Cik daudz viens cilvēks spēj paveikt 38 dzīves gados? Noteikti sasniegt izcilību kādā jomā. Bet vai iespējams šādā īsā laika sprīdī gūt panākumus vairākos virzienos? To pierāda Jānis Ilsters - botāniķis, pedagogs, dzejnieks, lauksaimnieks, folklorists un novadpētnieks.

Jānis Ilsters piedzima 1851. gada 14. maijā (2. maijā pēc vecā stila) Madonas novada Vestienas pagasta “Grētēs”. Pirmā izglītība tika iegūta Vestienas draudzes skolā, ar 1864. gadu Ilsters sāka mācības Ērgļu draudzes skolā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 2. lpp.). Ar draudzes skolu beidzās oficiālā izglītība, studijas universitātē Ilsters neuzsāka. Taču viņa tieksme uz pašmācību un dabiskā zinātkāre visas dzīves laikā kompensēja diploma trūkumu (Zanders, 1976, 40. lpp.).

Gadu pēc skolas beigšanas Ilsters sāka strādāt par mājskolotāju Liepkalnes kolonijā (Liepmuižas—Vestienas draudzes novadā). 3 gadus vēlāk viņš turpināja studēt patstāvīgi un pēc pusotra gada (tajā pat laikā pasniedzot privātstundas) 1871. gadā nokārtoja pagastskolotāja eksāmenus pie Cēsu apriņķa skolu pārvaldes garīgā skolu pārlūka, mācītāja Kenzslera (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 3. lpp.). Pēc tautskolotāja eksāmenu nokārtošanas strādāja par skolotāju Vestienas draudzes skolā Liezērē (1876-1877). 1875.-1876. un 1878.-1882. gados strādāja Rīgas Ozolaines bērnu patversmē. 1882.-1885. gados bija mājskolotājs, 1885.-1888. gados - korespondents un grāmatvedis Stukmaņos (Pļaviņās) (LU LFMI, b.g.).

Savās nodarbēs un interesēs Jānis Ilsters pielika visus spēkus, bija aizrautīgs un neatlaidīgs. Diemžēl milzīgā darba slodze un sliktie materiālie apstākļi novājināja viņa veselību. 1888. gadā Ilsters atgriezās vecāku mājās, kur pēdējā dzīves gadā nodarbojās ar kaimiņu un radu bērnu skološanu. To viņš darīja arī savā pēdējā dzīves dienā - 1889. gada 5. maijā (23. aprīlī pēc vecā stila) (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 4. lpp.). Jānis Ilsters tika apglabāts Vestienas Vecajos kapos (“Jānis Ilsters”, b.g.).

Jāņa Ilstera ieguldījums botānikā

Botāniku Jānis Ilsters apguva pašmācības ceļā, no skolotāja darba pienākumiem brīvajā laikā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 11. lpp.). Lielāko dzīves daļu nodzīvodams Vestienā un Pļaviņās, tur viņš savāca ļoti bagātu herbāriju, kuru sakārtoja 18 lielos sējumos. No šiem 18 sējumiem 8 saturēja Pļaviņu – Kokneses rajonā Daugavas ielejā ievāktos augus. J. Ilstera vāktie augi saglabājušies līdz mūsu dienām: Latvijas Nacionālajā Dabas muzejā un Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju herbārijā, kur glabājas 1300 Ilstera vāktā herbārija lapu (Latvijas Botāniķu biedrība, b.g.).

Botāniķa darbu apgrūtināja augu latvisko nosaukumu trūkums. Tos vajadzēja sameklēt, saklausīt tautā un salīdzināt. J. Ilsters aptaujāja zāļu sievas, kuras tirgojušas Daugavmalā, kājām apceļojis Latviju un kontaktējies ar vietējiem ļaudīm, savācot katra auga nosaukumam daudzus sinonīmus, bet citus nosaukumus, sekodams publicista, valodnieka un pedagoga Ata Kronvalda (1837-1875) padomam, atvasinājis pats. J. Ilstera autorībai pieder tādi nosaukumi kā gundega, pienene, vizbulīte, magone, mežrozīte, rudzupuķe, purene, kaķpēdiņa, maijrozīte u.c. Citi viņa izdomāti botāniskie termini, bez kuriem mūsdienu zinātne latviešu valodā nav iespējama - “suga”, “valsts” u.c. (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 11.-13. lpp.).

Nozīmīgs J. Ilstera kā dabaszinātnieka nopelns ir 1883. gadā sarakstītā pirmā botānikas mācību grāmata latviešu valodā „Botānika tautas skolām un pašmācībai". Tajā aprakstīti 30 augi, dotas to praktiskas izmantošanas iespējas, savākti 40 tautas ticējumi par augiem, kā arī sniegtas ziņas par 50 augu pielietošanu veselības kopšanā, sniedzot pamācības to sagatavošanā un lietošanā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 14. lpp.). Vēl tika sarakstīta grāmata „Praktiskā botānika", kas bija domāta zemkopjiem, un 1884. gadā - grāmata „Herbārijs botānikas elementārkursam", kurā kā uzskates līdzekļi atrodami 29 augi (Latvijas Universitātes Bibliotēka, 2015).

Jāņa Ilstera ieguldījums pedagoģijā

J. Ilsters bija izcils pedagogs, viņš prata atrast pareizu pieeju mācību darbā. Bērni savu skolotāju ļoti mīlējuši un cienījuši. Ir saglabājusies liecība, ka, skolotājam braucot Ziemassvētku brīvlaikā prom no Ozolaines, kāda skolniece ļoti lūgusi viņu neaizbraukt vai arī ņemt viņu līdzi. Ilstera-skolotāja princips bija, ka zināšanas bērniem vajag sniegt rotaļas formā, tādējādi mācības padarot patīkamas un pievilcīgas. Šim nolūkam jāizmanto dažādas mīklas, tautasdziesmas, zīmējumi, putnu balsis (putnu valoda) (Pētersons, 2008). Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst par stingrību. Pat vismīļākajam, iejūtīgākajam skolotājam reizēm nākas bērnus rāt un pāraudzināt (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 7. lpp.).

J. Ilsters pastāvīgi centies izraisīt bērnos interesi par augiem un dzīvniekiem, vedot tos ekskursijās. Tām bija ne tikai liela nozīme dabaszinību apgūšanā, bet arī veselības nostiprināšanā. Nedrīkstēja aizmirst arī par labu miegu (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 8. lpp.).

Jāņa Ilstera ieguldījums dzejniecībā

To, ka Ilsters ir arī dzejnieks, nebija nojautuši pat viņa tuvinieki. Laimīgā kārtā viņa manuskripti bija nonākuši rokās dzejnieka draugam, skolotājam un publicistam Āronu Matīsam (1858-1939). Drīz pēc autora nāves, 1889. gadā, viņš izdevis J. Ilstera dzejoļu krājumu “Sīkrozītes, magonītes, jeb dzejiski ziediņi no Ilstera" Pūcīšu Ģederta apgādā. Gandrīz visi šī krājuma dzejoļi veltīti Latvijas dabai, norisēm tajā:

Ar godbijību sveicu tevi, sirmais,

Tu stingrais pilārs, vecais Gaiszinis;

No latvju zemes augstumiem tu pirmais,

Kas galotni tik augstu pacēlis....

Šis dzejolis ir vienīgais, kurš publicēts "Baltijas Vēstnesī” J. Ilstera dzīves laikā (“Gaisziņu kalns", 1878. gads) (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 35. lpp.).

Dzejoļu krājumā, pareizāk sakot - izlasē, jo daļa dzejoļu palikusi ārpus "Sīkrozītēm, magonītēm", ir 7 daļas, kas, neskaitot ievadu, veltītas dabai, puķēm, mīlestībai, jaunībai, gadalaikiem, kā arī "šim un tam”. No 40 publicētajiem dzejoļiem 12 ir vācu dzejnieku Ludviga Ūlanda (1787-1862), Johana Volfganga fon Gētes (1749-1832), Frīdriha Rikerta (1788-1866) u.c. darbu atdzejojumi.

Izziņas bagāti ir dabas parādības, dabas dialektiku atspoguļojošie dzejoli:

Lai gan rudens ziedus laupa,

Lapas zemē birdina,

Tomēr dīgļus mīļi taupa,

Pavasars tos dzīvina.

Savu pēdējo dzejoli J. Ilsters veltījis savam brālim Atim viņa iesvētīšanas dienā 1889. gada 6. aprīlī. Tie ir pamācoši, mīļi vārdi, kādus var uzrakstīt tikai garīgi bagāts, dzīves gudrs un labestīgs autors (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 36. lpp.).

...Tas svarīgākais ceļš ir mūža gaita,

Ko patstāvīgi tu nu staigāsi,

Tā var tev palikt tīkama un raita,

Ja vien ko vajaga, līdz paņemsi.

Tā neved vien pa rozēm un pa lauriem,

Kur staigāt viegli un bezrūpīgi,

Tā iet pa dadžiem ar, pa laipām šaurām,

Kur jātvīkst, jācīnās būs nopietni.

Ņem līdzi vīra prātu, stingru krūti,

Kas vāju saudz, pret stipru atgainās,

It taisni rād' kur tūliņ jāgriežas,

Kam netīk kavēties pie saldiem niekiem,

-Tie ceļotāju tikai lutina, -

Bet tos vien dēvē tik par īstiem priekiem,

Kas mērķim ceļotāju tuvina.

Vēl nepublicēts palicis J. Ilstera savākts materiāls “Dzejīga valodiņa par dabas valsti Tēvijā”, kura virsrakstā izpaužas autora attieksme pret dzeju, valodu, dabu un Latviju (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 36.-37. lpp.).

Jāņa Ilstera ieguldījums folklorā un novadpētniecībā

Vērtējot J. Ilstera devumu latviešu kultūras vēsturē, jārunā arī par viņu kā folklorista, rakstnieka un publicista Krišjāņa Barona (1835–1923) "Latvju dainu” līdzstrādnieku un par viņa folkloristiskajiem uzskatiem vispār. “Latvju dainām" Ilsters iesūtījis 865 tautasdziesmas no Vestienas. Botāniķa vārds iekļauts arī rakstnieka, folklorista, pētnieka, sabiedriskā darbinieka, skolotāja Anša Lerha-Puškaiša (1859–1903) “Latviešu tautas teiku un pasaku" VII sējuma 1. daļā ievietotajā “Vietu un krājēju un pasaku un teiku skaita reģistrā", uzrādot 32 folkloras vienības. Pasaku krājējs un kārtotājs Ilstera vākumu ieguvis no laikrakstā “Dienas Lapa" publicētā materiāla.

Valodnieks, etnogrāfs, folklorists un sinologs Pēteris Šmits (1869 - 1938), kārtojot "Latviešu tautas ticējumu" 4 sējumus, izmantoja J. Ilstera grāmatu “Botānika tautskolām un pašmācībai. Elementārkurss.". Krājumā ievietoti 40 botāniķa publicētie ticējumi par tautas ārstniecību. Tiesa, nav uzrādīts, kur tie pierakstīti. Ir pamats domāt, ka folkloras vākšana botāniķim nav bijusi nejauša. Vēstulē folkloristam, publicistam, dzejniekam un tulkotājam Fricim Brīvzemniekam (1846–1907) J. Ilsters pamato savas folkloristiskās intereses un folkloras vākšanas darba nepieciešamību. Tā atklāj J. Ilstera erudīciju, viņa tautasdziesmu, folkloras izjūtu. Ne katrs tā laika tautas garamantu vācējs tik labi izprata F. Brīvzemnieka un K. Barona aicinājuma vākt folkloru dziļāko jēgu, ikviena tautasdziesmu varianta nozīmīgumu kopējā dziesmu klāstā (Politere, 1991, 3. lpp.).

Jānis Ilsters savās dabaszinātniskajās ekskursijās nav pētījis tikai dabu. Viņu interesējuši arī vietējie iedzīvotāji: ko tie dara, ko un kā runā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 26. lpp.). Jau vēstulē māsām Edei un Karlīnei, ko botāniķis 1884. gadā raksta no Stukmaņiem, iezīmējas viņa padziļinātā interese par folkloru, īpaši tautasdziesmām, kā arī ļaudīm, kas tās ir radījuši (Politere, 1991, 3. lpp.).

Bagātīgu teiku un tautas vēstures materiālu J. Ilsters apkopojis, sastādot ceļvedi no Pļaviņām līdz Koknesei. Viņš detalizēti apraksta tās vietas, kas saistītas ar tautas likteņgaitām, piemēram, Staburagu, Kokneses pilsdrupas, Liepavotu, minot ar šīm vietām saistītos teiku motīvus. Protams, būdams botāniķis, viņš neaizmirst pievērst uzmanību retajām augu sugām, kas sastopamas Daugavas senlejā.

J. Ilsters pierakstījis, krājis, arī tulkojis no citu tautu valodām rotaļas, laikrakstam "Dienas Lapa" iesūtījis nostāstus par vilkačiem, tuvākos un tālākos pārgājienos redzēto pierakstījis un popularizējis (Politere, 1991, 4. lpp.).

Jāņa Ilstera ieguldījums lauksaimniecībā

Blakus botāniskiem pētījumiem un publikācijām J. Ilsters neaizmirsa arī dzīves praktisko pusi. Jau no bērnības piedalīdamies visos lauku darbos labi iekoptajās "Grētēs”, viņš labi pārzināja tos darba procesus un kārtību, kādu latviešu zemnieki bija nodevuši no paaudzes paaudzē bez skolu un grāmatu palīdzības. J. Ilsters, būdams Rīgas Dabas pētnieku biedrības biedrs, varēja izmantot biedrības plašo bibliotēku un ārzemju presi, no kuriem ieguva jaunas atziņas un zināšanas ne tikai dabas zinībās, bet arī lauksaimniecības modernizēšanā. Tādēļ viņam bija iespējams un viņš daudz darīja, lai ar lauksaimniecības kultūras celšanu vairotu zemnieku ienākumus un tie varētu konkurēt ar muižām (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 29. lpp.).

Savās publikācijās J. Ilsters sniedza praktiskus padomus lauksaimniekiem miežu, apiņu, linu un rīkstīšu kārklu audzēšanā, lopkopībā brīdinājis būt uzmanīgiem ar indīgiem augiem publikācijās: "Kārklu rīkstīšu audzināšana”, “Veco latviešu puķu dārziņš”, “Ap Jāņu laiku”, “Daži dārz- un zemkopības jautājumi”, “Par dabas vēsturi mūsu tautas-skolās” u.c. Arī savā, vienā no tā laika krāšņākajām grāmatām, “Botānika tautas skolām un pašmācībai. Elementārkurss." J. Ilsters sniedz ziņas par augu praktisko pielietošanu zemkopībā, augļkopībā, mežkopībā, rūpniecībā un ārstniecībā. J. Ilstera publikācijās varēja smelt ziņas arī par koku nosalšanas mehānismu, sēnīšu slimībām, dažādu lauksaimniecības kultūru audzēšanas izdevīgumu atkarībā no saimniecību ģeogrāfiskā izvietojuma un attāluma līdz tirgiem. Lai zemnieki spētu sekmīgi saimniekot, J. Ilsters iesaka tiem apvienoties kooperatīvos vai zemkopības biedrībās (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 29.-30. lpp.).

Savā laikā laikraksta “Rota” redaktors [Kristjānis?] Kalniņš aicina viņu uz Rīgu vadīt laikraksta lauksaimniecības nodaļu. Cik tuvu Ilstera sirds stāvējusi lauksaimnieku materiālās dzīves uzlabošanai ar pareizu, racionālu lauku apsaimniekošanu, liecina tas, ka pēc "Rotas” bankrotēšanas Ilsters bija nodomājis pats rediģēt un izdot lauksaimniecības žurnālu "Latvijas Zemkopis”, sastādījis rakstus pirmajiem diviem numuriem un atradis izdevuma finansētāju. Šo nodomu pārtrauca viņa negaidītā, pāragrā nāve (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 30. lpp.).

Jāņa Ilstera piemiņa

J. Ilstera vārds iemūžināts pasaules augu sistemātikā. Latvijas aļģu pētnieks Heinrihs Skuja (1892-1972) atrada līdz tam nepazīstamu un nezināmu aļģi. Viņš to aprakstīja kā jaunu aļģu ģinti, dodot tai pirmā latviešu botāniķa vārdu Ilsteria ar sugu Ilsteria quadrijuncta. Latvijā šī mikroskopiskā aļģe sastopama ezeru krastos. Interesanti atzīmēt, ka Rietumeiropā atrastas un aprakstītas vēl divas šīs ģints aļģu sugas. Divas aļģu sugas no citām ģintīm H. Skuja nosauca Ilstera vārdā: Oedogonium ilsteri (Ilstera edogonija) un Tetrarcus ilsteri (Ilstera tetrarka) (Pētersons, 2008).

Pieminot Jāni Ilsteru, Vestienas pagasta ģerbonī ir iekļauts pirmais augs no viņa botānikas grāmatas - zilais vizbulis, kura krāsa simbolizē arī pagasta daudzos ezerus. J. Ilstera piemiņas dienā 1973. gada 27. maijā Gretēs atklāja viņam veltītu piemiņas stabu. 40 gadus vēlāk, 2013. gada 27. maijā Gretēs atklāja atjaunoto Jāņa Ilstera piemiņas zīmi un labiekārtotu piemiņas vietu. Tas notika pateicoties zemnieku saimniecības "Gretes" saimnieces Birutas Nebares uzrakstītajam projektam un Eiropas Lauksaimniecības Fonda atbalstam (“Jānis Ilsters”, b.g.).

Ir izveidots Jāņa Ilstera fonds, kas cieši sadarbojas ar Latvijas Dabas muzeju, uztur sakarus ar lauksaimniecības un medicīnas studentiem un skolu jaunatni, veicinot interesi par bioloģiju, botāniku un zooloģiju kā Latvijas kultūras un latviskās dzīvesziņas sastāvdaļu (Rozeniece, 2001).

Var tikai iedomāties, cik daudz darbu vēl varētu paveikt un cik lielu ieguldījumu šajās nozarēs varētu sniegt Jānis Ilsters, ja viņa mūžs būtu kaut vēl cik garāks. Bet ar notikušo darbu augļiem var iepazīties Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā Rīgā, Kronvalda bulvarī 4, iepriekš piesakot vizīti.

Daļa no muzeja krājumā esošā herbārija apskatāma šeit.

Izmantotie informācijas avoti:

Jānis Ilsters (1851. - 1889.). (b.g.).

Latvijas Botāniķu biedrība. (b.g.). Jānis Ilsters.

Latvijas Dabas muzejs. (2001). Pirmajam latviešu botāniķim Jānim Ilsteram 150 : 1851.14.05. - 1889.05.05. [Buklets]. Rīga: Latvijas Dabas muzejs.

Latvijas Universitātes Bibliotēka. (2015). Jānis Ilsters (1851-1889).

LU LFMI. (b.g.). Literatūra - Personas - Jānis Ilsters.

Pētersons, M. (29.02.2008.). Jānis Ilsters.

Politere, I. (1991). Botāniķis Jānis Ilsters un latviešu folklora. Zinātnes Vēstnesis, 12(26). 3.-4. lpp.

Rozeniece, A. (11.05.2001.). Ar pirmajiem ziediem pirmajam latviešu botāniķim. Latvijas Vēstnesis, 73.

Zanders, O. (1976). Botāniķis ar dzejnieka dvēseli. Zinātne un Tehnika, 9. 40.-42. lpp.

 

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) fonda stipendiātes Annijas Pozņakas aizraušanās ir basketbols, un, veicot brīvprātīgās darbu LU Muzejā, viņa izvēlējās sagatavot rakstu par leģendāro latviešu basketbolistu, LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes studentu, latviešu studentu korporācijas Beveronija korporantu, aktīvu sporta lobētāju LU Studentu padomē un t.s. Sapņu komandas kapteini Rūdolfu Jurciņu.

Rūdolfs Jurciņš un Beveronija

Par R. Jurciņa saistību ar LU un pašu latviešu studentu korporāciju Beveronija liecina Beveronijas krāsu lente, ko 2020. gada 10. martā LU Muzejam pastāvīgā glabāšanā nodevis Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors, studentu akadēmisko mūža organizāciju vēsturnieks un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Cursica korporants Valters Ščerbinskis. V. Ščerbinskis aktīvi publiskajā vidē uzsver, ka studentu akadēmiskās mūža organizācijas ir jāatzīst par Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu, tādējādi uzskatīja par savu pienākumu nodot jaunajam LU Muzejam pastāvīgā glabāšanā Beveronija krāsu lenti. Tomēr pati Beveronija krāsu lente nav piederējusi R. Jurciņam, taču R. Jurciņš šāda veida krāsu lenti ir nēsājis studentu korporācijas iekšējā un ārējā dzīvē.

Beveronija krāsu lentes dalās trīs veidos – Svētku, Sadzīves un Vakara tērpu (frakas un smokinga). Svētku lente ir 25 mm plata, Sadzīves 12 mm plata, bet Vakara tērpu 6 mm plata. LU Muzeja krājumā pieejams tikai viens Sadzīves lentes krāsu eksemplārs, kas ir attiecīgi 12 mm plats. Pirms nodošanas V. Ščerbinskis šo lenti glabājis, lai tā nepazustu kā kultūrvēsturiska vērtība. Nav zināms, kam šī krāsu lente ir piederējusi.[1] Gan R. Jurciņš, gan Beveronija korporanti nēsāja krāsu lenti, liekot pār krūtīm no labā pleca uz kreiso gurnu zem žaketes vai virs vestes. Ja kāds no Beveronijas ir Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku ierindas karavīrs vai virsnieks, viņš visas 3 krāsu lentes atsevišķi nēsā virs formastērpa pār krūtīm no labā pleca uz kreiso gurnu, bet tikai studentu korporācijas Beveronija iekšējā sadzīvē (ārējā sadzīvē to nēsāt ir aizliegts). Pašas krāsu lentes aizliegts nēsāt Beveronija biedru kandidātiem, citu studentu korporāciju korporantiem un pie studentu korporācijām nepiederošām personām.[2]

Krāsu lente vizuāli sastāv no trikolora, kas ir raksturīgi visām studentu korporācijām Latvijā, Igaunijā, Polijā un Vācijā. Krāsu lentēs trikolors pieņemts saskaņā ar 1812. gadā pieņemto Jēnas universitātes studentu korporāciju likumkodeksu (komānu), ko pārņēma 1802. gada atjaunotā Tērbatas universitāte Krievijas impērijā. Balstoties uz pārņemtā likumkodeksa noteikumiem, trikolora krāsu princips tika ievērots pie Tērbatas universitātes dibinātajās studentu korporācijās, tajā skaitā latviešu studentu korporācijā Lettonia, kas ir studentu korporācijas Beveronija tiesiskais aizbildnis (komāna garants).[3] Arī pie 1862. gadā dibinātā Rīgas Politehnikuma, vēlāk 1896. gadā reorganizētā Rīgas Politehniskā institūta studentu korporācijas pārņēma Jēnas komānu no Tērbatas universitātes, ievērojot trikolora principu. Reorganizējoties RPI par LU 1919. gadā, Jēnas komānu pārņēma LU tās rektoru, Lettonia korporantu Ernesta Felsberga un Jāņa Ruberta vadībā. Laikposmā no 1922. līdz 1927. gadam dibinājās jaunas studentu korporācijas, piemēram, Beveronija 1922. gada 4. maijā. Beveronija krāsu lentei trikolors ir violets-zelts-gaiši zils, kas ir ne tikai uz krāsu lentēm, bet arī ģērbonī (vapenī) un karogā. Krāsu deķeļiem ir violets-gaiši zils-zelts.[4] Krāsas simbolizē Beveronija idejiskos principus: violets raženu darbu, zelts cildenu mērķu sasniegšanu un gaišizils skaidrību sirdī un godu prātā. Tieši R. Jurciņa personība un viņa ieguldījums Latvijas basketbola attīstībā atbilda šīs studentu korporācijas idejiskajiem principiem.[5]

Rūdolfs Jurciņš un basketbols

R. Jurciņš dzimis 1909. gada 19. jūnijā Rīgā, Krievijas impērijā, miris 1947. gada 22. maijā izsūtījumā Sibīrijā, PSRS. Mācījies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, kur sporta skolotājs Bernsons ievirzījis R. Jurciņu basketbola gaitās.[6]

R. Jurciņam bijusi sevišķi svarīga loma t.s. “Sapņu komandā 1935”, jo viņš bija izcils savā tehniskajā izpildījumā uz basketbola laukuma kā komandas kapteinis.[7] Basketbolists dēvēts par spožāko Latvijas basketbola zvaigzni 30tajos.[8] Sporta eksperti ir apliecinājuši, ka viņam piemitusi prasme “lasīt” spēli, un no dabas ir ticis dots talants fiziskā spēka izturībā. Tieši viena no šīm priekšrocībām ļāvusi būt galvenajam laukuma centra strīdusbumbas lēcējam jeb spēles ievadītājam. Vēstures fakti apstiprina, ka spēlētāja augums bijis 185 cm, kas salīdzinot ar šī brīža basketbolista vidējo garumu, viennozīmīgi nav raksturīgi centra spēlētāja augumam. Tomēr, neskatoties uz to, nevar nepieminēt, ka basketbolista lēciens ir vairākkārt novērtēts no vecmeistaru (basketbola veterānu) puses.

Sportiskie sasniegumi ir nedz sākušies, nedz beigušies ar uzvaru pirmajā Eiropas basketbola čempionātā Ženēvā, Šveicē 1935. gadā, kur Latvija kļuva par Eiropas pirmo čempionu. R. Jurciņam pieder arī seškārtējs Latvijas meistara tituls, pārstāvot Latvijas basketbola savienību (LBS) un 1929. gadā LU Studentu padomes paspārnē dibinātās sporta biedrība “Universitātes sports” basketbola sacensībās. R. Jurciņš ņēmis arī dalību Berlīnes Olimpiskajās spēlēs 1936. gadā, kopā aizvadot 23 spēles Latvijas basketbola izlasē.[9]

Liela ietekme “Universitātes Sports” ir bijusi studentu korporācijām, tajā skaitā R. Jurciņa Beveronija, kas, sadarbībā ar latviešu studentu korporācijām Lettonia un Selonija, organizēja Prezidiju Konventa (studentu korporāciju jumtorganizācijas) basketbola turnīrus.[10] Tieši studentu korporāciju aktīvais sporta lobijs un skaitliskais vairākums pār citām frakcijām [11] LU Studentu padomē, organizējot Prezidiju Konventa basketbola turnīrus, radīja nopietnu bāzi, lai veiksmīgi startētu 1935. gada Eiropas basketbola čempionātā, nodrošinot Latvijas valstij pirmo Eiropas čempiona titulu.[12]

Aktīvais sporta darbonis R. Jurciņš Otrā pasaules kara laikā nespēja šķirties no Rīgas un piedalījās basketbola dzīves atjaunošanā. 1945. gada 18. oktobrī PSRS NKGB R. Jurciņu arestēja, kam sekoja izsūtījums uz Sibīriju par “nelegālu ieroču turēšanu.” Dati liecina, ka viņš miris 1948. gadā turpat Sibīrijā. R. Jurciņš kā “Universitātes sporta” pārstāvis piederīgs pie Latvijas sporta ievērojamāko vīru saimes.[13]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU Sporta vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties, piesakot konsultāciju: tel. 67034031, 25733456 vai muzejs@lu.lv

Latvijas Sporta muzejā var iepazīties ar Latvijas sporta vēstures krājumu, piesakot konsultāciju vai apmeklējumu: tel. 67225127, solvita.lomanova@sportamuzejs.lv

Papildus informācija:

Studentu korporācija “Beveronija”

Rūdolfs Jurciņš (Latvijas Basketbola savienība)

Rūdolfs Jurciņš (Latvijas Olimpiskā komiteja)

Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība

 


[1] Karols, Jānis., Kamars, Pēteris., Mežaks, Jānis. Beveronija internais komāns. Toronto: Daina Press Ltd. 1971, 23. lpp.

[2] Turpat, 23. lpp.

[3] Stradiņš, Jānis. Studentu akadēmiskās organizācijas: Latvijas un Eiropas kultūrvēsturiskajā aspektā. No: Zariņš, Ilgonis (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (74/1995). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1995, 11. lpp.

[4] Briedis, Juris (galv. red.). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 89.-90. lpp.

[5] Karols, Jānis., Kamars, Pēteris., Mežaks, Jānis., 19. lpp.

[6] Timenote. Rūdolfs Jurciņš

[7] Zveja, Ilze., Grauba, Aigars., Ēķis, Andrejs. Sapņu komanda 1935. Laika stāsti. Izdevējs: Zvaigzne ABC, 75-85.lpp.

[8] Latvijas Basketbola savienības goda zāle, spēlētāji 100, Rūdolfs Jurciņš.

[9] Kesiels, Guntis. Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība. Latvijas Nacionālā enciklopēdija.

[10] Karols, Jānis., Kamars, Pēteris., Mežaks, Jānis., 96.-97. lpp.

[11] Rubenis, Rūdolfs. Polijas-Latvijas diplomātisko attiecību Simtgades medaļa. No: ZEM LUPAS. Rīga: LU Muzejs. 2021, 4. lpp.

[12] Sātiņš, Kārlis. P!K! Basketbola un volejbola turnīri. No: Šilde, Ādolfs (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (4/1957). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1957, 50.-51. lpp.

[13] Pēc mirkļa 100 gadi. Latvijas Universitātes sports. Basketbola personības. Rūdolfs Jurciņš.

 

Annija Pozņaka, LU fonda stipendiāte, Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

2021. gada martā latviešu astronomei un pedagoģei Mārītei Eglītei apritētu 70. gadskārta.

Mārīte Eglīte dzimusi 1951. gada 14. martā Rīgā, Kārļa un Paraskovjas Bitenieku ģimenē. Vēl ģimenē bija vecākā māsa Irma. Mārītes bērnība pagāja Pārdaugavā, ģimene dzīvoja Kalnciema ielā. Viņa mācījās netālajā Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija). M. Eglīte stāsta, ka astronomija viņu interesējusi kopš 14 gadu vecuma: “Gribēju strādāt astronomijā, kas bija mans lielais sapnis jau kopš bērnības. Jau tad mēģināju veikt novērojumus.”

 Vecāki cerēja, ka pēc skolas beigšanas 1969. gadā jaunākā meita studēs medicīnu, taču Mārīte uzsāka fizikas studijas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un Matemātikas fakultātē. Tolaik, 20. gadsimta 60. gados, notika pirmie cilvēku lidojumi kosmosā. Mārīte atceras: “Valdīja sava veida romantika. Ar zvaigžņu karti rokās devos pētīt zvaigznājus. Manuprāt, zvaigžņotā debess ir viena no skaistākajām dabas parādībām. Ja gribam kaut ko iedvesmojošu un ļoti skaistu, jāiziet zvaigžņotā naktī. Tad var saskatīt savu niecību un apjaust Visuma plašumu.”

Jau studiju laikā viņa uzsāka zvaigžņu spektru izpēti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorijā (tagad Latvijas Universitātes Astronomijas institūta Baldones Astrofizikas observatorija). Studentu apmaiņas brauciena laikā Prāgā sākās draudzība ar studiju biedru, turpmāko dzīves draugu Ilgmāru Eglīti (dzimis 1951. gadā). Abus saistīja arī kopīgā interese par astronomiju. 1973. gada vasaras beigās viņi apprecējās. Pēc kāzām viņi dzīvoja Jūrmalā starp Pumpuriem un Jaundubultiem, I. Eglīša tēva celtajā mājā. 1974. gadā Mārīte Eglīte pabeidza studijas fizikas specialitātē ar diplomdarbu ”Dažāda tipa oglekļa zvaigžņu starojuma spektrālais sadalījums”.

Neraugoties uz to, ka Mārītei bija tuva astronomija, valsts sadales komisija 1974. gadā viņu norīkoja darbā Jūrmalas 4. vidusskolā (tagad Pumpuru vidusskola), kur ar pārtraukumiem meitu Vijas (1981) un Zanes (1985) dzimšanas laikā viņa nostrādāja ilgāku laiku (1974 – 1980 un 1983 – 1989). Taču jau studiju prakses laikā Mārīte atskārta, ka viņai padodas arī pedagoga darbs: “Te nu var sacīt – kam dzīvē veicas, tam veicas. Man bija prakse Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā pie skolotājas Vivijas Slīteres – fizikas skolotāju ikonas. Viņa deva fantastisku pamatu.” Jaunā matemātikas un fizikas skolotāja, kas izskatā daudz neatšķīrās no saviem skolēniem, bija ļoti aktīva. Viņa kļuva par Jūrmalas pilsētas tautas deputāti, bet 1978. gadā jau bija direktora vietniece mācību un audzināšanas darbā.

Līdztekus bērnu audzināšanai Mārīte Eglīte strādāja par vecāko laboranti Radioastrofizikas observatorijas Astrofizikas daļā (1980 – 1983 un 1989 – 1993). Viņas zinātniskās intereses bija saistītas ar oglekļa zvaigžņu spektru klasifikāciju un analīzi. Tika veikta ar Birakānas (Armēnija) Astrofizikas observatorijas 2,7 metru teleskopu iegūto oglekļa zvaigžņu spektru analīze, kas deva iespēju novērtēt skābekļa – oglekļa daudzuma attiecību zvaigžņu atmosfērā, ka arī iegūt jaunus oglekļa zvaigžņu spektru klasifikācijas kritērijus spektra redzamajā daļā. Šā laika posma svarīgākās publikācijas ir Alksnis, A.; Eglīte, M. „Properties of variability of extreme carbon star CIT 6=RW LMi” (1984) un Alksnis, A.; Eglite, M.; Platais, I. „V1129 Cyg is not an Optical Counterpart of IRC +30374 = AFGL 2417” (1990).

1981. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, Mārītes dzimto māju, jo viņas vecāki bija atjaunojuši sev piederošo māju Engurē. Šajā laika posmā Mārīte kopā ar vīru aktīvi nodarbojās ar ūdenstūrismu straujās Krievijas upēs, bieži devās uz kalniem. Tika izbraukta Čeremoša Karpatos, Kemas upe Kolas pussalā, Abakanas upe un Okas augštece Sajānu kalnos, kā arī citas. I. Eglītis stāsta: “Viņu nebiedēja ne mežonīgās krāces, ne smagie pārgājieni līdz upju augštecēm, nesot vairāk nekā 30 kilogramus smago mugursomu, ne pārvaramās, reizēm pat sniegotās, kalnu pārejas.”

1988. gadā ģimene pārcēlās vēlreiz, jo ar Mārītes vecāku finansiālo atbalstu viņi iegādājās Baldones pagasta „Mežmaļu” mājas aptuveni viena kilometra attālumā no observatorijas Šmita teleskopa. Šajā laikā valstī sākās politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, zinātnieku algas kļuva ļoti mazas. Mārītes vīrs Ilgmārs kopš studiju beigšanas 1974. gadā visu laiku strādāja Radioastrofizikas observatorijā. Līdztekus darbam astronomijā 1992. gadā viņi izveidoja zemnieku saimniecību, kurā lieli palīgi bija meitas Vija un Zane. Eglīši nodarbojās ar lopkopību, audzēja zemenes un tomātus. Tas deva iespēju turpināt zinātnisko darbību, kā arī pirmo ģimenes auto Moskvič-412 nomainīt pret Volkswagen. 1996. gadā zemnieku saimniecība ieguva ekoloģiskās saimniekošanas sertifikātu Demeter.

1993. gadā Mārīte Eglīte sāka strādāt Baldones vidusskolā par fizikas un matemātikas skolotāju. Pakāpeniski skolēni kļuva par viņas „otro ģimeni”. Žurnāliste Elīna Kondrāte raksta: „Katru dienu pēc stundām līdz vēlai pēcpusdienai pedagoģe sniedz padomus skolēniem, kas izstrādā zinātniskos darbus, iekavējuši mācību vielu vai gluži vienkārši nav izpratuši kādu uzdevumu. „Gribētos būt stingrai skolotājai, bet nezinu, vai izdodas,” smejas Mārīte. Profesija neļaujot apstāties un nepārtraukti prasa pilnveidot arī sevi. Kā daudzi skolotāji, Mārīte pati sev katru gadu solās samazināt darba slodzi, bet jau gadu no gada tas nekādi neizdodoties. Savukārt, kad pietrūkst enerģijas, vai ir grūti, vienmēr uzdod sev jautājumu: cik ilgi skolotājs var strādāt skolā? „Strādāšu tik ilgi, cik ilgi man būs iedvesma. Kad paliek grūti, vienmēr padomāju, vai vēl varu izfunktierēt kaut ko jaunu un interesantu gan sev, gan skolēniem. Un pagaidām atbilde ir „Jā!” – tātad skolā vēl varu strādāt,” smaidot pauž izcilā skolotāja”.

Līdztekus darbam skolā, 2005. gadā Mārīte Eglīte atsāka strādāt Baldones observatorijā kā Latvijas Universitātes Astronomijas institūta zinātniskā asistente. Viņas galvenie pētījumu virzieni, darbojoties tandēmā ar vīru, bija oglekļa zvaigžņu spektrālo standartu apstrāde, jaunu oglekļa zvaigžņu meklēšana, to spektrālo raksturlielumu noteikšana un telpiskā izvietojuma noskaidrošana. Zvaigžņu spektrus ieguva ar Baldones observatorijas Šmita teleskopu. Kopīgā darbā tika atklāta svarīga sakarība starp oglekļa zvaigžņu spektrofotometrisko gradientu un virsmas temperatūru. M. Eglītei ir izdevies atklāt arī vairākus desmitus jaunu oglekļa zvaigžņu un noteikt šo zvaigžņu koncentrācijas apgabalus Galaktikā. M. Eglīte piedalījās ar ziņojumiem astronomijas konferencēs Rīgā, Krievijā (1998), Austrijā (2010), Spānijā (2012), Čehijā (2016), Ukrainā (2012, 2014, 2015, 2016). Šī darbības posma svarīgākās publikācijas norādītas raksta noslēgumā.

Tā kā Mārītes Eglītes lielā aizraušanās bija astronomija, viņa panāca Izglītības un zinātnes ministrijas piekrišanu astronomijas mācīšanai Baldones vidusskolā. Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, Baldones vidusskolas 11. klases skolēni viņas vadībā apguva astronomiju kā atsevišķu priekšmetu. Vispārizglītojošās programmas skolēniem bija divas mācību stundas nedēļā, bet humanitārās un sociālās programmas skolēniem – viena stunda nedēļā.

Tāpat viņas vadībā skolēni sāka izstrādāt zinātniski–pētnieciskos darbus astronomijā. M. Eglīte vērtē, ka augsta līmeņa skolēna pētījuma izstrādei nepieciešami divi gadi: “Skolotāja atzīst, ka pētījumu process ir visai sarežģīts, tie nereti notiek pat naktīs Baldones observatorijā. “Ne visiem jākļūst par astronomiem, tāds nav mērķis, tomēr skolēni ir iepazinušies ar zinātniskā darba veikšanu un guvuši vērtīgu pieredzi.””

Dzintra Knohenfelde, Baldones vidusskolas direktore, kas raksturo savu skolotāju kā kompetentu, radošu un aizrautīgu, raksta: “M. Eglīte jau vairākus gadus ir rosinājusi vidusskolēnus pievērsties zinātniskajai pētniecībai. 2006. gadā trīs 12. klases skolēni meklēja Volfa–Rajē zvaigznes Šmita teleskopa uzņēmumos un iepazinās ar zvaigžņu spektrālo klasifikāciju. Viņi, izmantojot zvaigžņu katalogus, sameklēja trīs Volfa–Rajē zvaigznes Gulbja zvaigznājā. Šis darbs konkurēja ar otru, arī 12. klases divu skolēnu zinātnisko pētījumu “Saules aktivitātes un cilvēku sajūtu kopsakarība”. Lai raksturotu Saules aktivitāti, skolēni izmantoja astronomiskā pavadoņa SOHO novērojumus. Paralēli tika anketēti 100 respondenti un pētīta viņu pašsajūta mēneša garumā. Tika iegūti interesanti un arī negaidīti rezultāti, kas varētu būt pamatā plašākam pētījumam.

Ar sevišķu interesi pētījumu “Vēlo zvaigžņu spektrālā klasifikācija izvēlētos debess apgabalos” 2007. gadā veica 11. klases skolēni R. Bizūns un J. Putniņš. Lielu daļu sava brīvā laika zēni pavadīja observatorijā, pētot Galaktiku un izvirzot hipotēzi – ar Šmita tipa teleskopu un lādiņsaites matricu ir iespējams nodalīt oglekļa zvaigznes no pārējām sarkanajām zvaigznēm, kā arī veikt zvaigžņu spektrālo klasifikāciju – un pierādot to. Darba prezentācijā skolasbiedri bija pārsteigti, ka Reinim un Jānim izdevies atklāt divas oglekļa, 14 jaunas S tipa zvaigznes, klasificēt 26 M spektra klases zvaigznes. Darba rezultāti ieinteresēja arī pārējos skolēnus. R. Bizūns un J. Putniņš ar šo darbu ieguva 1. vietu Rīgas rajonā un 1. pakāpes diplomu Latvijas 31. skolēnu zinātniskajā konferencē. Milzīgu pieredzi abi zēni guva Eiropas Jauno zinātnieku kongresā Valensijā (Spānijā). Latvijas Astronomijas biedrība R. Bizūnu un J. Putniņu apbalvoja ar diplomu, kurā izteica uzslavu par labi izstrādāto darbu.”

Kopumā septiņi viņas vadītie skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi astronomijā guva uzvaru Latvijas Skolēnu zinātniskās pētniecības darbu konferences Astronomijas sekcijā (sk. tabulu). Četri no tiem tika izvirzīti uz starptautiskiem jauno zinātnieku konkursiem. No 2010. gada Mārīte Eglīte bija arī Pierīgas novadu izglītības iestāžu metodiskā darba koordinatore fizikā. Viņa organizēja skolotāju seminārus, vadīja atklātās mācību stundas, labprāt palīdzēja kolēģiem, daloties savās zināšanās un darba pieredzē. Piemēram, 2014. gadā Baldones vidusskolā notika Latvijas Astronomijas biedrības 4. astronomijas skolotāju seminārs, kurā piedalījās 34 pedagogi.

Mārītes pašaizliedzīgā atdeve pedagoga darbā tika pamanīta. 2010. gadā viņai piešķīra Ata Kronvalda fonda un SEB bankas reģionālo prēmiju un goda rakstu par ievērojamu ieguldījumu talantīgo skolēnu apzināšanā un izglītošanā. Nākamajā gadā kā viena no pieciem Latvijas izcilākajiem skolotājiem viņa saņēma A. Kronvalda prēmijas goda zīmi par nozīmīgu ieguldījumu pedagoģiskajā darbā un jaunatnes zinātniski pētnieciskā darba organizēšanā un vadīšanā un kopā ar pārējiem skolotājiem tika sumināta pieņemšanā pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa. 2016. gadā viņa saņēma Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas pateicības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu skolēnu pētniecisko darbu vadīšanā, sagatavojot Latvijas skolēnu zinātniskajai konferencei. Intervijā pēc Kronvalda prēmijas goda zīmes saņemšanas M. Eglīte sacīja: „Skolotājam jāmainās līdzi bērniem. Tas varbūt skan augsti, bet tā tas ir”.

Mārītei patika ceļot. Brieduma gados kopā ar vīru viņa turpināja ceļojumus pa dažādām Eiropas valstīm – Angliju, Austriju, Ungāriju, Čehiju un citām. Darbu skolā M. Eglīte beidza 2016. gada rudenī, kad viņu piemeklēja smaga slimība. Neraugoties uz to, darbu astronomijā viņa turpināja līdz pat pēdējām dzīves dienām. Mārīte Eglīte mirusi 2016. gada 7. novembrī 65 gadu vecumā, apglabāta Baldones kapos.

Lasi vēl:

Eglītis I. Astronomes Mārītes Eglītes dzīves gājums. Zvaigžņotā Debess, Pavasaris 2017, Nr. 235, 63.- 64. lpp.

Kondrāte, E. Astronomija un romantika Baldones skolotājas dzīvē. Rīgas apriņķa portāls. 26.03.2012.

Knohenfelde, D. Astronomijas atgriešanās skolā. Zvaigžņotā Debess, Pavasaris 2009, Nr. 203, 51. – 53. lpp.

Mārīte Eglīte 14.03.1951 – 07.11.2016. Baldones Ziņas, 2016, 22. novembris.

M. Eglītes svarīgākās zinātniskās publikācijas 1995. – 2016. gadā:

Eglitis, I.; Eglite, M. „The Abundance Ratio C/O in the Atmospheres of 343 Carbon Stars. I. The Orion Galactic Arm” (1995)

Eglitis, I.; Eglite, M. „The Abundance Ratio C/O in the Atmospheres of 89 Carbon Stars” (1997)

Eglitis, I.; Eglite, M. Balklavs, A. „Spectral Classification of Carbon Stars” (1998).

Eglitis, I.; Eglite, M. „C/O Ratio in Orion and Perseus Galactic Arms” (1998).

Eglitis, I.; Eglite, M. „Carbon to Oxygen Abundance Ratios in the Atmospheres of Carbon Stars of the Orion and Perseus Galactic Arms”(2000).

Eglitis, I.; Eglite, M.; Balklavs, A. „Spectral Classification of Faint Carbon Stars” (2003).

Eglitis, I., Eglite, M., Paupere, M. „Effective Temperature of Carbon Stars” (2010).

Eglitis, I., Eglite, M., Paupere, M. „New Carbon Stars in the Polar Region of the Sky” (2010).

Protsyuk, Yu. I.; Andruk, V. N.; Muminov, M. M.; Yuldoshev, Q. X.; Ehgamberdiev, Sh. A.; Eglitis, I.; Eglite, M.; Kovylianska, O. E.; Golovnya, V. V.; Kazantseva, L. V.; Kashuba, S. G. Method for Evaluating the Astrometric and Photometric Characteristics of Commercial Scanners in their Application for the Scientific Purpose (2014).

Kazantseva, L. V.; Andruk, V. M.; Shatokhina, S. V.; Protsyuk, Yu. I.; Eglitis, I.; Eglite, M. Research of the Long-Term Behaviour of the Pleiades by Using of Photographic Plates from Ukrvo Digital Archive and Baldone Observatory (2015).

Eglite, M.; Eglitis, I. Baldone Schmidt (Latvia) Telescope Astrophotos Archive (2016).

Eglitis, I., Eglite, M., Kazanceva, L.V., Shtohina, S.V., Prostsuk, Y.I., Kovilyanskaya, O.E., Andruk, V.N. Астрометрия и фотометрия Плутона из оцифрованных фотографических наблюдений 1961 – 1996 гг (2016).

M. Eglītes vadītie skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi astronomijā un fizikā:

Gads

Autori

Nosaukums

Rezultāti

2006

O. Pudžs, L. Riekstiņa, L. Rubeža

Volfa-Rajē zvaigžņu meklēšana Šmita teleskopa uzņēmumos

 

2006

J. Solovjova, D. Stuberovska

Saules aktivitātes un cilvēku sajūtu kopsakarība

Atzinība Latvijas Skolēnu zinātniskās pētniecības darbu konferences (LSZPDK) Astronomijas sekcijā.

2007

R. Bizūns, J. Putniņš

Vēlo zvaigžņu spektrālā klasifikācija izvēlētos debess apgabalos

1. vieta LSZPDK Astronomijas sekcijā. Prezentēts 19. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkursā Valensijā.

2008

J. Putniņš

Auksto zvaigžņu klasifikācija izdalītos debess apgabalos

2. vieta LSZPDK Astronomijas sekcijā.

2009

D. Čerāne, M. Šūpols

Kristālu cietība un citu kristalisku vielu parametru pētīšana

2. vieta LSZPDK.

2009

J. Reiniks, M. Mačs

Vēlo spektra klašu zvaigžņu spožuma maiņa

1. vieta LSZPDK Astronomijas sekcijā.

2010

B. Zvejniece, A. Āre

Oglekļa zvaigžņu starojuma īpatnības spektra daļā no 5500 Å līdz 9000 Å

1. vieta LSZPDK Astronomijas sekcijā. Izvirzīts 22. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkursam Lisabonā.

2011

U. Kaļķe

Sarkano zvaigžņu meklēšana Kasiopejas (Cassiopeia) zvaigznājā

1. vieta LSZPDK Astronomijas sekcijā. Dalība starptautiskajā Jauno zinātnieku EXPO Briselē.

2013

A. Līce

Jauno oglekļa zvaigžņu izvietojums Galaktikā un Hercšprunga- Rasela diagrammā

1. pakāpes diploms LSZPDK Astronomijas sekcijā. Dalība 25. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkursā Prāgā.

2014

D. Grosberga

1. pakāpes diploms LSZPDK Astronomijas sekcijā.

2014

R. Zeltiņš

2. pakāpes diploms LSZPDK Vides zinību sekcijā.

2015

D. E. Damlamajana

Zemes atmosfēras spektrālie un fotometriskie novērojumi

1. pakāpes diploms LSZPDK Astronomijas sekcijā.

2015

E. Einbergs, V.

Feldmanis

Oglekļa un slāpekļa satura ietekme uz C

zvaigžņu spektriem

 

2. pakāpes diploms LSZPDK Astronomijas sekcijā.

2016

G. Vitka

Vēlo zvaigžņu telpiskā sadalījuma īpatnības

2. vieta LSZPDK Astronomijas sekcijā.

Pirms 130 gadiem pasaulē nāca slavenais ķīmiķis organiķis Gustavs Vanags. 2021. gada martā Latvijas Universitātes Muzejs par godu šai atceres dienai vēlas iepazīstināt ar vai arī atsaukt atmiņā šo ražīgo zinātnieku un neatkārtojamo personību.

Profesors Vanags piedzima 1891. gada 10. martā Sniķeres pagasta Rungu mājās. Sniķeres pagasts laikā no 1866. līdz 1949. gadam bija viena no Jelgavas apriņķa pašvaldībām apriņķa dienvidos, Lietuvas pierobežā. Mūsdienās Sniķeres pagasta teritorija ir iekļauta Auces novada Ukru, Bēnes un (neliela daļa) Vītiņu pagastā. 7 gadu vecumā G. Vanags iestājās Sniķeres pagasta baznīcas skolā, kurā tika iegūtas arī pirmās pamatzināšanas latīņu un franču valodās. 1904. gada pavasarī Gustavs sekmīgi izturēja eksāmenus un iestājās Jelgavas klasiskās ģimnāzijas 3. klasē. 1910. gadā ģimnāzija tika absolvēta ar sudraba medaļu.

Tā kā G. Vanaga tēvs bieži slimoja un viņa apgādībā atradās diezgan liela ģimene, Gustavam jau ģimnāzijas gados nācās gādāt papildus līdzekļus, ko viņš darīja, pasniedzot privātstundas. Vasaras viņš vienmēr pavadīja tēva mājās un darīja visus lauku darbus. 1912. gadā G. Vanaga tēvs devās aizsaulē. Vecākais brālis jau kopš 1910. gada atradās karadienestā, un rūpes par saimniecību, māti un 3 jaunākajām masām, māsu skološanu, uzņēmās Gustavs, kas viņam zināmā mērā traucēja pilnībā nodoties ķīmijas studijām.

Rīgas Politehniskā institūta (turpmāk - RPI) Ķīmijas nodaļā Gustavs Vanags iestājās 1910. gada septembrī. Studiju virziena izvēle sagādāja Vanagam grūtības. Vienlīdz stipri gribējās studēt pilnīgi atšķirīgas nozares - ķīmiju un filoloģiju. Fragments no Gustava Vanaga dienasgrāmatas sestdien, 1910. gada 4. septembrī:

“Liels prieks man bija vēl nesen, kad iedomājos, ka beidzot tikšu Rīgā - latviešu centrā, bet tagad jau uznāk šaubas. Un, tā kā es izvēlējos ķīmiju nevis diez kādas lielas intereses dēl uz viņu, bet tik tādēļ, lai būtu Rīgā, kaut arī ķīmija taču vairāk interesēja kā citi priekšmeti, un, tā kā es uz citām nodaļām nevarēju pa daļai arī tāpēc, ka neprotu rasēšanu, ko ģimnāzijā nemāca, tad diez kā man vedīsies ar mācīšanos. Un, lūk, ko esmu izprojektējis: ja redzēšu, ka tās lietas Rīgā neiet, tad ņemšu pēc Ziemassvētkiem grieķu valodas stundas un nākošo gadu pāriešu uz Maskavas Universitāti uz filoloģijas fakultāti. Un tad domāju studēt vecās valodas - nogremdēties arhaiskās dzejas jaukumos un tā rast savai dvēselei apmierinājumu…”

Tieksmi uz literatūru parāda arī citas profesora atmiņas:

“Un tā 1910. gada 1. septembra rītā devos uz Rīgu. [..] Kad biju nokārtojies, iegāju arī RPI bibliotēkā un paņēmu uz māju pāris grāmatu. Tās nebija ķīmijas grāmatas, cik atceros, viena no tam bija par Puškinu un viņa laikmetu...”

Savu izvēli par labu ķīmijai G. Vanags tomēr nekad nav nožēlojis, to pierāda arī viņa izcilais sniegums šajā nozarē.

Gustavs Vanags jau studiju laikā izpelnījās simpātijas profesoru vidū. 1913. gada 1. aprīlī Valdemārs Fišers rekomendēja Vanagu par subasistentu organiskajā elementāranalīzē, kā arī komplekso savienojumu un koloīdķīmijas lekcijās pie adjunktprofesora Oskara Luca. 1915. gada vasarā RPI evakuēja uz Maskavu un Vanagu no laboranta vietas atlaida. 1916. gada janvārī viņš bija spiests aizbraukt uz Maskavu, lai turpinātu studijas. RPI organiskās ķīmijas laboratorijas pēc evakuācijas bija novietotas Šaņavska Tautas universitātē. Dažus mēnešus G. Vanags strādāja kā subasistents pie profesora Luca, tomēr pieaugošā dzīves dārdzība lika meklēt labāk atalgotu vietu. Lai gan palika nenokārtots tikai fizikas eksāmens, diplomprojekts un diplomdarbs, G. Vanags studijas pārtrauca un sāka strādāt Maskavā Zemstu savienības ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā, kur par galveno ķīmiķi jau strādāja profesors Fišers. Vanags vadīja nodaļu, kurā ražoja zaļās ziepes, lanolīnu, glauberskābi, cinka sulfātu, magnija sulfātu; reizēm bija jāseko arī salicilskābes preparātu ražošanai. Vēlāk viņam uzticēja komplicēto 14 stadiju novokaīna sintēzi; tās ieviešana ražošanā bija G. Vanaga nopelns.

1920. gada rudenī Gustavs Vanags atgriezās Latvijā un no nākamā gada janvāra atsāka studijas nu jau Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Pavasara semestrī G. Vanags atkal strādāja par laborantu pie profesora Luca. Studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē Vanags beidza ar inženiera tehnologa grādu un atzīmi “ļoti sekmīgi”. Tajā pašā laikā inženiera tehnologa grādus ieguva arī Eižens Rozenšteins, Jānis Krustiņsons un Alfrēds Šiliņš.

Savu doktora disertāciju “Aktīvās metilengrupas oksidēšana” Gustavs Vanags iesniedza Ķīmijas fakultātes dekānam 1931. gada 21. aprīlī. Ķīmiķis Kārlis Voldemārs Štāls, kurš kopā ar Vanagu 1921. gadā sāka strādāt Latvijas Universitātes Vispārīgās ķīmijas katedrā par jaunāko asistentu, atceras, ka G. Vanaga disertācija bija viena no labākajām fakultātē. 22. aprīlī fakultātes sēdē tika ievēlēta komisija disertācijas novērtēšanai - Valdemārs Fišers, Oskars Lucs un Aleksandrs Liepiņš. Maija pēdējā sēdē disertācija tika atzīta par pieņemamu. 1932. gada 2. martā Gustavs Vanags izturēja pārbaudījumus organiskajā ķīmijā pie profesora Fišera, analītiskajā ķīmijā pie profesora Luca un neorganiskajā ķīmijā pie profesora Augusta Ķešāna. 16. martā notika disertācijas aizstāvēšana un G. Vanags tika ievēlēts par ķīmijas doktoru. Pēc 2 gadiem tika aizstāvēts arī habilitācijas darbs “Daži jauni bindona atvasinājumi”.

Jau ģimnāzijas laikos iesāktā pedagoģiskā darbība izvērtās tālākajā akadēmiskajā darbībā, kas vainagojās ar sistemātisku virzību pa akadēmisko amatu trepēm. 1921. gadā Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē asistenta G. Vanaga darba pienākumos bija vadīt darbus kvalitatīvās analīzes laboratorijā medicīnas fakultātes studentiem. 1924. gadā viņš tika ievēlēts par vecāko asistentu. 1928. gadā Vanagam uzticēja vadīt darbus organiskās ķīmijas laboratorijā. 1934. gada 19. aprīlī Gustavs Vanags nolasīja fakultātes sēdē parauglekciju “Jaunākie pētījumi brīvo radikāļu ķīmijā” un tika ievēlēts par privātdocentu. Privātdocentūru apstiprināja Latvijas Universitātes padomes sēdē tā paša gada 16. maijā.

3. jūlijā mūžība devās profesors Valdemārs Fišers. 1934. gada rudenī Gustavs Vanags sāka Fišera vietā lasīt regulāro organiskās ķīmijas kursu Ķīmijas fakultātes studentiem. Pirmā lekcija notika 3. oktobrī Kronvalda bulvārī 4, 2. auditorijā. Šo brīdi G. Vanags atceras savā dienasgrāmatā ar kautrību un šaubām par savām spējām:

“Šodien sāku savas lekcijas organiskā ķīmijā. Klausītava pilna, pat pārpildīta. Liekas, ka lasīju labi, vismaz ar pirmo sākumu tā kā gribētos apmierināties. Liekas, arī klausītāji sekoja ar uzmanību.

Sēžu te jaunajā vietā pie galda un bieži nogrimstu domās. Sen gadus es tepat blakus laboratorijā strādāju kā subasistents pie prof. Luca, un viņš sēdēja pie šī galda. Vai kādreiz varēju iedomāties, ka es te sēdēšu... Savā ziņā esmu fatālists un domāju, ka dzīvē – vismaz manā dzīvē - bieži noslēdzas riņķi un ka taisni pirmais spertais solis bieži nes sev līdz arī citus svarīgus. [..] Kad 1913. gadā profesors Fišers ieteica mani par subasistentu profesoram Lucam, tad mana pirmā darba vieta bija viņa privātlaboratorijā; un, lūk, tagad atkal esmu te atgriezies kā šis laboratorijas «īpašnieks».

No vienas puses esmu priecīgs par jauno darbu un gribētos pielikt visus spēkus, lai varētu to godam veikt. Bet, no otras puses, bieži domāju, ka daudz kā man trūkst, lai to visu varētu pienācīgi veikt. Esmu taču diezgan neveikls, nesabiedrisks, neprotu ievadīt valodas un tās risināt, sevišķi ar svešākām personām. Neprotu dziedāt, nedejoju, nepīpoju, tikpat kā nedzeru. Neprotu valodas: sarunāties varu tikai latviski un krieviski, varbūt kaut kā arī vāciski (ķīmisko literatūru lasu samērā brīvi) — mierīgos apstākļos, bet gadījumā, ja iznāktu runāt ar kādu iebraucēju - ārzemnieku, tad gan nekas neiznāktu. Bet savā ziņā es taču reprezentēju universitātes organisko ķīmiju resp. katedru - un kāds gan no tāda kā es var palikt ārzemniekam iespaids. Pēdējos gados mācos franču un angļu valodu un labprāt arī mācītos vācu sarunu valodu, bet vai būs laika? Un arī ārzemēs es neesmu bijis, tādēļ arī man neesot plašāka skata – tā vismaz daži domā. Vai ar tik daudz negatīvām īpašībām es varu dot arī ko pozitīvu? Un tomēr, kamēr es esmu nozīmēts šinī posteni, gribas darīt visu, kas manos spēkos.”

Semestra beigās, 15. decembrī domas par savu vietu universitātē un sniegumu jau paliek daudz gaišākas:

“Šodien oficiāli beidzas lekcijas un praktiskie darbi. Vakar man bija pēdējā lekcija. Pirmais jaunā darba semestris tātad jau aiz muguras. Metot skatu atpakaļ, liekas, varu būt apmierināts. Auditorijā jūtos brīvi, liekas, lasu puslīdz labi, un arī klausītāju tā ap 50 turas.”

1936. gadā G. Vanags tika apstiprināts par docentu, 1939. gadā - par organiskās ķīmijas profesoru. Pedagoģiskā darbība norisinājās ne tikai Latvijas Universitātē. Laikā no 1921. līdz 1926. gadam Gustavs Vanags pasniedza ķīmiju Rīgas kultūrtehniskajā skolā, bet 1923. gada rudenī lasīja populāru lekciju ciklu ķīmijā Latvijas lauksaimnieku centrālbiedrības vakara kursos.

1940. gadā, kad tika atjaunota padomju vara Latvijā un nodibināta Latvijas Valsts universitāte, G. Vanagu iecēla par Organiskās ķīmijas katedras vadītāju. Pēc gada universitāti beidza 7 studenti, kas Vanaga vadībā bija specializējušies organiskajā ķīmijā. 1941. gada jūnijā okupācijas laikā katedra nedarbojās, tās darbība tika atkal atjaunota 1944. gada oktobrī. Vanags atsāka pedagoģisko un zinātnisko darbību, un 1945. gada jūlijā atgriezās katedras vadītāja postenī; katedrā no iepriekšējā gada oktobra vadītāja vietas izpildītājs bija Pauls Kalniņš. 1948.-1950. gados Gustavs Vanags pildīja arī Ķīmijas fakultātes dekāna pienākumus. Pēc tam, 1951. gada 29. augustā Vanags atgriezās Organiskās ķīmijas katedras vadītāja vietā.

Pēc Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes pievienošanas Rīgas Politehniskajam institūtam 1958. gadā tur pārgāja arī profesors Vanags kā Organiskās ķīmijas katedras vadītājs. 1959. gada 1. janvārī RPI Ķīmijas fakultātē dibināja beta-diketonu problēmu laboratoriju, kas bija pirmā šāda laboratorija Padomju savienībā. 1961. gada 1. janvārī pēc telpu remonta un aparatūras uzstādīšanas beta-diketonu problēmu laboratorija uzsāka zinātnisko darbu. 1964. gada septembrī par Vanaga pamata darba vietu kļuva Zinātņu Akadēmijas Organiskās sintēzes institūts. RPI Organiskās ķīmijas katedrā profesoram palika puse slodzes. Katedras vadītājs tajā laikā bija docents Ojārs Neilands.

Profesors Gustavs Vanags ir slavens ar savu zinātnisko darbību un pētniecību organiskajā ķīmijā, kas deva lielu ieguldījumu ķīmijas zinātnē un rūpniecībā. Galvenie organiskās ķīmijas pētniecības virzieni bija beta-diketonu ķīmija, heterociklu sintēze, jaunu analītisko reaģentu un farmakoloģiski aktīvu vielu klases iegūšana, konjugētu sistēmu fizikālo un fizioķīmisko īpašību noteikšana.

Rūpnieciski ražotu preparātu ieviešana praksē visveiksmīgāk izvērtās zoocīdu un antikoagulantu izpētes laukos. 1945. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija lūdza profesoru Vanagu izstrādāt insekticīda DDT (di-hlor-difenil-tri-hlor-etāna) ražošanas tehnoloģiju. Profesors apsolīja lūgumu izpildīt un ļoti īsā laikā to veica. Padomju Savienībā šo insekticīdu sāka ražot pēc Vanaga metodes, kuras sīks apraksts tika nosūtīts uz Maskavu un tur realizēts. 1958. gadā tika realizēta fenilīna (pirmā medicīniskā praksē ieviestā indandiona grupas antikoagulanta) pusrūpnieciska ražošana Organiskās Sintēzes Institūta Eksperimentālajā rūpnīcā. Pēc gada fenilīnu sāka ražot Rīgas 3. ķīmiski-farmaceitiskajā rūpnīcā.

Profesora Vanaga pēdējie 20 dzīves gadi ir cieši saistīti ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju (turpmāk - ZA). 1946. gada 1. jūlijā pēc Latvijas PSR ZA nodibināšanas G. Vanags vadīja ZA Ķīmijas institūta organiskās ķīmijas laboratoriju. 1953. gada ziemā laboratorija pārgāja strādāt jaunās telpās M. Kalēju ielā 10/12 (tagad - Meistaru ielā 12) - tā saucamajā “kaķu mājā” sāka strādāt ZAĶI (Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūts). 1957. gada 1. janvārī G. Vanags kļuva par sektora vadītāju ZA Organiskās sintēzes institūtā. 1958. gada 22. maijā viņš tika ievēlēts par Latvijas PSR ZA akadēmiķi. 1962. gadā Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta organiskās ķīmijas laboratoriju pārcēla uz jaunajām Organiskās Sintēzes institūta telpām Aizkraukles ielā 21. 1964. gada sākumā laboratorija bija sasniegusi vislielāko darbinieku skaitu - 34 (18 no tiem zinātnieki).

Neatņemama katra zinātnieka un pētnieka dzīves sastāvdaļa ir publikāciju un monogrāfiju izdošana, ka arī redaktora darbs attiecīgas nozares literatūrā. Daži svarīgi sasniegumi šajā darbības laukā Gustavam Vanagam bija:

  • 1922. gadā iespiestā grāmata “Organiskā ķīmija iesācējiem”, kas bija apkopots Vanaga lasīto lekciju materiāls;
  • 1925. gadā kopā ar profesoru Oskaru Lucu izdotā mācību grāmata studentiem “Organiskā ķīmija”;
  • 1927. gadā iesāktais darbs pie “Latviešu konversācijas vārdnīcā” iekļautajiem ar ķīmiju saistītajiem šķirkļiem kā autoram un redaktoram;
  • 1936. gadā kopā ar līdzstrādnieku U. Valbi pirmie publicētie darbi par aminoindandionu ķīmiju;
  • 1954. gadā izdotā monogrāfija “Nitroindandions”;
  • 1957. gadā publicētais 100. zinātniskais darbs;
  • 1961. gadā Vanaga redakcijā iznākušais zinātnisku rakstu krājums “Cikliskie beta-diketoni”.

Vēl Gustavs Vanags, kā jebkurš zinātnieks regulāri piedalījās dažādās konferencēs kā organizators un/vai referents. 1948. gadā no 25. līdz 28. jūnijam notika pirmā PSRS ZA Ķīmijas zinātņu nodaļas un Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas rīkota konferences sesija. G. Vanags tajā lasīja referātu “Nitroindandions”. 1952. gada decembrī Latvijas PSR ZA Ķīmijas institūts un LVU Ķīmijas fakultāte sarīkoja nitroindandiona ķīmijas jautājumiem veltītu konferenci. 1957. gadā no 28. februāra līdz 2. martam notika LVU Ķīmijas fakultātes, Latvijas PSR ZA Ķīmijas institūta un D. I. Mendeļejeva Vissavienības ķīmijas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas rīkota konference par beta-diketonu tautometriju un reaģētspēju, kas vēlāk pārtapa par Gustava Vanaga piemiņai veltītu konferenci “Dikarbonilsavienojumu ķīmija”. 1957. gadā Vanags piedalījās konferencē kopā ar līdzstrādniekiem. 1957. gada rudenī profesors Vanags piedalījās arī ķīmiķu organiķu konferencē par piridīna un hinolīna ķīmijas jautājumiem. 1961. gadā 8.-12. maijā notika pēdējā G. Vanaga organizētā konference “Ķīmijas uzbūves, kinētikas un reaģētspējas teorija”. Vēl viena dalība konferencē notika 1962. gadā - profesors nolasīja referātu IV konferencē par Baltijas zinātņu vēsturi.

Profesors Vanags ar referātiem un runām uzstājās arī citos publiskos pasākumos. 1933. gada 26. oktobrī Latvijas ķīmijas biedrībā viņš nolasīja 2 savus referātus: “Daži jauni bindona savienojumi” un “Enolatu alkilēšanas gaita”. 1951. gadā viņš nolasīja referātu par godu Rīgas pilsētas 750 gadu jubilejas svinībām. Plašu lekciju par praktisko laboratorijas darba metodiku G. Vanags novadīja 1954. gada februārī. 1963. gadā profesors Vanags nolasīja atmiņu fragmentu Paula Valdena 100 gadu jubilejas pasākumā, 1964. gadā - referātu RPI Ķīmijas fakultātes 100 gadu jubilejas sanāksmē.

Gustava Vanaga zinātniskā darbība vainagojās vairākās prēmijās un apbalvojumos. 1933. gada jūnijā G. Vanagam tika piešķirta Kultūras fonda godalga 500 latu apmērā par darbu “Aktīvās metilengrupas oksidēšana”. 1959. gadā viņš saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu. 1959. gadā Vanagam tika pasniegta Latvijas PSR pirmās pakāpes valsts prēmija par pētījumiem beta-diketonu rindā. 1961. gada 28. martā Vanags saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni, 1964. gadā - Zelta medaļu par sasniegumiem PSRS tautas saimniecībā, bet 1965. gadā - Latvijas PSR Valsts prēmiju par oriģinālu medicīnisku preparātu pagatavošanas metožu izstrādāšanu un ieviešanu.

Līdztekus pētniecībai Gustavs Vanags bija dažu biedrību loceklis un pildīja biroja darba pienākumus. 1923. gadā viņš kļuva par Vācu ķīmijas biedrības Berlīnē biedru, bet 1933. gadā februārī - par Latvijas ķīmijas biedrības valdes locekli mirušā profesora Eižena Rozenšteina vietā. 1934. gada 16. maijā G. Vanags pirmo reizi piedalījies Latvijas Universitātes padomes sēdē, kur tika ievēlēts par asistentu pārstāvi, 1960. gadā kļuva par Ķīmijas un ģeoloģijas zinātņu nodaļas biroja locekli, 1963. gadā sāka piedalīties Latvijas PSR ZA Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas biroja darbā. 1959. gadā Vanagu ievēlēja par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu.

Literatūra (tai skaitā dzejas rakstīšana) nebija profesora Vanaga vienīgās ar ķīmiju nesaistītās intereses. Profesors nekad neatteicās no kopīga gājiena uz mākslas muzeju vai teātra izrādi ar Organiskās sintēzes institūta vai Vispārīgās organiskās sintēzes laboratorijas kolēģiem. Teātris bija G. Vanaga «lielā mīlestība» no jaunības dienām. Jau Jelgavas laikos materiālo iespējamību robežās netika laista garām neviena ievērības cienīga teātra izrāde, un viens no iemesliem, kādēļ Vanags pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas centās nokļūt Rīgā, bija galvaspilsētas teātri. Vēlākajos gados profesors Vanags ļoti labprāt noskatījās arī baleta uzvedumus, kur viņu iejūsmināja cilvēka ķermeņa skaistums, grācija, saplūšana ar mūzikas bagāto valodu un ritmu.

Ļoti mīlēdams teātri, mūziku profesors it kā atstāja pabērna lomā. Viņš apgalvoja, ka mūziku nesaprotot, bet tomēr tā viņam patīkot un viņš to izjūtot. Viņam «nebija balss», viņš nekad nedziedāja citiem dzirdot, - bet, ja gadījās, ka viņš viens pats palicis mājās un pēc tam viņam apjautājās, ko viņš labu darījis, viņš atzinās, ka pastaigājies pa istabām un dziedājis… Vienā no pēdējiem kultūras gājieniem uz operu (1963. gadā) profesoram bija jāatzīst, ka Vāgnera operas “Valkīra” mūzika viņu bija ļoti aizrāvusi un sajūsminājusi.

Profesoram patika pastaigas svaigā gaisā. Sieva, ķīmiķe Elga Vanaga apcerējumā “Ikdienā” krājumā “Gustavs Vanags dzīvē un darbā” raksta:

”Ceļš uz un no darba tika mērots kājām - var apcerēt dienas notikumus, kā arī apsvērt nākotnes perspektīvas. Arī svētdienās un atvaļinājuma laikā pastaigām tika veltīts samērā daudz laika. Savi kilometri desmit, veikti gar jūras krastu vai pa smaržīgu priežu mežu, ir vislabākā atpūta pēc spraiga darba. Ilgus gadus vasaras atvaļinājumi tika pavadīti Inčukalnā, skaistā vietā, netālu no Gaujas, bet pēdējos 15 dzīves gadus - klusākos Rīgas Jūrmalas rajonos: Asaros, Mellužos. Tika veikti arī izbraucieni uz dažām dienām pa republikas jaukākajām vietām, sevišķi cienot ūdeņiem bagātus apvidus. Šādi izbraucieni notika, izmantojot parasto sabiedrisko transportu – dzelzceļu, autobusus. Gadījās arī pa kuriozam gadījumam, piemēram, kādreiz, iegriežoties pa ceļam pie senu dienu draugiem dzimtās puses tuvumā, viesmīlīgie un priecīgi pārsteigtie saimnieki kopā ar viesi, izrādot savas mājas dārzu un apkārtni, aizvirzījās līdz lielceļam un tur neizpratnē apstājās, sak', kur tad jūsu mašīna? Kā? Jums nav savas mašīnas? Kā tad jūs šeit nokļuvāt? Vai tiešām nācāt to «gaisa gabalu» (apm. 4 km!) no autobusa? Tad sekoja smaidošā profesora Vanaga paskaidrojumi, ka viņš labprāt ceļo tāpat, kā citi «mirstīgie», nav pietiekami uzņēmīgs, lai gādātu par mašīnas uzturēšanu kārtībā, garāžu un citām ar to saistītām lietām, un galvenais – nejūt arī vēlēšanos pēc tās.”

Pārnākot mājās, profesoru sagaidīja sieva Elga, dēls Gunārs un mazdēls Ēriks. Elga Vanaga beigusi Latvijas Valsts universitāti 1941. gadā, ķīmijas zinātnes kandidāta grādu ieguvusi 1954. gadā, bijusi Zinātņu Akadēmijas Organiskās sintēzes institūta Ārstniecības vielu sintēzes laboratorijas vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Strādājusi indandiona ķīmijā, vēlāk - potenciālu prettuberkulozes preparātu sintēzē. Dēls Gunārs strādāja milicijā par ekspertu izmeklētāju.

1965. gada 30. aprīlī Gustavs Vanags aizgāja uz darbu uz RPI Ķīmijas fakultāti pēdējo reizi. Viņš tūliņ atgriezās, jo sajutās slikti. Apmēram gadu profesors cīnījās ar paaugstinātu asinsspiedienu, bet nepievērsa tam pietiekamu uzmanību. 8. maijā 12:15 pēcpusdienā G. Vanaga dzīve apstājās sirds muskuļa plīsuma dēļ. 13. maijā notika apbedīšana. No Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas kapličas mirstīgās atliekas pārveda uz Latvijas Valsts universitātes aulu. Pēc Vanaga vēlmes atskaņoja Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”. ZA Organiskās sintēzes institūta direktors akadēmiķis Solomons Hillers teica oficiālu atvadu runu - dzīves gājuma un darbības pārskatu. Profesors Vanags tika apbedīts Meža kapos.

Ķīmiķis inženieris Bruno Vimba atceras savu pēdējo sarunu ar G. Vanagu:

“Atceros kādu vakaru jūrmalā. Profesors stāstīja par to, kas notiek viņa vadītajā laboratorijā. Cik aizrautīgi viņš runāja par nākotnes iecerēm.

«Bet lekcijas vairs nelasu,» viņš, it kā aizbildinādamies, klusi noteica.

«Bet tas taču fakultātei liels zaudējums,» neapdomīgi izmetu.

«Zaudējums?» profesors vaicājoši pavērās mani. «Kāpēc? Mums taču ir jaunā maiņa. Mēs esam pratuši izaudzēt daudz talantīgu zinātnieku, labu pedagogu. Tie ies tālāk. Jaunie lasīs lekcijas vēl labāk nekā mēs - vecie. Viņi ir saņēmuši vairāk nekā mēs, un viņi vairāk arī dos. Nekas taču nestāv un nedrīkst stāvēt uz vietas... Mūsu dzīves veidošana un tālāka augšupvirzīšana nodota drošās, stipras rokās.»

Profesors apklusa un domīgi vērās jūrā, kas klusi šalca. Liedagā viens pēc otra vēlās viļņi…”

Profesors Gustavs Vanags atstāja aiz sevis ievērojamu mantojumu. Viņš uzaudzināja stipru un iedvesmotu jaunu ķīmiķu paaudzi, kas iemācījās no profesora darīt savu darbu cītīgi, atbildīgi un aizrautīgi. Profesora personībai un zinātniskajiem sasniegumiem veltītas vairākas biogrāfiju grāmatas. Viņa kādreizējais darba kabinets Kronvalda bulvāra 4 ēkas 2. stāvā 1975. gada 27. maijā kļuva par pamatu Latvijas ķīmijas vēstures muzejam. Šajā pašā ēkā 2. auditorija, kurā G. Vanags savulaik pārņēma organiskās ķīmijas priekšgājēja Valdemāra Fišera docēto studiju kursu, ir nosaukta Gustava Vanaga vārdā. Ir atklātas piemiņas plāksnes pie namiem Aleksandra Čaka ielā 83/85 un Paula Valdena ielā 3/7, un Ukru ciemā profesora dzimto māju vietā pie lielā akmens. Gustavam Vanagam tika veltīta Vissavienības konference “Dikarbonilsavienojumu ķīmija”. 1967. gadā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu dibināt Gustava Vanaga prēmiju, ko piešķir par labākajiem darbiem ķīmijas zinātnē. Un tas ir tikai īsumā. Pilnībā aptvert un izjust šī varenā cilvēka ietekmi droši vien var tikai viņa laikabiedri. Mēs varam dzirdēt tikai atskaņas. Taču tās ir ļoti skaistas dzīves melodijas atskaņas.

Latvijas ķīmijas vēstures muzejā Kronvalda bulvārī 4 saglabājušās profesora Gustava Vanaga vēsturiskās liecības Latvijas Universitātes Muzejs piedāvā iepazīt 2021. gada marta Mēneša priekšmeta rubrikai izveidotajā virtuālajā izstādē “Gustava Vanaga darba galds”.

Vēl par Gustavu Vanagu uzzināt iespējams Latvijas Universitātes 79. starptautiskās konferences ietvaros Latvijas Universitātes Muzeja organizētajā "Zinātņu vēsture un muzeoloģija" sekcijas sesijā: Pagātne sasaucas ar tagadni MS Teams platformā 2021. gada 23. martā plkst. 11:00. Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātāja Kristīne Kuzņecova sesijā piedalīsies ar referātu ““Nemierīgās” zinātnes cilvēks Gustavs Vanags”. Pieteikties dalībai konferences sesijā kā klausītājam līdz 21.03.2021. plkst. 23:59 iespējams šeit.

Ar citām Neizmirstamajām biogrāfijām aicinām iepazīties šeit.

Informācija par Gustavu Vanagu vietnes Notikumu sadaļā.

Informācija par Latvijas ķīmijas vēstures muzeju.

Izmantotie informācijas avoti:

  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, Paeglis, J., & Peile, E. (1961). Akadēmiķis Gustavs Vanags: biobibliografija. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība.
  • Hillers, S. (1969). Gustavs Vanags dzīvē un darbā. Rīga: Zinātne.
  • Strakovs, A. (1991). Profesors Gustavs Vanags, 1891.-1965. Rīga: Rīgas Tehniskā Universitāte.
  • Vanags, G., & Stradiņš̌, J. (2005). Gustavs Vanags un organiskā ķīmija Latvijā. Rīga: Poligrāfijas infocentrs.
  • Latvijas ķīmijas vēstures muzeja krājums

23. februārī Latvijas zinātnes sabiedrība atzīmē 130 gadu jubileju vienam no izcilākajiem latviešu botāniķiem Paulam Galeniekam, kurš veicis lielu ieguldījumu Latvijas botānikas attīstībā, jaunas botāniķu paaudzes sagatavošanā un zinātnes popularizēšanā.

P. Galenieks dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē, Rubas pagasta “Birzēs”, mācījies Pampāļu divgadīgajā ministrijas skolā, tad Saldus pilsētas skolā, Rīgas Ata Ķeniņa reālskolā, Jelgavas reālskolā. Jau bērnībā viņš iemīlējis dabu, daudz laika pavadot Ventas krastos. No 1911. līdz 1917. gadam P. Galenieks mācījās Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē. Šajā laikā viņš iestājās studentu korporācijā “Kāvi” un sāka strādāt avīzes “Jaunākās Ziņas” redakcijā. Pirmā pasaules kara laikā P. Galenieks kopā ar augstskolu devās emigrācijā, kur to pabeidza un uzsāka darba gaitas, bet 1917. un1918. gados bija baltgvardu virsnieks.

1921. gadā P. Galenieks kopā ar sievu Annu (dzimusi Caunīte) un bērniem Imantu (1919 – 2000) un Ausmu (1921 – 1944) atgriezās Latvijā un tūlīt uzsāka darbu Latvijas Universitātē Matemātikas un un dabaszinības fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā. 1940. gada septembrī fakultāti sadalīja Fizikas un matemātikas fakultātē un Dabaszinātņu fakultātē. Vēlāk Dabaszinātņu fakultāti pārdēvēja par Bioloģijas un augsnes zinību fakultāti, bet kopš 1953. gada - par Bioloģijas fakultāti. Šeit P. Galenieks nostrādāja līdz mūža nogalei. No 1944. gada līdz 1950. gadam viņš bija Bioloģijas fakultātes dekāns, bet līdz 1960. gadam – Botānikas katedras vadītājs.

1922. gadā P. Galenieks kopā ar profesoru Nikolaju Maltu un dārznieku Mārtiņu Pālenu iekārtoja LU Botānisko dārzu Dreiliņos. Šeit tika iesētas arī 1920. gadā ārstniecības augu ekspedīcijā Altajā ievāktās sēklas. 1926. gadā dārzs tika pārcelts uz Rīgu, Kandavas ielu. Pēc Otrā pasaules kara profesors piedalījās karā cietušā LU Botāniskā dārza atjaunošanā un līdz 1949. gadam bija tā direktors.

1920. gados P. Galenieka zinātniskajā darbā iezīmējās divi virzieni – paleobotānika un floristikaFloras vēstures izpētē pētnieks pielietoja jaunākās paleobotānikas metodes. 1926. gadā P. Galenieks tika apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju par interglaciālā kūdras slāņa floras pētījumu, bet 1937. gadā balvu saņēma par krājumu “Latvijas zeme, daba un tauta”, 2. sējumu, kuram bija redaktors un līdzautors.

1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus.

Zinātnieka profesionāla dzīvē bija radoša un panākumiem bagāta. Diemžēl, ģimenes dzīve šajā periodā bija sarežģītāka. Sieva Anna saslima ar tuberkulozi un nomira. 1927. gadā P. Galenieks apprecējās otro reizi. Laulībā ar sievu Mariju (dzimusi Liniņa) piedzima meita Venta (1928 – 2011) un dēls Tālis (1932 – 1946). Marija Liniņa arī bija botāniķe un kopš 1922. gada strādāja Latvijas Universitātē, kur abi arī iepazinās. 1934. gadā M. Galeniece aizstāvēja habilitācijas darbu “Latvijas purvu un mežu attīstība pēcledus laikmetā”, par ko 1936. gadā saņēma Krišjāņa Barona balvu.

1929. gadā Galenieku ģimene iegādājās zemes gabalu Baldonē, uzbūvēja tur mājas “Rozītes”. Mājas iegādātas ar domu par bērniem, lai viņi augtu saistīti ar dabu un darbu. Mājas kalpoja arī zinātniskajam darbam, šeit tika izveidoti dendroloģiskie stādījumi ar lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, kur tika veikti novērojumi arī disertācijas izstrādei. 1936. gadā P. Galenieks aizstāvēja disertāciju "Latvijas rozes, iegūstot dabaszinātņu doktora grādu. Tas bija pirmais plašais pētījums par savvaļas rozēm Latvijā.

Līdztekus akadēmiskajai darbībai P. Galenieks nodarbojās ar zinātnes popularizēšanu gan lasot lekcijas, organizējot sēņu un skujkoku skates, publicējot populārzinātniskus rakstus ar pseidonīmu Omegars. Populārzinātniskie raksti 1940. gadā tika apvienoti krājumā Daba un mēs, kur apskatītas ne tikai botānikas, bet arī astronomijas, klimata un ģeoloģijas jautājumi.

1936. gada 26. jūlijā Ministru kabinets pieņēma lēmumu pārcelt uz Jelgavu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, tā izveidojot jaunu augstskolu - Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte). P. Galenieks paralēli darbam Latvijas Universitātē, iesaistījās darbā arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā un kopš 1939. gada bija vecākais docents. No 1940. gada jūnija viņš bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors, bet vācu okupācijas laikā tika atstādināts no amata. Pēckara gados akadēmija darbojās Rīgā, jo 1944. gadā Jelgava tika stipri sabombardēta un tur nebija piemērotu telpu studijām. Bombardēšanā gāja bojā arī daļa profesora izveidotā herbārija. P. Galenieks akadēmijā nostrādāja līdz 1957. gadam, kad tā atgriezās Jelgavā.

1940. gadā P. Galenieks aktīvāk iesaistījās politiskajā dzīvē. Dažādu apstākļu ietekmē viņš sekmīgi balotējās Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanās, bija Saeimas priekšsēdētāja biedrs. Viņš tika iekļauts LPSR Augstākās Padomes grupā, kas brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt PSRS sastāvā, bet šeit viņš atteicās teikt priekšā nolikto runu. Decembrī profesors tika ievēlēts par deputātu PSRS Tautību Padomē.

1941. gadā, kad sākās vācu okupācija, P. Galenieks tika apcietināts un ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, 1942. gadā – Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam gads pagāja policijas uzraudzībā Baldones “Rozītēs”. 1944. gadā rudenī viņš iebēga mežos un organizēja partizānu grupu, kas sadarbojas ar Sarkanās armijas izlūkiem.

Neskatoties uz vācu okupācijas varas laikā izciestajām represijām, turpmākie gadi profesoram nepagāja mierīgi. Neuzmanīgs izteikums Inženierzinātņu fakultātes izlaidumā rosināja Komunistiskās partijas darbinieku Arvīdu Pelši publicēt rakstu "Kam tic profesors Galenieks", kas radīja draudus profesora drošībai, laikrakstos tika pārpublicēts raksta tulkojums latviešu valodā. Draudus pastiprināja tas, ka profesora dēls Imants līdz pat 1956. gadam slēpās mežā no pastāvošās iekārtas un P. Galenieks viņu atbalstīja.

Laika gaitā profesors arvien vairāk pievērsās augu anatomijai, morfoloģijai un sistemātikai. 1948. gadā tika izdota mācību grāmatu studentiem “Augu sistemātika”, 1950. gadā - “Botāniskā vārdnīca”, 1951. gadā - “Augu morfoloģiskās botāniskās tabulas”.

1953. gadā latviešu valodā iznāca P. Galenieka tulkotā Čārlza Darvina “ Sugu izcelšanās”.

No 1953. līdz 1959. gadam iznāca fundamentālais darbs četros sējumos “LPSR flora”, kura sagatavošanu vadīja P. Galenieks, viņš bija arī vairāku rakstu autors.

Profesors darbojās Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā, kur izstrādāja botānikas terminus, veidoja jaunvārdus. Starp viņa radītajiem augu nosaukumiem ir dižauza, dižmeldri, dižskābārži, mārdadži, sīkpapardes, aslaivītes, dziedenītes, linlapes, vairodzenes, dižā aslape un citi.

1952. gadā P. Galenieks piedalījās Vissavienības Botānikas biedrības Latvijas nodaļas (tagad Latvijas Botāniķu biedrība) dibināšanā, bet 1956. gadā - Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza (tagad Nacionālais botāniskais dārzs) Salaspilī izveidē.

Par savu ieguldījumu zinātnē P. Galenieks 1959. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu.

P. Galenieks nomira 1962. gadā, viņš apbedīts Rīgā Meža kapos.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Galenieku mantojuma apakškolekcijā glabājas vairāk kā 300 vienību liels liecību klāsts par zinātnieka dzīvi un darbu. Lielāko daļu materiālu veido fotogrāfijas, fotoreprodukcijas un manuskripti. Vairums manuskriptu ir profesora sarakstīti darba materiāli, kā viens no nozīmīgākajiem minams “Latvijas PSR flora” manuskripts. Nenovērtējama apakškolekcijā ir disertācija “Latvijas rozes”. Negaidītākais artefakts ir P. Galenieka putnu zīmējumi. Bez tam LU Muzejā glabājas viņa ievāktie herbāriji, starp kuriem liela daļa ir Latvijas savvaļas rožu paraugi, kas ievākti disertācijas izstrādes laikā. LU Muzeja herbārijā glabājas arī Altajā ievākts silpurenes Pulsatilla sp. eksikāts un meža jāneglītes Pedicularis sylvatica pirmais atradums Latvijā.

Vēl par P. Galenieku:

Pauls Galenieks /sastādīja: Ināra Melgalve, Inta Liepiņa ; Latvijas Lauksaimniecības universitāte. - Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2014.

LU Botāniskais dārzs – Pauls Galenieks

Ar P. Galenieka materiāliem iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties.

 

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Turpinot apzināt LU Muzeja LU vēstures kolekcijas krājumu, ir atrastas Latvijas Centrālās padomes (LCP) dokumentu mapes no trimdas laika sākuma, kurās ietilpst LCP locekļu vēlēšanu lietas. Starp tiem ir atrodams Eslingenes Latviešu kolonijas vēlēšanu uzsaukums trimdā nonākušajiem Latgales iedzīvotājiem Rietumvācijā.[1] Šis uzsaukums liecina par Latvijas Romas katoļu baznīcas bīskapa un LU Romas katoļu fakultātes dekāna un profesora Jāzepa Rancāna iniciatīvu turpināt iesaistīties politikā ārpus PSRS okupētās Latvijas.

Uzsaukums 1947. gada 26. oktobra vēlēšanām ir uzrakstīts latviešu valodas latgaliešu dialektā, kur melniem burtiem treknrakstā uzsvērta Jāzepa Rancāna neatlaidīgā cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu no PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varam.

J. Rancāns uzskatīja, ka pēc Otrā pasaules kara visai trimdas latviešu kopienai jāsaliedējas kopā neatkarīgas Latvijas valsts idejas un tiesiskās kontinuitātes uzturēšanai, sadarbojoties ar Latvijas sūtņiem Kārli Zariņu Lielbritānijā un Alfrēdu Bīlmani ASV.[2] Pēc LCP priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes traģiskās bojāejas nacionālsociālistu gūstā 1945. gada 21. februārī par LCP priekšsēdētāju tika izraudzīts bīskaps J. Rancāns, kurš būtu kļuvis par parlamentārās Latvijas valsts Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju, ja izveidotos Latvijas Republikas trimdas valdība Eslingenē.[3] Tomēr ideja par Latvijas Republikas trimdas valdības izveidošanu nerealizējās, jo Latvijas sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš negribēja pieļaut 1940. gada 15. maijā Latvijas valdības piešķirto ārkārtas pilnvaru anulēšanu. Anulēšana nozīmētu Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības pārtraukšanu, kas izbeigtu Latvijas Republikas Diplomātiskā dienesta darbību trimdā.[4] K. Zariņu noraidījumu aizstāvēja ASV un Lielbritānija, kas palīdzēja nodrošināt Latvijas valstis tiesisko kontinuitāti trimdā.[5]

Lai gan Latvijas trimdas valdības izveidošana neizdevās, J. Rancāna ieguldījums Latvijas valsts izaugsmē nemainās. Neatkarīgās Latvijas valsts idejas kontekstā, viņš Latvijas Neatkarības kara (1918-1920) laikā piedalījās Latvijas ārpolitikas veidošanā, palīdzot pirmajam Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam izveidot diplomātiskās attiecības ar Vatikāna pāvestu Benediktu XV 1919.-1921. gadā. Latvijas iekšpolitikā J. Rancāns izveidoja Rīgas arhibīskapa sēdekli, apvienojot Kurzemes un Zemgales kultūrvēsturisko novadu Romas katoļus ar Latgales Romas katoļiem. Lai gan latvieši pamatā ir luterāņi, Romas katolicismam bijusi arī svarīga loma latviešu tautas saliedētība.[6] LU vēstures kontekstā, LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes izveidošana 1938. gadā notika saskaņā ar 1922. gada 30. maijā noslēgtā Latvijas-Vatikāna konkordāta papildinātu konvenciju, kas pēc Romas pāvesta Pija XI atļaujas ļāva piešķirt akadēmiskos grādus pēc Apustuliskās konstitūcijas Deus scientiarum Dominus. Tādējādi LU ieguva leģitīmas tiesības sagatavot Romas katoļu mācītājus pēc Vatikāna standartiem, realizējot dziļāku Latvijas Romas katoļu baznīcas integrēšanos starptautiskajā mērogā ar citām pasaules Romas katoļu baznīcām.[7]

J. Rancāna Romas katolicisma faktoram bijusi ne tikai svarīga loma Latvijas politiskajā, bet arī akadēmiskajā dzīvē. Būdams LU Romas katoļu fakultātes dekāns un profesors, viņš gādāja par Romas katolicismu latviešu studentos, sevišķi no Latgales. Piemēram, latviešu studentu korporācija Lacuania piedalījās svētku reizes ar dievkalpojumu, ko vadīja pats J. Rancāns; J. Rancāns ir Lacuania goda vecbiedrs (goda filistrs). Lacuania korporanti bieži apmeklēja Romas katoļu baznīcu, kur kuplā skaitā piedalījās dievkalpojumos sakarā ar Romas pāvesta Pija XI nāvi un pāvesta Pija XII 40 priesterības gadu atceri.[8] Latvijas-Vatikāna attiecību stiprināšanas ietvaros, Lacuania piedalījās Romas pāvesta sūtņa un Vatikāna diplomātiskā korpusa vecākā Latvijā arhibīskapa Antonī Cechinī bērēs 1935. gada martā. Neskatoties uz faktu, ka J. Rancāns apvienoja Kurzemes un Zemgales Romas katoļticīgos, pašā studentu korporācijā pastāvēja nerakstīts novadniecības princips – apvienot visus LU studentus un absolventus no Latgales, un oficiālā valoda bija latviešu valodas latgaliešu dialektā.[9]

Ņemot vērā J. Rancāna ietekmi Lacuania, atjaunotajā Latvijas valstī 1995. gada 3. jūlijā Lacuania ar latviešu studenšu korporāciju Aurora (apvienoja LU latviešu studentes no Latgales) un latviešu Romas katoļu studentu un akadēmiķu apvienību Dzintars pildīja goda sardzes pienākumus Rīgas arhibīskapa Jāņa Pujāta vadītajā bīskapa J. Rancāna mirstīgo atlieku pārapbedīšanas ceremonijā Sv. Jēkaba katedrālē. Kad J. Rancāna mirstīgo atlieku šķirsts tika pavadīts līdz Aglonas bazilikai, tas tika novietots kriptā. Mirstīgo atlieku šķirsta novietošanā Aglonas bazilikas kriptā goda sardzes pienākumus pildīja Lacuania korporanti, un pašu procesiju vadīja J. Pujāts.[10]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

Papildus informācija:

«Prezidents no Zaļmuižas» – bīskaps Jāzeps Rancāns

Jāzeps Rancāns. Valdnieks bez valsts

Jāzepa Rancāna portreta atklāšana Saeimas priekšsēdētāju portretu galerijā

Kapustāns, Jānis (red.). Lacuania – 70. Rīga: SIA “N.I.M.S.”. 1999, 231 lpp.

 

[1] Latviešu katoļu uzsaukums 1947. gada 26. oktobra Eslingenes Latviešu kolonijas padomes vēlēšanām.

[2] Eslingenes Latviešu kolonijas padomes vēlēšanu uzsaukums latviešu bēgļiem 1947. gada 18. oktobrī.

[3] Dreksnis, E. B., Beķere, Kristīne. Latviešu trimdas loma valsts neatkarības idejas uzturēšanā (1945-1991). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 237. lpp.

[4] Lerhis, Ainārs. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests – Latvijas de iure pastāvēšanas apliecinājums (1940-1991). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 207. lpp.

[5] Zunda, Antonijs. Feldmanis, Inesis. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā: Baltijas jautājums 1940-1988 (2. sējums). Rīga: Jumava. 2017, 66. lpp.

[6] Šilde, Ādolfs. Pirmā Republika: Esejas par Latvijas valsti. New York: Grāmatu Draugs. 1982, 274. lpp.

[7] Šilde, Ādolfs. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. New York: Grāmatu draugs. 1985, 357.-358. lpp.

[8] Kapustāns, Jānis (red.). Lacuania -70. Rīga: SIA “N.I.M.S.”.1999, 19. lpp.

[9] Turpat, 18. lpp.

[10] Turpat, 62.-63. lpp.

 

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs