CONFERENCE
Tas šķiet pašsaprotami, ka autoram, radot šāda tipa romānu (sarakstīts 1955. gadā), nepieciešama ievērojama vēsturiska, kultūrvēsturiska, ekspedīcijās gūta pieredze, dziļa un fiziski sajūtama senās pasaules izjūta. Autora izziņas ceļš un gūtās zināšanas, kas tiek kombinētas, rakstnieka interpretācijas un fantāzijas bagātinātas, pašas par sevi ir apbrīnas vērtas. Taču, lasot romānu latviešu valodā, jāuzsver tulkotājas Maimas Grīnbergas veikums, kuras plūstošā valoda līdzās daiļdarba saturiskajiem labirintiem liek domāt arī par vietvārdu, personvārdu un arī reāliju atveidi latviešu valodā. Kā atzīst pati tulkotāja, grieķu īpašvārdu atveidē tika izmantota Māra Vecvagara sastādītā Sengrieķu – latviešu īpašvārdu vārdnīca, kuras materiāls gūlis romāna valodiskajā audeklā[i]. Atšķirot romāna pirmo vāku, kurā izvietota karte, novērtējams ieraksts „Sirākūsas” (nevis, iespējams, sagaidāmais „Sirakūzas”). Rodas iespaids, ka lasītājs līdz ar grāmatas atvēršanu ieiet kādā tālākā pasaulē, kuras iedzīvināšana mūsdienās prasa ievērojamus restauratora pūliņus. Patiesi, vai tad vārda atveide un pārnese kaut kādā mērā nelīdzinās mākslas darba atdzīvināšanai vai iedzīvināšanai? Tāpat gluži nevilšus radās arī šādas pārdomas. Cik lielā mērā somu valodā sastopami īpašvārdu atveides varianti un, pieņemot, ka tādi pastāvējuši, kāda bijusi M. Valtari izvēle? Vai tas kaut kādā mērā atspoguļo autora valodu un māksliniecisko rokrakstu? Diemžēl par uzdotajiem jautājumiem pati neesmu kompetenta spriest. Katrā ziņā šāda veida tulkojumi kārtējo reizi liek domāt par grieķu (un ne tikai) leksikas konsekventu pārnesi, atveidi latviešu valodā un ar to saistītajiem problēmjautājumiem (lai cik nelabskanīgs arī izklausītos pēdējais vārds).
Runājot par tulkojumu, iespējams, ir vērts atsaukt atmiņā faktu, ka M. Valtari romāns „Sinuhe, ēģiptietis” arī bija izdots Maimas Grīnbergas tulkojumā (Jānis Roze, 2004). Atceroties izjūtas, lasot šo romānu aptuveni pirms desmit gadiem, uzdrīkstos apgalvot, ka latviešu lasītājam, sekojot ēģiptiešu ārsta Sinuhes dzīves gaitām 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tā neapšaubāmi bijusi aizraujoša un bagātinoša pieredze. Grāmatas „Sinuhe, ēģiptietis” noslēgumā pievienots arī tulkotājas pēcvārds, kurā uzsvērts M. Valtari ražīgums. Patiesi, statistiska un tai piesaistītie literārie žanri šķita pieminēšanas vērti autora daiļrades virzienu novērtēšanas labad: „Mika Valtari (Mika Waltari; 1908–1979) ir viens no somu iemīļotākajiem, ražīgākajiem un daudzpusīgākajiem rakstniekiem – viņa mantojums ir 22 romāni, 15 īsromāni, 26 lugas, 6 dzejoļu krājumi, 4 stāstu krājumi, 7 detektīvromāni, 2 pasaku grāmatas, apmēram 1000 grāmatu recenziju, avīžu rakstu un eseju, kā arī raidlugas, kinoscenāriji un tulkojumi. Pasaules slavu Valtari iemantoja ar vēsturisko romānu plejādi. Romāns „Sinuhe, ēģiptietis” (1945) bija pirmais, populārākais un vislabākais no tiem.”[ii] Skatiens it kā ieķeras pēdējos vārdos un kādu mirkli kavējas pie tiem. Romāna „labums” jau allaž lielākā vai mazākā mērā būs subjektīvs vērtējums, taču apzinos, ka uzsāku Turma dzīves gājuma lasīšanu ar nu jau iepazītā Sinuhes dzīves gājuma pieredzi azotē, nevilšus salīdzinādama šos tekstus.
Autora rokraksts, uzticīgs izvēlētajam žanram un tēmas savdabībai, atpazīstams no pirmajām rindām. Gan Turmu, gan Sinuhi raksturo tieksme pēc sevis meklējumiem: pasaules dažādas, bet cilvēka raizes tajās it kā paliek nemainīgas. Gan Sinuhem, gan Turmam ir nepieciešamība atstāt rakstisku liecību par savu pārdzīvojumu ceļu. Sinuhe saka: „Es, Sinuhe, Senmuta un viņa sievas Kipas dēls, šo rakstu. Ne lai slavinātu Kemi zemes dievus, jo dievi man apnikuši. Ne lai slavinātu faraonus, jo viņu darbi man apnikuši. Bet pats sev es to rakstu. Ne lai glaimotu dieviem, ne lai glaimotu valdniekiem, ne aiz bailēm, ne nākotnes cerībām.”[iii] Un ko saka Turms? „Taču, šādi rakstīdams, zinu, ka rakstu tikai tāpēc, ka esmu novecojis un aprimis, dzīvei ir rūgta garša, un virs zemes vairs nav nekā tāda, pēc kā gribētos stiept rokas. Jaunākos gados es tā nerakstītu. [..] Tad kāpēc es tomēr rakstu? Rakstu, lai pārspētu laiku un pazītu pats sevi. Bet vai laiku iespējams pārspēt? To es nezināšu nekad, jo nezinu, vai saglabājas pazudis vai nodzēsts rakstījums. Tātad apmierināšos ar rakstīšanu, lai pazītu sevi. [..] Hellēņu valodā rakstīšu to, ko izdzīvoju pie grieķiem. Foinīku valodā rakstīšu to, ko noziedzos pret foinīkiem, taču dievišķās lietas rakstīšu savā valodā un rakstībā.”[iv]
Rakstu zīmei un rakstīšanas aktam piemīt gandrīz vai sakrāla nozīme. Tā ir savdabīga sevis pazīšanas aina, maskas novilkšana, sava patiesā vārda meklēšana, atrašana, atcerēšanās un saglabāšana lielajā dzīves un laiku grāmatā. Vienai balsij pievienojas pārējās, atdzīvojas tēli, kustību iegūst sen aizmirsti ļaudis un putekļiem klātie zemes ceļi. Rakstīšanas akts vienojas ar lasīšanas aktu, nostādot mūsdienu cilvēku tajā nosacītajā punktā, kur Mikelandželo veikumā Ādama pirksts tiecas saskarties ar Radītāju. Turms atzīst: „Lai pētītu sevi, rakstīšu, lai pazītu sevi. Pirmo ņemšu rokā gludu, melnu akmeni un pastāstīšu, kā pirmo reizi apjautu sevi tādu, kāds patiešām biju, nevis tikai tādu, kādu iedomājos sevi esam.”[v] Zīmīgi, ka šādiem vārdiem par sevis apjaušanu seko vēstījums par ceļu uz Delfiem un tur pieredzēto. Delfi, pasaules naba, vieta, uz kuru laiku laikos plūduši tie cilvēku prāti, kuriem, nonākot dzīves krustcelēs, kā izslāpušiem ceļiniekiem nepieciešams ūdens malks spirdzinošas un dievišķas balss veidolā. Arī Turms dodas uz Delfiem pēc orākula sprieduma. Šajā ceļā debesis jaucas ar zemi, šķīst zibeņi un plosās negaiss. It kā mostoties no dziļa miega, zemapziņa pieslēdzas ķermeniskajām maņām, un locekļi konvulsīvās kustībās vienojas ar dabu. Turma ķermenī uzkrājas zibens spēks, un, kad tam vairs nav jaudas valdīties, viņš ļaujas dejai: „Neapzinādamies, ko daru, uz Delfu ceļa es metos dejā. Zibeņu gaismā, pērkona negaisā manas kājas uz Delfu ceļa sāka dejot un rokas kustēties, un es dejoju, ne atdarinādams citus vai kādu iemācītu deju, bet deja bija un dzīvoja manī, un mani locekļi dejoja, un viss ķermenis dejoja, neizsakāma prieka pārņemts. [..] Tobrīd es pirmo reizi pats sevi pazinu. Ar mani nekas slikts nevar notikt. Man nekas nevar kaitēt. Dejojot uz Delfu ceļa, manī uzplauka svešas valodas vārdi, ko nesapratu. Tomēr es tos dziedāju, atkārtoju vēl un vēl [..].”[vi]
Romāns atklāj galvenā varoņa Turma daudzās sejas. Dažbrīd viņš šķiet līdzīgs divsejainajam Jānusam, kas iemieso to lielo un nezināmo, ko saprotam ar sākumiem un pārejām, noslēgumiem un beigām, kas patiesībā atkal ir tikai kāda nākamības sākotne: „Katrā savā dzīves posmā cilvēks lēnām aug, līdz satrūkdamies apjauš, ka viņam ir grūti atcerēties un pazīt bijušo sevi. Arī dzīve ar tās posmiem ir nemainīga piedzimšana no jauna, un katra jauna posma sākšanās ir kā spējš lēciens pāri aizai, kas aiz muguras kļūst nepārvarama, tāpēc atgriezties bijušajā vairs nav iespējams.”[vii]
Romāns „Turms, nemirstīgais” ir uzrakstīts ar autoram raksturīgo vērienu. Vēsturiskie ekskursi, par kuriem zinātāji varētu savīt smalkas diskusijas, pārklājas ar ļoti cilvēciskiem dzīves vērojumiem. Lai gan vēstījums nebūt nav didaktisks, tas noausts tik rosinošā manierē, ka neapzināti sāc pārcilāt savas esības slēptākos stūrīšus, atmiņu ticamās un laika zoba skartās atblāzmas. Turma ceļš, kas romānā iedalīts desmit grāmatās, neraugoties uz to vērā ņemamo apjomu (pavisam 702 lpp.), noslēdzas, bet lasītājs nejūtas nogurdināts. Tāpat kļūst skaidrs, ka beigas ir nosacītas: ceļu vai ceļojumu nav iespējams apstādināt vai pārtraukt, tas pieder mūžībai, turklāt Turma vārdu, kā tas redzams jau romāna nosaukumā, pavada nepārprotami pārlaicīgs epitets – nemirstīgais.
Lasītājam, kuram vēl nav bijusi iespēja iepazīt M. Valtari daiļradi, šī atklāsme un vienošanās ar senajām pasaulēm raksturīgo vilinājumu vēl tikai priekšā. Vērtējot M.Valtari romānu lasīšanas pieredzi, jāsaka, ka lasītājs kā tāds negausīgs ceļinieks tiek sagūstīts vēstījuma plūstošajās smiltīs. No tām izkļūt līdzēs tikai pakļaušanās tekstam, lēna un baudpilna tā uzņemšana sevī. Tas attiecināms gan uz Sinuhes, gan arī Turma dzīves gājumu. Kaut gan tas lielākā mērā ir gaumes jautājums, Sinuhes stāsts pamanījās aizraut ar salīdzinoši dinamiskāku vēstījumu. Taču tiklab jāatzīst, ka šādas noskaņas iemesls meklējams Turma noslēpumainajā dabā un tādā kā neziņas plīvurā – nevilšus tas piešķīris vēstījumam rimtāku virzību, tomēr tas lielākā mērā attiecināms uz romāna ieskaņu.
Tikmēr, pāršķirstot romāna „Turms, nemirstīgais” lappuses, grāmatā paveras kāds sevišķi ielocījies atvērums, lasīšanai darot pieejamas šādas rindas: „Tas Turms, kurš ceļoja no Hīmeras uz Eriku, bija cits vīrs nekā tas, kurš reiz vētrā dejoja pa Delfu ceļu.”[viii] Delfi... Pēkšņi romāns sāpīgi sakāpina vēlmi doties ceļā. Gara acīm sevi redzu lidojam uz Atēnām, tad iesēžamies vilcienā uz Delfiem. Un tur, kutinot pasaules nabu, kas zina, varbūt arī varētu ļauties kādai dejai vētrā.
[i]Raidījums „Radio mazā lasītava” Latvijas Radio 1 (ieraksts 2014. g. 28. jūnijā). Ieraksts pieejams: lr1.lsm.lv/lv/raksts/radio-maza-lasiitava/mika-valtari-turms-nemirstigais.a40070/
[ii] M. Valtari „Sinuhe, ēģiptietis”, Jāņa Rozes apgāds, 2004, 733. lpp.
[iv] M. Valtari „Turms, nemirstīgais”, Jāņa Rozes apgāds, 2014, 15.-16. lpp.
. Lai gan Turmam šķietami piemīt jonietim raksturīgais dzīves redzējums, savu izcelsmi un piederību kādiem ļaudīm vai zemei viņš nezina. Šāda neziņa un sevis meklējumi, ļaudis un to tikumi, pārejošais un mūžīgais, mītiskais un mistiskais, sapņi un nomods, grieķu–persiešu kari, Sicīlija un mūžīgā pilsēta Roma, kā arī teiksmaino etrusku savpatā dzīves kustība – tās ir galvenās daiļdarba dzīslas, kas nosaka vēstījuma arvien kāpināto pulsējumu.){kind=link}