LU Muzejs rubrikā ZEM LUPAS iepazīstina interesentus ar LU Tautsaimniecības un Tiesību zinātņu fakultātes mācībspēka, Latviešu studentu akadēmiskās vienības Austrums locekļa prof. Konstantīna Čakstes (1901-1945) piemiņas plāksni LU Mazajā aulā. Otrais pasaules karš, kas beidzās pirms 75 gadiem, prasīja aptuveni 70 miljoni cilvēku dzīvību, starp kuriem arī ir LU mācībspēks K. Čakste.

Piemiņas plāksne ir gatavota no marmora, kas iegravēta ar zelta krāsas burtiem. Uz plāksne rakstīts “Latvijas Universitātes Civiltiesību profesors Konstantīns Čakste (1901-1945): gājis bojā nacistu ieslodzījumā Polijā. Viņa vadībā 1943. gada augustā dibināta Latvijas Centrālā padome – Nacionālās pretestības centrs cīņai pret svešām okupācijas varām.” Piemiņas plāksne ir atklāta 20. gs. 90. gados, kad Latvijas valsts bija atjaunojusi savu neatkarību no PSRS. Plāksnē “svešās okupācijas varas” attiecās ne tikai uz PSRS, bet arī uz nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju. Otrā pasaules kara laikā (1939-1945) Latvija valsts krita par upuri abām totalitārajām lielvalstīm, kas, parakstot Molotova-Rībentropa paktu 1939. gada 23. augustā, izšķīra Latvijas valsts likteni Otrā pasaules kara sākumā. 1940. gada 17. jūnijā-5. augustā tās valstisko neatkarību likvidēja PSRS, taču sākoties Padomju-Vācu karam (Otrajam pasaules karam Austrumu frontē) 1941. gada 22. jūnijā PSRS okupāciju nomainīja nacionālsociālistiskā Vācijas okupācija, kas pirms tam bija palīdzējusi PSRS iznīcināt Latvijas valsti. No 1941. līdz 1945. gadam Latvijas valsts bija nacionālsociālistu okupēta, kas nepieļāva jebkādu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.[1]

K. Čakste, būdams civiltiesību speciālists un Austruma aktīvs loceklis, saprata ne tikai padomju, bet arī nacionālsociālistu nodomus nepieļaut Latvijas valstiskumu atjaunošanos. Viņš nolēma aktīvi cīnīties pret abām totalitārajām varam, kas kopā piedalījās Latvijas valsts iznīcināšanā, bet vēlāk sāka ar viens otru karot. Atrodoties zem okupācijas varām, Latvijas turpināja juridiski pastāvēt, jo starptautiski netika atzīta Latvijas prettiesiskā iekļaušana PSRS sastāvā un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas politika Latvijā. Latvijas diplomātiskais dienests trimdā (Lielbritānijā un ASV) aktīvi cīnījās par Latvijas faktisko neatkarības atjaunošanu, cenšoties iegūt atbalstu no Sabiedroto koalīcijas (ASV, Lielbritānijas un PSRS), kas Otrā pasaules karā stājās pretī “Ass” koalīcijai (nacionālsociālistiskajai Vācijai, fašistiskajai Itālijai un Japānas impērijai), liekot pamatus Apvienoto Nāciju organizācijai (ANO). Lai gan PSRS bija Sabiedroto koalīcijas locekle, ASV un Lielbritānija atteicās atzīt Latviju kā PSRS sastāvdaļu.[2]

Čakstes cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu izpaudās, organizējot Latvijas nacionālās pretošanās kustības organizāciju, kas pazīstama kā Latvijas Centrālā Padome (LCP). Pati organizācija sāka veidoties 1941. gada decembrī, kas sāka apvienot LU mācībspēkus un studentus. Īsā laikā šī pagrīdes organizācija sāka meklēt slepenus sakarus ar Latvijas diplomātisko dienestu trimdā.[3] Sevišķi liela nozīme LCP sakariem ar Latvijas diplomātiem trimdā bija latviešu sūtnim Stokholmā, Zviedrijā Voldemāram Salnajam. Viņam 1943. gadā izdevās izveidot pagrīdes sakarus ar K. Čaksti, kurš caur V. Salno sniedza ziņas ASV un Lielbritānijai par nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci (ebreju holokaustu un iedzīvotāju piespiedu deportācijām uz nacionālsociālistu koncentrācijas nometnēm) un kara noziegumiem (nelikumīgu vietējo iedzīvotāju mobilizācija Waffen SS leģionā).[4]

Pati LCP bija demokrātiski noskaņotu Latviju pilsoņu nacionālā pretošanās organizācija, par kuras priekšsēdētāju iecēla K. Čaksti.[5] LU mācībspēki, paralēli cīnoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, turpināja darbu LU. LCP ģenerālsekretāra amatā bijis LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes franču un vācu valodas lektors Ludvigs Sēja, LCP Prezidija biedrs Romas katoļu bīskaps, LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes dekāns un profesors Jāzeps Rancāns, LCP komisijas loceklis arheologs, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents Valdis Ginters, LCP aktīvists LU Tiesību zinātņu un tautsaimniecības fakultātes profesors Arnolds Aizsalnieks u.c.[6] LCP pievienojās arī LLU prof. Andrejs Teikmanis un docents Fēlikss Cielēns.[7] Latvijas universitāšu aktīva iesaiste LCP saistīta ar 1943. gada februāri, kad nacionālsociālistiskā Vācija ciešot sakāvi Staļingradas kaujā, uzsāka “totālo karu”. “Totālais karš” skāra arī LU, kur tās studentus sāka mobilizēt Waffen SS leģionā, spējīgākos studentu un doktorantus nosūtīja uz nacionālsociālistiskās Vācijas augstskolām, nodarbinot viņus karam svarīgās zinātnes nozarēs. LCP bija protests no mācībspēku puses, kuri iebilda nacionālsociālistu okupācijas varai par nelikumīgu studentu un mācībspēku izmantošanu pret Latviju vērstās interesēs.[8]

Tomēr K. Čakste un citi apzinājās, ka Austrumu frontē kara stāvoklis sāka nosvērties par labu PSRS, kas uzsāka strauju pretuzbrukumu rietumu virzienā, izraisot draudus otrreizējai PSRS okupācijai. Esošajos apstākļos bija nepieciešams latviešu atbalsts PSRS karaspēka aizkavēšanai, lai netiktu traucēts LCP darbs pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kamēr LU studenti tika iesaistīti nacionālsociālistu militārajos formējumos, tikmēr LCP sadarbībā ar V. Salnāju Stokholmā paralēli centās diplomātiskā ceļā iegūt atbalstu no ASV un Lielbritānijas, lai abas demokrātiskās lielvalstis nepieļautu savai sabiedrotajai PSRS realizēt otrreizējo Latvijas okupāciju. Tika darīts viss iespējamais, lai abas demokrātiskās lielvalstis saprastu Latvijas traģisko stāvokli, kas bija cīņa par izdzīvošanu starp divām totalitārajām lielvarām, nevis par nacionālsociālistiskās Vācijas politiskajiem un saimnieciskajiem mērķiem.[9]

1943. gadā Otrā pasaules kara stāvoklis sāka nosvērties par labu Sabiedroto koalīcijai, jo 1942. gada jūnijā ASV ieguva pārsvaru pār Japānas impēriju Klusajā okeānā, Lielbritānija pārgāja pretuzbrukumā Ziemeļāfrikā nacionālsociālistiskajai Vācijai pēc Alameinas kaujas 1942. gada novembrī un PSRS deva iznīcinošu pretuzbrukumu Austrumu frontē nacionālsociālistiem, izcīnot smagas uzvaras pie Staļingradas 1943. gada februārī un Kurskā tā paša gada jūlijā. Tajā pašā gadā ASV un Lielbritānija sāka gatavoties jūras desantam Normandijā, nacionālsociālistu okupētajā Francijā 1944. gada jūnijā, kas izraisīja Baltijas tautām vēl lielākas cerības uz nenonākšanu otrreizējā PSRS okupācijā.[10] LCP K. Čakstes vadībā sāka aktīvi sadarbojās ar Igaunijas un Lietuvas nacionālajām pretošanās kustībām, lai izveidotu Baltijas konfederāciju.[11]

Baltijas konfederācijas izveide paredzēja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopīgi koordinētu ārpolitiku, satiksmi, finanšu sistēmu, vienotu muitas telpu un militāru savienību.[12] Baltijas konfederācija sastāvētu no LCP, Lietuvas Atbrīvošanas Augstākās komitejas (LAAK), kas izveidojās, reaģējot uz nacionālsociālistu represijām pret lietuviešu centieniem iegūt autonomiju no nacionālsociālistu okupācijas varas. Blakus LCP un LAAK pievienojās arī Igaunijas Republikas Nacionālā komiteju (IRNK), kas bija analoga nacionālās pretošanās kustība iepriekš minētajām organizācijām.[13] Ja LCP apvienoja LU mācībspēkus, tad LAAK apvienoja Viļņas un Kauņas universitāšu mācībspēkus. Līdzīgi tas bija ar IRNK, kas apvienoja Tartu universitātes (TU) mācībspēkus.[14] No TU redzamākajiem mācībspēkiem būtu jāizceļ Jirī Uluots, kurš bija tiesību zinātņu prof. TU Juridiskajā fakultātē.[15] Baltijas konfederācija ne tikai bija Baltijas valstu, bet arī Baltijas valstu nacionālo universitāšu (Kauņas universitātes, Latvijas Universitātes un Tērbatas universitātes) savienības projekts vienotai, diplomātiskai cīņai par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Toties baltiešu nacionālajai pretošanās kustībai pievienojās arī Polija. Jau 1942. gadā LCP, atrodoties izveides procesā, tās aktīvisti izveidoja sakarus ar poļu nacionālo pretošanās kustības pārstāvi Marianu Čiževski, kurš izmantoja sakarus ar nacionālsociālistiskās Vācijas gaisa spēku (Luftwaffe) sakaru virsniekiem, lai ziņotu par nacionālsociālistu okupācijas politiku Polijā un Baltijas valstīs. Sadarbība ar Polijas pretošanās kustību LCP darbībā izpaudās 1944. gada jūnijā, kad no Gotlandes ar laivām uz Kurzemi atveda poļu nacionālās pretošanās kustības kurjeru Staņislavu Balževiču, kurš pēc tam vairāk nekā nedēļu nelegāli slēpās pie LCP aktīvistiem, lai vēlāk caur Lietuvu dotos uz Poliju un pēc sava uzdevuma izpildīšanas atkal ar LCP starpniecību atgrieztos Zviedrijā.[16]

Gan Polija, gan Baltijas valstis izjuta draudus no otrreizējās PSRS okupācijas, kad 1944. gada vasarā sākās vērienīga padomju ofensīva Austrumu frontē operācija “Bagrations”. Operācija noslēdzās ar Vērmahta graujošu sakāvi, kad skaitliski milzīgā Sarkanā armija ielenca Vērmahtu Latvijas teritorijā (Kurzemē) un sasniedza mūsdienu Polijas un Rumānijas robežas, gatavojoties karagājienam uz nacionālsociālistiskās Vācijas galvaspilsētu Berlīni, draudot Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm nonākt komunistu varā.[17] Poļus biedēja PSRS karaspēka pietuvošanās Polijas teritorijai, jo PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts Ļvivā (Ļvovā) mūsdienu Ukrainas teritorijā uzsāka represijas pret Polijas Dzimtenes armiju (Polijas nacionālo pagrīdes armiju), arestējot virsniekus un piespiežot ierindas karavīrus pievienoties Sarkanās armijas kontrolētajai Polijas Tautas armijā (pēc kara tā kļuva par PSRS satelītvalsts Polijas Tautas Republikas bruņotajiem spēkiem). Līdzīgi kā baltieši, poļi apzinājās, ka PSRS negribēja pieļaut neatkarīgas un suverēnas Polijas valstiskumu.[18] Paralēli represējot poļu nacionālo pretošanās kustību, represijas skāra arī baltiešu nacionālās pretošanās kustības.

1944. gada 29. aprīlī K. Čaksti un citus aktīvistus represēja nacionālsociālistiskās Vācijas Valsts slepenpolicija Gestapo, kas viņu ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. Ienākot Sarkanajai armijai Latvijas teritorijā tā paša gada pavasarī, ieslodzītos LCP locekļus pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni mūsdienu Polijas teritorijas ziemeļos pie Gdaņskas.[19] K. Čakste nomira 1945. gada 21. februārī no smadzeņu iekaisuma, kad viņu pārveda no Štuhofas koncentrācijas nometnes uz Lauenburgu, nacionālsociālistiskajā Vācijā, kad PSRS karaspēks bija uzsācis Vislas-Oderas ofensīvu.[20] Par spīti nacionālsociālistu represijām, LCP tomēr spēja savu darbību turpināt Latvijā līdz pat 1945. gada nogalei, kad otrreizējās PSRS okupācijas rezultātā PSRS drošības dienesti likvidēja LCP.[21] Otrās PSRS okupācijas apstākļos notika padomju represijas pret tiem LCP aktīvistiem, kas palika Latvijā, nevis aizbēga uz Zviedriju.[22] Igaunijas un Lietuvas nacionālās pretošanās kustības pārņēma līdzīgas liktenis, kad 1944. gada septembrī, ienākot Sarkanajai armijai Igaunijā, Gestapo represēja IRNK locekļus un aktīvistus. Gestapo, tāpat kā Igaunijā, identificēja LAAK locekļus, kam sekoja pulkveža Kazimira Amrazeja u.c, lietuviešu nacionālās pretošanās kustības locekļu represēšana.[23]

Ne tikai totalitāro režīmu represijas izjauca jebkādas ieceres uz Baltijas valstu, to nacionālo universitāšu, un Polijas cīņu par neatkarības atjaunošanu, bet arī Sabiedroto koalīcijas liktenīgie lēmumi par pēckara pasaules kārtību Jaltas konferencē 1945. gada 4.-11. februārī. ASV un Lielbritānija, vadoties pēc politiskiem aprēķiniem, iekļāva Centrāleiropu un Austrumeiropu PSRS ietekmes orbītā, izšķirot Baltijas valstu un Polijas likteni par labu PSRS.[24] Vienīgais, ko ASV un Lielbritānija panāca, ir PSRS veiktās Baltijas valstu inkorporācijas juridiska neatzīšana, saglabājot 1918. gadā dibināto Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu tiesisko kontinuitāti.[25] Lai gan ASV un Lielbritānija 1941. un 1942. gadā bija atteikušās atzīt PSRS teritoriālos ieguvumus Molotova-Rībentropa pakta ietvaros, Otrā pasaules kara beigās tām svarīgāk bija nevis glābt Baltijas valstis, bet gan sakaut nacionālsociālistisko Vāciju un tad pievērsties Japānas impērijas sakaušanai Tālajos Austrumos, novēršot Japānas nonākšanu PSRS ietekmes orbītā. Reālpolitika dominēja pār morāles principiem.[26]

Tomēr pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija gribēja realizēt absurdu militāro kampaņu, kuras nosaukums bija operācija “Neiespējamais”. Šī operācija paredzēja preventīvu karu ar PSRS, lai padzītu Sarkano armiju no Centrāleiropas un Austrumeiropas, tādejādi viešot jaunas cerības Polijas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai. Taču tajā laikā PSRS bija skaitlisks pārsvars pār Lielbritānijas un ASV karaspēkiem kontinentālajā Eiropā, un neviens nebija gatavs sākt Trešo pasaules karu Baltijas valstu un Polijas dēļ. Arī PSRS atturējās no konvencionāla kara ar saviem Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, kad ASV iekļāva savā bruņojumā kodolieročus. Sākās  aptuveni 50 gadus ilga ASV-PSRS pretstāve jeb Aukstais karš, kura laikā Baltijas valstu juridiskais statuss pēc 1940. gada vasaras palika nemainīgs līdz pat to neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, kad beidzās Aukstais karš un PSRS sabruka.[27]

LU prof. Konsantīna Čakstes piemiņas plāksni var apskatīt ekskursijās LU galvenajā ēkā. Iepriekšēja pieteikšanās elektroniski: muzejs@lu.lv vai zvanot pa tālruni 67034566.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

 

[1] Feldmanis, Inesis. Zunda, Antonijs. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā: Baltijas jautājums 1940-1988 (2. sējums). Rīga: Izdevniecība “Jumava”. 2016, 28. lpp.

[2] Neiburgs, Uldis. Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945). Rīga: “Mansards” izdevums. 2017, 118.-120. lpp.

[3] Strods, Heinrihs (sast.). Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 101. lpp.

[4] Zunda, Antonijs. Feldmanis, Inesis, 43. lpp.

[5] Šilde, Ādolfs. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. New York: “Grāmatu draugs”. 1985, 330. lpp.

[6] Turpat, 330. lpp.

[7] Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 276. lpp.

[8] Strods, Heinrihs (sast.), 90. lpp.

[9] Neiburgs, Uldis, 150. lpp.

[10] Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, Seite 380; 660

[11] Turčinskis, Zigmārs. Bruņotā pretošanās padomju un nacistiskajai okupācijai (1940-1957). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 110. lpp.

[12] Neiburgs, Uldis, 230. lpp.

[13] Buttar, Prit. Between Giants: the Battle for the Baltics in World War II. Oxford: Osprey Publishing. 2015, page 151; 155

[14] Neiburgs, Uldis, 220-221. lpp.

[15] Zeterbergs, Sepo. Igaunijas vēsture. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 371.-372. lpp.

[16] Neiburgs, Uldis, 247.-248. lpp.

[17] Hans, Vinsents. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē: asinis mežā. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 42. lpp.

[18] Beevor, Antony, Seite 676

[19] Lapiņš, Leonards (sast.). Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas absolventu dzīves un darba gaitas (1919-1944). Rīga: Senatora Augusta Lēbera fonds. 1999, 81. lpp.

[20] Turpat, 81. lpp.

[21] Turčinskis, Zigmārs, 110. lpp.

[22] Hants, Vinsents. VDK un Latvija: Stāsts par Latvijas attiecībām ar čeku. Rīga: AS “Latvijas mediji”. 2019, 226.; 237. lpp.

[23] Buttar, Prit, page 151; 155

[24] Neiburgs, Uldis, 128.-129. lpp.

[25] Feldmanis, Insesis. Zunda, Antonijs, 32. lpp.

[26] Beevor, Antony, Seite 259-260; 380

[27] Aplbauma, Anne. Dzelzs priekškars: Austrumeiropas pakļaušana (1944-1956). Rīga: Apgāds “Zvaigzne ABC”. 2016, 62. lpp.

Dalīties

Saistītais saturs

ZEM LUPAS. Filozofijas lekciju konspekti no Rīgas Universitātes laika
01.03.2021.

ZEM LUPAS. Filozofijas lekciju konspekti no Rīgas Universitātes laika

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Jāzeps Rancāns un uzsaukums vēlēšanām Eslingenē
09.02.2021.

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Jāzeps Rancāns un uzsaukums vēlēšanām Eslingenē

ZEM LUPAS. Poļu studentu korporācijas Welecja piemiņas plāksne
07.05.2020.

ZEM LUPAS. Poļu studentu korporācijas Welecja piemiņas plāksne