apsūdzēto vecums Analizētās krimināllietas par 68 personām liecina, ka vidējais apsūdzēto vecums ir samērā neliels – 35 gadi. No tiem teju trešdaļa jeb divdesmit bija jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem. Vecākie bija 1900. gadā dzimušais rīdzinieks Aleksandrs Grīnbergs[38] un tajā pašā gadā dzimušais rīdzinieks Rūdolfs Piebalgs,[39] bet jaunākais – 1942. gadā dzimušais Talsu jauniešu pretpadomju grupas dalībnieks Edvīns Treilībs.[40] Par jaunatnes attiecībām ar PSRS okupācijas varu Jānis Rimšāns raksta: “Jaunatne savā būtībā ir noskaņota liberāli, tai ir raksturīga brīvdomība un interese par jaunām idejām. Konservatīvas ideoloģijas vidē tai rodas konflikts ar pastāvošo varu, ko totalitāra režīma apstākļos var konstatēt vislabāk.”[41] Jaunieši izceļas ar to, ka mērķtiecīgi un apzināti veica pretpadomju propagandu un aģitāciju, izplatot skrejlapas. Tomēr, lai pilnībā apzinātos jauniešu rīcības motīvus, jāņem vērā, ka lielākā daļa jauniešu, kas 1957. gadā izplatīja pretpadomju skrejlapas, bija profilaktēti. Gandrīz visi divdesmit tiesātie jaunieši izplatīja skrejlapas un, to darot, piedalījās pretpadomju grupās. Lai gan vairums no viņiem bija ar nepabeigtu vidējo izglītību, neviens nestudēja augstskolā, tomēr viņus var uzskatīt par izglītotāko personu kategoriju, kas bija apsūdzētas atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam. Izņēmums ir Jānis Matejunas,[42] kurš saskaņā LPSR VDK ziņojumā LPSR MP bija lasīt un rakstīt nepratējs.[43] Skrejlapu rakstīšanai nepieciešamās iemaņas tomēr netraucēja skrejlapu izgatavošanai, jo to izgatavošanu viņš bija licis savai trīspadsmit gadu vecajai māsai Birutai Matejunas.[44] LPSR situācijas salīdzinājums ar PSRS piecdesmitajos gados norāda, ka tā ir raksturīga iezīme, ka par pretpadomju propagandu un aģitāciju sauca pie atbildības personas, kam galvenokārt bija nepabeigta pamatizglītība. Apskatītajās lietās 33 personas bija vecumā no 24 līdz 45 gadiem, no tām 25 bija dzimušas laika periodā no 1910. līdz 1930. gadam. Minētās personas apzinīgā vecumā bija pieredzējušas Latvijas Republiku, kas nenoliedzami ietekmēja viņu pasaules uzskatu un vērtību sistēmu. Šajā vecuma grupā apsūdzētie par pretpadomju propagandu un aģitāciju minēto darbību bija veikuši dažādās formās, turklāt daudz biežāk šīs vecuma grupas pārstāvji pretpadomju propagandu un aģitāciju veikuši, publiski traucējot sabiedrisko kārtību. Aresta brīdī 40 gadu vecumu sasnieguši bija 19 apsūdzētie. Šīs vecuma kategorijas iedzīvotāji veica pretpadomju propagandu un aģitāciju galvenokārt savā darbavietā un tuvāko kolēģu vidū. Viņu rīcībai nav raksturīga apzināta politisku ieskatu paušana un klaja pastāvošās varas kritika. No vienas puses, tas liecina, ka šīs vecuma grupas pārstāvji nav jutušies tik droši kā jaunieši, kas, lai arī daļa alkohola reibumā, tomēr biežāk izteica kritiku par PSRS, PSKP vai veica kādu citu par pretpadomju rīcību uzskatītu darbību. Tomēr arī šīs vecuma grupas apsūdzētie savas domas nereti izteica mazpazīstamiem vai pat svešiem cilvēkiem, kritizējot PSRS rīcību Ungārijā, PSRS īstenoto tautsaimniecības politiku, piemēram, vēršoties pret PSRS valsts aizņēmumiem vai slavējot Latvijas Republikas sasniegumus iepretim dzīves realitātei okupācijā. Analizētajās krimināllietās sešiem apsūdzētajiem inkriminēta pretpadomju satura vēstuļu rakstīšana augstākām PSRS varas iestādēm, ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem un pat paziņām. Šāda pretpadomju propagandas un aģitācijas izpausme bija raksturīga vecumā no 30 līdz 54 gadiem. Arī vienīgās divas sievietes, kuru krimināllietas bija atlasītas atbilstoši izvirzītajiem kritērijiem, bija apsūdzētas tieši par pretpadomju vēstuļu sūtīšanu. Iepriekšējā sodāmība Par spīti LPSR VDK vadības apgalvojumiem, ka pretpadomju uzskatus Latvijas teritorijā izplata galvenokārt bijušie represētie, kuri atgriezās no ieslodzījuma un izsūtījuma vietām, tikai sešas no 68 personām 1957. gadā atbilst politiski represēto kategorijai. Protams, krimināllietu izmeklēšanas gaitā atklājās “traipi” vai nu konkrēto personu, vai arī viņu vecāku biogrāfijās. Astoņu personu krimināllietās konstatējama norāde, ka viņi bija karojuši nacionālsociālistiskās Vācijas pusē. Dažos gadījumos var konstatēt, ka šāda izvēle nav bijusi brīvprātīga, turklāt atsevišķas personas bija paspējušas būt arī PSRS bruņoto spēku dienestā. Tā, piemēram, Ādolfs Ķepītis[45] bija iesaukts leģionā 1944. gada janvārī 17 gadu vecumā, jau aprīlī bija mēģinājis dezertēt, tomēr notverts un piespiests sadarboties ar nacionālsociālistiskās Vācijas izlūkdienestu. 1946. gadā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls noteica Ādolfam Ķepītim 15 gadus ieslodzījumā.[46] Pēteris Leja[47] bija iesaukts leģionā, publicējies 1944. gadā Tēvijā[48], tomēr Otrā pasaules kara beigās iesaukts arī PSRS bruņotajos spēkos, ievainots. Analizētajās lietās trīs personas atradušās ieslodzījumā nodarījuma izdarīšanas brīdī, viens no tiem Voldemārs Tamanis[49] bija iepriekš 1950. gadā tiesāts par saviem politiskajiem uzskatiem. Tautība No 68 personām, kas bija apsūdzētas par savu politisko uzskatu paušanu, lielākā daļa bija latvieši, tomēr apsūdzēti bija arī citu tautību personas: astoņi krievi, trīs ebreji, viens polis un viens lietuvietis. No minētajām citu tautību personām divi ebreji, viens lietuvietis un viens polis dzīvoja Latvijas teritorijā arī pirms Otrā pasaules kara. Citi nelatvieši Latvijas teritorijā ieradās pēc Otrā pasaules kara. Cittautiešu daļa, proti, septiņas personas, bija apsūdzētas atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam, bet trīs bija apsūdzētas atbilstoši 182.¹ pantam[50] par pornogrāfisku materiālu glabāšanu un izplatīšanu. Iedzīvotāji, kuri nebija etniskie latvieši, pārstāvēja visai atšķirīgus sabiedrības sociālos slāņus. No vienas puses, bija personas, kas nodarījuma veikšanas brīdī atradās ieslodzījumā. No otras puses, par politisko uzskatu pretpadomju raksturu apsūdzēti arī LPSR kultūras elites pārstāvji – Ļevs Samoilovs-Babins,[51] Jurijs Abizovs[52] un Pēteris Pečerskis.[53] Septiņu cittautiešu, kas bija apsūdzēti atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam, vidējais vecums ir 36 gadi, kas līdzinās citu analizētajās krimināllietās apsūdzēto personu vidējam vecumam. Tomēr apsūdzēto cittautiešu vidū nav tik jaunas personas kā latviešu vidū. Salīdzinoši cittautiešu pretpadomju izteicieni pausti galvenokārt alkohola reibumā sabiedriskās vietās, piemēram, pie friziera, kasē, saņemot algu rūpnīcā, pat milicijas iecirknī. Pretpadomju viedokļos dominē padomju saimnieciskās politikas kritika un dzīves īstenību salīdzinājums PSRS un kapitālistiskajās valstīs. Piemēram, 1929. gadā dzimušais PSRS Traktoru un lauksaimniecības mašīnbūves ministrijas Ziemeļu un Rietumu rajonu lauksaimniecības mašīnbūves galvenās pārvaldes Rīgas Valsts lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas Rižseļmaš strādnieks Viktors Rokutovs[54] 1957. gada 16. maijā kritizēja PSRS iekšējo aizņēmumu politiku: “Kādēļ vajadzīgs aizņēmums atombumbai? Kapitālistiem nav aizņēmuma, un strādnieki tur dzīvo labāk. Kāda nozīme, kādā iekārtā dzīvot, un tādēļ tērēt naudu bumbai, man vienalga kur dzīvot.”[55] Krimināllietu materiāli liecina, ka visi septiņi atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam par pretpadomju izteikumiem apsūdzētie bija pauduši līdzīgu viedokli arī agrāk. Savukārt Pečerskis, Samoilovs-Babins un Abizovs pārstāvēja pavisam citu, augsti izglītotu sabiedrības daļu. Samoilovs-Babins apcietināšanas brīdī bija sasniedzis 39 gadu vecumu, jau guvis atzinību ar savām Otrajā pasaules kara laikā zīmētajām karikatūrām PSRS līmenī. Viņa darbus publicēja gan LPSR, gan arī PSRS preses izdevumi, piemēram, žurnāli Ogoņok (Огонек), Smena (Смена), Nedeļa (Неделя), Krokodil (Крокодил), laikraksti Pravda (Правда), Izvestija (Известия).[56] Pēteris Pečerskis apcietināšanas brīdī bija sasniedzis 42 gadu vecumu, bija atzīts muzikologs un pianists. Pēteris Pečerskis bija dzimis Vīnē, Austroungārijas Impērijā, viņa tēvs Ļevs Pečerskis savulaik bija pazīstams PSRS militārais un saimnieciskais darbinieks, nošauts 1938. gadā terora laikā, apsūdzot spiegošanā. Pats Pēteris Pečerskis 1937. gadā bija beidzis Maskavas konservatoriju, līdz arestam paguvis jau uzrakstīt vairākas grāmatas, to skaitā arī par latviešu mūzikas vēsturi, kopš 1952. gada PSRS Komponistu savienības biedrs.[57] Dzīvesvieta Liela daļa no apsūdzētajiem jeb divdesmit divas personas aresta brīdī dzīvoja Rīgā. Abas lielākās pretpadomju grupas analizētajā laika nogrieznī veidoja mazpilsētu jaunieši, tomēr, kā liecina LPSR VDK ziņojumi LPSR MP par jaunatnes pretpadomju noskaņojumiem, tad lielākā daļa jauniešu grupu, kas izplatīja skrejlapas, veidojās Rīgas skolās. Analizēto lietu apsūdzēto vidū visās vecuma grupās ir salīdzinoši maz Latgalē dzīvojošo. Pretpadomju propagandas un aģitācijas izpausmes Lielākā daļa krimināllietu ir apsūdzības pret atsevišķām personām, tomēr pret divdesmit personām celtas apsūdzības grupās, no tām divas krimināllietas pret četrām personām ir par pretpadomju dziesmu dziedāšanu un saukļu skandēšanu, traucējot sabiedrisko kārtību un atrodoties alkohola reibumā. Tās ir arī vienīgās grupu krimināllietas, kur pretpadomju propaganda un aģitācija saistīta ar sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārējās grupu krimināllietas saistītas ar aktīvu un apzinātu politisku rīcību – skrejlapu, lai arī nereti naiva, nepārdomāta un pat radikāla satura, izplatīšanu, kā arī Latvijas Republikas karoga pacelšanu. Ļeva Samoilova-Babina, Jurija Abizova, Pētera Pečerska un Gunāra Rakes[58] darbības skatītas vienas krimināllietas ietvaros. Te gan jāatgādina, ka minētās darbības nebija skatītas KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰  panta ietvaros. Kopumā pretpadomju propagandas un aģitācijas lietu mazākums izriet no apsūdzēto spontānas darbības alkohola reibumā publiskās vietās, piemēram, pretpadomju runu teikšana un draudēšana sabiedriskajā transportā, kino vai frizētavā. Kopumā šādi gadījumi konstatējami krimināllietās pret 12 personām. Alkohola lietošanu krimināllietās konstatē ar liecinieku vai pašu apsūdzēto liecībām, mēģinot rast attaisnojumu savai rīcībai. Vēsturnieks Vladimirs Kozlovs raksta, ka naidu pret varu izjuta ne tikai tās “dabiskie ienaidnieki” huligāni un bandīti, bet arī miljoni politisko represiju un cita veida staļinisma upuru. “Varas pārstāvju nežēlība atrāva daudzus cilvēkus no normālas dzīves, padarot tos par sabiedrības atkritumiem. Līdz ar to “priekšniecības” apvainošana bija vairāk nekā pamatota.”[59] Latvijas apstākļos konfliktu starp PSRS varu un sabiedrību padziļināja arī nesaskaņas nacionālajos jautājumos. No visām aplūkotajām krimināllietām pret 68 personām sešas personas bija agrāk sodītas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem patiesi bija paredzēta kriminālatbildība likumā, proti, pilsoņiem saistošās Latvijas Republikas tiesību normās arī pirms PSRS okupācijas, piemēram, zādzība vai miesas bojājumu nodarīšanu. Divas no minētajām personām nodarījuma veikšanas brīdī turklāt izcieta brīvības atņemšanas sodu par attiecīga rakstura noziedzīgu nodarījumu. Krimināllietas materiāli vien nesniedz iespēju pilnīgi novērtēt reālo personas subjektīvo attieksmi pret veikto nodarījumu. Atsevišķos gadījumos sabiedrības kārtības traucēšana ar spontānu rīcību, kuru pavada arī varas kritika, grūti nošķirt no mērķtiecīgas un apzinātas varas kritikas. Piemēram, dzejnieku Ludvigu Otomāru Rikmani (1928–1989)[60] apcietināja 1957. gada 9. oktobrī par 1. oktobrī veikto pretpadomju izrunāšanos, proti: “[Latvijas Padomju ] [r]akstnieku savienības ēdnīcā dzērumā lamājis krievus, komunistus, draudējis ar Ungārijas notikumiem”.[61] Tomēr lietas materiāli rada iespaidu, ka Rikmanis samērā regulāri un konsekventi vērsies pret PSRS varu, gan 1945. un 1946. gadā piedaloties pretpadomju sarunās ar paziņām, gan arī 1950. gadā demonstratīvi nometot Vissavienības Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) biedra karti un izstājoties no komjaunatnes.[62] Tāpat minēto 12 personu, pret kurām lieta par pretpadomju propagandu un aģitāciju sākta pēc alkohola reibumā izraisīta konflikta publiskā vietā, krimināllietas materiāli liecina, ka gandrīz visos gadījumos pretpadomju rīcība bijusi vairākkārtīga. Analizētās 1957. gada krimināllietas satur liecības par tādu mērķtiecību un apzinātu rīcību, kas ļauj uzskatīt to par nevardarbīgu pretošanos PSRS okupācijai, sevišķi tas izpaužas jauniešu gadījumā, par spīti tam, ka mērķtiecība un apzināta rīcība mijās ar nenopietnību un neuzmanība. Analizēto lietu starpā konstatēts arī viens politiski motivēts bruņotās pretošanās gadījums, proti, jelgavnieku Arvīdu Zelgalvi[63] apsūdzēja par dzelzceļa spridzināšanu un regulāru pretpadomju aģitāciju un propagandu. Arvīds Zelgalvis gan savu vainu dzelzceļa spridzināšanā neatzina.[64] Konstatēts arī mērķtiecīgas un apzinātas politiskās pretošanās gadījums ieslodzījuma vietā, proti, 1930. gadā dzimušais Voldemārs Tamanis[65] bija atgriezies okupētajā Latvijā no Apvienotās Karalistes 1949. gadā un jau gadu vēlāk arestēts par pretpadomju aģitāciju un propagandu. 1957. gadā viņu notiesāja vēlreiz par to, ka regulāri protestējis pret saviem ieslodzījuma apstākļiem un rakstījis asas pretpadomju vēstules augstām PSRS amatpersonām.[66] Bruno Javoišs[67], kurš 1963. gada decembrī uzvilka Latvijas Republikas karogu Rīgas radiotornī, rakstā Mans karoga stāsts stāsta par vairākiem saviem vistuvākajiem ieslodzījuma likteņa biedriem: “Tā vai citādi viņi tomēr ir iespaidojuši visu mūsu tautas ceļu uz neatkarības atjaunošanu un, uz nācijas altāra jaunību un saturīgāko dzīves daļu upurēdami, pienesuši savu artavu Latvijas neatkarības atdzimšanai.”[68] Dažas viņa minētās personas apcietinātas arī 1957. gadā – Visvaldis Žīgurs[69] un Arvīds Zelgalvis. VDK attiecīgajā gadā izmeklēja arī vairāku pretpadomju grupu lietas, kuru darbība koncentrējās uz pretošanos PSRS okupācijai. Lielākā no tām bija deviņu Salacgrīvas vidusskolēnu organizācija Dzirkstele, Dzirksteles dibināšanas iniciators bija 11. klases skolnieks Māris Buliņš.[70] Organizāciju atklāja un biedrus arestēja 1957. gada 10. un 11. decembrī.[71] Jaunieši bija izplatījuši pretpadomju skrejlapas un uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu naktī no 17. uz 18. novembri uz Ainažu zivju apstrādāšanas fabrikas kūpinātavas skursteņa. 1958. gada 18. janvāra pratināšanā Buliņš liecināja, ka nolēma kopā ar Raini Radziņu[72] izveidot pretpadomju organizāciju 1956. gada novembrī “Ungārijas kontrrevolucionāro notikumu iespaidā”.[73] Ungārijas notikumi kā pretošanās iegansts minēts arī grupas apsūdzības rakstā: “Ungārijas Tautas Republikā notikušo kontrrevolucionāro notikumu iespaidā 1956. gada rudenī Latvijas PSR Limbažu rajonā pēc Salacgrīvas vidusskolas skolnieku Buliņa Māra un Radziņa Raiņa iniciatīvas no minētās skolas skolniekiem tiek izveidota pretvalstiska organizācija Dzirkstele, kura stādīja sev par mērķi aktīvas pretpadomju aģitācijas izvešanu, izgatavojot un izplatot pretpadomju lapiņas un izkarot buržuāziskās Latvijas karogus.”[74] Dzirksteles jautājums bija apspriests arī LKP CK biroja sēdē 1958. gada 10. janvārī līdzās citiem jautājumiem par naidpilnas attieksmes pret PSRS varu izpausmi sabiedrībā un atbilstošu rīcību, lai šādu rīcību apkarotu.[75] LKP CK sekretārs Eduards Beišans, Roberta dēls, ieskicēja pretpadomju aktivitāšu pieauguma cēloņus LPSR sabiedrībā. Viņaprāt, tie saistījās ar represēto atgriešanos no izsūtījuma, minot piemēru – Limbažu rajonā to bijis ap piecsimt. Tāpat viņš norādīja, ka īpaša pretpadomju darbības aktivizēšanās esot vērojama pēc Ungārijas “kontrrevolucionārajiem notikumiem”.[76] Izskaidrojot jauniešu motīvus, dibinot Dzirksteli, viņš šādu rīcību saistīja ar jauniešu vecākiem, kas piederējuši PSRS varai naidīgai šķirai – “[..] vienam tēvs bijis aizsargs, otra vadītāja tēvs ir atgriezies no izsūtījuma, grupas kasiera tēvs dzīvo ārzemēs”.[77] Tomēr konkrētāki fakti par vecāku tiešo ietekmi uz jauniešu pretpadomju rīcību LKP CK biroja 1958. gada 10. janvāra sēdē nebija minēti. Iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, jāsecina, ka Eduarda Beišana apgalvojumi par vecāku sociālo izcelsmi un tās ietekmi uz jauniešiem tikai daļēji apstiprinās, proti, tikai dažu jauniešu krimināllietas materiālos iekļauto vecāku biogrāfijas dati liecina, ka viņi patiešām piederētu “varas ienaidnieku” kategorijām. 1939. gadā dzimušais Bruno Tits[78] patiesi kā vienu no pretpadomju darbības motīviem minēja aizvainojumu par tēva[79] arestu 1944. gadā.[80] Vēl Beišana “varas ienaidnieku” kategorijai varētu pieskaitīt Arnolda Elstiņa[81] māti, kura PSRS bija arestēta 1937. gada Lielā terora laikā.  Tomēr citu jauniešu vecāku biogrāfijas dati nesatur liecības, kas varētu būt par pamatu Eduarda Beišana apgalvojumiem.[82] Turklāt vairāki – Juris Jirgens, Rainis Radziņš, Bruno Tits, Arnolds Elstiņš – bija arī komjaunieši,[83] kas acīmredzot minētajā LKP CK biroja sēdē izraisīja lielāko sašutumu, kādēļ pretpadomju izpausmju parādīšanās skolās vainoja arī VĻKJS CK.[84] Dzirksteles gadījuma skaidrošanai LKP CK biroja sēdē līdzās apsvērumiem par izcelsmi minēja arī iespējamību, ka jauniešus ietekmējusi un vadījusi kāda naidīga “roka”.[85] Tomēr ne šajā sēdē, ne arī krimināllietas materiālos minētie pieņēmumi nav faktos balstīti. Krimināllietas materiāli liecina, ka jaunieši rīkojušies patstāvīgi, un viņu motīvi bijuši komplicēti, piemēram, vairāki no viņiem nebija apmierināti ar PSRS sociālekonomisko iekārtu, sevišķi ar kolhozu sistēmu.[86] Eduards Beišans minētajā sēdē ieskicē jauniešu domu gaitu, kā viņi bija nonākuši pie konkrētiem secinājumiem. Proti, viņš norādīja, ka jaunieši bija kritiski domājoši, analizējuši marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus, PSRS konstitūciju, sprieduši par tās pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, tādēļ, viņaprāt, “te nav runa tikai par romantiku”.[87] Otra lielākā grupa 1957. gadā tika izveidota Talsos. Tajā ietilpa Talsu vidusskolas skolēni Imants Blūms,[88] Edvīns Treilībs, Ilmārs Pavārs[89], Leons Edgars Zaķis[90], Artūrs Štulbergs[91] un Andrejs Dīriķis.[92] Tiesāja Edvīnu Treilību, Artūru Štulbergu un Leonu Edgaru Zaķi. Šīs grupas nodarījums izpaudās kā Latvijas Republikas karoga naktī no 17. uz 18. novembri uzvilkšana un pretpadomju skrejlapu izplatīšana 7. novembrī. Vecāku ietekme uz jauniešu rīcības motīviem netika konstatēta.[93] Vadoties no LPSR VDK ziņojuma LPSR MP, zināms, ka Edvīna Treilība un Artūra Štulberga vecāki nebija tiesāti par kontrrevolucionāriem noziegumiem.[94] Izmeklēšanas gaitā bija atklāts, ka jaunieši iespaidojušies no trimdas latviešu radiopārraidēm, kas atklājušas, ka dzīve Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ir labāka nekā PSRS, kādēļ viņi nolēmuši uzsākt cīņu “par brīvu Latviju”.[95] Par trešo 1957. gadā aizturēto un tiesāto jauniešu grupu var uzskatīt divu 1939. gadā dzimušo rīdzinieku – Harija Kalniņa[96] un Laimoņa Izotova[97] – izveidoto organizāciju Brīvā Latvija, ko viņi bija iecerējuši paplašināt, bet nebija paspējuši to izdarīt. Abi mācījās Rīgas 11. vidusskolā. No 1954. līdz 1956. gada novembrim bija izplatījuši Rīgā pretpadomju skrejlapas.[98] Pārmeklējot Harija Kalniņa dzīvokli, atrada viņa tēva – 1914. gadā dzimušā Jāņa Kalniņa – burtnīcu ar piezīmēm par Latvijas vēsturi, kas visai atšķīrās no oficiālā vēstures skaidrojuma: “Laika periodā no 1954. līdz 1955. gadam, sakarā ar saviem pretpadomju uzskatiem, [Jānis Kalniņš] rakstīja dienasgrāmatu ar pretpadomju ierakstiem, kuros pauda izteikti pretpadomiskus uzskatus [..].”[99] LPSR VDK konstatēja, ka Jāņa Kalniņa dienasgrāmata satur tik atklātus un “padomju varai naidīgus izgudrojumus”, ka autors ir apcietināms un tiesājams.[100] Laimoni Izotovu un Hariju Kalniņu notiesāja, nosakot četrus gadus brīvības atņemšanu, bet Harija Kalniņa tēvam Jānim Kalniņam[101] bija noteikti divi gadi brīvības atņemšanas.[102] Līdzās pretpadomju grupām konstatējami arī vairāki atsevišķi veikti, jauniešu apzinātas un mērķtiecīgas pretošanās gadījumi, piemēram, Voldemārs Tamanis, atrazdamies ieslodzījuma vietā Mordovijā, “būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, laikā no 1954. līdz 1957. gadam starp ieslodzītajiem veicis pretpadomju aģitāciju un rakstījis vēstules saviem pazīstamajiem, kā arī nosūtījis vairākas niknas pretpadomju satura vēstules varas iestādēm, kuras apmeloja padomju varu”.[103] Voldemāra Tamaņa likteni savās atmiņās pieminējis arī Gunārs Freimanis.[104] Par apzinātu un mērķtiecīgu pretpadomju darbību 1957. gada 27. decembrī bija apcietināts 1938. gadā dzimušais Visvaldis Žīgurs, kurš 1954. gadā bija izveidojis jauniešu grupu, kas sastāvēja no divpadsmit jauniešiem un kas veica pretpadomju aģitāciju. Grupa bija atklāta un profilaktēta.[105] Apcietināšana sekoja tikai tad, kad Visvaldis Žīgurs 1957. gada jūlijā vērsās ar lūgumu LPSR prokuratūrai atļaut izbraukt uz ārzemēm. LPSR VDK ieskatā lūgumraksts “apmelojot PSRS dzīves īstenību”.[106] Izmeklēšanās gaitā atklājies, ka Visvaldis Žīgurs bija mēģinājis organizēt vēl vienu pretpadomju organizāciju Signāls.[107] Kopumā no divdesmit personām, kuras šajā pētījumā definētas kā jaunieši, 17 izplatīja skrejlapas, bija iesaistīti Latvijas Republikas karoga uzvilkšanā un organizēja vai piedalījās kādā no jauniešu pretpadomju grupām. Dzejoļu un pretpadomju satīras izplatīšana tuvāko paziņu lokā uzskatāma par vienu no pretošanās formām. Šeit būtu vietā minēt Ludviga Otomāra Rikmaņa lietu, par kuru LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Nikolajs Veļikanovs[108] ziņoja LPSR MP priekšsēdētāja Viļa Lāča vietniekam Eduardam Berklavam (1914–2004), kas uz attiecīgā ziņojuma ar rezolūciju uzdeva LPSR VDK noskaidrot rakstniekus, ar kuriem Rikmanis bija uzturējis kontaktus.[109] Šādas izvērstas rezolūcijas uz LPSR VDK ziņojumiem LPSR MP ir salīdzinoši retas. Minētā rezolūcija vedina domāt, ka radošās inteliģences kontroles īstenošana pelnīja gan LPSR VDK, gan LPSR MP pastiprinātu uzmanību un raisīja pat personīgu vēlmi iesaistīties jautājuma noskaidrošanā. 1957. gada decembra beigās apcietināja Pēteri Leju par pretpadomju dzejoļu izplatīšanu. 1957. gada oktobrī Kuldīgas bufetē Pēteris Leja bija aizmirsis 33 lappušu garu pretpadomju sacerējumu Tirgonis, kas ar bufetnieces gādību nonāca LPSR VDK rokās. 1957. gada decembrī Pēteris Leja atkal apmeklēja bufeti, kur nodeva Jānim Apiņam piecus dzejoļus, vienu no kuriem vēlāk atzina par pretpadomju rakstura. Apiņu drīz aizturēja milicija sakarā ar “sabiedriskās kārtības traucēšanu alkohola reibumā” un atrada Lejas doto dzeju.[110] Kopumā pretpadomju literatūras glabāšana un sacerēšana kā galvenais apsūdzības iemesls sastopams četrās krimināllietās. Reālie iemesli, kas mudināja sākt krimināllietu pret māksliniekiem Juriju Abizovu, Ļevu Samoilovu-Babinu, Pēteri Pečerski un fotogrāfa Gunāra Rakes lieta, nav zināmi. 1957. gada 20. aprīlī apcietināti Ļevs Samoilovs-Babins, Jurijs Abizovs, kā arī grafiķis Gunārs Vīndedzis (1918–1991); pēdējais bija apsūdzēts par pornogrāfisku zīmējumu pagatavošanu, pavairošanu un jauniešu iepazīstināšanu ar attiecīgiem zīmējumiem citas krimināllietas ietvaros. Pirmo lietu izmeklēja Vladimirs Izvestnijs (1929–2012), otru lietu vadīja cits LPSR VDK izmeklētājs. Mēnesi vēlāk apcietināja Pečerski un Raki. Lai gan visi apsūdzēti atbilstoši KPFSR 182.¹ pantam par pornogrāfiska rakstura sacerējumu, attēlu un citu priekšmetu izgatavošanu, izplatīšanu, reklamēšanu, kā arī tirgošanu vai glabāšanu ar mērķi tos izplatīt vai tirgot, krimināllietā, pirmkārt, nekas neliecina, ka minētās personas būtu izplatījušas, tirgojušas vai reklamējušas šos materiālus. Otrkārt, iepazīstoties ar krimināllietai pievienotajiem lietiskajiem pierādījumiem, var konstatēt, ka par pornogrāfiju uzskatīti samērā nevainīgi sacerējumi vai attēli, no kuriem daļa ir ar politisku zemtekstu, kas ļauj secināt, ka radošās inteliģences pārstāvjus bija situatīvi neizdevīgi apsūdzēt pretpadomju rīcībā, tādēļ izvēlējās tādu apsūdzību, kas vismaz atbilstu sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par mākslinieku bohēmiskajām tieksmēm. Šādam pieņēmumam par labu liecina arī tas, ka Abizovs un Samoilovs-Babins vāca par izsmējīgu un vulgāru atzītu pretpadomju folkloru.[111] Savai aizstāvībai Abizovs nopratināšanā norādīja, ka viņam nebija zināms, ka pēc 1956. gada PSKP XX kongresa šādu materiālu glabāšana nav pieļaujama.[112] Papildu informāciju par krimināllietu, kā jau iepriekš minēts, var atrast arī LKP CK dokumentos. LKP CK speciālajā mapē ir, piemēram, viens no lieciniekiem minētajā lietā: Sovetskaja Latvija (Советская Латвия) žurnālists Vladislavs Gehts 1957. gada 24. jūlija vēstulē LPSR VDK priekšsēdētājam Jānim Vēverim sūdzas par pārāk maigajiem sodiem konkrētajā lietā, norādot, ka pēc tiesas sprieduma Samoilova-Babina dzīvoklī laikraksta Sovetskaja molodjož (Советская молодёж) kolēģi rīkojuši iedzeršanu par godu atbrīvošanai.[113] Jānis Vēveris iesniegumu ar savu komentāru, kurā norādīja, ka Gehta iebildumi ir pamatoti, pārsūtīja LKP CK otrajam sekretāram Fiļipam Kašņikovam, Ivana dēlam: “Pirms Samoilova u. c. aresta es iepazīstināju ar materiāliem biedrus [LKP CK pirmo sekretāru Jāni] Kalnbērziņu un [LKP CK sekretāru Nikolaju] Bisenieku, pēdējo iepazīstināju ar [Jurija] Abizova sacerētajiem pornogrāfiska rakstura pantiem, kuri bija caurausti ar pretpadomju garu. Biedrs Bisenieks ierosināja šo pūstošo inteliģenci, šo izvirtušo jaunatni arestēt un nodot tiesai. To mēs arī izdarījām, bet, ņemot vērā atsevišķu Augstākās tiesas darbinieku politiskā mugurkaula trūkumu, lieta tika nogremdēta.”[114] Minētais liecina, ka LPSR VDK bija ziņojusi par savākto kompromitējošo materiālu LKP CK vadībai. Liecības par to, ka dotas tiešas norādes LPSR Augstākajai Tiesai, nav rodamas tās partijas organizācijas dokumentos. Konstatējams vien pārmetums par pārlieki maigu sodu noteikšanu.[115] Tas, ka minētā krimināllieta bija iecerēta kā paraugprāva, apstiprina Cīņas 1957. gada 1. augusta raksts Nosodīti pornogrāfisti.[116] Līdz ar to secināms, ka minētais gadījums apliecina, ka kriminālvajāšana bija viens no līdzekļiem citādi domājošo, arī inteliģences apkarošanā, ko nereti mudināja LKP CK vadība. Analizējot krimināllietās, kur galvenais apsūdzības pamats ir pretpadomju satura vēstuļu sūtīšanu PSRS un LPSR institūcijām un to vadībai (šādā nodarījumā 1957. gadā bija apsūdzētas sešas personas), jāvērš uzmanība, ka vēstuļu autori nereti neslēpa savu personību, norādot gan savu vārdu, gan arī dzīvesvietu. Piemēram, 1920. gadā dzimušais, Aizputē dzīvojošais Aleksejs Skupovs[117] bija apsūdzēts par to, ka uzrakstīja pretpadomju rakstura vēstuli ASV vēstniekam PSRS, “kurā apmelojis Padomju Savienības Komunistisko partiju, padomju īstenību, slavējis ASV un citu kapitālistisko valstu dzīvesveidu”.[118] Viņš bija arī iecerējis sūtīt līdzīga rakstura vēstuli arī PSRS AP Prezidija priekšsēdētājam Klimentam Vorošilovam (1881–1969) un laikraksta Komunists redakcijai,[119] tomēr ieceri neizdevās īstenot. LKP CK un tās rosinātā reakcija Pretpadomju rīcība un tās izplatība skolēnu un komjauniešu vidū, radīja ievērojamu satraukumu LPSR varas virsotnēs. Spilgtākā liecība šādam satraukumam ir 1958. gada 10. janvārī LKP CK biroja sēdes protokols. Tā, piemēram, LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš par 1957. gada naktī no 14. un 15. maiju radiotornī uzvilkto Latvijas Republikas karogu, pauž: “Es nezinu, kā strādā orgāni [domāts VDK – red. piez.], tomēr es domāju, ka viņiem ir maz sakaru ar citām organizācijām, vāji šie sakari. Sevišķi es domāju miliciju, ar to viņiem ļoti slikti sakari. Vajag, lai orgāni komandētu šīs organizācijas, un tai skaitā arī miliciju, lai dod norādījumus, lai nebūtu šādu lietu.”[120] Savukārt Nikolajs Bisenieks norādīja uz LPSR izglītības ministra, viņa vadītās ministrijas un VĻKJS CK atbildību, aprādot arī veicamos darbus: “Bet par tām lapiņām, par kurām mums nemitīgi raksta Vēvers. [..] Domāju, ka [LPSR izglītības ministram Vilim] Samsonam[121] un komjaunatnes CK jāpievērš uzmanība tam, ka pēdējā laikā parādījušās skolās vairāki desmiti dažādu [pretpadomju] organizāciju. Kādu laiku tādu nebija. Tas bija toreiz, kad uzmanīgi sekoja kārtībai [..], bet tagad izrādās, ka vienā otrā skolā ir pagrīdes organizācijas. [..] agrāk tas bija ārkārtas gadījums, izbrauca vesela komjaunatnes CK organizēta brigāde, izglītības ministrijas darbinieki, uztraucās. Tagad tā vairs nav. Domāju, ka jāvienojas, ka Samsons un komjaunatnes CK darīs visu, lai tas vienreiz beigtos. Šīs skolas vajag pieskatīt uzmanīgāk, kas tās par skolām, kas tās vada, kādi skolotāji tajās strādā, kāda kārtība tajās valda.”[122] LKP CK bija neizpratnē par to, kā traktēt pretpadomju izpausmju pieauguma tendenci un kā savienot to ar tēzi, ka PSKP XX kongress uzlabojis sabiedrības attieksmi pret PSRS varu. LPSR MP priekšsēdētāja vietnieks Vilis Krūmiņš jau minētajā 1958. gada LKP CK biroja sēdē salīdzināja stāvokli 1945. un 1946. gadā, norādot, ka “ienaidnieki tagad ir simtiem reižu vājāki”,[123] bet pretpadomisko izlēcienu palielināšanās ir saistāma ar bijušo ienaidnieku atgriešanos Latvijas teritorijā. Ievērojot to, ka bijušie politieslodzītie veidoja tikai salīdzinoši nelielu daļu no 1957. gadā par pretpadomju propagandu un aģitāciju apsūdzētajiem un ka pētījuma ietvaros nav atklāta šo persona tieša ietekme uz būtisku daļu citu šajā gadā apsūdzēto, jāsecina, ka minētais LKP CK protokols atspoguļo tobrīd pastāvošos stereotipus, nevis reālo situāciju. Acīmredzot, sekojot LKP CK vadošajiem norādījumiem, arī rajonu partijas organizācijās pievērsta uzmanība pretpadomju aktivitātēm un to pieaugumam jauniešu vidū, piemēram, Limbažu rajona partijas komiteja 1958. gada sākumā šajā sakarā pieņēma lēmumu par politiskās darbības uzlabošanu iedzīvotāju vidū sakarā ar naidīgiem izlēcieniem rajonā. Dokumentā minēts, ka 1957. gadā un 1958. gada janvārī LPSR VDK rajonā arestējusi par pretpadomju darbībām 12 cilvēkus;[124] deviņi no tiem bija Dzirksteles grupas biedri. LPSR VDK darbības metodes LPSR VDK lietas par pretpadomju propagandu un aģitāciju parasti ierosināja: 1) pēc kādas “atbildīgu pilsoņu” grupas vai indivīda iesnieguma, kur minēti aizdomās turētā pretpadomju izteicieni; 2) pēc personas publiskiem un saturiski negatīviem izteikumiem par PSRS okupācijas režīmu vai tā vadošajām amatpersonām un simboliem, nereti savus izteikumus apvienojot ar sabiedriskās kārtības traucēšanu; 3) pēc pretpadomju akcijās iesaistīto personu atklāšanas; 4) pēc LKP vadības norādījuma izmantoja iepriekš operatīviem līdzekļiem iegūtu kompromitējošās informācijas vākšanas rezultātu. Analizētās krimināllietas liecina, ka LPSR VDK vāca informāciju par interesējošām personām, vēl pirms tās veica par pretpadomju propagandu un aģitāciju atzītu darbību. Piemēram, 1955. gadā no ieslodzījuma atbrīvotā Jāņa Rupā[125] lietā pieejamas 6. un 10. maijā sniegtās liecības par viņa pretpadomju rīcību, kam sekoja LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vadītāja Kārļa Vītola[126] 20. maijā izdots aresta orderis.[127] Arī Arvīds Spunde[128] bija brīvībā īsu laiku, proti, 1955. gadā atbrīvots no 1948. gadā piespriestā soda izciešanas, bet 1957. gada 24. janvārī apcietināts atkārtoti par “asu pretpadomju aģitāciju”.[129] Arī viņa lietā liecinieku nopratināšanas protokoli pieejami kopš 1956. gada.[130] Aleksandra Grīnberga[131] lieta norāda, ka LPSR VDK izmantoja ne tikai liecības, bet arī arhīvā pieejamos dokumentos, par ko liecina VDK 4. daļas vadītāja Nikolaja Poļikarova[132] 1957. gada 15. februāra pieprasījums LPSR Centrālajam Valsts arhīvam par to, kādi dokumenti pieejami arhīvā par Aleksandru Grīnbergu. LPSR Centrālajam Valsts arhīvam atbilde bija gatava 21. februārī, un Centrālais Valsts arhīvs norādīja, ka Grīnbergs jau 1918. gada 24. novembrī bijis iestājies pulkveža Oskara Kalpaka bataljonā, tad darbojies Latvijas Republikas Politiskajā pārvaldē un dažās “fašistiskās organizācijās”.[133] Agrākā darbabiedri, spriežot pēc liecību sniegšanas laika, bija nopratināti jau pēc izziņas saņemšanas, proti, 23. februārī. Aresta orderis bija izsniegts 1957. gada 28. februārī. Lielākā daļa krimināllietu ierosinātas par atkārtotu pretpadomju propagandu un aģitāciju, piemēram, Ādolfu Ķepīti apcietināja 29. aprīlī, bet 27. maijā leitnanta Eglīša sagatavotajā apsūdzības rakstā bija minēti astoņi Ķepīša pretpadomju izteicienu vien 1957. gadā.[134] Jurijam Lobanovam[135] cēla apsūdzību par pretpadomju aģitāciju 1957. gada 12. janvārī Rīgas pilsētas Kirova rajona milicijas iecirknī, kur viņš bija nogādāts sakarā ar sīko huligānismu. Lobanovs milicijas iecirknī kritizēja komunistus un slavēja Ungārijas revolūciju. Izmeklēšanas gaitā noskaidrots, ka viņš jau 1956. gada decembrī bija veicis pretpadomju aģitāciju savā darbavietā, par ko liecināja vairāki darbabiedri.[136] Ādolfam Lapeniekam[137] 1957. gada septembrī celtajā apsūdzībā minēts, ka viņš 1955. gadā jaunatnes vakarā Mērsraga septiņgadīgajā skolā, esot ieģērbies skrandās, “vecās krievu dziesmas Klaidonis[138] meldiņā izsmējis padomju varu”.[139] Par aresta cēloni kalpoja viņa anonīmi rakstītā vēstule PSKP CK, kurā “asi kritizēta padomju realitāte”.[140] Dzejnieka Ludviga Otomāra Rikmaņa apsūdzības rakstā norādīts, ka viņš jau 1945. un 1946., kā arī 1956. gadā bija veicis pretpadomju aģitāciju, ko izmantoja kā atbildību pastiprinošu apstākli.[141] Rezultātā viņam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā.[142] 1957. gada 17. jūnija aresta orderī norādīts, ka 1903. gadā dzimušais Francis Širiņš[143] vainojams par “ļaunprātīgas pretpadomju aģitācijas veikšanu no 1949. gada līdz pat šim brīdim. Apmelo partijas un padomju valdības politiku.”[144] Krimināllietas materiāli liecina, ka informācija par Širiņu vākta ilgu laiku pirms tam, lai gan tam objektīvi nebūtu nekāda pamata. Širiņš nebija agrāk sodīts. Pirmais liecinieku nopratināšanas protokols, kurā iztaujāts par Širiņa uzskatiem, sagatavots 1952. gada 5. novembrī. 1953. gada 17. janvārī 1920. gadā dzimušais jelgavnieks, dzelzceļa strādnieks Jānis Ļaksa pratināts nepilnas divas stundas kā liecinieks. Izmeklētājs Starostins (1957. gadā PSRS VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas jūras baseina pārvaldes izmeklētājs, leitinants[145]) iztaujāja Ļaksu par Širiņa darbību nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā, kā arī par to, kuru personu klātbūtnē Širiņš izteicis pretpadomju uzskatus.[146] 1956. gada 3. aprīlī tas pats izmeklētājs Starostins nopratināja 1924. gadā dzimušo jelgavnieku Stepanu Kalmikovu, lai noskaidrotu jautājumu par Širiņa uzskatiem. Kopumā no 1952. līdz 1957. gadam Širiņa lietā nopratināti desmit liecinieki. Apsūdzība parasti pamatoja tikai ar konkrēto pretpadomju rīcību. Tā, piemēram, 1900. gadā dzimušais Rūdolfs Piebalgs vainots par to, ka 9. maijā veikalā Mārupes ielā 2, Rīgā  “vairāku pilsoņu klātbūtnē apmeloja Padomju varu un pielaida izlēcienus attiecībā pret Padomju Savienības komunistisko partiju un Padomju valdības vadītājiem, kā arī izteica draudus [..]”.[147] Tūlīt pat viņš ticis aizturēts, un 16. maijā VDK 4. daļas 1. nodaļa pieņēma lēmumu par Rūdolfa Piebalga arestu.[148] Spriežot pēc vairākuma analizēto krimināllietu, apsūdzētās personas nebija aprobežojušās ar vienu vien pretpadomju izteikumu. Piemēram, rīdzinieku Imantu Spuri[149] arestēja 30. aprīlī par to, ka viņš 1. aprīlī kafejnīcā Kārļa Marksa ielā (tagadējā un arī agrāk – Ģertrūdes ielā), citiem apmeklētājiem dzirdot, aicināja atkārtot Ungārijas notikumus, izrēķināties ar komunistiem un cīnīties par Latvijas neatkarību.[150] LPSR VDK rīcībā jau bija informācija par to, ka 1956. gada 28. decembrī Spure 1934. gadā dzimušajam rīdziniekam, VĻKJS biedram Anatolijam Timofejevam bija teicis, ka nepieciešams atkārtot Ungārijas notikumus Latvijas teritorijā, vispirms saorganizējot mītiņu pie LKP CK ēkas.[151] Kopumā par minētajām darbībām LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 31. jūlijā noteica trīs gadus ieslodzījuma. Atklājot pretpadomju rīcību, meklēja agrākās pretpadomju rīcības izpausmes. Minēto apliecina, piemēram, LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera ziņojums, kas sagatavots 1958. gada 15. janvārī par Alberta Eglīša[152] un Alfrēda Šauriņa[153] publiski paustu viedokli Krimuldas kinoteātrī 1957. gada 21. decembrī;[154] vīri kinoseansa laikā, kad rādīja PSRS vadītājus, atrodoties laivā, viesošanās laikā Birmā, skaļi izkliedza cerību, ka laiva apgāzīsies un braucēji noslīks, tāpat viņi izteica draudus komunistiem un nodziedāja Latvijas Republikas himnu Dievs, svētī Latviju!. Ziņojumā norādīts, ka Šauriņš jau kopš 1951. gadu veicis pretpadomju aģitāciju, kas konstatēts liecinieku nopratināšanas rezultātā.[155] Kopumā krimināllietā Šauriņam un Eglītim celtajā apsūdzības rakstā Šauriņam uzrādītas trīs pretpadomju viedokļa paušanas epizodes, sākot no 1951. gada, un divas – Eglītim.[156] 1958. gada 12. janvārī Eglīti un Šauriņu apcietināja.[157] Visai līdzīgi rīkojās Leona Šadovska[158] un Agra Vasariņa[159] krimināllietas sakarā. Abiem celta apsūdzība par Latvijas Republikas himnas dziedāšanu 2. maršruta sabiedriskajā autobusā Rīgā un pretpadomju lozungu izteikšanu,[160] meklēta agrāka pretpadomju darbība, bet nav konstatēta. Krimināllietas liecina, ka par apsūdzētām personām tika vākta “kompromitējoša informācija” arī par laikposmu pirms PSRS okupācijas. Piemēram, 1900. gadā dzimušā Aleksandra Grīnberga krimināllietā par “kompromitējošu informāciju” uzskatīts, ka Grīnbergs “1919. gadā iestājies buržuāziskās Latvijas armijā un karojis pret Sarkano Armiju, par ko saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni”.[161] Tas, ko uzskatīja par “kompromātu”, varēja būt visai dažāda veida informācija. Kā liecina krimināllietas materiāli, šādas informācijas iegūšanā noderīgs bija arhīva darbinieku ieguldījums, kas veica izpēti LPSR VDK uzdevumā. Piemēram, līdzīgi kā Grīnberga gadījumā, arī Efraima Hiršsona[162] krimināllietas sakarā, kas ierosināta par pretpadomju vēstuļu rakstīšanu PSKP CK un laikraksta Pravda (Правда) redakcijai, LPSR Centrālais Valsts arhīvs veica izpēti par attiecīgo personu un sniedza ziņas,[163] ka Hiršsons bija ne tikai 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā Otrā pasaules kara laikā un PSKP biedrs kopš 1943. gada, bet arī to, ka viņš bijis līdzīpašnieks[164] vienam tirdzniecības uzņēmumam Latvijas Republikas faktiskās neatkarības gados.[165] Atsevišķos gadījumos var konstatēt, ka LPSR VDK vāca konkrētu “kompromitējošu” informāciju, lai atrastu slēptus iemeslus pretpadomju rīcībai. Piemēram, 1957. gada 16. aprīlī apcietinātā Alekseja Skupova lietā atrodama informācija, ka LPSR VDK interesējās par apstākļiem, kādos viņš Otrā pasaules kara laikā nonācis nacionālsociālistiskās Vācijas gūstā. 23. aprīlī izmeklētājs, kapteinis Kārlis Vītols pieprasīja PSRS Aizsardzības ministrijas arhīva vadītājam: “Lūdzu pārbaudīt pēc arhīva materiāliem, vai patiesi Skupovs 1941. gadā bija dienējis 71. Atsevišķajā dzelzceļa bataljonā un kādos apstākļos nonācis gūstā.”[166] Atbildē šoreiz gan nebija nekādu nozīmīgu ziņu.[167] Aģentūras izmantošana Par aģentūras iesaisti izmeklēšanas gaitā ir samērā maz ziņu. Tomēr to izmantoja aizturēto personu paziņu loka uzskatu un iespējamo līdzzinātāju noskaidrošanā. Piemēram, grupas Dzirkstele krimināllietā ir LPSR VDK 4. daļas vadītāja pulkveža Ivana Vasiljeva[168] pieprasījums Valmieras rajona sakaru kantora vadītājam nosūtīt LPSR VDK visu Salacgrīvas 10. klases skolnieces 1940. gadā dzimušās Laimas Treijas no 14. līdz 20. decembrim izsūtīto korespondenci, jo “šajā laikā viņas paziņai vai radiniecei, kura dzīvo Valmieras rajonā, tiks adresēta pretpadomju rakstura vēstule”.[169] Šajā gadījumā ne tik daudz ievērību pelna fakts, ka Latvijas teritorijā dzīvojošo saraksti perlustrēja LPSR VDK, cik tas, ka bija zināms pat aptuvens laiks, kad aizturēto jauniešu klasesbiedrene rakstīs pretpadomju vēstuli. Šo vēstuli patiešām arī pārtvēra. Tajā Treija izsaka simpātijas pret aizturētajiem jauniešiem. Mēnesi vēlāk viņu nopratināja un šo vēstuli izmantoja kā pierādījumu tam, ka viņa zinājusi par to, ka klasesbiedri izgatavo pretpadomju skrejlapas, bet nav ziņojusi par to, ka jaunieši iesaistīti šādā darbībā. LPSR VDK Limbažu rajona nodaļa brīdināja Treimani par to, ka turpmākās pretpadomju darbības gadījumā pret viņu tiks ierosināta krimināllieta.[170] Par aģentūras iesaisti liecina, piemēram, arī Gunāra Vīndedža samērā neliela apjoma krimināllieta. Lēmumu par Gunāra Vīndedža apcietināšanu 1957. gada 19. aprīlī pieņēmis LPSR VDK 4. daļas vecākais pilnvarotais Fiļipovs,[171] it kā pamatojoties uz gleznotāja Harija Veldres (1927–1999) 1957. gada 18. aprīlī uzrakstīta ziņojuma pamata, kurā mākslinieks rakstījis, ka Vīndedzis esot rādījis pornogrāfiska rakstura zīmējumus gleznotājam Romim Bēmam (1927–1993), dzejniekam Jānim Rikmanim un gleznotājam Leo Koklem (1924–1964) un ka tas noticis Leo Kokles dzīvoklī.[172] 1957. gada 18. aprīlī Vīndedža dzīvoklī veica kratīšanu.[173] Šāda notikumu secība un fantastika operativitāte tikumiskuma lietā liek domāt, ka Vīndedzis novērots jau sen. Arī viņu apcietināt un tiesāt šīs kampaņas ietvaros bijis nolemts jau iepriekš. Harija Veldres “ziņojums” no viņa ir izspiests pēdējā brīdī tieši lietas ierosināšanas vajadzībām, kad radās nepieciešamība pamatot sāktās darbības. Te jāņem vērā, ka Gunāru Vīndedzi arestēja gandrīz vienlaikus ar jau pieminētajiem Juriju Abizovu un Ļevu Samoilovu-Babinu, pret kuriem izvirzītas visai līdzīgas apsūdzības. Kā jau iepriekš minēts, informācija par šo lietu sakarā veiktajām operatīvajām darbībām iesniegtas pat LKP CK. Gunāra Vīndedža arests, visticamāk, bija kā ūdenī mesta akmens izraisīta viļņa rezultāts. Citu personu pretpadomju darbības un potenciālo upuru apzināšana LPSR VDK pretpadomju propagandas un aģitācijas gadījumu atklāšanai izmantoja visas iespējamās metodes, to skaitā pratinot personas vienā lietā par personām citā lietā. Piemēram, Samoilova-Babina un citu lietā izmeklētājus interesēja LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūta[174] līdzstrādnieks Vasilijs Dorošenko.[175] “Kompromitējošas” informācijas iegūšanai veltīta 29. aprīļa Samoilova-Babina pratināšana, kas sākās plkst. 16-00, bet beidzās 19-20.[176] Atklājās, ka Dorošenko esot izteicis dažādus pretpadomju izdomājumus dažus gadus iepriekš, Jurija Abizova kāzās. Izmeklētājus interesēja, kādi cilvēki vēl var apstiprināt šo pretpadomju izteicienu faktus[177] un kāds bija šo izteicienu saturs.[178] Beigās nolēma lietu pret Vasiliju Dorošenko neuzsākt minētās lietas ietvaros, bet izmeklēšanu pret viņu veikt atsevišķas lietas ietvaros.[179] Spriežot pēc publiski pieejamas informācijas, Vasilijs Dorošenko nebija ne apcietināts, ne tiesāts, nav arī zināms, vai viņš bija informēts par LPSR VDK interesi. Krimināllietu izmeklēšanu uzraudzīja LPSR prokuratūra. Parasti prokuratūras iejaukšanās fakts vai norādes par to krimināllietās neparādās, tomēr Dzirksteles gadījumā LPSR prokuratūra izrādīja neparastu interesi. 1958. gada 3. martā LPSR prokurora vietnieks Juris Sproģis[180] atdeva Dzirksteles gadījuma izmeklēšanas lietu LPSR VDK izmeklēšanas daļai rūpīgākai izpētei, uzdodot atbildēt uz sekojošiem jautājumiem, kuri lielākoties bija saistīti ar jauniešu motīvu izzināšanu: 1) kādi bija grupas darbības mērķi; 2) noskaidrot katra individuālo atbildību, cik kopumā organizācija bija rīkojusi sapulces un cik bieži katrs grupas dalībnieks tajās bija piedalījies, kādi uzdevumi uzticēti katram grupas loceklim; 3) nopratinot skolas skolotājus, klases audzinātājus, VĻKJS biedrus, vecākus, noskaidrot sīkāk apsūdzēto personības, noskaņojumus un politiskos uzskatus; 4) noskaidrot, kas grupas locekļiem nav paticis Kārļa Marksa, Fridriha Engelsa, Vladimira Uļjanova (Ļeņina), Josifa Džugašvilli (Staļina) rakstu darbos.[181] Neliela uzmanība jāpievērš vēl jautājumam, vai jaunieši gatavojās ķerties pie politiski motivētas bruņotas un vardarbīgas cīņas paņēmieniem. Piemēram, līdzās Latvijas Republikas karoga uzvilkšanai un skrejlapu izplatīšanai jauniešu grupai Dzirkstele inkriminēja arī uzbrukumu sprāgstvielu noliktavai un Salacas tilta spridzināšanas gatavošanu. LPSR MP priekšsēdētājam Vilim Lācim adresētajā ziņojumā neilgi pēc grupas aizturēšanas LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers rakstīja, ka jaunieši gribējuši spridzināt tiltu pār Salacu.[182] Tomēr vēl 1958. gada pavasarī uzraugošais prokurors rakstīja, ka nepieciešams noskaidrot, “kurš bija tilta spridzināšanas idejas iniciators, kā viņi plānoja nolaupīt sprāgstvielas, cik vispār bija reāla tilta spridzināšanas ideja un kas konkrēta jau izdarīts šī mērķa sasniegšanai”.[183] Tālāk norādīts, ka gadījumā, ja neizdosies atrast pierādījumus šīs epizodes uzturēšanai, izmeklēšanu šajā virzienā nāksies pārtraukt. Tāpat prokurors norādīja uz vairākiem kriminālprocesuālo normu pārkāpumiem, kurus pieļāvuši izmeklētāji Voldemārs Frīdrihs Gothards[184] un vēl daži, nopratinot aizdomās turamos.[185] Apsūdzības rakstā tilta spridzināšanas gatavošanas epizode izpalika.[186] Arī Antona Klibā[187] krimināllietā var atrast norādi, ka papildu apsūdzība par KPFSR Kriminālkodeksa 79.² pantā paredzētajām darbībām – par lauksaimniecības tehnikas bojāšanu – nav pamatota.[188] Sodi Smagāko sodu no pētītajām personām piesprieda Arvīdam Zelgalvim – desmit gadi ieslodzījumā, jo viņam inkriminēja ne tikai pretpadomju aģitāciju, bet arī dzelzceļa spridzināšanu.[189] Desmit gadus piesprieda arī Voldemāram Tamanim, kurš jau atradās ieslodzījumā no 1949. gada. Tamaņa lietā par vainu pastiprinošu apstākli uzskatīja viņa konsekvento pretpadomju darbību ieslodzījuma vietā un apstākli, ka viņš jau agrāk ir bijis sodīts par pretpadomju aģitāciju.[190] Vieglākais sods – viens gads ieslodzījumā – noteikts Jāzepam Gribonikam[191] un Aleksandram Grīnbergam. Jāzepam Gribonikam inkriminēja pretpadomju sarunas paziņu vidū 1957. gada 8. novembrī un šaušanu gaisā no revolvera tajā pašā dienā.[192] Viņa krimināllieta ir zīmīga ar to, ka viņš ir vienīgais no 63 personām, kuram vispār apsūdzību atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam atcēla, bet atstāja spēkā apsūdzību atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 74. panta pirmajai daļai. Gribonika gadījumā ņēma vērā viņa rīcību nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā, kad viņš palīdzējis padomju gūstekņiem, labvēlīgās atsauksmes no darbavietas un apstākli, ka galvenais liecinieks sniedzis “krasi pretrunīgās liecības”.[193] Aleksandram Grīnbergam savukārt kā vainu mīkstinošu apstākli LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija minēja viņa vecumu, zemo izglītības līmeni un to, ka “neapmierinātību ar padomju varu viņš izteicis daļēji savas politiskās izpratnes trūkuma dēļ”.^[194] Visticamāk, ka apsūdzētās personas vecums kā atbildību mīkstinošs apstāklis nav konsekventi ņemts vērā, jo citai personai – 1900. gadā dzimušajam Rūdolfam Piebalgam – vecums kā atbildību mīkstinošs apstāklis nav ņemts vērā. Līdzās dažām lietām, kur reizē piemērots KPFSR Kriminālkodeksa 74. pants, Stepana Semjonova krimināllietā ir piemērots arī 59.⁷ pants – par propagandu un aģitāciju, kas ir vērsta uz nacionālā un reliģiskā naida kurināšanu. Viņam inkriminēja “pretpadomju izteicienu lietošanu, kuri ir vērsti uz partijas un padomju valdības politikas graušanu valsts aizņēmumu jomā”,[195] kā arī draudēšanu ebrejiem. Nogādāts milicijas nodaļā, viņš turpinājis pretpadomju izteicienu lietošanu.[196] LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģija 1957. gada 9. augustā nosprieda: “SEMJONOVAM Stepanam, Semjona dēlam, pamatojoties uz KPFSR [Kriminālkodeksa] 58.¹⁰ pirmo daļu, noteikt brīvības atņemšanu uz trim (3) gadiem bez tiesību atņemšanas. Viņam arī, pamatojoties uz KPFSR [Kriminālkodeksa] 59.⁷ pantu, noteikt brīvības atņemšanu uz vienu (1) gadu un sešiem (6) mēnešiem. Ievērojot veikto noziegumu kopību, atbilstoši [KPFSR Kriminālkodeksa] 49. pantam galīgo sodu SEMJONOVAM noteikt atbilstoši KPFSR [Kriminālkodeksa] 58.¹⁰ panta pirmajai daļai – brīvības atņemšanu uz trim (3) gadiem bez tiesību atņemšanas, nosakot soda izciešanu labošanas darbu nometnēs. Soda izciešana, ieskaitot iepriekšējo apcietināšanu, SEMJONOVAM skaistāma no 1957. gada 30. maija.”[197] Pretpadomju propagandas un aģitācijas aktivitātēs iesaistītie jaunieši, kuri nebija sasnieguši 16 gadu vecumu, galvenokārt tika profilaktēti, bet vecākie – tiesāti. Par šādu sistēmu liecina LPSR VDK ziņojumi LPSR MP. Saskaņā ar minētajiem ziņojumiem 1957. gadā kopumā profilaktēti 68 jaunieši, kopā 55 jaunieši un 13 jaunietes. Dažviet ziņojumā norādīts arī uz krimināllietas neierosināšanas iemeslu. Piemēram, LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera ziņojumā Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes izpildu komitejai par Andra Zviedra un Edgara Kārkliņa naidīgo darbību,[198] lemts, ka pirmā invaliditātes un otrā jaunības dēļ varas iestādes aprobežosies ar profilaktēšanu.[199] Saskaņā ar LPSR VDK rīcībā esošo informāciju Kārkliņa nodarījums arī nebija diez ko liels – viņš vien bija taisījis skrejlapas, bet nebija tās izplatījis.[200] Jauniešu grupu dalībniekiem sodi bija diferencēti. Dzirksteles izveidotājiem stingrāki – Buliņam piesprieda piecus un Radziņam četrus gadus ieslodzījumā, bet pārējiem šīs grupas dalībniekiem – divus gadus ieslodzījumā. Visi Dzirksteles dalībnieki bija tiesāti atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam un 58.¹¹ pantam. Rīcība Talsu jauniešu grupas ietvaros arī bija atšķirīga, ko noteica vecums. Vecākie – Treilībs, Štulbergs un Zaķis – tika notiesāti, bet attiecībā uz pārējiem trim “tika lemts par viņu nosūtīšanu uz nepilngadīgo koloniju”.[201] Pēteri Leju sodīja ar trim gadiem. Viņu tiesāja tikai atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.¹⁰ pantam. Turklāt viņš atdeva LPSR VDK lielāko daļu no saviem pretpadomju dzejoļiem.[202] Par atbildību mīkstinošu apstākli tika uzskatīts arī tas, ka viņš ir bijis III grupas invalīds un karojis PSRS bruņotajos spēkos.[203] Tomēr jāšaubās, vai piespriesto sodu var uzskatīt par samazinātu, salīdzinot ar to, kādu parasti piesprieda par līdzīga rakstura nodarījumiem Šīriņam, kuram septembrī tiesa piesprieda divus gadus ieslodzījuma, kā atbildību mīkstinošu apstākli atzīstot: “apsūdzētā personība, labais un nevainojamais darbs [..], labais raksturojums no darba vietas”.[204] Secinājumi Vēršanos pret pretpadomju propagandas un aģitācijas veicējiem 1957. gadā bija saistīta ar plašākiem notikumiem. LPSR MP priekšsēdētājs Vilis Lācis 1959. gada 1. jūlija PSKP CK Prezidija sēdē par Ungārijas notikumu ietekmi Latvijā izteicās šādi: “Jāsaka tieši, ka ungāru notikumi sacēla daudz putekļu gan inteliģencē, gan jaunatnē. Viņi sākumā nesaprata, kas tie par notikumiem, un uzskatīja tos par revolūciju [..] Mūsu nacionālisti pacēla galvas pat tiktāl, ka draudēja: “Ja mums būs tāda situācija – pakārsim, nošausim.” Dažus bija jāpieliek pie vietas.”[205] Līdz ar to vēršanās pret pretpadomju propagandas un aģitācijas izplatītājiem saistāma arī ar politiskās vadības vēlmi apspiest brīvdomību Ungārijas nemieru iespaidā. Pretpadomju propaganda un aģitācija izpaudās visai dažādos veidos, un tajā iesaistīto personu motivācija un pretpadomju darbības izpausmes bija visai dažādas. Darbā secināts, ka 1957. gadā LPSR VDK aizsāka krimināllietas pret 111 cilvēkiem, no kurām 55 krimināllietās pret 68 cilvēkiem, kurus tiešā vai netiešā veidā apsūdzēja pretpadomju propagandā un aģitācijā. PSRS okupācijas varas iestādes apsūdzības pretpadomju propagandā un aģitācijā galvenokārt pamatoja uz operatīvās aģentūras darbu un denunciāciju. Krimināllietās un ar tām saistītajos dokumentos rodamas norādes, kas denunciācijas izmantoja savstarpēju rēķinu kārtošanā, lai gan šis aspekts prasa papildu pētījumus, to skaitā konkrēto personu intervēšanu. PSRS kopumā pretpadomju propaganda un aģitācija saturiski bijusi visai eklektiska, tajā bija pārstāvēts ļoti plašs, bieži savstarpēji pretrunīgs uzskatu spektrs, savukārt Latvijas teritorijā pretpadomju propagandas un aģitācijas izpausmēs izteikti dominē neapmierinātība ar Latvijas teritorijā notiekošajām izmaiņām, arī salīdzinot ar Latvijas Republikas ekonomisko, tiesisko un politisko situāciju.